PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Seksa revolūcija "padomijas" gaumē

Daļa, bet varbūt vairums, «Praktiskās Astroloģijas» lasītāju ir dzirdējuši teicienu «Padomju Savienībā seksa nav». Kurš dzīvē piedzīvojis, kurš lasījis vai dzirdējis par baisas kvalitātes prezervatīviem, kontracepcijas līdzekļu trūkumu, abortiem. Tas viss sākās laikā, kad ar varas grožiem «galopā» ieskrējās diktators Josifs Staļins. Tie bija pagājušā gadsimta 30. gadi. Pirms viņa valdīšanas boļševiki nolamāja ģimeni par buržuāzisku palieku un atbalstīja visnotaļ liberālu un eksperimentālu dzimumdzīvi. Pat Imants Parādnieks uz tā fona ir svēts ķerubs. Bet proletariāta vadoni Ļeņinu varētu uzskatīt par īstāko feministu.

Grozies, kā gribi, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Lai kā notiek dzīvē, bet vismaz uz papīra pirms vairāk nekā gadsimta tās teritorijas, kurās ar mainīgām pozīcijām ietilpa arī tagadējā Latvija, vadoņi ir bijuši pret laulību. Jaunāko laiku Latvijas politiķu un konservatīvi domājošo iedzīvotāju plosīšanās pret iespējamo Kopdzīves likumu ir oda sīciens, salīdzinot ar proletariāta vadoņa Vladimira Ļeņina un viņa cīņu biedru nostāju pret laulību. Boļševiki bija feministi? Progresīvi domājoši cilvēki? Izvirtuļi?

Seksuālā apspiestība jālikvidē

Ļeņins un marksisma teorētiķis Ļevs Trockis jau pagājušā gadsimta sākumā savstarpējā sarakstē apsprieda laulību, pseidoģimeniskas vērtības kā traucēkli sociālisma uzvarai. Turklāt Trockim vajadzēja izstrādāt jaunu teoriju par attiecībām starp dzimumiem, ja boļševiki nonāktu pie varas.

Trockis izpauda savus uzskatus, rakstot, ka seksuālā apspiestība ir galvenais cilvēka paverdzināšanas veids. Ģimene kā buržuāziska institūcija ir sevi izsmēlusi. Turklāt ģimenē vīra un sievas attiecības atgādina ekspluatāciju, bet sieviete nav prece un nav kalpone. Monogāmas attiecības ir «kapitālistiskas», proti, kapitālisti strādnieku šķirai atņemtos labumus var likumīgi nodot tālāk mantojumā saviem bērniem. Viņš ierosina par to stāstīt strādniekiem. Ļeņins atbild, ka ir jānovāc visi ar seksualitāti saistītie šķēršļi un aizliegumi. Un tā ir ne tikai ģimene. Viņš rosina mācīties no sufražistēm (sievietes, kuras sākotnēji cīnījās par vēlēšanu tiesību iegūšanu) - arī viendzimuma attiecību aizliegums ir jāatceļ.

Ļeņins sevi par askētu nedēvēja. Viņš uzskatīja, ka komunismam ir jārada cilvēkos dzīvesprieks un mīlas dzīve var palīdzēt. Marksisti klāstīja, ka šķiršanās ir demokrātiska rīcība un nevienam nedrīkst uzspiest vienu partneri, «līdz nāve mūs šķirs». Cilvēks pats izlemj, kad viņam jāšķiras.

Herberts Velss zaudē valodu

Oktobra revolūcija 1917. gadā ļāva īstenot teoriju dzīvē. Kā cilvēks, kurš mācījies padomju skolā, bet vairs ne padomju augstskolā, neatceros, ka skolotāji un pasniedzēji būtu stāstījuši par šo marksisma - ļeņinisma aspektu. Proti, seksuālo revolūciju vai komunisma cēlāju brīvo mīlestību.

Boļševiki bija visai liberāli, ja tā var teikt, seksuālajā likumdošanā. Ļeņins izdeva ne tikai dekrētu par zemi, bet arī dekrētu par laulības atcelšanu un arī dekrētu par soda atcelšanu homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Tādējādi sievietei bija nodrošinātas materiālas tiesības un iespēja pašai lemt par savu dzīvi, gan arī seksuālas pašnoteikšanās tiesības. Tajā skaitā izvēlēties seksa partneri. Sieviešu vienlīdzība tika nodrošināta ar dzemdību namiem, mazbērnu novietnēm (tas raisa asociācijas ar bagāžu), sabiedriskās ēdināšanas iestādēm. Viņas varēja strādāt tāpat kā vīrieši, turpat kur vīrieši, tikpat cik vīrieši. Jautājums - vai tā bija vienlīdzība feminisma izpratnē, vai valsts savtīgās intereses... jo industrializācijas dēļ vajadzēja papildu darbaspēku. Tajā laikā Ļeņina dekrēts palīdzēja izskaust vīrieša neierobežotās tiesības laulībā, arī nereģistrētā, un sievietei bija ļauts tas pats, kas vīrietim.

Lai vai kā, ģimene kā «buržuāzisks atkritums» nebija cieņā, bet seksuālu savienību varēja viegli uzsākt un tikpat viegli pārtraukt. Vairs nevajadzēja visu mūžu dzīvot ar vienu partneri, tos varēja mainīt pēc patikšanas.

Pat fantasts Herberts Velss pēc brauciena uz Padomju Savienību pārsteigts atzina - nav spējis iedomāties, ka padomju cilvēka tikumi būtu tādi un seksuālās atbrīvošanās izpausmes tiek akceptētas pat ar likuma burtu. Ja pat zinātniskās fantastikas lietpratējs jūtas šokēts…

Tie, kuri Latvijā tagad cenšas apkarot gejus un lesbietes, ir aizmirsuši vai nezina, ka pagājušā gadsimta sākumā dekrēta par laulības atcelšanu gadadiena tika svinēta ar lesbiešu gājienu. To uzziņot, Ļeņins esot priecājies: «Tā turpināt, biedri!» Lesbietes nesa plakātus ar saukli «Nost ar kaunu!». Bet 1918. gadā Petrogradā, tagadējā Sanktpēterburgā, vairāki simti abu dzimumu cilvēku pastaigājās kaili. Ne kauna, ne goda, toties visiem. Un vienādas tiesības visiem - arī tiesības būt kailiem.

Viesseksologi apgaismo skolēnus

Diplomāte, feministe Aleksandra Kolontaja drosmīgi runāja par sievietes seksualitāti un pati bija brīvās mīlestības aizstāve. Viņa bija pārliecināta, ka seksuālā izglītība skolās ir jāuzsāk jau 12-13 gadu vecumā. «Pretējā gadījumā mēs saskarsimies ar agru grūtniecību,» brīdināja Kolontaja. Tolaik bērns 14 gadu vecai pusaudzei nebija retums.

Boļševiku valdība sāka seksuālo apgaismošanu skolās. Kvalificētu speciālistu nebija, un valsts nomalēs vecāki negribēja savus bērnus padarīt tik zinošus dzimumaudzināšanā. Vecāku spītību varēja lauzt ar valstiskām metodēm, sak’, obligāti jādara, ja negribi būt jaunās varas ienaidnieks, bet seksologus ar knipja klikšķi uzburt nevarēja. Uz Krieviju sāka braukt viesseksologi, īpaši no Vācijas. No 1919. līdz 1925. gadam Padomju Savienībā ieradās ap 300 seksoloģijas pasniedzēju. Padomju Savienība pirmā oficiāli atzina Zīgmunda Freida teorijas. Moderni. Drosmīgi.

Atskanēja arī pa kādam iebildumam. Kāds partijas darbinieks 20. gados biedēja ar brīvās mīlestības sekām - neesot zināms, kādi izdzimteņi piedzims, ja cilvēki mainīs partnerus krustu šķērsu. Ar izdzimteņiem viņš domāja nevis fiziskas vainas, bet morāles problēmas. Citi cēla trauksmi, ka agrāk bērni spēlēja karavīrus, bet tagad - visādas seksa rotaļas. Bet iedzīvotāji tikmēr tika apbērti ar brošūrām par seksa tēmām. Notika semināri. Jautājumi bija visdažādākie - vai bērnam seksualitāte ir dabiska? Kā bērnu seksualitāti novirzīt pēc iespējas pareizāk?

Labāk bez bērniem

Komunisma cēlājiem nebija laika krāmēties ar bērniem. Viņiem bija jācērt ceļš uz gaišo nākotni. Bērni, protams, dzima. Visbiežāk - ārlaulībā. Tā mēs to dēvējam pašlaik, bet tolaik oficiāli neprecētus cilvēkus dēvēja par pāri. Latvijā arī tagad, kad formāli laulības saites tiek pasludinātas par svētām, apmēram puse bērnu dzimst nereģistrētā laulībā. Tāda situācija, izrādās, ir bijusi 1923. gadā Maskavā. Lielajās pilsētās pāru ir bijis vairāk nekā precēto cilvēku. Bērnus atdeva internātos, mātēm maksāja arī alimentus, bet tikai pusgadu. Un arī tikai tad, ja vīrietis bija bezdarbnieks vai darba nespējīgs.

Kad pirms dažiem gadiem Latvijā izvērtās diskusija par abortu aizliegšanu, nudien, tā atgādināja atgriešanos pagājušā gadsimta 30. gados. Pirms tam aborts tika uzskatīts par labu sievietes atbrīvošanas līdzekli. Atbrīvot no ģimenes važām, no bērnu audzināšanas, izraut no virtuves verdzības. Aptuveni tā.

Seksuālās revolūcijas laikā prezervatīvu ražošana pieauga vairākas reizes, salīdzinot ar pirmsrevolūcijas periodu. Šarlatāni pat bija uzsākuši biznesu, izgatavojot jaunus kontracepcijas līdzekļus, piedāvājot sieviešu mākslīgo apaugļošanu un potences tabletītes vīriešiem.

Seksa komūnās iesaista arī bērnus

Norādes uz guberņām tika novadītas ar piebildi, lai vietējā vara izvērtē, kas der, kas neder. Un tad nu tapa pat dekrēts par sieviešu nacionalizāciju. No viena grāvja otrā. Pilnīgā nopietnībā proletāriskās studentes, komjaunietes un fabrikas strādnieces tika aicinātas atdoties komjaunietim, studentam vai fabrikas strādniekam pēc pirmā uzaicinājuma. Pretējā gadījumā viņas nebūs proletāriskas sievietes vārda cienīgas.

Tas, ko esam pieraduši dēvēt par zviedru ģimeni, būtu jāsauc par padomju ģimeni. Vai par boļševiku ģimeni. Komūnā dzīvoja 10-12 abu dzimumu cilvēku. Pastāvīgas attiecības starp diviem partneriem netika atbalstītas. Ja nu kāds pāris tomēr sagājās un nolēma dzīvot kopā, tad, jāteic, tie bija egoisti un komunisma grāvēji. Ne tikai tāpēc, ka izjauca komūnas principus, bet arī tāpēc, ka pārējiem nācās atbrīvot istabu un saspiesties citās telpās. Jo komūnā saimniecība un sekss bija visiem kopīgs. Ja piedzima bērns, viņu atdeva internātā vai bērnu namā.

Proletāriešu komūna tika uzskatīta par nākotnes ģimeni. Bet laulība - par pagātnes palieku. Komūnas veidojās lielākajās pilsētās, valsts nomalēs cilvēki izvēlējās tradicionālo modeli - ģimeni. Bija komūnas, kurās visi komunāri valkāja vienādus mēteļus, apavus un pat apakšveļu.

Pieauguši cilvēki aizrāvās ar brīvo mīlestību, taču bērniem tā tika uzspiesta. Ar čekas virsvadītāja komunista Feliksa Dzeržinska pavēli izveidoja darba komūnas bērniem bezpajumtniekiem. Komūnā dzīvoja tūkstotis mazgadīgu zēnu vecumā no 12 gadiem un 300-400 meiteņu. Intīmajā dzīvē viņiem bija atļauts viss. Tā laika pedagoģijas «spīdekļi» atzina, ka sekss audzēkņu domas novēršot no likumu pārkāpšanas. Un bērniem tiekot ieaudzināta sapratne par to, ka kolektīvs tā sarežģī indivīda attiecības ar citiem cilvēkiem, ka nav iespējams nodrošināties pret partneru maiņu vai citu attiecību uzsākšanu. Citiem vārdiem sakot, monogāmija ir noiets etaps.

Seksuālās revolūcijas gals

Staļins seksuālo revolūciju noveda līdz beigām. Vārda tiešā nozīmē. Lai gan jau Ļeņins ar saviem domu un cīņu biedriem un biedrēm sāka aizdomāties, vai brīvā mīla un seksuālā atbrīvošanās nesāk atgādināt prastu prieka māju.

Kad arvien lielāku varu ieguva Staļins, valsts politiskā programma ieguva pretēju virzienu. Industrializācija lika indivīdam spēkus tērēt nevis seksā, bet darbā. Darba kolektīvs bija svarīgāks nekā mīlas partneris. Izlaidība kļuva nosodāma, bet monogāmija - cienījama. Tika ierosināts limitēt dzimumaktu skaitu. Ģimene atkal kļuva par sabiedrības šūniņu. Precēties atļāva vecāko kursu studentiem, bet viņu jaunākajiem kolēģiem laulības bija liegtas. Jauniem cilvēkiem ir jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Dekrēts par laulības atcelšanu aizgāja pie dieviem līdz ar Staļina laika konstitūcijas pieņemšanu. Abortus aizliedza 1934. gadā. Dzimumsakari starp vīriešiem tik sodīti ar likuma burtu un bardzību. Nav jābrīnās, ka pienāca laiks, kad varēja droši apgalvot: «Padomju Savienībā seksa nav.»