Cilvēka acīm saskatāmais var būt skaists, baiss, intriģējošs, nomācošs. Redzētā vērtējumu nosaka arī emocijas un sajūtas. Ir vietas, par kurām prasīties prasās sacerēt kādu leģendu, ja tādas vēl nav. Jo sajūtas tur ir citādas. Arī tad, kad prāts saka un acis apliecina, ka nav nekā mistiska. Tādā vietā un tajā brīdī saproti savus ļoti tālos senčus, kuri, vēl nespēdami izskaidrot notiekošo, sacerēja teikas, leģendas, nostāstus. Interesanti, ka Karēlijas pirmajā ģerbonī bija attēlota rīkstīte.
Piemēram, latviešiem poētiskas teikas vēsta par ezeru izcelšanos. Iedomāsimies, kā Burtnieku ezers šņākdams nolaidies uz zemes un uzkritis virsū skaistai pili ar zelta torni vai nokritis uz grēcīgas zemes kā Saukā. Iztēlei ir vairāk vietas nekā tad, ja zinām, ka ūdenstilpe radusies plūdu dēļ.
Karēlijas dabas fenomenu var skaidrot ar ģeoloģiskiem procesiem. Zemestrīces samētāja milzu akmens bluķus, zeme atvērās un izverda lavu. Pirms diviem miljardiem gadu Karēlijā bija citāds klimats - teritorijā, kas tagad atrodas netālu no polārā loka, vidējā gaisa temperatūra sasniedza plus 20 grādus.
Klīst nostāsti, ka Karēlijā dzīvojuši milži - munkilaineni vai metelilaineni. Viņi bija liela auguma, uzvedās skaļi un brida pa mežiem, ka zeme vien dimdēja.
Nu jau apmēram divus gadu simtus tiek pētīta arī mistiskā Karēlija. Zeme, kas apvīta ar noslēpumainiem stāstiem, leģendām un mītiem. Klīst nostāsti, ka Karēlijā dzīvojuši milži - munkilaineni vai metelilaineni. Viņi bija liela auguma, uzvedās skaļi un brida pa mežiem, ka zeme vien dimdēja. Karēlijā arī mūsdienās atrod lielus kaulus un milzu izmēra darbarīkus, piemēram, arklus. Karēlija esot arī atlantu mītnes vieta. Un no Somijas nacionālā eposa «Kalevala», kura «mugurkaulu» veido somu un karēļu mitoloģija, savos darbos esot ietekmējies pasaulslavenās triloģijas «Gredzenu pavēlnieks» autors Džons Tolkīns.
Karēļi lepni pavēsta: tāpēc, ka viņu zeme ir noslēpumaina, tik daudzi reiz Karēlijā pabijušie turp vēlas atgriezties. Bet tie, kuri nekad nav atbraukuši, alkst redzēt šo mežiem, purviem, akmeņiem klāto un Baltās jūras apskaloto zemi.
Ko iezīmē koka dievību ceļš
Karēlijā 2003. gadā pētnieciskas ekspedīcijas laikā ir atrastas koka elkdievības, ko pielūdza pirmiedzīvotāji. Tās bija novietotas cita no citas apmēram pusstundas gājiena attālumā. It kā bez sistēmas, tomēr ekspedīcijas pētnieki konstatēja, ka koka baļķi iepriekš tika mērcēti, lai kļūtu izturīgāki un pretotos laika zobam. Figūras bija dažāda izmēra un izskata. Vērtējot koksnes stāvokli, konstatēts, ka elkdievībām ir vairāk nekā 100 gadu. Līdzās atradās satrupējušas koka daļas. Tas ekspedīcijas dalībniekiem ļāva izteikt pieņēmumu, ka koka elki tika atjaunoti ik pēc 150 gadiem.
Ar biolokācijas metodi jeb rīkstīti tika noteikts, ka elku tēli uzstādīti ģeoaktīvās zonās. Kad visus atrastos tēlus «uzlika» uz kartes, konstatēja, ka tie novietoti taisnā līnijā virzībā uz Karma ezeru. To ieskauj necaurejami purvi, kas nav izpētīti un aprakstīti. Dažas leģendas vēsta, ka tur tiekot glabāta sena, visai pasaulei nozīmīga informācija. Ar Karma ezeru saistīta leģenda par pasaules koku (latviešiem tā analogs ir Austras koks), kas daudzu tautu mitoloģijā ir gigantisks koks ar īpašām funkcijām. Karēlijas teritorijā pasaules koks esot iedēstīts XIV gadsimtā. Pēc diviem gadu simtiem tajā vietā uzbūvēts klosteris un XVII gadsimta sākumā - Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas joprojām ir svētceļnieku apmeklēta.
Karēlijas enerģētisko vietu pētnieki jautā, vai tiešām pirms daudziem gadsimtiem cilvēki veidoja īpašu ceļu, ko iezīmēja ar koka tēliem? Dažus kilometrus no elkdievību ceļa plūst Ohtas upe. Tulkojumā no seno sāmu valodas - upe pavadone. Tiek pieļauts, ka nosaukums saistīts ar iniciāciju, kuras laikā sāmu un karēļu jauniešus ievadīja šamaņu kārtā, un šis ceļš bija tikai viens posms, kas veda uz nākamo sakrālā ceļa nogriezni. Bet neapstrīdamas atbildes nav.
Par šamaņiem un Karēlijas burvjiem - nedaudz vēlāk.
Pīle - sievišķais sākums
Pie Oņegas ezera ir enerģētiski aktīva vieta, kur 1985. gadā pētnieki atrada elku akmeni un nodēvēja to par Vardi. Izskata dēļ. Turpmākie pētījumi pierādīja, ka tā ir bijusi viena no lielākajām pagānu svētvietām Karēlijā. Diemžēl vai par laimi, svētvietu palīdzēja atklāt meža ugunsgrēks. Tas sākās šķietami ne no kā un pats apdzisa. Pēc tam Oņegas ezera krastā 20 000 kvadrātmetru platībā atrada vairāk nekā 100 akmens objektu, kas datējami ar 2.-3. gs. p.m.ē.
Senie cilvēki pielūdza apmēram metru vai augstākus akmens bluķus, ko ar primitīviem darbarīkiem uzlaboja un veidoja dzīvnieku figūras. Vislielākais akmens bija Pīle. Senajā somugru mitoloģijā pīle apzīmēja sievišķo sākumu. Būtne, kas dzemdējusi zemi, debesis un debesu spīdekļus. Savukārt Vardes vai Krupja tēls iemiesoja ļauno un naidīgo. Lai pielabinātu ļaunos spēkus, šīs dievības tuvumā zemi rūpīgi kopa un apbedīja tikai nozīmīgākos cilvēkus - vietējās autoritātes, viedos un cienījamos. Tur ir atrasts arī bērnu masu kaps. Kas ar viņiem notika? Pagaidām atbildes nav.
Sampo - rūnu kalns
Netālu no Karēlijas pilsētas Kondopogas atrodas viena no mistiskākajām vietām Karēlijā - Sampo. Rūnu kalns. Tajā piepildoties vēlēšanās, ja tās izsaka pareizi. Kā? Ir jāatrod vēlmju koks - veca priede, tās zaros jāiesien no sava apģērba noplēsta stērbelīte un jāizsaka vēlēšanās. Petrozavodskas krastmalā arī ir vēlmju koks (cilvēka roku veidots), tā stumbrā ir iestrādāta visu dzirdošā auss, kurā jāiečukst vēlēšanās.
Karēļu - somu mitoloģijā Sampo nozīmē brīnumdarītāju elementu, kam piemīt burvju spēks un kas kalpo kā laimes, panākumu, spēka un pārticības avots.
Milži, atlanti, sniega cilvēks un Nesija ar peridota acīm
Nostāstu par milzīgām cilvēkveidīgām būtnēm Karēlijā ir daudz. Par to pašu daudzkārt aprakstīto sniega cilvēku ir apkopotas aculiecinieku liecības - apmēram divarpus metru garš, pinkains, biezu vilnu noaudzis. Savukārt par milžiem un atlantiem varētu arī nebrīnīties. Vietām milzīgi, smagi akmeņi ir pārvietoti un izveidotas tādas figūras, kas cilvēka spēkiem nebūtu paveicams.
Akmeņus - elkus var uziet visdrūmākajos mežos un nepieejamākajos nostūros, un atliek minēt, vai tos uzstādījušas cilvēka rokas vai tie nejauši nokrituši, sastājušies, sabīdījušies tieši tā, kā tagad redzams.
Zīmīgos akmeņus ne vienmēr spēja atrast pat vietējie iedzīvotāji, kuri ceļu pie elkdievībām zināja atrast aizsietām acīm. Tāpēc uzskatīja, ka ir gadījumi, kad akmeņi cilvēku maldina un novirza no pareizā kursa, jo nevēlas tikt traucēti. Veci ļaudis šos akmeņus turpina pielūgt mūsdienās un nes tiem ziedojumus. Viņi uzskata, ka akmens dievības uzlabo veselību un nodrošina ilgu mūžu. Ja izpilda vajadzīgo rituālu to pakājē.
Savukārt Lādogas ezera dzelmē slēpjoties briesmonis, ko sargā divi gari. Tie, kuri devušies meklēt briesmoni, uz mūžu esot nolemti nemirstībai - viņu dvēseles klimst apkārt. Viens no viņiem ir kapteinis Sigvards, pazudis bez pēdām, toties mēdz parādīties ezerā un iekasēt meslus saviem sargiem gariem par labu. Daži aculiecinieki pat esot iemūžinājuši Sigvarda laivu ar skaitli 666 uz sāna.
Lādogas ezeram esot arī sava Nesija - dzīvnieks ar garu kaklu, masīvu, spīdīgu ķermeni un peridota acīm. Zinot, ka zaļganas krāsas minerālu peridotu var atrast lavā, bet Karēlijā ir bijis savs vulkāns, tad kāpēc gan ne? Jo vairāk tāpēc, ka peridots spēj izturēt 1400-1900 grādu karstumu.
Kas iesūca ūdeni?
Segežas ezerā gadsimtiem ilgi tiek novērotas anomālas parādības. Kopš XVII gadsimta ezera apkārtnē dzīvojošie stāsta dīvainus atgadījumus. Stāstu par ezera neparasto uzvedību ir daudz.
Kādudien ūdens no ezera līcīša pazuda, pa zemi lēkāja daudz zivju, cilvēki tās lasīja kailām rokām. Pēkšņi bija dzirdama dobja skaņa, un 5-6 metrus augsts vilnis ūdeni iedzina atpakaļ ezerā. Tas bija daudz siltāks nekā iepriekš, bērni labsajūtā metušies peldēt. Kad citā ezera vietā plostnieki sāka būvēt plostu, ūdens tajā vietā pēkšņi atkāpās. Pēc dažām minūtēm liels vilnis ūdeni atnesa atpakaļ.
Cilvēki šo vietu uzskatīja par nolādētu un pameta. Bet vēl kāds nostāsts vēsta, ka XVII gadsimtā no debesīm Segežas ezerā nokrita piramīdas veida ķermenis un tur tas guļ.
Vieta, kur pazūd laiks
Tiek uzskatīts, ka Karēlijā dzīvo visspēcīgākie burvji un magi. Netālu no slavenās Kižu salas ir cita - Radkoļje. Tulkojumā no somu valodas tas nozīmē mirušā dzīvnieka akmens. Salai ir savs elks - divus metrus augsta statuja ar cilvēka seju. Izskatās, ka gigants mēģinājis izlīst no pazemes, bet varējis izbāzt tikai galvu. Netālu ir Saimnieks - liela akmens galva. Daudziem cilvēkiem ir bail uzturēties šo akmens milžu tuvumā, viņus pārņem neizskaidrojamas bailes.
Saimniekam gan senatnē, gan mūslaikos tiek nesti ziedokļi. Ziedotāji zina stāstīt, ka Saimniekam līdzās viņus pārņēmusi viegluma sajūta un laika izjūta zudusi. Sajūta saglabājoties pat vairākas dienas. Tu esi, bet nepastāv ne stundas, ne dienas.
Tiek uzskatīts, ka tā bijusi svētnīca. Ne tik sen pētnieciskā ekspedīcija atklāja, ka divmetrīgā galva ir klints atlūza. Arī otrs akmens - Saimnieks - ir dabīgi veidojies, cilvēka roka nav kalusi acu dobumus.
Radkoļjē atklāti 14 akmens krāvumi, vairumam ir pakavveida forma. Iespējams, tur bijušas kulta vietas, kur upurēti dzīvnieki. Salā neviens nedzīvo, bet vasaras saulgriežos tuvējie iedzīvotāji turp brauc uz īsākās vasaras nakts rituālu.
Nāves kalns vai vārti uz Šambalu?
Jā, tas ir Votovara kalns. Starp citu, gleznotājs Nikolajs Rērihs Karēlijā saskatīja ko īpašu un, rakstot par saviem klejojumiem Karēlijā, Altajā un citviet Krievijas plašumos, atstāstījis arī vietējo cilvēku saglabātās leģendas un nostāstus, tajā skaitā arī par enerģētiskām vietām, uz kurām ved akmens durvis, pazemes ejas kalnos. Un, iespējams, Votovara kalns viņa uztverē bija vārti uz citu pasauli.
Neliela atkāpe. Zināms, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem dažādas ekspedīcijas Karēlijā meklējušas ieeju pazemes valstībā. Viena no tām Seidezera apkārtnē uzgāja savādu eju, kas veda pazemē. Pētniekus apturēja neizskaidrojamas, iracionālas bailes, viņi nespēja nokāpt pazemē. Šīs ekspedīcijas pētnieki ar profesionālu aparatūru atklāja, ka ezera apkārtnē ir plaši pazemes veidojumi. Četru metru dziļumā tika konstatētas milzīgas zāles, eju sistēma ir sazarota, un zinātnieki atklāja pazemes labirintu, kas aizveda līdz Ninčurta kalnam, zem kura ir milzīgi tukšumi.
Uz Seidezera pazemi var nonākt no pakalnu virsotnēs veidotām ieejām, kas ir nosegtas ar akmeņu krāvumiem - seidiem. Pazemē var iekļūt pa šaurām spraugām, un nav jābrīnās, ka pārņem šausmas un klaustrofobiskas sajūtas. Tiek uzskatīts, ka viena šāda pazemes eja (vai uz Šambalu?) ir arī Votovara kalnā Karēlijā.
Kalna rašanās nav mistiska. Zemestrīce pirms aptuveni 9000 gadu izveidoja 417,1 metru augstu kalnu. Mistiķi stāsta, ka šis ir Nāves kalns, kurā pulcējas ļaunie spēki. Votovaru apmeklē burvji, mistiķi, magi un līdzīgi domājošie. Senie cilvēki uzskatīja, ka šeit gari nāk sarunāties ar dzīvajiem. «Normāli» cilvēki no Nāves kalna turas pa gabalu.
Pašiem sava Stounhendža
Votovara kalnam un citām vietām, kur izvietoti seidi, ir sakrāla nozīme. Daudz ko tur, protams, ir veidojušas zemestrīces, noslīpējušas dabas parādības, bet cilvēka acs un prāts cenšas atrast līdzības. Arī cilvēks ir pielicis savu roku akmeņu krāvumu veidošanā. Svētos akmeņus - seidus - pielūdza senie sāmi. «Viņiem pastāvēja kalnu, akmeņu, koku un dzīvnieku kulti, kā arī ticējumi dažādu dabas parādību dievišķai izcelsmei. Akmens kulta pēdas šādā vai tādā veidā tiek atklātas visas Eirāzijas tundras zonas tautām, sākot no Kolas pussalas līdz Kamčatkai,» 1976. gadā rakstīja Jurijs Titovs. Senajām Kolas pussalas un Baltās jūras Karēlijas tautām pirms kristietības bija divi reliģiskie kulti - Augstāko dievu kults un Svēto akmeņu kults. Akmeņu kults pastāvēja visā teritorijā, kuru apdzīvoja senie sāmi. Uz divām Baltās jūras salām sāmi ir izveidojuši savu akmens dievību panteonus. Vienā no salām seidi - milzīgi, stūraini akmeņi - ir uzlikti uz maziem akmentiņiem. Uz akmens augšējās šķautnes novietoti vairāki mazi akmeņi, bet zem šiem mazajiem akmeņiem atsevišķos gadījumos - krāsaini sīki akmentiņi. Citi mazāka izmēra seidi veido dažādas formas - cilvēka krūšutēlus, putna, suņa, citu dzīvnieku galvas. Vislielākā grupa ir vidēja lieluma un dažādas formas akmeņi, kuriem arī uz augšējās šķautnes uzlikti viens vai vairāki dūres lieluma akmeņi. Ar šiem veidojumiem saistās interesanta piejūras novada teika par «pārakmeņojušiem vāciešiem». Teika stāsta, ka ļoti senā pagātnē vācu tautas (tā piejūras tautas sauca zviedrus) gribējušas uzbrukt Solovku klosterim, jūrā viņus pārsteidza vētra, viņi paslēpušies pie ziemeļu pacēluma. No salas kalna virsotnes viņi redzējuši Solovku klostera baltās sienas, bet biežās vētras neļāva kuģot tālāk. Reiz, kad šī «vācu tauta» sēdējusi pie ugunskuriem un mielojusies, Dievs sodījis iebrucējus, pārvēršot viņus par akmeņiem. No tā laika šo vietu arī sauca par Lielo vācu pacēlumu. Seids (vai seide, seite, saivo) sāmu valodā nozīmē svētais akmens. Tos izmantoja burvestībās, piemēram, mājas aizsardzībai. Latvietis pie durvīm sprauž pīlādža zaru, sāms lika akmeni. Akmeni dažreiz lika arī uz mirušo apbedījuma vietām. Sāmi uzskatīja, ka šajos akmeņos iemājo senču gari, un tāpēc deva tiem vārdus. Un pie akmens upurēja par godu senču gariem.
NLO apsēstā Karēlija
2009. gada 18. janvārī virs Petrozavodskas «uzkārās» lidojošs objekts. Vairākas stundas varēja saskatīt spožu punktu debesīs. 2008. gada 24. martā virs kāda karēļu ciematiņa nepilnu pusstundu mirgoja vairāki desmiti spilgtu bumbiņu. Tās gan tuvojās, gan attālinājās. 1977. gada 20. septembrī pulksten 4 notika tas, ko vēlāk dēvēja par Petrozavodskas fenomenu. Aculiecinieku bija daudz. Arī netālajā Somijā. Tāpēc neticēt nevarēja. Tika gan teikts, ka cilvēku redzētais NLO bija saistīts ar komiskā pavadoņa nesējraķetes palaišanu, bet tā notika 30 minūtes pēc tam, kad debesis izgaismoja cits objekts - liela «zvaigzne», kas pulsēja un uz Zemi raidīja starus. Tā lēni kustējās Petrozavodskas virzienā un izplūda virs pilsētas milzīgas medūzas formā, karājās gaisā un apbēra pilsētu ar daudzām tievām gaismas strūkliņām. Drīz pēc tam «medūza» pārveidojās par spožu pusapli un pārvietojās Oņegas ezera virzienā, kur mākoņos izveidojās apaļa sprausla: spoži sarkana vidū un apkārt balta. Tas viss norisinājās apmēram 10-12 minūtes. Vēlāk pēc novērotās parādības pilsētas dzīvojamo namu logu stiklos tika atklāti lieli caurumi ar asām malām (avots: «Vikipēdija»).
Interesanti, ka Krievijas Nacionālajā bibliotēkā Sanktpēterburgā salīdzinoši nesen ir uziets NLO zīmējums un apraksts. Tas atrasts dzejnieka (Karēlijā viņu labprātāk dēvē par gubernatoru, kas viņš tur arī bija) Gavrilas Deržavina dokumentos. Notikums datēts ar 1785. gadu. Raksta kāds kapteinis par to, ko novērojis10. aprīlī ap pusdienas laiku. Debesīs parādījušies gan trijstūra veida objekti, gan krāsainas elipses savijušās kā čūskas, un bijis redzams disks ar nelieliem stariņiem. Vispirms parādījušās četras svītras, pēc tam četras saules. Visbeidzot spīdējusi vakara saule.
