PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Mī­la, sekss, ap­rē­ķins. Kā­pēc no­tiek kais­lī­bu īs­sa­vie­no­ju­mi?

Vie­ni plē­šas kā suns ar ka­ķi, to­mēr pa­liek ko­pā. Ci­ti sa­tie­kas, un starp vi­ņiem jū­tas uz­lies­mo pēk­šņi, kā zi­bens spē­riens. Vē­lāk pa­ši brī­nās – nez kas tas bi­ja? Ir cil­vē­ki, ku­rus sais­ta kais­līgs sekss, tāds, ku­rā pa­zūd ve­se­lais sa­prāts, bet vis­ap­kārt glu­ži vai sprakšķ fi­zis­ka vil­kme. Kā­pēc tā no­tiek?

Kais­le vai ap­rē­ķins?

Vēl kā­di sa­vas at­tie­cī­bas sāk ap­do­mī­gi un bez spē­cī­gām emo­ci­jām, jo uz­ska­ta, ka la­bā­kais pa­dom­de­vējs ir prāts, tā­pēc - vis­no­tu­rī­gā­kās būs ap­rē­ķi­na lau­lī­bas. Var­būt tie­šām tā arī ir, ti­kai šķiet ne­pie­die­nī­gi ļaut prā­tam do­mi­nēt pār jū­tām cil­vē­kam tik sva­rī­ga­jā in­tī­ma­jā dzī­vē.

Par to, kā un kā­pēc vei­do­jas vī­rie­ša un sie­vie­tes (ne)sa­de­rī­ba at­tie­cī­bās, stās­ta ser­ti­fi­cēts «Ho­ro­sko­pu pa­sau­les» as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš.

Vi­ņa­prāt, kais­le, kais­lī­ba, kas uz­lies­mo starp di­viem cil­vē­kiem, nav no­tei­co­šais, ja pār­is vē­las vei­dot no­piet­nas, no­tu­rī­gas, ģi­me­nis­kas at­tie­cī­bas. «Ne vel­ti ir tei­ciens - ja nav kur dzī­vot un nav nau­das, tad arī mī­les­tī­ba pa­zūd. Ar tuk­šu vē­de­ru ģi­me­nē un kop­dzī­vē mī­les­tī­ba il­gi ne­tu­rē­sies. To pie­rā­da arī prak­se, jo dzī­vo­jam ka­pi­tā­lis­mā, kur fi­nan­si­ālie, sa­dzī­ves un man­tis­kie as­pek­ti ir bū­tis­ki,» ie­klau­sī­ties aici­na Ju­ris Kau­liņš.

Ie­spē­jams, jū­tu un emo­ci­ju pār­pil­nie ļau­dis, iz­la­sot nā­ka­mo tei­ku­mu, uz­sprē­gās sa­šu­tu­mā. As­tro­logs uz­ska­ta, ka vis­sta­bi­lā­kās at­tie­cī­bas ir tās, kas bal­stī­tas uz ap­rē­ķi­na. Viņš gan ne­uz­stāj, ka šī ir ab­so­lū­tā pa­tie­sī­ba, jo cil­vē­ki mēdz būt da­žā­di.

Kas tad ir šis dau­dziem tik ne­tī­ka­mais un no­so­dā­mais ap­rē­ķins? Pirm­ām kār­tām tā ir spē­ja iz­vēr­tēt sa­vas stip­rās un vā­jās pus­es un at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu - ko es vē­los no at­tie­cī­bām, kas man ir pie­ņe­mams un va­ja­dzīgs? Ne­re­ti šis ir vis­grū­tā­kais uz­de­vums, jo mums ne­būt ne­va­jag vi­su, ko gri­bam.

Kom­pro­miss la­bu­ma dēļ

Ju­ris Kau­liņš sa­vā ilg­ga­dē­jā prak­sē no­vē­ro­jis, ka sta­bi­lā­ki pār­i vei­do­jas tad, ja viens vai abi par­tne­ri sa­prot - kon­krē­tā la­bu­ma dēļ es­mu ga­tavs uz kom­pro­mi­siem. Jā, tā ir zi­nā­ma pir­kša­na vai pār­do­ša­nās, viņš pie­krīt. Par no­tu­rī­gu kop­dzī­vi var ru­nāt tad, ja abi par­tne­ri ir līdz­vēr­tī­gi - vi­ņu pie­ne­sums (gan ma­te­ri­āls, gan in­te­lek­tu­āls) at­tie­cī­bās ir līdz­vēr­tīgs, ne­šķi­ro­jot, kurš ie­gul­da vai­rāk, vi­ņi nav at­ka­rī­gi viens no ot­ra. Ie­spē­jams arī tā dē­vē­tais ne­līdz­sva­ra va­ri­ants, bet ti­kai tā­dā ga­dī­ju­mā, ja abas pus­es to ak­cep­tē. Pie­mē­ram, mūs­die­nu ap­stāk­ļos hres­to­mā­tisks pie­mērs: ba­gāts ve­cis un jaun­a, smu­ka sie­vie­te, pa­smej as­tro­logs. Ta­ču tas var būt vi­sai sta­bils at­tie­cī­bu mo­de­lis, ja ir at­tie­cīgs pa­mats - vī­rie­tis ap­zi­nās, kā­pēc sie­vie­te ir ar vi­ņu, bet sie­vie­te sa­prot, kā­di ša­jās at­tie­cī­bās ir vi­ņas ie­gu­vu­mi un zau­dē­ju­mi. «Tas gan ir ris­kan­tāk, un tā­pēc top se­ri­āli, ro­mā­ni un kais­lī­bu stās­ti. Tur, kur ie­sais­tī­ta nau­da, gro­zās kais­lī­bas - to mēs ne­va­ram no­liegt,» Ju­ris Kau­liņš kon­sta­tē.

Kris­tī­ne Ed­ga­ru ne­pār­tai­sīs

Kā jā­rī­ko­jas, ja sie­vie­te un vī­rie­tis no­lē­mu­ši ap­pre­cē­ties «ar prā­tu», ne­vis pa­kļau­jo­ties jū­tām? Vai jā­sa­lī­dzi­na savs un par­tne­ra ho­ro­skops, lai sa­pras­tu - būs ie­spē­ja­ma abiem ko­pī­ga nā­kot­ne, vai vērts ris­kēt?

«To var no­vēr­tēt, lai gan ne­kas nav ab­so­lūts. Pro­tams, būs re­dza­ma ten­den­ce, kā vei­do­sies at­tie­cī­bas,» skaid­ro Ju­ris Kau­liņš. Pie­mē­ram, ja sa­tie­kas val­do­nī­gā un pa­kļā­vī­gā ti­pa cil­vē­ki, vi­ņi var dzī­vot il­gi un lai­mī­gi. Ja ko­pā sa­iet di­vi val­do­nī­gie vai di­vi pa­kļā­vī­gie, tad no pro­blē­mām ne­iz­bēgt.

Tā­lab ie­tei­ca­māk ir ne­vis gai­dīt ga­ta­vu sa­de­rī­bas re­cep­ti, bet no­skaid­rot ie­spē­ja­mos kop­dzī­ves zem­ūdens ak­me­ņus - sa­vas un mī­ļo­tā cil­vē­ka rak­stu­ra īpa­šī­bas vai ie­spē­ja­mos rī­cī­bas vei­dus, lai iz­vēr­tē­tu, vai gri­bē­sies dzī­vot bla­kus īg­nam pe­si­mis­tam, vai spē­siet sa­mie­ri­nā­ties ar sir­žu lau­zē­ju līdz­ās ik die­nu, vai gri­bē­siet par sie­vu tā­du, ku­rai nau­da iz­slīd caur pirk­stiem. Jo ir vel­ti ce­rēt, ka iz­do­sies ot­ru pie­griezt pēc iz­fan­ta­zē­tiem ide­āla­jiem pa­ra­met­riem.

As­tro­logs pie­bilst, ka tā dē­vē­to lai­mī­go vai zī­mī­go kā­zu da­tu­mu iz­vē­le ne­būs ga­ran­ti­ja mū­žī­gai un lai­mī­gai kop­dzī­vei. «Es ne­gri­bu no­liegt šā­du da­tu­mu iz­vē­li. Tas ir vēl viens plu­siņš, lai stip­ri­nā­tu lau­lī­bu, bet nav ga­ran­ti­ja. Ja ko­pā sa­iet kaš­ķī­gi cil­vē­ki, ku­riem ir ten­den­ce uz ne­sta­bi­li­tā­ti at­tie­cī­bās, tad, pat ja vi­ņi iz­vē­lē­sies ide­ālo da­tu­mu, tik un tā iz­šķir­sies. Tas ir ne­ap­strī­da­mi! Jā­ap­zi­nās, ka dzī­vē no­tiek tas, uz ko kat­ram in­di­vī­dam ir ten­den­ce. Mal­dīgs ir arī Kris­tī­nes un Ed­ga­ra va­ri­ants - sak, var­būt pār­au­dzi­nā­šu ot­ru. Zi­niet, var­bū­tī­ba ir pie­ci pro­cen­ti. Cil­vēks ir tāds, kāds ir, un vi­ņu pār­tai­sīt ne­iz­do­sies. Pie­krī­tu, ka ag­rā jau­nī­bā var­būt ir vai­rāk ie­spē­ju pie­lā­go­ties, pie­ska­ņo­ties. Ja cil­vē­kiem ir jau 30 vai 40 ga­du, tad šā­dā ve­cu­mā vi­ņi ir vēl jo ma­zāk spē­jī­gi mai­nī­ties. Drī­zāk pa­stip­ri­nā­sies tās ten­den­ces, kā­das jau pie­mīt. To pie­rā­da ma­na 20 ga­du il­gā as­tro­lo­ga prak­se. Man ir arī pri­vā­tā pie­re­dze, kā ne­kā. Man ir bi­ju­si ģi­me­ne, vai­rā­kas at­tie­cī­bas,» ne­slēpj Ju­ris Kau­liņš.

Asek­su­āļi, hi­per­sek­su­āļi un «nor­mā­lie»

Tra­di­ci­onā­li pa­stāv uz­skats, ka vī­rie­tis ir med­nieks, kurš lenc, ie­ka­ro un arī ie­gūst sie­vie­ti. Ta­jā pa­šā lai­kā var būt, ka ir glu­ži ot­rā­di. Ju­ris Kau­liņš aici­na dā­mas ne­no­bī­ties, ja vi­ņu as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē ie­zī­mē­jas med­nie­ces jeb sek­su­āli ak­tī­vā­kās per­so­nas as­pekts: «Ir sie­vie­tes, ku­rām at­tie­cī­bas būs veik­smī­gā­kas, ja ini­ci­atī­vu iz­rā­dīs vi­ņas un iz­vē­lē­sies to vī­rie­ti, ku­ru grib, ne­vis ļaus iz­vē­lē­ties se­vi. Kop­dzī­vē un ģi­me­nē gal­ve­nā lo­ma ir sie­vie­tei, jo ap vi­ņu viss for­mē­jas. Ja sie­vie­te pie­ļauj kļū­das, iz­vē­lo­ties ne­pa­rei­zo vī­rie­ti, tā ir lie­la pro­blē­ma vis­iem.»

As­tro­logs uz­ska­ta, ka sek­su­ālā sa­de­rī­ba ir sva­rīgs pa­mats at­tie­cī­bās, jo «pliks» ap­rē­ķins vien būs ne­pie­tie­kams, lai vei­do­tos veik­smī­ga kop­dzī­ve. To­mēr sek­su­ali­tā­tes in­di­vi­du­ālais lī­me­nis mēdz būt at­šķi­rīgs. Asek­su­āļi dek­la­rē, ka var iz­tikt bez sek­sa, un sa­vu dzī­vi uz­ska­ta par piln­vēr­tī­gu. Ju­ris Kau­liņš vērš uz­ma­nī­bu - ja cil­vē­ki nav ten­dē­ti uz sek­su, vi­ņiem ci­ti fak­to­ri at­tie­cī­bās būs sva­rī­gā­ki. Ir ga­na daudz vī­rie­šu, kam mī­les­tī­ba vār­da tie­šā no­zī­mē iet caur vē­de­ru, ir «dī­vā­na ti­pa» vī­rie­ši, vēr­tē as­tro­logs. Ir arī hi­per­sek­su­āli cil­vē­ki, ku­riem ne­kad nav ga­na. Tā­du nav daudz, abi šie sek­su­ali­tā­tes lī­me­ņi uz­ska­tā­mi par ga­lē­jī­bām. «Vē­lams, lai sa­tik­tos cil­vē­ki ar daudz­maz līdz­vēr­tī­giem sek­su­āla­jiem tem­pe­ra­men­tiem. Ja ir lie­la at­šķi­rī­ba, ag­ri vai vē­lu sāk­sies pro­blē­mas,» bilst as­tro­logs.

Ku­ru iz­vē­lē­ties?

Bie­žāk sie­vie­tes, ne­vis tā dē­vē­tais stip­rais dzi­mums, ie­ro­das pie as­tro­lo­ga, lai viņš pa­līdz at­ri­si­nāt di­lem­mu - ku­ram no vai­rā­kiem kan­di­dā­tiem dot priekš­ro­ku? «Tad gan es va­ru ie­teikt, ar ku­ru par­tne­ri būs veik­smī­gā­ka kop­dzī­ve, jo sie­vie­te vēl nav pie­ņē­mu­si lē­mu­mu, ar ku­ru pa­likt ko­pā, vi­ņa šau­bās,» at­zīst Ju­ris Kau­liņš. «Ja cil­vē­ki jau ir pie­ņē­mu­ši lē­mu­mu pre­cē­ties un grib kon­sul­tē­ties par vē­la­mo kā­zu da­tu­mu, ne­mē­ģi­nu pār­lie­ci­nāt to ne­da­rīt, pat ja re­dzu, ka var ne­sa­nākt. Tas ir jau­tā­jums par as­tro­lo­ga ēti­ku, un ne­es­mu arī pār­lie­ci­nāts, ka man bū­tu spe­ci­āli jā­jau­cas kar­mā. Vi­ņu lē­mums ir vi­ņu at­bil­dī­ba.»

Ta­jā pa­šā lai­kā as­tro­logs ne­pie­krīt pie­ņē­mu­mam, ka cil­vē­kam dzī­ves lai­kā jā­at­strā­dā kar­ma. «Ma­nu­prāt, ir jo­cī­gi tā trak­tēt. Sa­nāk tā - lai cil­vēks mo­kās at­tie­cī­bās, lai at­strā­dā kar­mu! Un kurš pa­teiks, kad viņš būs at­strā­dā­jis?» Ju­ris Kau­liņš uz­ska­ta, ka cil­vē­kam va­jag cen­sties ie­spē­ja­mi ātr­āk sa­prast pro­blē­mu, lai ne­tur­pi­nā­tu to «ba­rot» un at­tīs­tīt. Kon­sul­tē­jot par par­tne­ra iz­vē­li, kop­dzī­vi un bēr­nu ra­dī­ša­nu, as­tro­logs var pa­lī­dzēt iz­prast līdz­ši­nē­jo ne­bū­ša­nu kar­mis­kos cē­lo­ņus, bet kat­ram pa­šam jā­pie­ņem lē­mums, kā rī­ko­ties. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka bēr­nus ne­va­jag ra­dīt kar­mis­ki ne­ga­tī­vās at­tie­cī­bās. Tā­dē­jā­di tur­pi­nās slik­tās kar­mas ģe­ne­rē­ša­na, ti­kai nu jau - arī caur bēr­niem. «Cil­vē­kam sma­dze­nes un prāts ir dots, lai do­mā­tu. Bēr­ni - tā ir at­bil­dī­ba, un vi­ņiem jā­dzimst po­zi­tī­vās at­tie­cī­bās.»

Vie­ni un tie pa­ši «grā­bek­ļi»

Jo īpa­ši tiem, ku­riem ne­kā­di ne­sa­nāk uz­sākt at­tie­cī­bas vai arī tās bei­dzas vie­nā­di - ar šķir­ša­nos, ir sev jā­pa­jau­tā: kā­pēc tā no­tiek? Ne­re­ti at­klā­sies lī­dzī­bas, kas at­kār­to­jas, un te nu vie­tā brī­di­nā­jums par grā­bek­li, uz ku­ra uz­kāp­jot uz­si­tam sev pu­nus vie­nā un ta­jā pa­šā vie­tā.

Lie­lā­ko­ties sie­vie­tes as­tro­lo­gam jau­tā gan­drīz vie­nu un to pa­šu: kad sa­tik­šu īs­to, vai man būs at­tie­cī­bas, vai ap­pre­cē­šos? Pa­ska­to­ties as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē, var re­dzēt, vai cil­vē­kam ten­den­ce uz at­tie­cī­bu pro­blē­mām ir ie­zī­mē­ta kopš dzim­ša­nas. To­mēr tā nav no­lem­tī­ba! Lai to mai­nī­tu, ie­spē­jams, va­ja­dzēs pie­slī­pēt gan rak­stu­ra ne­glu­du­mus, gan pār­traukt kar­mis­kās ten­den­ces, pro­ti, pie­sais­ti un mij­ie­dar­bī­bu ar kon­krē­tiem cil­vē­kiem. Ta­ču, ja cil­vēks pats ne­ko ne­mai­nīs, tad kļū­das at­kār­to­sies vēl un vēl, un sā­pī­ga­jiem pu­niem dzī­ves sko­lā būs nul­les vēr­tī­ba. Ir ta­ču tā, ka rei­zu­mis pie­ķe­ram se­vi do­mā­jam - nu kā­pēc es vien­mēr iz­vē­los vie­na un tā pa­ša ti­pa vī­rie­šus (vai sie­vie­tes)?! Ie­spē­jams, tā­pēc, ka bail mē­ģi­nāt ris­kēt un rī­ko­ties ci­tā­di, jo - lai cik pa­ra­dok­sā­li ska­nē­tu, bet pa­zīs­ta­mas sā­pes ir kā dro­šī­bas spil­vens.

Ju­ris Kau­liņš brī­di­na, ka sie­vie­tes mēdz ne­kri­tis­ki uz­sākt at­tie­cī­bas, ja ar vī­rie­šu uz­ma­nī­bu ne­tiek lu­ti­nā­tas. «Tās, ku­ras sa­ņem daudz vī­rie­šu uz­ma­nī­bas, var iz­vē­lē­ties. Ja uz­ma­nī­bas ir ma­zāk, sie­vie­tes ir ga­ta­vas at­tie­cī­bas vei­dot ar pir­mo, kas nāk. Tad pa­stāv lie­la ie­spē­ja kļū­dī­ties. Pat ja ho­ro­skops so­la ro­man­tis­kas at­tie­cī­bas, pir­mais pre­tim­nā­cējs ne­būs pa­rei­zā­kais va­ri­ants, va­jag pie­brem­zēt un pa­do­māt. Ja sie­vie­te pie­sais­ta vī­rie­šus ar vā­jī­bām, tad skaidrs, ka tie ne­būs veik­smī­gā­kie va­ri­an­ti. Sie­vie­tei tā­di «jā­at­šuj» un jā­mek­lē īs­tais pa­šai,» as­tro­logs ie­sa­ka, kā iz­vai­rī­ties no kļū­du sē­ri­jas.

Mī­les­tī­ba no pirm­ā acu ska­ta

«Es­mu ie­mī­lē­ju­sies gan no pirm­ā, gan no ot­rā acu ska­tie­na. Vār­da tie­šā no­zī­mē. Pēc tam se­vi šaus­tī­ju, jo es­mu iz­teikts prā­ta cil­vēks. To­brīd pil­nī­gi ne­ko sev ne­va­rē­ju ie­stās­tīt, jū­tas bi­ja tik pēk­šņas, ka pa­zau­dē­ju gal­vu,» reiz kā­dā at­klā­tā sa­ru­nā stās­tī­ja Ie­va, sim­pā­tis­ka sie­vie­te ap ga­diem četr­des­mit. Vi­ņai jo­pro­jām mī­les­tī­ba no pirm­ā acu uz­me­tie­na šķiet ne­at­ri­si­nāms rē­buss. Ie­va ir pār­lie­ci­nā­ta, ka vēl­reiz šā­du ne­prā­tī­bu ne­at­ļau­sies... Uz­klau­sot šo pie­mē­ru, Ju­ris Kau­liņš sko­pi no­smej, ka ne­kad ne­va­jag teikt ne­kad.

Un to­mēr - kā­pēc jū­tas mēdz uz­lies­mot kā brī­num­sve­cī­te, jau pir­ma­jās tik­ša­nās mi­nū­tēs? Ie­spē­jams, ir sa­ti­ku­šies di­vi sa­de­rī­gi cil­vē­ki, ku­rus vie­nu pie ot­ra sais­ta at­bil­sto­ša ener­ģē­ti­ka. Sa­vu­kārt ho­ro­sko­pā var re­dzēt, vai cil­vēks ir ko­mu­ni­kabls. Tā­diem ir lie­lā­kas ie­spē­jas bie­žāk pie­dzī­vot «klik­šķi», kad esi uz vie­tas beigts no kār­tē­jās ie­mī­lē­ša­nās. Šos ti­pā­žus mēdz dē­vēt par don­žu­āniem, brun­ču med­nie­kiem vai sir­žu lau­zē­jiem. «Sie­vie­tes, starp ci­tu, uz tā­diem «krīt»,» sen zi­nā­mu pa­tie­sī­bu at­gā­di­na as­tro­logs un vien­lai­kus mie­ri­na, ka lie­līb­nie­ku ar ne­eso­šiem pa­nā­ku­miem mī­las fron­tē gan ir vai­rāk ne­kā re­ālu ma­čo.

As­tro­lo­gi zi­nās teikt, ka kon­krē­ta­jā ga­dā cil­vē­kiem, starp ku­riem aiz­sā­kas ie­mī­lē­ša­nās, tā ie­rak­stī­ta zvaig­znēs kā ten­den­ce pie­vēr­sties at­tie­cī­bām. Un ne­kur no šīm jū­tām ne­sprukt! Mē­ģi­nu pro­vo­cēt as­tro­lo­gu, tau­jā­jot, vai ie­spē­jams pa­likt bez zvaig­znēs no­lem­tās ro­man­ti­kas, ja īs­ta­jā lai­kā, īs­ta­jā vie­tā ne­iz­do­das uz­skriet vir­sū īs­ta­jam cil­vē­kam, ku­ru pa­re­dzēts ie­mī­lēt vai vis­maz vi­ņam ie­pa­tik­ties. «Ja kon­krē­ta­jā ga­dā ir ten­den­ce uz at­tie­cī­bām, tad kaut ko sa­tiks un kaut kas no­tiks. To pie­rā­da prak­se,» Ju­ris Kau­liņš ir bez­kais­līgs. «Ja vien cil­vēks ap­zi­nā­ti ne­ie­spī­tē­sies - es pie­rā­dī­šu, ka ne­kas ne­no­tiks!»

Ne­kad ne­dzī­vo­šu kā ve­cā­ki!

As­tro­lo­ga pie­re­dze ļauj se­ci­nāt, ka cil­vē­ka rī­cī­bu un dzī­ves ce­ļu no­sa­ka arī ģi­me­nes man­to­jums. In­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā tas ir sa­ska­tāms un lie­lā­ko­ties spil­gti iz­pau­žas ener­ģē­tis­ki spē­cī­giem cil­vē­kiem, kas nav ap­mie­ri­nā­ti ar dzī­vi ve­cā­ku ģi­me­nē. Ju­ris Kau­liņš at­kal pie­sauc tau­tas gud­rī­bu: «Es­mu pār­lie­ci­nā­jies, ka ābols no ābe­les tie­šām tā­lu ne­krīt. Mēs daudz ko man­to­jam no sen­čiem - kā vei­do­jam at­tie­cī­bas, kā uz­ve­da­mies. Ne vel­ti sa­ka - ja gri­bi re­dzēt sie­vu ve­cum­die­nās, pa­ska­ties uz sie­vas­mā­ti! Ja gri­bi zi­nāt, kāds bū­si pats, pa­ska­ties uz sa­vu tē­vu. Ta­jās ģi­me­nēs, ku­rās ir ne vi­sai veik­smī­ga ģi­me­nes dzī­ve, cil­vē­kiem jā­mē­ģi­na mai­nīt sa­vus pa­ra­du­mus. Pro­tams, tas nav vieg­li.»

Ka­te­go­ris­kā no­stā­ja «es ne­kad ne­dzī­vo­šu tā, kā ma­ni ve­cā­ki» ag­ri vai vē­lu ie­gā­zīs, un gri­bot ne­gri­bot pa­ra­lē­les ar tē­va vai mam­mas rī­cī­bu nāk­sies vilkt. Vis­bie­žāk - tie­ši at­tie­cī­bu jo­mā.

«Bēr­nī­bā, pui­ka bū­dams, no­lē­mu, ka bū­šu ci­tāds ne­kā mans tēvs. Tāds, lai bēr­niem par ma­ni ne­bū­tu jā­kau­nas. Tēvs ne­bi­ja slikts cil­vēks, bet vi­ņam bi­ja pro­blē­mas. Ar šā­du do­mu es­mu dzī­vo­jis, bet tas pro­blē­mas ma­nā ģi­me­nē ne­no­vēr­sa. Var­būt pro­blē­mas ra­dās tie­ši tā­pēc, ka sa­vā lau­lī­bā un ģi­me­nē bi­ju pā­rāk pa­reizs. Tēvs iz­šķī­rās, vec­tēvs iz­šķī­rās, un bei­gu ga­lā lī­dzī­gas, kaut arī ci­tā­da rak­stu­ra pro­blē­mas pie­mek­lē­ja arī ma­ni. Es­mu šķī­ries,» kon­sta­tē Ju­ris Kau­liņš.

AT­TIE­CĪ­BU STĀS­TIŅŠ

No­tiks tas, kam lemts no­tikt

Aiga un Ro­lands mā­cī­jās vie­nā kla­sē. Sko­lā starp vi­ņiem jū­tu ķī­mi­ja ne­vei­do­jās, bet pad­smit ga­dus vē­lāk abi, dzī­vo­da­mi kai­mi­ņos, sa­ti­kās un pēc īsa un ro­man­tis­ka ro­mā­na ap­pre­cē­jās. Kla­ses­bied­ri sa­li­do­ju­mā no­el­sās vien - kas to bū­tu do­mā­jis! Ne­viens cits pār­is vi­ņu vi­dū nav iz­vei­do­jies.

Iz­bi­ju­šo kla­ses­bied­ru mī­las stās­tu as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš iz­ķi­dā pa­vi­sam prag­ma­tis­ki. Var­būt sko­lā abiem bi­ja pe­ri­ods, ku­rā at­tie­cī­bu vei­do­ša­na ne­bi­ja sva­rī­ga. Pēc kā­da lai­ka zvaig­znes sa­stā­jās tā, ka at­tie­cī­bu jau­tā­jums kļu­va ak­tu­āls. Ja cil­vē­ki sa­tie­kas tā­dā brī­dī, tad pa­tik­ša­nas vai ie­mī­lē­ša­nās klik­šķis var no­strā­dāt zi­be­nī­gi.

Vai­rā­ku­mam cil­vē­ku dzī­ves lai­kā ir pe­ri­odi, kad at­tie­cī­bu un mī­las lie­tas kļūst sva­rī­gas. To var re­dzēt kon­krē­tā pe­ri­oda ho­ro­sko­pā. Pie­mē­ram, ir ga­di, kad sie­vie­tei pa­stāv lie­las ie­spē­jas ie­pa­zī­ties, ap­pre­cē­ties vai pa­likt stā­vok­lī. Sa­vu­kārt ci­tos pe­ri­odos, lai kā vi­ņa mē­ģi­nā­tu, bēr­nu ie­ņemt ne­kā­di ne­iz­do­das.