Lai gan šobrīd ir tik daudz iespēju baudīt pilnvērtīgu un veselīgu ēdienu, daļa sabiedrības, tostarp bērni, dod priekšroku ātrām un diemžēl neveselīgām uzkodām. Tas ietekmē svaru – pusei pieaugušo tas ir virs normas, un arī sestajai daļai bērnu ir palielināts svars. Ko darīt, lai neaizbrauktu rietumvalstu sliedēs, kur šie skaitļi ir vēl lielāki? Ko ēst ikdienā un kādu klāt svētku galdu? Ģimenes ārstei un sabiedrības veselības konsultantei Danai Misiņai ir ieteikumi, kā dzīvi nepadarīt par smagu nastu – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Ārste jau pirms vairāk nekā desmit gadiem piedalījās starptautiskā pētījumā par Latvijas skolēnu veselības paradumiem (tas notiek ik četrus gadus). Toreiz tika konstatēts - katrs 13. bērns ir ar lieko svaru un aptaukošanos, ko izraisa neveselīgs uzturs un fizisku aktivitāšu trūkums. Eiropā tāda bija piektā daļa bērnu, un ārste izteica prognozi, ka arī mūsu valstī tendences būs līdzīgas. Paskatoties jaunākajā no pētījumiem (2013./14. mācību gadā), tad atklājas, ka tā tiešām noticis. Tagad septītā daļa meiteņu jau ir ar virssvaru, bet zēnu - pat piektā daļa. Tie nav tikai pliki skaitļi, bet rāda sabiedrības attieksmi pret uzturu un veselību - un tā ir ļoti līdzīga kā kopumā Rietumeiropā, kur virssvara rekordus ir sasniegusi Lielbritānija.
Puse pieaugušo ar lieko svaru
«Skaidrs, ka iemesls tam nav tikai viens, bet gan vesels kopums, un tas nav tā vienkāršojami pasakāms, ka jāēd mazāk un jākustas vairāk vai arī ka pie vainas ir iedzimtība. Taču dati rāda, ka diemžēl regulāras fiziskās aktivitātes ārpus stundām tiešām ir mazinājušās un tikai 20% bērnu sporto, dejo vai citādi regulāri izkustas pēc skolas. Tajā pašā laikā pieaugusi sēdēšana pie datora, televizora un telefoniem. Mīnuss ir arī tas, ka sarūk brokastotāju skaits. Ir vēl virkne citu faktoru, piemēram, smēķēšana, kas nopietni iespaido veselību vēlākos gados, īpaši cilvēkiem ar aptaukošanos,» skaidro Dana Misiņa.
Nereti tieši ap gadiem piecpadsmit, kad jaunieši sāk vairāk pievērst uzmanību savam izskatam, lielāks uzsvars tiek likts uz veselīgu pārtiku un pat ienes pozitīvas vēsmas ģimenes ikdienas ēdienkartē.
Nav jau tā, ka jaunākā paaudze būtu kā īpaši izceļama, jo, izrādās, pat vairāk nekā puse pieaugušo ir ar lieko svaru. Lai kaut kas mainītos, jānomainās paaudzēm. Pat četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem vēl nebija bērnībā pieejams tāds pārtikas «grozs», kā nākamajai paaudzei - līdz ar to viņiem ir lielāka iespēja ēst veselīgi un arī izglītot savus bērnus par pareizu uzturu. Nebūtu gan jāpieļauj tās kļūdas, kuru sekas citi piedzīvojuši gan Eiropā, gan ASV. Lai gan tur jau pagājušā gadsimta 70. gados sākās zaļā kustība un ekopārtikas uzvaras gājiens, taču gana spēcīga bija arī pārtikas industrijas ietekme, kura mudināja izmantot ātrās ēdināšanas pakalpojumus un arī uztura bagātinātājus - sak, dzīve ir strauja, nav laika stāvēt pie plīts.
Jāmāca skolā
Pirms desmit gadiem, kad tika veikts pētījums, Latvijā tika izstrādātas arī vadlīnijas bērnu uzturam skolās. Kad pētījuma veicēji apmeklējuši skolas, pavāres žēlojušās, ka daļai skolēnu tas neiet pie dūšas ierobežotā sāls daudzuma dēļ. Jau tad runājuši, ka to var uzlabot, pievienojot garšvielas - sākot jau no tām, kas aug mūsu dārzos, kā arī no ārzemēm nākušas, piemēram, kurkumu. Patiesībā bērniem visi šie veselīgas ēšanas principi būtu jāiemāca ja ne mājās, tad skolā - mājturībā vai veselības mācībā. (Ieviešot jauno mācību saturu, to varētu integrēti darīt arī citos mācību priekšmetos.) «Jo vajag pārliecināt, ka pusfabrikāti, kā picas vai pildītas pankūkas, nav teju ik dienu baudāmas, bet daudz vērtīgāks ir paša gatavots, no veselīgām sastāvdaļām tapis, pilnvērtīgs un garšīgs ēdiens. It kā jau šķiet, ka informācijas ir daudz un tā ir pieejama it visur, taču jāmāk tā aizvadīt līdz skolēniem, lai tā viņus uzrunātu,» teic Dana Misiņa, piebilstot: būtiski, lai viņi atšķirtu graudus no sēnalām, jo šobrīd arī veselīga uztura jomā ir gana daudz sarakstīts, un ne vienmēr ir saprotams, kas tad ir pareizi un kas ne. Arī pētījumus ir jāmāk lasīt, pretējā gadījumā no tiem nav lielas jēgas. Skaidrs, ka visi nekad nebūs veselīga ēdiena piekritēji un daļa dos priekšroku čipsiem, hotdogiem un saldinātiem dzērieniem. Dana Misiņa tomēr pārliecinājusies, ka nereti tieši ap gadiem piecpadsmit, kad jaunieši sāk vairāk pievērst uzmanību savam izskatam, lielāks uzsvars tiek likts uz veselīgu pārtiku un pat ienes pozitīvas vēsmas ģimenes ikdienas ēdienkartē. Jo līdz šim vecumam bērnu paradumus ēšanā ietekmē lielākoties vecāki.
Vienpusēja attieksme - bīstama
It īpaši bīstami, ja ģimenē par labāko tiek atzīta kāda viena pārtikas izvēles tendence. Kaut vai svaigēšana vai vegānisms, kas nav peļami, taču prasa pievērst daudz lielāku uzmanību produktu sabalansēšanai. To nekādā ziņā nedrīkst uztvert virspusēji, citādi tas negatīvi ietekmēs pirmām kārtām jaunākos ģimenes locekļus - viņu organismu vielmaiņa ir ātrāka, arī kustas viņi ir vairāk, tāpēc nepilnvērtīgs ēdiens var atstāt negatīvu ietekmi uz veselību, piemēram, var rasties mazasinība, galvassāpes, reiboņi, nespēks. Padsmitnieku gados var gadīties iebraukt pretējā grāvī, izvēloties nepiemērotas diētas, var arī nākas cīnīties ar pārspīlētu attieksmi pret ēšanu, kas var novest pie anoreksijas vai bulīmijas (tās slēpj sevī nopietnas psiholoģiskas problēmas). Lai nebūtu šādas vienpusīgas pieejas, ir jāizglītojas vai jāprasa padoms uztura speciālistiem, nevis tikai jāpavaicā «mātei gūglei». Jāattīsta kritiskā domāšana jau pusaudža gados, lai vēlāk nerastos veselības problēmas, jo puse no slimībām ir saistītas ar mūsu dzīvesveidu. Jā, tam visam ir vajadzīgs ģenētiskais fons, taču tās būtu novēršamas ar pareizu uzturu vai citām dzīvesveida izmaiņām.
Svētku galdā siltie ēdieni
Tuvojoties gada nogalei, kas nāk ar skaistiem svētkiem un vēl skaistāk klātiem galdiem, Dana Misiņa mudina paraudzīties ar redzīgāku un kritiskāku aci, ko tad mēs uz tiem liekam. Ir vērts atcerēties mūsu senču pieredzi. Viņi daudz uzmanības veltīja ne tikai galda klāšanai, bet gatavošanai. To vajadzēja darīt laikus. Lietoja pašaudzētus un ekoloģiski tīrus produktus. Kāpostus ieskābēja, pēc tam lika katlā un sutināja. Arī ruksis vai vista bija pašu audzēta vai no kaimiņa iegādāta. Bija krietni jāpastrādā, kamēr tas viss bija liekams uz galda. Visa saime darbojās, jo bija jāizrotā arī telpas - ar puzuriem vai citiem dekoriem. Un kur tad vēl ķekatās iešana, rotaļas un citas lustes. To var pamācīties no senčiem - gan baudīt gardumus, gan izkustēties. Tāpēc par svētku aktīvo pusi noteikti vajag padomāt jau laikus, ne tikai par to, kas būs uz galda.
Runājot par to, ko likt galdā, Dana Misiņa mudina izvērtēt, ko ēdam ikdienā. Ja ikdienas maltītes ir kalorijām bagātas, tad ar svētku mielastu nevajadzētu aizrauties - tam vajadzētu būt liesākam. Ja ikdienā ierobežojam ēšanu, tad varam svētkos atlaist grožus un atļauties tādu lielāku «uguņošanu» - lai galds, kā saka, lūst un nav ne brīvas maliņas. Lai būtu tie 12 ēdieni, kā vēsta seni ticējumi, un tomēr jāraugās, lai ēdienu klāsts būtu sabalansēts. Jo savulaik tā arī bija - gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes produkti. Un vēl - ja ikdienā gaļu (senāk to ēda tikai īpašos gadījumos) lietojat maz, tad lai svētkos tās būtu vairāk. Bet lai ir skābēti kāposti vai gurķi, sēnes, zirņi, pupas. Turklāt labāk lai svinībās būtu siltais galds, jo mums kā ziemeļu puses tautai aukstā laikā ieteicamāks baudīt siltu maltīti. Šajā gadījumā no ierastā zviedru galda, kur ir tikai aukstās uzkodas, vajadzētu izvairīties. Ja tomēr tās ir, tad tikai kā siltā ēdiena «priekštecis».
Ārste rosina izmantot arī mūsdienu iespējas - izmēģināt ko jaunu un palutināt garšas kārpiņas ar kaut ko neparastāku. Vēl nesen bija priekšstats, ka zīdaiņiem nedrīkst dot neko asu vai garšvielas. Bet kā tad citās zemēs, piemēram, Indijā vai Meksikā, dzīvo zīdaiņi? Mēs arī varam atļauties padarīt bērnu ēdienu krāsaināku, lietojot piparus, timiānu, rozmarīnu, mūsu pētersīļus, dilles un ķiplokus. Nebaidīties eksperimentēt arī svētku laikā. Un noteikti gatavot kopā kaut daļu no svētku galda sortimenta, lai arī šobrīd veikalos visu var nopirkt gatavu. Arī bērnam varbūt vairāk atmiņā paliks piparkūku cepšana vai siļķu rolmopšu tīšana nekā viss pārējais. Jo iemācīt labāk var darot, nevis stāstot. Arī mazi bērni var piedalīties un ko paveikt. Nevajag baidīties iedot neasāku nazīti, lai viņš griež mīksto sieru. Lai ir greizāk, šķībāk, bet tas būs paša rokām. Var arī ļaut dekorēt desertu vai kūkas.
Ziemeļvalstu diēta
Var taisīt atsevišķu bērnu galdu - ar ēdieniem, kuros ir produkti, kas ātrāk uzsūcas, kas dod enerģiju, jo mazie daudz kustas. Taču labāk ir mieloties pie viena galda, jo mūsdienās ļoti pietrūkst tieši ēšanas visiem kopā. Tas arī ir labākais veids, kā radināt bērnus pie dažādu ēdienu baudīšanas. Skolotāji nereti sūdzas - ja skolā ēdnīcā viens neēd, tad arī pārējie ne, jo ģimenē gūtie paradumi ir ļoti noturīgi. Ar laiku mēs iemācāmies un pieņemam ko citu, taču nereti ir kā anekdotē - man garšo piedegušas putras, jo mamma vienmēr tādas gatavoja. Tāpat ir ar zupām, kas ir ļoti vērtīgs ēdiens, it īpaši ziemā, bet ko daļa cilvēku nelabprāt ēd, jo bērnībā nav pie tām radināti. Jo, ja ir Vidusjūras diēta, tad ir arī ziemeļvalstu komplekss, kurā tām ir īpaša vieta, tāpat tajā ir biezputras, rupjmaize, vietējās zivis. Jaungadā, ja grib atiet no galdiem, tie, kam ir iespēja, var visi kopā vārīt zupu lielā katlā laukā uz uguns, kā to nereti dara pēc talkām. Jo tas ir lielisks process, ko visi dara kopīgi, un tas ir veselīgāk un nedraud ar pārēšanos.
Ja ir bažas, ka, svinot svētkus, iznāksies pārforsēt un nespēsiet atteikties no dažādiem gardumiem, pirms maltītes ieteicams lietot ūdeni (var būt aizdarīts ar citronu). Var arī piedāvāt īpašas tējas, kas palīdz gremošanai. Ja galu galā ir iznācis pārēsties, tad nākamā diena jāpavada kā atslodzes laiks, kad dzer ļoti daudz šķidruma - tās var būt no vietējās augu valsts - kumelītēm, kliņģerītēm, ķimenēm - gatavotas tējas. Var arī dzer minerālūdeņus, kas ir sāļus aizvietojoši. Un, protams, iziet laukā, izmest krietnu līkumu, izkustēties, tad ātrāk izvadīsies liekais. Ja nu pavisam grūti, var ņemt palīgā speciālus medikamentus, kas nav no smagā gala, bet kas palīdz sagremot, jo tur iekšā ir žults dzinēji un aizkuņģa dziedzera fermenti. Galu galā var izmantot seno labo metodi - labāk ārā nekā iekšā.
