PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. "Mēness akmeņu" ceļi un neceļi

Šā gada vasarā apritēs tieši 50 gadu, kopš amerikāņu astronauti Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kuri izkāpuši uz Mēness virsmas. Viens no viņu (tāpat kā citu «Apollo» misiju dalībnieku) galvenajiem mērķiem bija Mēness grunts un iežu paraugu vākšana, un šo uzdevumu astronauti arī cītīgi pildīja, vēlāk sakot, ka viņiem nav atlicis pārāk daudz laika fotografēties.

Cits jautājums - kā arī viņu sagādātajiem paraugiem izrīkojušās atbildīgas amatpersonas. Izrādās, ka vairums iežu šo gadu laikā nav pat kārtīgi izanalizēti, bet citi paraudziņi noklīduši daudzajās noliktavās, zinātniskajās iestādēs vai pat nozagti. No otras puses, panikai un it īpaši apgalvojumiem, ka «Mēness akmeņi» esot «pazuduši» tāpēc, ka amerikāņi nosēšanos uz mūsu planētas dabiskā pavadoņa tikai imitējuši, arī nekāda iemesla nav.

Privātpersonām nepienākas

Sākumā jāatgādina par pavisam sausiem statistikas datiem, kas ir interneta ziņu vietnes «Space.com» rīcībā. Proti - visi Mēness iežu vai grunts paraugi, kas pašlaik ir cilvēces rīcībā, nākuši no trim avotiem. Laikā no 1969. līdz 1972. gadam «Apollo» programmas pilotējamo lidojumu laikā («Apollo 11» līdz «Apollo 17») uz Zemi tika nogādāti 382 kilogrami Mēness grunts. Padomju Savienības automātiskās zondes «Luna-16», «Luna-20» un «Luna-24» pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā savāca nieka 301 gramu Mēness grunts paraugu. Bet uz Zemes nonākušo, atrasto un identificēto Mēness izcelsmes meteorītu kopējais svars nepārsniedz 190 kilogramus.

Salīdzinot ar pasaules valstu zelta vai citu dārgmetālu krājumiem, mazliet vairāk par pustonnu šāda veida iežu ir vien piliens jūrā, tāpēc nav pārsteigums, ka «Mēness akmeņu» cena mēdz sasniegt astronomiskus augstumus. Taču jāuzsver, ka runa ir vien par «melno tirgu» un pagrīdes kolekcionāriem, kuri nevēlas un pat nedrīkst afišēties. Savienotajās Valstīs, piemēram, jau sen ir spēkā NASA noteikumi, saskaņā ar kuriem Mēness grunts paraugi ir valdības īpašums un jebkādi darījumi ar tiem ir nelikumīgi.

1. gada jūnijā britu raidkorporācija BBC vēstīja, ka šī iemesla dēļ tiesāšanos ar NASA uzsākusi 60 gadus vecā Tenesī štata iedzīvotāja Lora Kiko. Viņas vecāki bijuši labi draugi Ārmstrongam, kurš 1972. gadā uzdāvinājis tolaik 13 gadus vecajai meitenei nelielu pudelīti, kurā esot no Mēness virsmas paņemtie putekļi. Šīs dāvanas autentiskumu apstiprina paša astronauta paraksts. Kiko kundze nav atklājusi, vai vēlas relikviju pārdot, taču pavisam noteikti negrib, lai kādu dienu to viņai konfiscētu. Šajā gadījumā NASA noteikumi nonāk pretrunā ar ASV likumiem. No vienas puses, ASV kosmosa izpētes aģentūra bija nepārprotami brīdinājusi «Apollo» misiju astronautus, ka «suvenīru vākšana», nerunājot par to tālāku atdāvināšanu, nav pieļaujama. No otras - ASV Kongress 2012. gadā nosprieda, ka visas relikvijas, kas pēc Mēness apmeklējuma vai citiem kosmiskajiem lidojumiem palikušas pie astronautiem, viņu ģimenes locekļiem vai draugiem, nav pamata atņemt. Cik noprotams, NASA pašlaik uzstāj vien uz to, lai Kiko kundze Mēness grunts paraugus nemēģinātu pārdot vairāksolīšanā.

Jāuzsver gan, ka šādas izsoles (runa ir par oficiālām) ir ārkārtīgi retas - to intervijā AFP apstiprinājusi izsoļu nama «Sotheby's» eksperte Kasandra Hetone. Viņa zina, ko runā, jo tieši «Sotheby's» Ņujorkas izsolē pērnā gada novembrī par 855 000 dolāru tika pārdotas trīs pavisam sīciņas Mēness iežu kripatiņas. Ekspertu ieskatā tie, starp citu, ir vienīgie Mēness grunts paraugi, kas likumīgi atrodas privātpersonu rokās. Paraugus 1970. gada septembrī savāca padomju automātiskā stacija «Luna-16», kuras instrumenti Mēness gruntī ieurbās aptuveni 35 centimetru dziļumā. Dažus no paraudziņiem padomju valdība oficiāli uzdāvināja leģendārā raķešu konstruktora Sergeja Koroļova atraitnei Ņinai Koroļovai. 1993. gadā viņas ģimene, kas bija nonākusi spiedīgos finansiālos apstākļos, nolēma tos pārdot, un «Sotheby's» izsolē, kurā tika tirgoti arī citi ar padomju kosmosa programmu saistīti priekšmeti, kāds anonīms pircējs tos iegādājās par 442 500 dolāru. Pagājušā gada izsole liecina, ka 25 gadu laikā iežu cena gandrīz dubultojusies.

Cietums pēc «seksa uz Mēness»

Ik pa laikam mediji pievērsušies Mēness iežu paraugu tēmai, parasti pieminot arī to, ka «melnajā tirgū» ar tiem iespējams labi nopelnīt. Šī gadsimta sākumā, piemēram, tika lēsts, ka gramu Mēness grunts iespējams pārdot par 1000 līdz 5000 dolāriem, atkarībā no tā, kā paveiksies. Domājams, ka tieši šāda veida ziņas uz «gadsimta noziegumu» pamudināja Tedu Robertsu, Tifāniju Fouleri un Šeju Souru, raksta «New Yorker». Visi trīs bija inženierzinātņu studenti, kuri praksi bija izgājuši dažādās ar NASA saistītās iestādēs.

Pēc prakses beigām viņi savas identifikācijas kartes nebija nodevuši un 2002. gada pavasarī tās izmantoja, lai naktī iekļūtu Džonsona kosmosa centrā Hjūstonā. Trijotnes mērķis bija seifs, kurā, kā zināja Robertss, glabājās iežu paraugi no visām «Apollo» misijām. Vēlāk amerikāņu mediji vēl ilgi ņirgājās par kosmosa centra apsardzi. Var, protams, nepamanīt, ka trīs cilvēki, kuriem ir darbinieku identifikācijas kartes, zem apģērba slepus iznes 7,7 kilogramus Mēness iežu (tieši tik daudz glabājās seifā). Taču iebrucēji, kuriem nebija laika seifa atmūķēšanai, vairāk nekā 250 kilogramus smago dzelzs kasti vienalga spēja nemanīti dabūt garām apsardzei. Jāpiebilst, ka šī mācība tika ņemta vērā, un jau drīz vien NASA ieviesa modernāku apsardzes sistēmu.

Pēc seifa atmūķēšanas Robertss esot piepildījis seno sapni par «seksu uz Mēness» - proti, sabēris grunts paraugus gultā, apsedzis ar palagu, bet tad licies uz tiem mīlēties ar draudzeni. Taču patiesais nolūks, protams, bija kļūt bagātiem, un kompānija jau sāka apspriest, kā tērēs 21 miljonu dolāru, kam drīz vien vajadzēja ieripot viņu maciņos. Viņu ceturtais līdzdalībnieks Gordons Vokers tobrīd nodarbojās ar laupījuma pārdošanas organizēšanu, un tieši šajā posmā viss nogāja greizi. Ar Antverpenes Mineraloģijas kluba starpniecību Vokers sazinājās ar kādu beļģu kolekcionāru, kuru interesēja Mēness ieži. Taču padzirdējis, ka pārdevēji var piegādāt kilogramiem šādas preces, pat «melnā tirgus» darījumos rūdītais beļģis saprata, ka darījums ož pēc ļoti lielām nepatikšanām, un vērsās ASV vēstniecībā, paziņojot, ka viņam ir kas stāstāms Federālā izmeklēšanas biroja darbiniekiem. Tālākais jau bija tehnikas jautājums. Pārdevējus, kuri 2002. gada 20. jūlijā ieradās pašu noteiktā satikšanās vietā kādā itāliešu restorānā Orlando pilsētā, sagaidīja par pircēju maskējies FIB aģents, kurš, pārliecinājies, ka viņam patiešām ir darīšana ar cilvēkiem, kuri nozaguši Mēness grunts paraugus, deva signālu saviem kolēģiem. Zagļu guvumu atrada netālajā viesnīcā, taču, kā uzsvēruši NASA eksperti, zinātniskiem pētījumiem šie paraugi vairs nav izmantojami, jo nav turēti sterilos apstākļos. Turklāt pēc seifa uzlaušanas Robertss un viņa kompanjoni iznīcinājuši ļoti vērtīgus pētījumu pierakstus, kas arī atradās seifā. 2003. gadā noslēdzās pret zagļiem uzsāktā tiesas prāva, kurā viņiem piesprieda no pieciem līdz astoņiem gadiem ieslodzījumā.

Noklīdušie suvenīri

Pēc veiksmīgajām «Apollo» misijām amerikāņu astronautiem (galvenokārt Ārmstrongam un Oldrinam) par ierastu lietu kļuva vizītes ārvalstīs, jo pirmos cilvēkus, kuri pastaigājušies pa Mēness virsmu, vaigā skatīt labprāt vēlējās daudzi planētas iedzīvotāji. Viesi parasti parūpējās par suvenīriem, dāvājot attiecīgo valstu augstākajām amatpersonām Mēness grunts paraugus un attiecīgus sertifikātus, ko bija parakstījis toreizējais ASV prezidents Ričards Niksons. Viņa administrācija pa iežu paraudziņam svinīgi uzdāvināja arī visiem ASV štatiem.

Avīze «The Washington Post» raksta, ka 2002. gadā amerikāņu jurists (savulaik pārstāvējis NASA intereses) un kosmosa izpētes entuziasts Džozefs Gutheincs nolēmis izpētīt, kas ar šiem suvenīriem noticis, un bijis šokēts - noskaidrojies, ka par daudzu atrašanās vietu nevienam nav ne mazākās jausmas. Attiecībā uz ārvalstīm (Niksona administrācija ar Mēness iežiem apdāvināja 135 valstis) viņam nācies samierināties ar oficiālām un bieži vien skaidrību neviesošām atbildēm par suvenīru likteni, taču Savienoto Valstu teritorijā Gutheincs uzsācis plašu izmeklēšanu, kurai ir būtiski rezultāti. «2002. gadā aptuveni 40 ASV štatu gubernatori vai citas augstākās amatpersonas nespēja atbildēt, kur palikuši šiem štatiem uzdāvinātie Mēness iežu paraugi. Pašlaik nav izdevies noskaidrot vien Ņujorkas un Delaveras štatiem uzdāvināto suvenīru likteni,» intervijā «The Washington Post» sacījis Gutheincs, paužot cerību, ka līdz 20. jūlijam, kad apritēs tieši 50 gadu kopš vēsturiskās «Apollo 11» misijas, šo uzdevumu izdosies paveikt.

Gutheinca veiktā izmeklēšana varētu kļūt par pamatu aizraujošam televīzijas seriālam, jo dažādiem štatiem uzdāvināto «Mēness akmeņu» liktenis bijis grūti iztēlojams. Bijušie Rietumvirdžīnijas un Kolorādo gubernatori (turklāt ne jau tie, kuri šos amatus ieņēma Niksona prezidentūras laikā) nez kādēļ iedomājušies, ka štatam dāvinātie Mēness ieži ir viņu privātīpašums, un tie atrasti viņu mājokļos. Kādreizējais Ārkanzasas gubernators un vēlākais ASV prezidents Bils Klintons suvenīru bija pamanījies nobēdzināt gubernatora arhīvā. Savukārt Minesotas štatā vērtīgā relikvija bija noslēpta kādā noliktavā, kas ierīkota vēsturiskas militārās tehnikas un ieroču glabāšanai, bet Aļaskā nez kādā veidā nonākusi bijušā krabju zvejas kuģa kapteiņa īpašumā. Intervijā ASV sabiedriskajam radio (NPR) Gutheincs sūrojies, ka amatpersonu attieksme pret šīm relikvijām bijusi ļoti nolaidīga. Piemēram, Ņujorkas štatā nav izdevies uziet vispār nekādus dokumentus par to, ka štata vadība ir saņēmusi Niksona administrācijas dāvanu. Savukārt Delaveras suvenīra liktenis aptuveni ir skaidrs - 1977. gada 22. septembrī Mēness grunts paraugu kopā ar sertifikātu nozaga no štata vēstures muzeja, un šo noziegumu policijai joprojām nav izdevies atklāt.

Trauksmei neesot pamata

Ziņas par «Mēness akmeņu» izvazāšanu ASV medijos parādās laiku pa laikam, tomēr NASA kurators Raiens Zeiglers intervijā NPR uzsvēris, ka trauksmes celšana ir absolūti nepamatota. Viņš atzinis, ka visu 382 kilogramu Mēness grunts, ko savulaik savāca «Apollo» misiju astronauti, ASV Kosmosa pārvaldes rīcībā pašlaik patiešām nav, taču tas esot pilnīgi dabisks process. Lai gan NASA ir sava pētnieciskā nodaļa, daļa iežu, protams, aizdota izpētei vadošajām universitātēm, institūtiem vai kādiem zinātniekiem personīgi. Pavisam nelielu daļu no šiem paraugiem patiešām nav izdevies atgūt, taču lielākoties tas saistīts vai nu ar to, ka pētniecības procesa laikā tie saskaldīti tik sīkās daļiņās, kuras vairs nav izmantojamas tālākiem pētījumiem, vai arī ar to, ka zinātnieki, kuriem uzticēti iežu paraugi, pēkšņi miruši. Zeiglers gan uzsvēris, ka paraugu atdošana NASA uzskatāma par formalitāti, jo izmantot reiz jau analīzēm pakļautos Mēness iežu paraugus tāpat neesot lietderīgi.

Turklāt NASA pētniekiem to tāpat netrūkstot. Kurators informējis, ka līdz 2018. gada rudenim izanalizēti tikai aptuveni 16% no kopējās paraugu masas. Atlikusī daļa tiek uzglabāta sterilos apstākļos un ir «pirmā svaiguma» - gluži tādā pašā stāvoklī, kā pirms gandrīz 50 gadiem, kad tika atgādāta no Mēness. Zeiglers skaidrojis, ka NASA allaž ir ņēmusi vērā tehnoloģiju attīstību, apzinoties, ka jau pēc pāris gadiem zinātniekiem būs iespēja analizēt Mēness grunts paraugus no tādiem aspektiem, kādi nav iedomājami pašlaik.