PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Režisore Ilona Brūvere: Cilvēki Latvijā ir zaudējuši sirsnību, spriestspēju
 
©F64

Režisore Ilona Brūvere. Tieša un vienlaikus atvērta, pretimnākoša. Sapņotāja un vienlaikus reāliste. Zina, ko spēj un var izdarīt. Ir cilvēki, kuri «atgremo» tā dēvēto citātu literatūru, skaistus saukļus, «gudras» domas, un ir tādi, kuri rīkojas. Viņa pieder tiem otrajiem. Laimīga, ka atgriezusies Latvijā pēc desmit Rietumvācijā nodzīvotiem gadiem, un vienlaikus neslēpj: ja vien vīrs un dēls būtu izkustināmi,viņa atkal dotos prom. Latvijas simtgades filmas «Ievainotais jātnieks» režisore.

Kino viņa parādes portretus netaisa. Arī šī nebūs parādes saruna. Toties godīga. Un ārpus ilūzijām par to latvieti, kādu liela daļa Latvijas sabiedrības sevī joprojām lolo.

- Ja simtgades filmu programmā nebūtu jāveido filma «Ievainotais jātnieks» par Brīvības pieminekļa tēlnieku Kārli Zāli, vai tava piesaiste Latvijas simtgadei būtu mazāk personīga?

- Es domāju, jā. Noteikti.

- Kāpēc?

- Tāpēc ka neesmu tik latviska, kā to varētu vēlēties citi latvieši. Tā dēļ nekad neesmu cietusi un nesaskatu to kā zaudējumu dzīvē. Savu nacionālo piederību nekad neesmu uzskatījusi kā prioritāti un nekad neesmu to uzsvērusi. Protams, ir brīnišķīgi, ka atkal dzīvoju šeit, kur esmu piedzimusi un varu runāt savā dzimtajā valodā. Tas rada ļoti organisku sajūtu par dzīves ritējumu. Bet esmu eiropiete, esmu Eiropā pavadījusi piecpadsmit gadus, un tā darbojas arī mans prāts. Esmu liktenim pateicīga par to. Jo mani tiešām interesē pasaule un cilvēki, un tas svarīgi arī manā profesijā.

Ja nebūtu simtgades, ja nebūtu Kārļa Zāles filmas pasūtījuma, es domāju, ka simtgades pasākumos pati tik ļoti neiesaistītos, jo masu pasākumos parasti neiesaistos, ja man tie pašai nav jāveido. Tā ir darba situācija. Es brīdi pa brīdim veidoju krāšņus svētku šovus, es filmēju, bet tas ir mans darbs. Esmu cilvēks, kurš nav radīts baram, lielam pūlim, tur esot, nespēju sajūsmināties. Man vajag divus trīs cilvēkus, ar kuriem varu izrunāties no sirds, varu būt pa īstam. Un pēc tam man vajag pasauli, kurā doties. Līdz ar to visa Mēs un Mūsu apziņa man ir sveša. Esmu cilvēks, kurš nācis pasaulē, kāds viņš ir, kurš sevi audzina un veido, bet es noteikti neesmu Mēs.

- Tavas dokumentālās spēlfilmas ir par sava ceļa gājējiem. Tēlniece Vera Muhina, tēlnieks Kārlis Zāle, pianists Oskars Stroks… Pat laikā, kad sabiedrībā Mēs apziņa bija vienīgā un pareizā, viņi darīja citādi. Viņi juta citādi. Filmas par Muhinu un Zāli ir sagadīšanās? Abi bija tēlnieki, abi savā veidā saistīti ar Brīvības pieminekli.

- Tā ir sagadīšanās. Neesmu tēlniecības eksperte. Muhinas tēls man likās saistošs savā sarežģītībā. Viņa bija savam laikam netipiska. Neesmu šlāgeru fane, ja nu vienīgi tās patiešām piestāv kādā iedzeršanā - Stroka šlāgerdziesmas. Bet mani interesē šā cilvēka dzīve, kurš visu mūžu gribēja būt komponists un darīja visu, lai tāds būtu. Mani interesē cilvēki, kuros ir kosmoss. Viņos ir faktūra. Ar viņiem ir kaut kas noticis. Tādi cilvēki man ir simpātiski, un tādi laikam ir arī mani draugi.

- Vai jaunāko laiku varonis varētu būt dzejnieks Uldis Bērziņš, jo ar viņu ir notikusi dzīve? Visu laiku notiek. Nākamgad būs skatāma tava filma par viņu. Dokumentāla filma.

- Jā, ar viņu dzīve ir notikusi. Cik viņš man ir ļāvis tam izsekot, tas filmā būs redzams.

- Vai dokumentāls kino ir objektīvāks stāsts par cilvēku nekā dokumentāla spēlfilma?

- Dokumentālā kino žanrs pieļauj dažādas izpausmes. Tas var būt saistošs stāsts. Tā var būt propaganda, bet var tajā darīt pavisam ko citu - skatīties un meklēt. Izsapņoto vai reālo. Cilvēkiem jau piemīt dažādas īpašības, gan labas, gan sliktas. Jautājums, ko tu izvelc, parādi, paspilgtini. Kā atdzīvini apslēpto.

Var uzrakstīt tādu scenāriju, kas neatklāj neko jaunu. Bet tas nav interesanti. Tad jau var izlasīt grāmatu, un ar to pietiek. Protams, cilvēki grib sevi redzēt no labās puses. Tāpēc viņi mēdz izlikties. Ne katram gribas zināt to, kādu viņu redz citi.

Autoram ir tiesības interpretēt, jo filma ir autordarbs, nevis dokuments. Jā, ir fakti, kas jāņem vērā un jāievēro, bet autors un režisors piedāvā savu redzējumu, lai skatītājam tas būtu interesanti. Un mani interesē, kā cilvēks jūt, arī viņa negatīvās īpašības, patīk dzīvais cilvēkā. Es netaisu parādes portretus. Jā, ja samaksā par parādes portretu, tad varu arī tādu uzriktēt. (Smejas.)

- Ne Stroks, ne Zāle tavās filmās nav parādes portreti. Dzīvi, kaislīgi, Zāle nepavisam nav balts un pūkains, mērķa dēļ varēja draugam nogriezt ceļu. Par Stroka dzīvi lasīju grāmatu «Oskars Stroks - karalis un pavalstnieks» krievu valodā. Bez izskaistinājuma. Bez glances.

- Mēs par saviem Latvijas varoņiem tādu grāmatu nerakstītu.

- Nav tā, ka tev kā autorei ir savs redzējums par filmas varoni, bet viņš sevi uztver citādi, un tad rodas pretstāve?

- Tieši tas ir ļoti interesanti. Ir skaidrs, ka Uldis sevi redz citādi. Bet šis nav dzejnieka ģimenes privātais pasūtījums, kur man būtu jāiztop pasūtītājam. Es stāstu par dzejnieku to, ko lasītājs nemaz nevar ieraudzīt. Iespējams, Uldi neinteresē zināt, kāds viņš ir īstenībā. Bet tas nav svarīgi. Ulda gadījums ir īpašs. Viņš dzīvē patiesi aizņemts ir tikai ar sevi un valodu, laipni ļaujot mums piedalīties šajā procedūrā kādu neizsakāmi mazu mirklīti. Pirms gadiem trīsdesmit arī veidoju filmu par viņu, un man ir interesanti, kāds Uldis ir šodien. Un filmā to varēs redzēt, cik dzejnieks ļauj un cik neļauj sev tuvoties. Tā būtu cita filma, ja Uldis būtu atvērtāks, bet garlaicīgi nebūs, jo filmā tiks iekļauta arī mūsu sarakste.

- Kāds no Purvīša balvas laureātiem esot teicis: mani neinteresē, vai skatītājs saprot manu mākslu. Tev ir vienalga, vai tavas filmas patīk, vai tās saprot?

- Veidojot filmas, balstos uz kritēriju, vai tas būs interesanti skatītājiem. Tas ir vienīgais kritērijs, ko es katru sekundi pārbaudu. Es izmantoju ekrānu kā vizuālo telpu. Sevi izmantoju kā darbarīku. Man galvā ir šūplādītes, kad kaut ko vajag filmai, izvelku no šūplādītes un preparēju. Man tajā skapī ir viss, strādāju režijā četrdesmit gadu. Pirmie divdesmit pavadīti, piepildot šūplādes. Tagad varu tās atvērt un izvilkt to, kas vajadzīgs darbam - mūziku, skaņu, skatienu, noskaņu, citu telpas iespēju, dažādos dramaturģijas konceptus, tekstus, bildes, gaismas. Visu, ko vajag. Man par to nav jādomā, izvelku šūplādi, un man viss ir.

Ja scenārists atbild par saturu, tad režisors atbild par satura formu. Es bieži vien esmu gan viens, gan otrs. Man ir svarīgi, lai cilvēkam gribētos skatīties un būtu ko redzēt.

Es ar mākslu nenodarbojos.

- Ko?!

- Tā ir. Savu amata prasmi veltu tam, lai uz ekrāna redzētais ir saistošs. Māksliniekam ir tiesības uz arogantu attieksmi. Es neesmu māksliniece. Mani neinteresē konceptuālā māksla. Man vajag sajūtas, emocijas. Kad veidoju scenāriju, gribu, lai cilvēki skatoties justu ko īpašu, lai viņiem ir interesanti. Es mēģinu strādāt, izejot no tāda skatupunkta.

- Jo īpaši par mirušiem cilvēkiem pastāv leģendas un ir grūti tās nolobīt no patiesā stāsta par cilvēku.

- Tāpēc, ka dzīvam cilvēkam leģenda nav vajadzīga.

- Filmējot tās leģendas sabrūk?

- Katru cilvēku uztveru kā organisku būtni ar dzīves notikumiem un pārdzīvojumiem, man nav elku. Es varbūt būvēju leģendu filmā, bet man nevajag ticēt vai neticēt leģendām, es daru savu darbu.

- Kas kino uzskatāms par banalitāti?

Kādam banāls šķiet sentiments, un tas nav emocija. Un mēs taču bieži jaucam sentimentu ar emociju, bet sentiments ir iedomātais, emocija ir īsta. Emocija ir pārdzīvojums.

Man liekas banāli taisīt filmas par valstsvīriem, slavenajiem cilvēkiem un stāstīt standarta biogrāfiju, kas neļauj atklāt neko jaunu. Ja filma man neļauj atklāt ko jaunu par cilvēku, tad tai nav nozīmes. Kāpēc to skatīties, ja nekā nav, tikai frāzes?

- Vai tevi interesētu, teiksim, Kārlis Ulmanis kā personība, par kuru veidot filmu?

- Viņš mani varētu interesēt, bet ne kā pozitīvais tēls, taču tādu filmu nevienam Latvijā nevajag. Kā var uzbūvēt savu valsti, ja cilvēki dzīvo ar priekšstatiem un tādu attieksmi kā pagājušā gadsimta sākumā?! To šajā gadsimtā nemaz nevar izdarīt. Tas nav iespējams. Pasaule ir mainījusies, bet cilvēki Latvijā joprojām turas pie principiem, kas mūsdienu pasaulē nestrādā. Es par to jūsmot nevaru. Arī ulmaņlaikos Latvijā valdīja diezgan liela nabadzība, bet to šodien cilvēki nemaz negrib zināt, jo labāk ir domāt, ka toreiz visi dzīvoja bagāti. Cilvēki mēdz interpretēt vēstures faktus. Cilvēki pie mums mēdz radīt varoņus no tiem, kuri varbūt nav tik ļoti pelnījuši.

- Cilvēki Latvijā joprojām grib vadoni. Tās diskusijas par valsts prezidentu - tautas vēlētu, ieceltu, aizklāti ievēlētu, atklāti iebalsotu…

- Divdesmit pirmajā gadsimtā vadoni?! Tad jābrauc uz aborigēnu valsti, un tur būs vadonis, tad ir jāstājas ārā no Eiropas Savienības.

- Vai esi domājusi par to, kas Latvijā paliks pēc simtgades svinēšanas? Tāds paliekošs, ja ne visai, tad sabiedrības lielākajai daļai noderīgs. Nevis dziesmas, dejas un svinēšana, bet fundaments.

- Kas paliks? Ilūzijas. Bet tagad mēs runājam par to, kas publiskajā telpā gandrīz ir tabu. Esmu pieradusi, ka sazinos valodā, kurā tas ir nepieciešams, lai kur es atrastos. Pārvaldu četras valodas, jo valoda man ir saziņa. Jā, ir skaisti, ja proti dziedāt, tas, protams, ir jauki, bet ar to mēs pasauli neizzināsim. Man tomēr mana nacionālā piederība vienmēr ir bijusi pašsaprotama, bet privāta lieta. Nekas tāds, ar ko dižoties.

- Tiek uzsvērts, ka dziesmu svētki ir nacionālās identitātes daļa. Svarīga kolektīvajā apziņā.

- Māksla pašlaik ietilpst vispārnacionālajā histērijā - re, kā mēs visi kopā darām. Tā kolektīvā darīšana taču nāk no padomju laika domāšanas. Tagad dīvainā kārtā tas pāriet citādā formācijā un atkal ir klāt. Tāpēc jau cilvēki ir iekarojuši savu neatkarību, lai atbildētu katrs pats par sevi un cienītu viens otru, mums vairs nav jābūt nekam tādam - vienam lielam Mēs. Tas nenozīmē, ka ir tiesības necienīt citus, tieši to - necienīšanu - ļauj Mēs apziņa, nepieļaujot individuālas izpausmes.

Bet es esmu audzināta un sevi audzinājusi cienīt ikvienu cilvēku un to ievēroju. Tas man ir svarīgi, tas ir viens no Eiropas civilizācijas pamatprincipiem. Var jau būt, ka man tas ir tik pašsaprotami, jo esmu Eiropas pilsone kopš 1980. gada, tātad četrdesmit gadus. Eiropā ļoti daudziem cilvēkiem ir vairākas pilsonības, vairākas dzīvesvietas, jo viņi dzīvo atvērtā pasaulē. Tas gan atkarīgs arī no sociālā slāņa, bet prieks, ka divdesmitgadnieki vairs nav nacionālisti, viņiem ir vieglāk saprast, kas ir civilizēta pasaule un kā cilvēki tajā dzīvo.

- Toties iepriekšējās paaudzes viņus nesaprot. Nosoda. Pārmet. Nav patriotiski Latvijā pateikt, ka esi pasaules pilsonis.

- Ja cilvēki vienojas veidot formāciju, ko sauc par valsti, tad tas taču notiek ne tāpēc, ka viņiem nav ko darīt, bet tāpēc, ka viņi vēlas redzēt konkrētu sociālu sistēmu, kurā jutīsies komfortabli. Ja valstī cilvēks nevar atrast savu vietu, tad viņš ir spiests valsti atstāt, jo viņam ir jātiek galā ar savu dzīvi. Bet valstij kā sabiedriski valstiskai formācijai ir jāspēj rūpēties par saviem pilsoņiem. Tas ir valsts priekšnoteikums, citādi jau nodokļus nebūtu vērts maksāt.

  • Par ko tu tagad runā?

- Es runāju par attieksmi. Protams, arī sociālā puse ir svarīga. Bet, ja cilvēki maksā nodokļus, tad valsts pakalpojumiem ir jābūt garantētiem. Tas ir ļoti pragmatiski, bet vienlaikus arī tas ir viens no svarīgākajiem demokrātijas pamatprincipiem.

- Dziesmu svētki, filmas, koncerti, mākslas baudīšana ir patīkama, saprotama. Par sociālām, ekonomiskām, politiskām norisēm lielai daļai tautas negribas domāt.

- Es teiktu, nav raduši domāt. Lai kaut kas mainītos, ir jādara. Tos, kuri dara, kaunina. Nokauninātie negrib, lai viņus visu laiku kaunina. Attīstība nevar notikt, jo netiek analizēti notikumi. Mēs visu laiku priecājamies par kaut ko, bet ir jāanalizē situācija, lai to varētu uzlabot.

- Tev nebija grūti atgriezties Latvijā no Rietumu pasaules? Nevis finansiāli grūti, bet emocionāli, garīgi. Tu šeit aizvien neiederies.

- Neslēpšu, biju šokā. Kad atgriezos, Rīgā bija piekakātas kāpņu telpas, piečurātas vārtrūmes, aplupušas namu fasādes. To biju aizmirsusi. Atgriezos mājās, jo gribēju būt tajā sirsnībā, ko atcerējos no jaunības laikiem. Kinostudijā ar kolēģiem jutāmies kā ģimene. Staigāju pa Rīgas ielām un biju laimīga, ka varēju atgriezties mājās.

Tagad ir daudz grūtāk. Tagad pietrūkst civilizētas attieksmes vienam pret otru, civilizētas attieksmes pret cilvēku valsts iestādēs, nekas īsti šajā ziņā trīsdesmit gados nav mainījies. Cilvēki Latvijā ir zaudējuši sirsnību, spriestspēju, visi iet uz kaut kādu skaisto, tālo nākotni, kuru tā kā gaida, bet tā jau tas nenotiek. Pats no sevis nevar notikt nekas. Bet visiem gribas ko lielu.

- Un nav spējuši formulēt, kas tas ir?

- Pat ne formulēt. Saprast. Apjēgt. Atgriežoties Latvijā pirms tik daudziem gadiem, es skaidri apzinājos, ka tā tas nevar notikt, ar dziedāšanu vien un sapņiem vai ar vecu naidu nekas jauns vai labāks sabiedrībā nevar rasties. Vispārīgs skaistums taču neeksistē, labāka dzīve cilvēkiem nozīmē konkrētas lietas. Un to, ka tas funkcionē, man kādreiz iemācīja šis attīstītais kapitālisms. Atgriezusies sapratu, ka cilvēki Latvijā nemaz neapzinās, ko īsti grib, jo tas, ko tu gribi, ir jāveido, bet ar naidu izveidot nevar neko.

Diemžēl tagad cilvēki iemācījušies cits citu necienīt. Darīt cūcības. Viss ir atļauts. Demokrātija viņiem nozīmē, ka var apspļaudīt otru, nevis veidot savu pasauli tādu, kādu pats vēlies. Demokrātiskā sabiedrībā katram jādomā ne tikai par sevi, bet arī par sabiedrību.

- Kad cilvēki iepazīst pasauli ārpus Latvijas, iepazīst valsti kā struktūru, kādai tai jābūt, vai viņiem ir pamats atgriezties? Viņi citur ir sociāli nodrošināti, iepazīst civilizētu attieksmi.

- Es nedzīvoju spiedīgos apstākļos, tomēr man ir svarīgi, lai valsts ir sociāli sakārtota. Lai tā atbilst sabiedrības vajadzībām. Taču kas notiek? Aizej uz kādu valsts vai pašvaldības iestādi, un tevi nostāda lūdzēja lomā. Kā tas var būt? Neatkarībā ir trīsdesmit gadi pagājuši. Es samaksāju nodokļus, es esmu šā sabiedriskā pakalpojuma pasūtītājs, nevis lūdzējs, un valsts par manu nodokļos iemaksāto naudu ir šā pasūtījuma izpildītājs.

Mani ļoti kaitina frāze, ka likumi ir jāizskaidro sabiedrībai. Likums visu izskaidro pats, tas parasti ir skaidrs un pietiekami saprotams, bet tam būtu jābūt vērstam sabiedrības, nevis kāda grupējuma interesēs. Kad cilvēku grib piemānīt, manipulēt ar viņu, tad viņam tiek stāstīts un stāstīts, «skaidrots» un «skaidrots».

- Tu dzīvoji Rietumvācijā un vari vērtēt, kāpēc noticis tā, ka Vācija spējusi kardināli mainīt sabiedrības domāšanu. Kolektīvā vainas apziņa par nacismu, Hitleru tur ir aizvien. Tomēr vācieši dzīvo mūsdienu realitātē, viņiem nepiemīt fanātisks nacionālisms, viņi prot atzīt kļūdas, vienlaikus nedzīvojot pašpārmetumos. Jo tas neļautu attīstīties. Tātad sabiedrību ir iespējams vest «pareizā» virzienā. Nē, tā es negribu teikt. Ir iespējams valsts mērogā definēt sabiedrības dzīves mērķus, vai tā?

- Valsts rāda piemēru un audzina sabiedrību. Pagaidām neredzu, ka situācija Latvijā varētu mainīties, jo politiķi nestrādā sabiedrības interesēm. Tos, kuri domās par cilvēkiem, izēdīs. Pagaidām diemžēl tāda ir ierastā sistēma.

Vācijā cilvēki nevar atļauties zākāt kādu citu nāciju, un tas šeit izskan biedējoši. Nerunāju par nacistiem, tādām sabiedrības grupām neļauj izvērsties. Valsts ir ļoti daudz izdarījusi, lai gan vāciešiem joprojām ir milzīga vainas apziņa par šo septiņdesmit gadus veco nacionālā pārākuma traģēdiju.

Centrālajā Eiropā eiropieši ir ļoti līdzīgi domājoša sabiedriskā formācija Vācijā, Francijā, Dānijā, Austrijā, Šveicē, Zviedrijā vai Lielbritānijā. Ilgāku laiku dzīvot Eiropā varbūt ir garlaicīgi. Stokholmā, Hamburgā, Londonā domāšanas veids, modernā arhitektūra, ēšanas paradumi, ikdienas izpausmes un cilvēku ieradumi ir ļoti līdzīgi. Bet viņi ir cilvēki, kas atvērti pasaulei.

- Vai Latvijas sabiedrībai raksturīgs upura sindroms? Mēs cietām vāciešu jūgu, pēc tam mūs iekaroja, represēja, vēlāk padomju iekārta lauza.

- Miljoniem cilvēku pasaulē ir cietuši. Visu Austrumeiropu skāra šis briesmīgais karš, bet cilvēki jau sen ir iemācījušies vēsturi un pagātni nejaukt ar tagadni un nākotni. Jau divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropa sāka dzīvot normālu dzīvi, bet trīsdesmit gadus pēc tam notika Studentu revolūcija, kas Rietumu pasauli pārvērta sociāli domājošā sabiedriskā formācijā. Latvijā cilvēki vēl septiņdesmit gadus pēc kara nespēj kaut ko sadalīt...

- Latvieši manipulē ar saviem pārdzīvojumiem, vēsturi, tostarp okupāciju?

- Pamatā jā, manipulējam, lai gan cilvēki to neapzinās. Jo tas iedarbojas. Un vēl gribu teikt, ka vēstures faktus nevajadzētu pakļaut tikai savām interesēm, bet atzīt arī savas kļūdas. Ak, ko es moralizēju. Tas tiešām nav moderni.

- Atgriežoties pie tautas varoņiem (nav būtiski, vai šī jēdziena īstajā vai pārnestajā nozīmē). Tavuprāt, Latvijas tauta ir gatava redzēt savus varoņus kā cilvēkus, personības jebkādā izpausmē, nevis kā plastmasas manekenus skatlogā?

- Ir maz cilvēku, kuri ir gatavi un vēlas viņus redzēt tādus - kā cilvēkus. Latvijā ir maz cilvēku, kas paši domā. Latvijā iebaro informāciju, kā ir jādomā, un tā tad arī visi domā. Un lielākā daļa grib, lai viņiem pasaka, kas ir pareizi un labi. Bet tas taču nekad nebūs iespējams bez manipulācijas ar sabiedrību kāda interesēs. Tāds sabiedrības modelis manī nav nostiprinājies, un jāatzīst, ka tāpēc man nekad nav bijis viegli to saprast vai pieņemt.

Ir katram jādomā pašam.

- Interesanti, ka mēs savus varoņus gribam glorificēt, bet vienlaikus liela sabiedrības daļa lasa skandalozos stāstus par citu zemju slavenībām.

  • Mums tie stāsti patīk, jo tie mūs neskar, tā man šķiet.

- Mēdz teikt, ka sportā galvenais ir uzvara, politikā - iekļūt valdībā. Kādas ir tavas ambīcijas?

- Ambīcijas ir vārds, kas man liekas dīvains. Esmu milzīga sapņotāja. To varbūt var redzēt manās filmās, bet darbā nākas rīkoties izteikti pragmatiski. Ir lietas, ko varu un ko nevaru izdarīt, un ir konkrēti iemesli, kāpēc nevaru izdarīt. Es daru to, ko varu konkrētos apstākļos un laikā. Man nav nekādu īpašu ambīciju, man ir svarīgi profesionāli padarīt savu darbu. Un visām manām filmām ir no četrām līdz sešām profesionālajām nominācijām nacionālās kinobalvas «Lielais Kristaps» konkursos. Un trīs «Lielie Kristapi». Viens par režiju, un divi Elīnai Bandēnai par operatora darbu.

Sapņošana un sievišķīgs dzīvesveids, sapņaina dzīves uztvere ir privāta lieta, un es mēģinu nejaukt to ar profesionālo darbību, kas nemitīgi sevī jāpārbauda, jo kino, televīzijā un žurnālistikā katru sekundi jāzina, ko dari, tāpēc ka tas ir saistīts ar cilvēku uztveri.

-Valsts simtgadē ir radīta speciāla programma «Latvijas filmas Latvijas simtgadei». Saki, kālab ir vajadzīgs tāds īpašais kino? Valsts reprezentācijai? Filmas jau veidotas arī pirms simtgades un būs arī pēc tās.

- Jā, reprezentācijai. Uzskatu, ka mēs prezentējam valsti savējiem, jo baidāmies izskatīties neveikli citu acīs. Gribam, lai ir smuki, bet tas «smuki» vairāk ir interesanti tikai mums pašiem. Protams, ir jauki, ja vienā valstī ir tik daudz cilvēku, kuri spēj pulcēties dziesmu svētkos. Tas ir interesants, rosinošs fakts tūristu apmeklējumam, bet man grūti iedomāties, kā tas veicina sabiedrības domāšanas attīstību, kas, manuprāt, ir daudz aktuālāks jautājums šodien. Citām valstīm un citiem cilvēkiem mēs varam būt interesanti tikai tad, kad vairs negribēsim parādīties tikai parādes portretos, bet stāstīsim par sevi patiesāk un godīgāk. Dzīve taču nav brīnumains stāstiņš, ja to neizdomā.

- Par ko vajadzētu būt bezbailīgai, «ārpus skatloga» latviešu filmai?

- Tādai, kas stāstīs arī par nabadzību, par cilvēkiem, kuri aizbrauc un ko viņi jūt, ja nevar atgriezties, par to, kā dzīvo ikdienā, par darbu, par to, kā ir, ja tā nav, par draugu, ja tādi ir, nodevību, par meliem un par ilgām pēc uzticēšanās. Par dzīviem cilvēkiem.

CV

Ilona Brūvere dzimusi Līvānos.

1972. gadā beigusi Rīgas 50. vidusskolu, mācījusies Tautas kinoaktieru studijā un LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā.

Sekojot vīram Aleksandram Ribovskim, 1979. gadā pārcēlās uz Vāciju, kur strādājusi par režisori, scenāristi un producenti Hamburgas kino un TV režisoru apvienībā «Hamburger Filmbüro» (1980-1990) un uzņēmusi tur vairākas autorfilmas.

1991. gadā atgriezās Latvijā.

Režisore ar starptautisku karjeru un īpašu rokrakstu - vienīgā Latvijā kopj inscenētā, teatralizētā dokumentālisma stilu, kas viņas dokumentālās filmas tuvina spēlfilmām.

Veidojusi kultūras raidījumus televīzijā, bijusi kultūras žurnāliste preses izdevumos, apkopojusi savus darbus kultūras publicistikas grāmatā (2007).

Ilonas Brūveres vectēvs Antons Brūveris bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, piedalījies Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem un cīņās pret sarkanarmiešiem. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Avoti: www.filmas.lv, «Vikipēdija»