Eksperimenti ar spoguļiem veikti daudzos gadsimtos, un spoguļu tēma interesējusi gan ezotēriķus, gan māksliniekus, gan zinātniekus, gan karaļus – Arhimēdu, Īzaku Ņūtonu, Leonardo da Vinči, Luiju XIV, mūsu pašu māksliniekus Gintu Gabrānu, Dmitriju Lavrentjevu.
Par Saules karali dēvētais Francijas monarhs Luijs XIV pirms vairākiem gadsimtiem tik ļoti sajūsminājās par Venēcijā darinātajiem spoguļiem, ka gandrīz izputināja valsti - viņš pirka greznus un tolaik pasakaini dārgus spoguļus savai Versaļas pilij. Pateicoties karaļa vājībai, Francija sadabūja divus Venēcijas stikla meistarus, lai viņi šo greznumlietu ražotu Francijā. Tas bija lētāk.
Jau Leonardo da Vinči, ģeniāls un ar daudzpusīgām interesēm apveltīts cilvēks, 15.-16. gadsimtā aprakstīja eksperimentus ar spoguļiem un secināja, ka spoguļa atspulgā objekts ir bezgalīgs. Viņš pats rakstījis spoguļrakstā.
Nav nemaz jāmeklē tik senos gadsimtos - mūsdienās Saules enerģiju izmanto saules paneļos, proti, iekārtās, kas atgādina spoguli un ražo elektrību vai silda ūdeni.
Ieliekts un izliekts, bet tik dažādi
Iespējams, spoguļa īpašību dēļ to uzskata par mistisku, bīstamu, maģisku instrumentu, arī par ieroci. Arī fotogrāfija ir sava veida spogulis, attēls, kurā fiksētas priekšmetu izstarotās vai atstarotās gaismas intensitātes maiņas, nekā mistiska tur nav. Cilvēks fotogrāfiju jau sen neuzskata par kaut ko pārdabisku.
Spogulis atstaro gaismu - tas būtu pavisam īss skaidrojums, kā veidojas attēls. Ieliekts spogulis gaismu sakopo, izliekts - izkliedē. Ieliektā spogulī var iegūt šķietamu, reālu, samazinātu, vienlielu, palielinātu, tiešu, apgrieztu attēlu. Izmantojot spoguli, var sakurt ugunskuru un sarīkot ugunsgrēku. Sengrieķu izgudrotājs, astronoms, matemātiķis Arhimēds uzbūvēja spoguļu sistēmu, ar kuru aizdedzināja romiešu floti, kas grasījās uzbrukt Kartāgai. Tas bija ieliektais spogulis, kas sastāvēja no daudziem spoguļiem, kuru atspulgs jeb atstarojošie stari bija vērsti vienā virzienā un punktā, tādējādi sakoncentrējot milzīgu gaismas un siltuma enerģiju.
Lai cilvēks sevi apskatītu spogulī pilnā augumā, nav nepieciešams milzu spogulis, tas var būt pat divas reizes īsāks nekā cilvēks, jo attēla izmēru nodrošina gaismas staru krišana.
Pilnmēness spoguļefekts
Starp citu, lai ko domātu par pilnmēness fenomenu, bet tas atbilst fizikas likumsakarībai: palielinoties gaismas stiprumam, palielinās arī gaismas plūsma. Gaisma, atstarojoties no gludas, spīdīgas virsmas, piemēram, spoguļa vai ūdens, polarizējas. Pilnmēness laikā izstarotā gaisma ir polarizēta, jo tā atstarojas, tātad pilnmēness laikā polarizācijas pakāpe ir spēcīgāka. Ņemam palīgā fiziku: Mēness spožums pilnmēness laikā ir apmēram 1000 kandelu/m2, bet debesīs ar «švaku» vai tikpat kā neredzamu Mēnesi - apmēram 0,0001 kandela /m2. Var jau būt, ka tāpēc mēdz teikt, ka nevajag ļaut pilnmēnesim apspīdēt gulētāju - jo Mēness ir liels, spilgts un spēcīgs.
Savukārt maģisku darbību veikšanai pilnmēness laiks ir kā radīts. Daudzās maģiskās darbībās ieteikts izmantot spoguli, novietojot tā, lai to apspīdētu pilnmēness. Zīlēšanā izmanto spoguļu koridoru, lai ieraudzītu likteņa lemto.
«Kozireva spoguļi» - vai laika mašīna?
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka spogulis mijiedarbojas ar cilvēka apziņu un viņš var nonākt izmainītā apziņas stāvoklī, saskatot spogulī gan nākotni, gan pagātnes notikumus. Ar ieliekto spoguļu sistēmu saistīts krievu zinātnieka, astrofiziķa Nikolaja Kozireva vārds. Literatūrā tos sauc par Kozireva spoguļiem, bet būtībā tā ir speciāla ieliektu alumīnija virsmu konstrukcija. «Kozireva spoguļus» mēdz dēvēt par laika mašīnu, kas ļauj nokļūt pagātnē un nākotnē.
«Kozireva spoguļu» konstrukcija ir spirāles formā izlocītas alumīnija plāksnes, kas, kā apgalvojis zinātnieks, spēj atspoguļot fizisko laiku un fokusēt starojumu līdzīgi lēcām. Atstarotāji var būt arī bioloģiski objekti, piemēram, cilvēks. Visvairāk izmantotā konstrukcija, ar kuru tikuši veikti daudzi eksperimenti, ir pulēta alumīnija plāksne, kas sarullēta īpašā leņķī spirāles formā pulksteņrādītāja virzienā. Spirāles iekšienē ievieto krēslu, kurā apsēžas eksperimenta dalībnieks, un aparatūru. Dalībniekam galvā uzvelk ķiveri, tādu kā kastroli ar raidītājiem.
Katrs pats sev ekstrasenss
Pagājušā gadsimta 90. gados ar «Kozireva spoguļu» palīdzību tika veikti daudzi eksperimenti, kuros pārbaudīja cilvēka ekstrasensorās spējas - ļoti augstu jutību. Tas bija viens no eksperimentu mērķiem. Un, protams, gaišredzības trenēšana, lai «cilvēks vienkāršais» spētu ieskatīties pagātnē un paredzēt nākotnes notikumus. Kozirevs uzskatīja, ka ieliekto spoguļu konstrukcijas iekšienē laiks maina savu blīvumu, tāpēc cilvēks kļūst superjutīgs. Viņaprāt, laikam piemīt virziens un enerģija. Fiziķis Stīvens Hokings paudis uzskatu, ka ceļojumi laikā ir iespējami, bet ceļot iespējams tikai nākotnē, nevis pagātnē.
Bet tie eksperimentu dalībnieki, kuri «Kozireva spoguļu» kamerā pavadīja vairākas stundas, pēc tam stāstīja, ka ir sajutušies kā vēsturisku notikumu dalībnieki, turklāt tik senu notikumu, par kuriem lasījuši skolas mācību grāmatās. Nenoliegsim, ka viņi varētu būt atcerējušies lasīto. Taču ir bijuši cilvēki, kuri apgalvojuši, ka saskatījuši ne tikai sev pazīstamus, bet arī pagalam svešus personāžus un līdzdarbojušies notikumos, par kuriem līdz tam nav bijis ne jausmas. Viss esot rādījies uz milzu ekrāna kā filma kinoteātrī. Eksperimentu gaitā dalībniekus pārņēmušas līdz tam nepiedzīvotas, kā paši teica, anomālas, izjūtas - viņi apgalvoja, ka ir izgājuši no ķermeņa, spējuši pārbīdīt priekšmetus telpā un raidīt un uztvert domas no attāluma.
Tajos pašos jau pieminētajos 90. gados veikti eksperimenti, kuros pārbaudīts, kā un vai cilvēki spēj pārraidīt un uztvert informāciju. Viņi sēdēja «Kozireva spoguļu» sistēmā, piedalījās tūkstošiem dalībnieku, un «raidītāji» un «uztvērēji» atradās vairāku tūkstošu kilometru attālumā cits no cita un neizmantoja sakaru iekārtas. Konstatēts, ka iespējams pārraidīt domas un tēlus un tos uztvert ne tikai pārraides brīdī, bet arī citā, speciāli ieprogrammētā laikā. Tas liecinot par to, ka Zemes informatīvajam laukam var pieslēgties, ja zina, kā to izdarīt, un spoguļvirsmas pastiprina noraidītās domas intensitāti.
Iepriekš aprakstītajiem eksperimentiem vajadzētu kalpot kā apstiprinājumam joprojām dzīvotspējīgajiem pieņēmumiem par spoguļa maģiskajām īpašībām un spējām. Piemēram, ka spogulim ir atmiņa, tas uzkrāj gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas, tālab tajā nevajadzētu lūkoties slimam cilvēkam.
Un atkal Mēness!
Eksperimentu laikā pētnieki secinājuši, ka ar vislabākajiem rezultātiem Zemes informatīvajam laukam piekļūst jauna Mēness laikā dzimušas sievietes. Labākie eksperimentu rezultāti bijuši Saules maksimālas aktivitātes laikā.
Tibetas spoguļi
Ārsts Ernsts Muldašovs, kurš rīkojis ekspedīcijas uz Tibetu, meklējot Dievu pilsētu un apstiprinājumu hipotēzei par īpašu piramīdu un monumentu sistēmu un to ģeogrāfisko izkārtojumu, stāstījis, ka, salīdzinot ar Meksikas un Ēģiptes piramīdām, Tibetas piramīdas ir daudz lielākas un vairums no tām veidotas no akmens konstrukcijām, kas līdzinās spoguļvirsmām. Citiem vārdiem sakot, «Kozireva spoguļiem». Internetā var uziet informāciju par to, ka Kailasa kalna virsmas Tibetā atgādina ieliektus spoguļus un tādā apvidū atgadās dažādi dīvaini notikumi.
Atkal jāatgriežas pie zinātnieka Kozireva, kurš uzskatīja, ka laiks ir enerģija, kas spēj koncentrēties, izplesties un sarauties. Tā dēvētie Tibetas spoguļi saspiež laiku, bet līdz zināmai robežai, jo ir liela izmēra. Un šajā vietā parasti tiek stāstīts stāsts par četriem alpīnistiem, kuri nokļuva vienā no tādiem «spoguļiem», novirzoties no atļautās takas, lai iekļūtu izmainītajā laika ritējumā. Iekļūstot «spoguļa» iedarbības zonā, cilvēka dzīve paskien acumirklī. Gadu pēc ekspedīcijas alpīnisti strauji novecoja un nomira.