Mūzika mums ir blakus visas dzīves garumā, no šūpļa dziesmām līdz pat sēru melodijām. Tā spēj izteikt tik bagātīgu emociju gammu, kāda nav pa spēkam vārdiem. Ne velti, klausoties mīļākos skaņdarbus, varam priecāties, raudāt, pārdzīvot, just līdzi un skumt. Tā noteikti spēj arī dziedēt. Mūzikas terapija arvien biežāk tiek ieteikta kā labs palīgs dažādu veselības problēmu ārstēšanā, piemēram, attīstības traucējumu, autisma, vājdzirdības, priekšlaicīgas dzimšanas, astmas, depresijas, izdegšanas, dažādu fobiju un citos gadījumos. Bet tā var arī kļūt par stiprinājuma avotu jebkuram šajā nemiera pilnajā dzīvē.
Jau sirmā senatnē skaņas tika izmantotas maģiskos rituālos, lai ietekmētu to dalībniekus. Dažādos laikmetos mūzika ir kalpojusi arī dziedināšanai. Taču par apzinātu ārstniecības veidu mūzikas terapija kļuva pagājušā gadsimta vidū ASV, bet pēc tam tā ieguva popularitāti arī Eiropā. Latvijā tā ienāca pēc neatkarības atgūšanas. No 1998. gada Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (tagad Liepājas universitāte) tika organizēti ikgadēji kursi mūzikas terapijā interesentiem, bet 2003. gadā tika izveidota studiju programma mūzikas terapijā, kas 2006. gadā tika arī akreditēta. Kopš 2009. gada Liepājas universitātē ir iespēja iegūt profesionālo maģistra grādu veselības aprūpē ar kvalifikāciju «Mākslas terapeits» mūzikas terapijā.
Patiesībā jau katrā bērnudārzā būtu vajadzīga šāda terapija, jo ir svarīgi atrast bērnam vietu, kur viņš jūtas labi, kur tiek uzklausīts, atbalstīts un pieņemts. Tad samazinātos arī slimošana un citas problēmas.
Pareiza izvēle
Arī Latvijas Mūzikas terapijas asociācijas vadītājs Jānis Rotšteins ir beidzis šo programmu 2014. gadā un ir viens no 20 sertificētiem mūsu valsts speciālistiem. Mūzikai ir bijusi īpaša loma viņa dzīvē jau no bērnudārza gadiem, kad piedalījies konkursā «Cālis». Pēc tam dziedājis korī, folkloras kopā. Jau 5. klasē zinājis, ka būs mūzikas skolotājs, taču šī pārliecība sašūpojusies tad, kad aizgājis mācīties uz matemātikas novirziena klasi vidusskolā. Atpakaļ pie sākotnējās apņemšanās aizvedusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola, kur izmācījies par vokālistu. Vēlāk bakalaura studijas turpināja Liepājas universitātē par mūzikas skolotāju un maģistra studijas mūzikas terapijā. Šobrīd otrās maģistra studijas ir uzsāktas augstskolā RISEBA, kur apgūst studiju programmu - vadības psiholoģija un supervīzija.
Taču izvēlēties mūziku kā ārstniecības formu pamudinājis skolotāja darbs Pamūšas speciālajā internātpamatskolā, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Sapratis, ka viņiem vajag dot vēl ko papildus, lai palīdzētu un stiprinātu spēju pašiem izpausties, pieņemt sevi un justies sabiedrībā droši un pārliecināti. «Gribēju uzzināt, ko es kā skolotājs vēl varu darīt savās stundās, lai atvērtu bērniem muzikālo pasauli caur emociju prizmu, kā arī analizēt mūziku, kura spēj mūs iedvesmot un ļauj izjust pasauli skaistāku,» uzsver Jānis, kurš šobrīd strādā arī Rundāles novada speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē «Saulespuķe» par mūzikas terapeitu, ko apmeklē īpaši bērniņi. Viņam ir arī privātprakse, kas ļauj palīdzēt dažādu vecumu cilvēkiem. Pie viņa bērni lielākoties nonāk ar ģimenes ārsta, psihologa vai speciālista nosūtījumu, kuri zina, kādos gadījumos šī terapija ir ieteicama. Ir arī tādi, kas uzmeklē terapeitu pēc savas iniciatīvas - nereti lūdzot palīdzēt savām atvasēm. Pa šiem gadiem Jānis guvis apstiprinājumu, ka viņa izvēle ir pareiza, jo mūzikas terapija patiešām strādā un pat dara brīnumus. Arī no pacientiem un viņu tuviniekiem saņēmis pozitīvas atsauksmes - gan fizisku, gan garīgu vainu ārstēšanā. Katram tās ir savas barjeras, kuras palīdzēts pārvarēt vai novērst ar mūzikas terapijas palīdzību. Emocijas, kas jāizdzīvo un jāpalaiž vaļā, ir dažādas: bailes, nedrošība, nepārliecinātība, stress, dusmas, agresija, bezcerība... Un nav te vecuma ierobežojuma - terapija noder pat vēl nedzimušajiem un arī tiem, kas tuvojas šīs dzīves izskaņai.
Galvenais - atvērt un iedvesmot
Tas, kā viņš strādā mūzikas terapijā ar bērniem, atšķiras no tā, kā notiek mūzikas stundas parastajā skolā, norāda Jānis. Tur stundai ir savs rāmis, kurā jāapgūst noteiktas zinības, prasmes un iemaņas. Terapeita uzdevums nav likt akcentu uz «protam, mākam», bet uz sevis iedvesmošanu, atvēršanos un resursiem. Un, lai to panāktu, nākas pieslēgt visas maņas un jušanas, intuīciju ieskaitot, lai, jau bērnam ienākot pa durvīm, rastos nojauta, kā viņam palīdzēt. Pat no sasveicināšanās var izdarīt secinājumus, kādā noskaņojumā viņš ir - vai varbūt tā vietā ielien kaktiņā un sabožas, vai arī aktīvi vēlas iesaistīties muzikālajās aktivitātēs. Tikai pakāpeniski arvien skaidrāk saredzams, kā ko darīt.
Lūk, piemērs. Vienam no viņa audzēkņiem bija grūti iedzīvoties bērnudārzā. Zēns ļoti protestēja, kad mamma vēlējās viņu atstāt kopā ar citiem bērniem. Iemesls tam bija tēva došanās peļņā uz ārzemēm, un mazais baidījās, ka arī mamma viņu pametīs. Lai palīdzētu puisēnam nomierināties un nebaidīties, zēnam kopā ar mammu tika piedāvāts apmeklēt mūzikas terapijas nodarbības reizi nedēļā. Viss notika viņam saprotami rotaļu formātā. Ja sākumā arī mamma bija klāt nodarbībā, gan tikai vērojot no malas, tad pēc trim reizēm viņa jau varējusi palikt ārpusē. Pēc sešām septiņām nodarbībām bērns atguvis pārliecību par sevi un bijis gatavs doties uz grupiņu pie pārējiem. Jānis norāda, ka pozitīvajās pārvērtībās sava loma noteikti ir skaņai: ar instrumentiem un arī dziedot līdzi terapeits veido muzikālu fonu katrai puisēna darbībai - kustībām, soļiem - līdzīgi kā imitējot ar mūzikas instrumentu katru kustību un darbību. Tas zēnam radīja klātbūtnes efektu, drošību, pārliecību, iedrošināšanu un atbalstu, veidojās tāda kā saspēle ar skaņām. Kad viņš kāpa pa trepēm, re, tika ieskandinātas zemākās skaņas uz klavierēm, kad brauca lejā pa kalniņu - uz klavierēm skanēja glisando. Tas palēnām veidoja kontaktu ar biedējošo pasauli, un tad jau viņš kļuva drošāks - pats izvēlējās instrumentus, ar kuriem muzicēt. Pēdējās nodarbībās bija prieks redzēt viņu ienākam, viņš gan sasveicinājās, gan aizejot - atsveicinājās.
Jāievieš arī skolās
Patiesībā jau katrā bērnudārzā būtu vajadzīga šāda terapija, jo ir svarīgi atrast bērnam vietu, kur viņš jūtas labi, kur tiek uzklausīts, atbalstīts un pieņemts. Tad samazinātos arī slimošana un citas problēmas. Arī skolā šāda metode dotu labus augļus - ne tikai tiem, kam ir grūtības mācībās, bet arī talantīgajiem. Jo viņi bieži vien strādā virs normas un apsīkst, laužot sevi un tādējādi iegūstot emocionālos traucējumus.
Jānis strādā arī Bauskas 2. vidusskolā projektā par mūzikas terapeitu, ar «iekļautajiem - bērniem ar mācīšanās grūtībām». Tiesa, nelielam skaitam, jo tas tiek īstenots projekta ietvaros un ir īstermiņa terapija. Ja tā būtu pilna likme, tas būtu liels atspaids skolas psihologam un sociālajam pedagogam, jo daudzu bērnu problēma ir tā, ka mājās viņiem pietrūkst uzmanības, un tad viņi ierodas skolā ar vēlmi to kompensēt.
Arī bērniem ar kustību traucējumiem šī terapija ir lieliska iespēja uzlabot smalkās un lielās motorikas attīstību. Mūzika atbrīvo, mazina muskuļu spastiku, dod stimulu un impulsu ļauties tās ritmam, tās pulsam. Pacienti tiecas arī paši radīt skaņas, izjust to vibrāciju, jo nodarbībās tiek izmantota gan aktīvā, kad spēlē pats, gan receptīvā terapija, kad notiek klausīšanās. «Grūti ir pateikt, kas ir labāk - klausīties vai spēlēt pašam, taču bērnam noteikti vajag iejusties radītāja lomā. Arī tad, ja ir dusmas, kam jāļauj vaļa. It īpaši tiem bērniem, kas nerunā vai ir problēmas veidot skaņas, jādod iespēja izspēlēt savas emocijas. Tas ļauj veidot kontaktu, dialogu ar skaņām,» ir pārliecināts mūzikas terapeits.
Mūzikas terapija noder arī bērniem ar dzirdes problēmām - tā caur ķermeni ļauj sajust skaņu vibrāciju. Kā to dara? Uzliek rokas uz skandām vai instrumenta - spēlējot augstās un zemās skaņas uz klavierēm, ātrā vai lēnā tempā, var izjust to radīto pulsāciju. Bērns tā visa iespaidā atveras, viņam parādās ritma izjūta, viņš sāk saprast tā gradāciju, piemēram, ātrs un skaļš, lēns un kluss. Tas šādiem bērniem palīdz labāk atslābināties, noturēt uzmanību, kustēties ritmiski un veidot priekšstatu par skaņu daudzveidību -līdzīgi kā jauna pieredze, jaunas sajūtas un prieks.
Runājot par to, cik garš ir atlabšanas laiks, Jānis teic, ka lielākoties nepieciešamas 12 sesijas. Jau sestajā parasti notiek lūzums, pēc kura jau notiek pakāpiens uz augšu. Un tad diagrammās, kurās tiek fiksēts pacienta stāvoklis, var redzēt, kādas ir izmaiņas. Protams, laiks ir nosacīts - vienam tas notiek agrāk, citam vēlāk. Svarīgi ir, kādos apstākļos pacients ir un vai viņam mājās ir emocionāls atbalsts un palīdzība. It īpaši, ja tas ir bērns, būtiska ir labvēlīga vide. Piemēram, autisma gadījumā vecākiem arī ir jādarbojas līdzi, pretējā gadījumā pozitīvam rezultātam ar nodarbībām vien būs par maz. «Mēs pamācām, kā veidot komunikāciju, kā uzrunāt, kā piesaistīt uzmanību. Bijis tā, ka bērns pēc otrās sesijas atnācis mājās, iekritis gultā un saldi aizmidzis. Tas liecināja, ka viņš ir atdevis un izlicis visu, kas bija sakrājies, beidzot saklausīts un uztverts,» skaidro Jānis.
Klasika uzrunā
Maziem bērniem mūziku, kuru klausīties, izvēlas pats terapeits, taču ar lielākiem kopīgi tiek noskaidrots, ko viņi labāk grib dzirdēt. Jānis piekrīt, ka izvēle tiek izdarīta zināmā mērā intuitīvi, jo ne vienmēr pacients ir ar mieru klausīties to, kas viņam it kā iepriekš patika. Tad ir jāsaprot, kas ir šīs reizes dziesma vai skaņdarbs, varbūt pavisam cits žanrs vai improvizācija. Kas ir tas, kas stiprinās viņa veselo daļu, mudinās tikt pāri destruktīvajam. Tad mūzikai ir jābūt tādai, kas izrauj no rāmjiem un ļauj piedzīvot jaunu pieredzi, uz kā balstīt jaunas emocijas un pārdzīvojumus. Katrā ziņā terapeita kolekcijas klāstā jābūt plaša diapazona skaņdarbiem.
Attiecībā uz žanriem ir pētījumi, kas liecina par klasiskās mūzikas pozitīvo ietekmi pat mātes klēpī. Starp citu, arī dzīvniekiem un augiem patīk klasiskā mūzika, tie attīstās labāk. Piemēram, Mocarta skaņdarbi. Zviedrijā dažās klīnikās jaundzimušajiem atskaņo tieši šā komponista radīto, jo tajā ietvertas daudzas augsto frekvenču skaņas. Šīs skaņas gan stiprina vidusauss muskuļus, gan veicina domāšanu un uzlabo atmiņu. «Tā ir tāda strukturēta, kā vienmērīgs pulss, tas liek pielāgoties un nomierina,» teic Jānis.
Agrīnā vecumā labāk, lai tie būtu tādi skaņdarbi, kur skan mono instruments, nevis vesels orķestris. Svarīgi ir arī nepārspīlēt - ne apjoma, ne dažādības ziņā, vajag arī pavērot, kāda ir bērna reakcija uz piedāvājumu. Bet vēl labāk ir māmiņām pašām dziedāt - arī tad, ja šķiet, ka dziedāšana nepadodas. Jo tas dod mieru, harmoniju un drošību katram mazulim.
Jānis arī ar saviem dēliem pārliecinājies par mūzikas īpašo efektu. Gatavojoties kāzām, abi ar sievu bieži klausījušies savu kāzu valsi un mācījušies dejot tā pavadījumā. Pirmais dēls, kuram šobrīd ir 11 gadu, to regulāri dzirdējis māmiņas vēderā. Pēc tam zēns šo melodiju labi atcerējās, kad jau bija ienācis šajā pasaulē. Izrādījās, ka tad, kad dēls mocījies ar kolikām, uzliekot šo valsi, viņš uzreiz nomierinājies, jo pazina to ritmu, kas lika atcerēties par drošību un mieru māmiņas vēderā. Arī tagad, kad dēls jūtoties slikti vai satraukts, viņš gūst šajā skaņdarbā mierinājumu, un varētu teikt, ka tas liek iztaisnot muguru un pacelt atkal degunu. Šis valsis ir teju kļuvis par viņa dzīves mūziku. Tā nu ir, ka katram šūpulītī ieliekam savu dziesmu un katram tā skan un iespaido citādi. Vienam tā būs miedziņa dziesma, citam miera vai atbalsta osta.
Vajag dziedāt
Ir jau arī zināms, ka skaņu pasaule, muzicēšana, dziedāšana ir saistīta ar daudzām citām cilvēka izpausmēm - eksakto domāšanu, radošumu. Tāpēc noteikti vajag dziedāt! Savā praksē viņam ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kam bērnībā mūzikas skolotājs ir iedvesis pārliecību, ka viņam lācis uzkāpis uz ausīm, tāpēc labāk muti vaļā nevērt. Un par kori vispār nav ko nedomāt! Šis stereotips ir nodarījis pāri lielai daļai sabiedrības. Iespējams, ka šie ļaudis pat vienatnē uzdungo, taču pūlī to noteikti nedarīs. Lieta tāda, ka tad, ja ar viņiem pastrādātu, izrādītos, ka viņi var gan dziedāt, vienkārši jāpārvar bailes pašam no sevis un no sev iestāstītā. Saprast, ka tas bija toreiz, taču nu tu esi cits cilvēks, kas spēj dziedāt. Dzirdi var attīstīt, tas ir tikai treniņa jautājums. «Ja mēs skaņu la klausītos vairākas reizes dienā kamertonī un to dungotu līdzi, pēc kāda pusgada būtu rezultāts un šo skaņu spētu dziedāt bez kamertoņa - patstāvīgi. Kā jebkuras prasmes - tās ir jāattīsta, nepārtraukti vingrinoties un strādājot ar sevi,» akcentē Jānis, piebilstot, ka jāatceras: terapijā netiek attīstīta dzirde, bet tiek strādāts ar tīri medicīniskām problēmām.
Arī ar Alcheimera slimniekiem un cilvēkiem smagā stāvoklī. Kā viņiem var palīdzēt? Ja dzīves laikā ir izveidota mīļāko skaņdarbu kolekcija, bet tuvinieki nezina, kādi tie ir, var paņemt ko no tās un atskaņot, piemēram, pat komā esošajam. Šīs viņam patīkamās skaņas, ja vēl to ritmā tiek šūpināts vai glāstīts, palīdzēs ātrāk atgriezties. Jo - lai arī apziņas nav, ķermenis to dzird un atceras. Varētu pieminēt arī mūzikas terapijas efektivitāti un devumu insulta pacientiem, lai veicinātu motoro un verbālo attīstību. Pazīstamas un mīļas melodijas ir arī labs atbalsts un mierinājums, kad tuvu ir aiziešana no šīs pasaules. Arī onkoloģijas pacientiem ir brīži, kad iestājas pilnīga bezcerība, un tad terapeits nereti piedāvā izveidot savu mīļāko skaņdarbu kolekciju. Tādu, kas atgādinās pārējiem par viņu. Ko klausīsies viņa bērni un mazbērni. Vēl labāk, ja tiek veidoti ieraksti, jo tie vēl jo vairāk atgādinās par šo cilvēku. Tā būs tāda vēstures liecība par aizgājušo. Šie pacienti, it īpaši tie, kuri mācījušies mūzikas skolās, arī labprātīgi to dara. Protams, to darot, birst asaras un ir dažādas atmiņas, taču tas piešķir dzīves izskaņai skaistu akordu, novērojis mūzikas terapeits.
