Viņu tagad pazīst kā IninNini. Viņa ir meklējusi ceļu pie sevis, savas būtības, uzskata, ka atvērta sirds ļauj justies drošai un pasargātai, savienoties ar dievišķo. Dvēseles gide. Vada īpašus laulību rituālus, kuros mīlētāji piedzīvo iniciāciju. «Mēs meklējam savienību ar otru dvēseli. Tas mani iedvesmo veidot laulību rituālus, es pie tā gribu palikt,» saka IninNini.Viņa uzskata, ka divi mīloši cilvēki ir daudz, daudz vairāk nekā tikai ķermenis.
- Cilvēkam ir raksturīgi ievērot rituālus, jo dzīve ir rituāls: piedzimstam - dzīvojam - nomirstam. Nepieciešamība pēc rituāliem - tā ir obligāta, no tās nevar izvairīties?
- No vienas puses, nav lielākas svētības par to, ka mēs spējam radīt rituālus, un, no otras puses, tas ir milzīgs lāsts, ja ar rituāliem redz un saprot tikai formu, ja nesaprot, no kurienes rituāls sācies, ja tā nav patiesa vajadzība. Ja rituāls ir veids, kā mēs jūtamies droši šajā pasaulē, vai tas palīdz uzturēt dzelžainu rāmi, tad redzam, kas var notikt pat ar visskaistākajā nodomā tapušām reliģiskām domām - rituāls, ritualizācija, forma pārņem būtību.
- Nomāc saturu.
- Tieši tā. Un nemaz nelaiž klāt. Rituālam būtu jākalpo tam, kas aizved solīti pa solītim pie visdziļākā, pie būtības. Bet mūsdienās rituāls bieži ir šķērslis, kas neļauj autentiski just. Rituāli ir ļoti, ļoti svarīgi un vienlaikus slidena tēma - mēs esam tā veidoti, tas ir mūsu pamats, un mēs tādā veidā dzīvojam.
- Tas nozīmē, ka cilvēkam jāspēj darīt un domāt, nevis tikai automātiski izpildīt, jo tā ir pieņemts, tā ir darīts gadu desmitiem? Tālab daļa cilvēku vairs sev nejautā, ko un kāpēc viņi dara?
- Varu izstāstīt piemēru. Es strādāju ar augiem, un viens no svētajiem augiem ir tabaka - svēts augs visdažādākajās kultūrās, īpaši Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā. Kad uzsāk telpas atvēršanu un tiek sākts rituāls,tad tiek piesaukti visi septiņi virzieni - debespuses, zeme, debesis. Pēdējais ir centrs. Citi to saprot kā telpu ap mums, kurā atrodamies, bet pamatbūtība ir tā, ka ieraugi, ka atrodies te, sirdī, un debespuses, Māte Zeme un Tēvs Debesis palīdz centru atrast un nocentrēties savā patiesajā es. Kad to visu pārņem rituāls, kad cilvēks netiek vests uz centrēšanos sirdī, tad tā kļūst par dogmu.
- Tādā stadijā vairs nedrīkst jautāt, bet ir jārīkojas pēc nesaprotamiem priekšrakstiem.
- Laulību ceremonijā es ļoti jūtu, ka jaunajiem pāriem ir īpaša, dziļa vēlme būt svētajā telpā. Viņiem ir vēlme radīt savu ceremoniju kā mīlestības svētkus. Ļoti reti esmu satikusi pārus, kad saprotu, ka viņi grib to visu izdarīt ārišķīgu iemeslu dēļ. Viņi ir pazaudējuši patiesības sakni, piemēram, kristīgajā tradīcijā.
Interesanti, ka jūtu - latgaļu meitas un dēli vairs nav tik ļoti integrēti kristīgajā tradīcijā, bet viņu dzīvē ir iesaistīta visa ģimene, tas ir savīts ar darbu, ikdienu, viņos reliģija un dievišķā domāšana ir integrēta ar ikdienas darbu un attiecībām. Un tik un tā gribas svēto rituālu, bet cilvēki vairs nejūt piesaisti dogmai, negrib savā lielajā dienā dzirdēt vārdus, sprediķi, kurā nav viņu sirds.
Otra izvēle ir valsts rituāls, arī to pāri negrib, jo viņi neredz sevi tikai kā ekonomisku vienību, viņi grib mīlestību. Negrib dzirdēt bezjūtīgās dzejas rindas, negrib redzēt ģerboni, kas arī ir rituāla daļa. Es nenoliedzu, ka ierēdņu vidū ir tādi, kuri spēj ceremoniju padarīt fantastisku, bet cilvēki savas līdzšinējās pieredzes dēļ nevēlas laulāties valsts rituāla ietvaros.
- Jaunajam pārim ir priekšstats, ko viņi vēlas piedzīvot īpašajā, jūsu vadītajā laulību rituālā. Ja tajā piedalās draugi un radi, viņi var nesaprast, kas notiek. Viņi varbūt nav uz viena viļņa ar jauno pāri. Tas netraucē gaisotnei?
- Vienmēr kādam ir jāatgriežas pie pamata, un šie pāri dara drosmīgu darbu, izvēloties savu savienību nostiprināt šādi. Tā ir viņu manifestācija, lai parādītu, kā jūtas. Tas ir pirmais pieteikums, un tādā veidā rodas izmaiņas. Kurš cits to darīs, ja ne drosmīgie pāri, kuri izvēlējušies to darīt citā veidā?
Tiem pāriem, kas izvēlas laulāties baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, tā ir ģimenes, sabiedrības uzspiesta ceremonija, un mēdz pārņemt izmisums, jo viņi grib to izdarīt citādi, bet nevar atrast veidu, kā. Bet, ja šajās institūcijās ir cilvēks ar dzirksteli, ar mīlestību, kurš spēj atklāt laulību ceremonijas būtību, lai caur kādu rāmi un formulām tas notiek, tad viņš spēj ienest sirdsgaismu. Tad visi atceras mācītāju, kurš laulāja, bet neatceras, cik skaista bija baznīca. Jo sirds telpu veidoja gaišs, tīrs, dzīvespriecīgs cilvēks.
- Kāpēc cilvēki uzskata laulības par visbūtiskāko notikumu dzīvē? Varbūt nejauši uz ielas sastapts cilvēks, ar kuru veidojas nesaraujama saikne, ir daudz svarīgāks atgadījums. Kāda ir laulību nozīme, jūsu pieredze ļauj to vispārināt?
- Ja sabiedrībā, kaut izlienot caur adatas aci, varam izvairīties no iniciācijām, piemēram, no bērna uz pieaugušā dzīvi, jo, iespējams, bērnam nav bijis piemēra, viņš nav redzējis, kā tas noticis, tad mēs to varam noklusināt. Mēs varam noklusināt arī citus rituālus, piemēram, ieiešanu viedumā, ko pazīstam kā četrdesmitgadnieku krīzi, lai gan tā ir būtiska iniciācija. Mēs diezgan veiksmīgi spējam izvairīties no daļas rituālu, kas saistīti ar mirušo pavadīšanu. No formālās daļas - bērēm - nevaram izvairīties, bet mēs, sabiedrība, darām ļoti maz no tā, ko var darīt bēru rituālos.
Ir krustabas vai kristības, un tur es sajūtu, ka cilvēki vairāk uzticas rituālam un vēlas bērniņam izlūgties svētību, uzticēt viņu kaut kam lielākam.
Personīgajā dzīvē ilgas pēc otras puses mūsos ir, tām ir dziļas saknes, tā ir dziļi personīga pieredze, un no tās nevar izvairīties. Mēs meklējam savienību ar otru dvēseli. Tas mani iedvesmo veidot laulību rituālus, es pie tā gribu palikt. Diemžēl pastāv sabiedrības spiediens, stereotipi, pilnīga neziņa, drošības meklēšana pie otra - tad drošība tiek meklēta baiļu radītā rituālā. Bet, ja notiek brīnums un dvēsele atrod dvēseli, tad rituālam ir cita nozīme.
- Vai ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ceļā uz rituālu un tā jēgas izpratni apjauš, ka nevar būt kopā?
- Man tā nav bijis. Tiekoties ar pāriem pirms rituāla, un es vismaz četras reizes vēlos tikties, brīdinu, ka pieskarsimies ļoti trauslām tēmām, runāsim par to, kā ir, klausīsimies viens otrā. Tā būs patiesības stunda. Esmu redzējusi, kā pāri izaug, kļūst stiprāki, viņi varbūt ne līdz galam vēl apjauš visu, bet viņos ir ielikta zināšanu sēkliņa par to, kas ir laulības, kas ir sieviete, kas - vīrietis, kā šīs daļas savienojas katrā no mums, kas ir neizrunātais. Ir bijuši strīdi. Un ir apjausma: ā, es nezināju, ka tu tā domā.
- Jo nesarunājas.
- Nesarunājas ne jau vienaldzības dēļ. Bieži vien neprot sarunāties. Tad palīdz kāds trešais kā pavadonis, kā mediators. Tādam jābūt jebkuram priesterim - garīgajam gidam, kas palīdz cilvēkam formulēt jautājumus, ieiet tajās telpās, kur iepriekš nav iedrošinājies ieiet.
Jāzina, ka cilvēki var nebūt kopā dažādu iemeslu dēļ. Viens no partneriem var aiziet no šīs pasaules. Bet tad, kad mēs veicam rituālu, neskatoties ne uz ko, pat ja tas nav drošības garants, mēs uzticamies. Iedrošināmies. Mēs nevaram ar varu piespiest otru, kā tikai paļauties.
- Grūti.
- Paļāvības brīdī viens otram esam svēti. Tas mums ļauj ārpasaulē daudz vairāk iet, pētīt, jo ir drošības, es teiktu - uzticēšanās, šūniņa, kur atgriezties, kur esam pieņemti, mīlēti, gaidīti, iedvesmoti un ir spēks darīt vairāk ārpusē. Tas ir ģimeniskais atbalsts, ģimeniskais brīnums.Tā būtu jābūt, nevis - mēs kompensējam viens otru.
- Laulību rituāli cits no cita atšķiras? Katram rituāla dalībniekam sirds var atvērties dažādos ceremonijas posmos, to jau nevar prognozēt.
- Mani mīļi pārsteidz, cik priecīgi kļūst pāri, kad viņiem pasaka: mēs rituālu veidosim kopā. Visvairāk viņi bīstas no tā, ka būs marionetes. Man ir jāatver telpa, jāizsaka pateicība visiem, kas šos cilvēkus saveduši kopā, jāpalūdz svētība - rituāla laikā man tas ir jādara, un to pārim izstāstu pirms ceremonijas. Izlūgties visu apkārtējo svētību nozīmē apjēgt, ka neesam nodalīti, bet esam saistīti ar visu. Tādā veidā es atzīstu, ka pāris ietekmēs apkārtējos ar to, ko darīs un radīs kopā, viņu saime radīs vērtības, kas vai nu atbalstīs, vai kaitēs apkārtējai pasaulei. Tas nozīmē, ka jaunā ģimene ir ņemama vērā.
Ir telpa, kurā pāris pats sagatavojis savu atzīšanos viens otram - tā ir brīva, sacīta no sirds. Pāris runā par vērtībām, ar ko apmainīsies. Kopā gatavojam pāra manifestu, kurā viņi formulē to, ko tieši viņi pasaulei radīs.
Rituāls sākas no tā radīšanas brīža, bet, kad tas notiek, tam ir formāts un struktūra, kurā pārim ir iespēja izpausties. Cits vēlas savam mīļotajam cilvēkam dziedāt, kāds vēlas runāt sēdus, cits - stāvus. Vēl kāds grib, lai līgavu ved tēvs, citi grib kā līdzināšanā stāvēt blakus.
- Tās ir detaļas, bet acīm redzami būtiskas tiem diviem, kuru dēļ rituāls notiek.
- Tas ir ļoti svarīgi. Kad tas notiek, tad, kā jau runājām, ir iespēja nocentrēties un atrast sevi. Jārunā arī par vedēju lomu. Vedēji bieži jūtas kā viesi, nesaprot savu patieso lomu - kad viņi stāv pie altāra, viņi sargā telpu. Viņu uzdevums ir sargāt telpu no visa, lai ir tikai mīlestība. Viņi ir kā mūris svētajai ceremonijai.
- Liela atbildība.
- Kad to izstāsta, viņi izjūt atbildību, nevis pienākumu. Tas rada patiesu klātbūtni, jo tieši tev ir iemesls būt klāt un darīt no sirds.
- Līdz ar to visi rituāla dalībnieki gribot negribot pārvērtē savu lomu šo cilvēku dzīvē. Viņi nav uzaicināti būt tikai dalībnieki, vērotāji.
- Rituāls var vienot un var šķelt. Formālā rituālā, kur katram nav atrasta vieta, var pastiprināties vientulības sajūta, jo es tur neesmu klātesošs, tur nav mana sirds. Rituāls var apvienot, ja katram ir sava vieta, savs pienesums, tas rada ģimenes sajūtu. Tāpēc rituāls ir kā kraujas mala. Var notikt dažādi.
- Rituāls var šķist apnicīgs, garlaicīgs, iepriekš paredzams. Piesardzīgu attieksmi pret to var mazināt informācija, ka ir ceremonijas, kurās katram ir atļauts justies, nevis piespiež justies. Liela atšķirība.
- Mēdz būt, ka dziļi iekšā ir vēlme atvērties un būt klātesošam rituālā, bet cilvēks baidās. Stāv malā un noskatās. Baidīšanās izpaužas kā arogance, vienaldzība. Nē, tās ir bailes. Ja jaunlaulājamie atveras un jūtas priecīgi par to, ka viņi piedalās no sirds, tad viņi rituālā saredz dzīvību, svētību un atvieglojumu. Ja esi motivēts atvērt sirdi, tad vairs nevari izvairīties no tā, kāds esi.
- Cilvēki baidās justies sāpināti, jo, atverot sirdi, sazin kas no dvēseles dūņām uzpeldēs.
- Protams. Bailes tiek demonstrētas atsvešinātībā, vienaldzībā, pretīgumā, noliegumā pret jebko, kas ir svēts.
- Kādi cilvēki izvēlas iniciāciju - tapt savienotiem laulību rituālā?
- Ir cilvēki, kuri ir no jauna atklājuši saikni ar sevi, gājuši garīgo, dvēseles ceļu. Viņi negrib dzīvot mākslīgumā, vēlas rīkoties autentiski, no sirds. Un ir tie, kuri vēl nav pazaudējuši šo saikni.
- Tādi ir?
- Ir. Viņi vēl nav to pazaudējuši, viņos ir naivums un nezināšana. Ko nozīmē naivums? Tie ir dabas bērni, tuvi Mātei Zemei, viņos ir neviltots siltums. Viņi uzreiz saredz mākslīgo, neatbilstošo un meklē autentisko. Tas skanēs īpatnēji, bet viņiem vēl nav ievainotības pieredzes, vēl nav acis atvērušās, vēl nav piedzīvotas krīzes. Šie cilvēki ir tīri un meklē kaut ko tīru, to var atrast gan sistēmā, gan ārpus sistēmas.
- Man bija radies citāds priekšstats par jūsu vadīto laulību rituālu - tajā mācīs, kā dzīvot. Vai arī runās no augstiem, garīgiem «plauktiem», ar abstraktiem aicinājumiem, piemēram, piedāvās atvērt dvēseles. Vai dvēsele ir grāmata, ko šķirstīt? Tas, ko dzirdēju, ka pats var veidot šo rituālu, īstenot savu vajadzību pēc veida, kādā sacīt jāvārdu, plašākā nozīmē ir lieliski.
- Mana skola apvieno visas lielās mācības, tā ir sintēze, jo sirdī ir viss. Nav pretrunu starp visām skolām, varbūt ir nianses. Bet dienas beigās viss ved uz vienu - ļauties grimt dziļāk savā patiesumā. Kas tu esi šajā brīdī? Bez prāta formulējumiem, bet tas, kā jūties. Manuprāt, visbrīnišķīgākais ir tas, ka cilvēki drīkst justies un darīt no sirds. Es piedāvāju telpu cilvēkiem, kas ir atnākuši veikt laulību rituālu, viņiem ir dota atļauja to darīt nosirds.
- Vai vispirms bija jūsu piedāvājums vai tomēr pieprasījums, jo kāpēc ir jāveido kaut kas, ja tas nebūs vajadzīgs?
- Es saņēmu ordināciju, es varu šādu rituālu veikt un daru to ar prieku. Man ir vīzija, kā to darīt - citādi, nekā pierasts. No sirds. Ja kādam šķiet, ka viņš savu skaisto brīdi vēlas parādīt citādi, tad darām.
- Ko rituāla vadītājam nozīmē ordinācija?
-Tā ir izpratne par cilvēku, viņa dvēseles procesiem, dzīves procesiem. Tas ir veids, kādā rituāla vadītājs meklē atbildes sevī, tīra vecas rētas, mēģina aptvert pasauli. Katrā no mums ir sievišķais un vīrišķais, tas savijas kopā. Ordinācija ļauj izprast, kāpēc tas ir nepieciešams, kas ir laulība, kopā būšana. Tās ir zināšanas par cilvēkiem, kuri atnākuši, par to, lai viņiem nekaitētu. Tā ir gida funkcija, nezinu labāku vārdu. Gids zina dzīves karti un var palīdzēt.
- Kurā brīdī esam aizgājuši tik tālu, ka šīs zināšanas jāapgūst no jauna? Cilvēce to zināja, nu jārod ceļš atpakaļ.
- Manā pasaules uzskatā mēs nemitīgi meklējam ceļu atpakaļ. Katra individuālā dzīve nozīmē tikt atpakaļ pie sava autentiskuma. Prāts ir brīnišķīgs, jo viss, ko ar tā palīdzību esam izgudrojuši, ir milzīgs progress. Bet progresa vārdā radušās arī sekas - esam ļoti tālu aizgājuši mehāniskajā domāšanā, ka viss ir izstāstāms, ka nav mistiskas pieredzes. Var pētīt, ražot, un tā mēs stūrējam uz priekšu - kā industriāla, intelektuāla sabiedrība.
- Tas ir attīstības veids. Neizbēgams.
- Tomēr mācāmies, ka progresa vārdā nav jāpārtrauc saikne ar pasaules dvēseli, visu dzīvo, kas pastāv. Progresa vārdā varam nedarīt tai pāri. Jaunībā liekas - es visu zinu labāk. Arī civilizācija nonākusi fāzē, kad esam pazaudējuši cieņu pret mammu un tēti, arī plašākā mērogā - pret Mammu Dabu un Tēti Debesīm. Dzīvojam kā astoņpadsmitgadnieki, kam jūra līdz ceļiem. Bet patiesības brīdī saproti, ka nevari bez visa apkārtējā, tu esi iekšā itin visā, jo tā ir tava daļa. Tāpēc sabiedrība lēnām atgriežas pie pamatvērtībām un sāk tās novērtēt.
- Šajā ceļā notiek stīvēšanās - vai nu valda uzskats, ka «normāls» ir prāts, bet garīguma un ezoterikas meklējumi ir dīvaini, vai arī - ka īstenie apgarotie ir tikai garīgo meklējumu pārņemtie, bet pārējie - nejēgas, kam vieta elles ugunīs. Saprašanos tas neveicina. Pieņemšanu - arī ne.
- Šie garīgo meklējumu pārņemtie cilvēki nav nonākuši līdz dziļākajam, jo iejūtība un izpratne rodas ar laiku. Vieglāk ir pateikt, ka cits ir stulbs, nekā meklēt sapratnes ceļus, vieglāk uzbūvēt sienas, nevis tiltus. Tas ir sāpīgi. Ir labi dzīvot abstrakcijā, nost no visa, bet, tiklīdz izej ārā no domubiedru loka, kļūst sāpīgi, jo ir jāspēj sava patiesība paust. Man ir tāda pieredze, es mēģinu riskēt un runāt vietās, kurās nav pieņemts par to runāt. Kad mani noliedz, man katru reizi ir ļoti grūti.
Par prāta cilvēkiem varu pateikt - nekur jau neliksies. Katram ir pieredze, ka sākumā kaut ko nesaprot, bet paiet gadi un pielec. Tad skaties atpakaļ un apjēdz, ko nozīmē tie vārdi, ko kāds tev teica. Man daudzreiz ir sacījuši: pirms diviem gadiem nebūtu ar tevi runājusi, bet tagad saprotu, ko tu saki.
Tāda ir tā kārtība - šajā dzīvē, pēc desmit dzīvēm būs brīdis, kad sirds atlūzīs vaļā un tad var sākties pieņemšana. Tā dod mieru. Manī tas rada mieru, ka sabiedrībā notiek izmaiņas. Opozīciju vada bailes, kā jau runājām. Joprojām ir bail atklāties. Katram dzīvē vai nu atnāk cilvēks, kuram spēj atklāties, vai ir kāds notikums, kas salauž un atplēš vaļā, un vairs nav iespēju noslēpties.
- Pats no sevis noslēpties nevar.
- Var, un viens no veidiem ir alkohols. Dzer, kamēr pienāk nākamā dzīve, un atkal ir tas pats. Alkoholam piemīt arī spēja samazināt radošo enerģiju, ja cilvēks neprot to izpaust. Ja nesaproti sevi, nezini, ko likt vietā. Pašizziņa ļauj saprast, uz ko iekrīti. Visbiežāk lielākajiem grēkiem otrā pusē stāv lielākie palīgi. Piemēram, savās emocijās varu sākt definēt, ka esmu sāpes un pārdzīvojumi, bet, no otras puses, varu strādāt ar savām sāpēm un bēdām, jo pastāv brīvā griba izvēlēties vai nu grimt dziļāk, vai pārvērst to pienesumā citiem.
Mans ceļš ir - sāc ar sevi, izpēti sevi, savas vēlmes. Daudzi iestrēgst tajās metodēs, ar kurām cenšas sevi izprast - numeroloģijā, astroloģijā, eneagrammās. Iestrēgst un definē, ka es esmu tikai tas - astrologs, numerologs.
- Mūsdienās ģimenes pamats ir mainījies? Ja tā nav ekonomiska savienība, tad kāda tā ir?
- Dzīvojam skaistā laikā. Mums ir brīvība izvēlēties. Bet ir maz to, kuri patiesībā ir tam gatavi, jo drošāk tomēr, ja struktūra visu nosaka. Daudzi neprot apieties ar brīvību. Vienam pret otru jājūt atbildība. Ir jābūt milzu sirds gudrībai un atbildībai šajā brīvībā, lai nenotiktu ģimenes vērtību degradācija.
Cilvēkiem kā dvēselēm ir savi karmiskie līgumi, un ar savām attiecībām esam atnākuši tos risināt. Kopā būšana ir augšana, no tā neizvairīties, bet ir svarīgi, ka pārī var būt atšķirīga izpratne un zināšanas par dažādiem jautājumiem, toties ir mīlestība. Viņi tad mācīsies kopā, atradīs ceļu.
Jā, ir ļoti sarežģīts, bet brīnišķīgs laiks, mēs piedzīvojam brīvību, kāda nav bijusi gadu tūkstošiem. Jāspēj atrast vērtību pamatu, kas ļauj atrasties brīvībā.
- Gribas nomirt ar apziņu, ka esi darījusi, cik spējusi. Kā labā?
- Nereti pirms nāves cilvēki atzīstas, ka nožēlo neizdarīto, nepateikto, ka nebija klātesoši. Par to jau lielākoties pārdzīvo, par nepateiktiem mīļiem vārdiem, nespēju kaut ko atrisināt. To, ka neuzdrošinājās. Cilvēks domā par to, kāds ir bijis viņa nospiedums, nozīme kopējā bildē, un tas nozīmē tikai vienu - vai dzīvoju saskaņā ar savu sirdi, vai nobijos un nedarīju, aizvēru sevi ciet, vai rīkojos formāli, nevis tā, kā teica sirds. To nožēlo. Mēs neesam mācīti sajust, kā ir rīkoties ar sirdi, un to var iemācīt, manuprāt, caur mistisku pieredzi. Mūsdienu cilvēkiem ir svarīgi izskaidrot, ko nozīmē katra rituāla darbība. Tad viņi sajūtas drošāk. Es uzskatu, ka ir labi, ja vēlamies izzināt, nevis vienaldzīgi aprijam visu, ko mums dod. Veselīgai skepsei ir jābūt kopā ar atvērtību, lai ieraudzītu citādo. Varbūt tas, kas slēpjas aiz durtiņām, nebūs domāts man, bet ir vērts durvis atvērt, lai rastos plašāks skats uz pasauli.
Veselīga skepse un saprāts ir vajadzīgi, kur nu vēl vairāk nekā manā darbā. Sirdi mēdz aizmiglot tevis paša rētas, emocijas, stulbums galu galā. Ir svarīgi, ka tad veselais saprāts apstādina un uzdod neērtus jautājumus. Manā šamaniskajā ceļā ir svarīgi uzdot sev neērtus jautājumus: vai es šo rituālu izjūtu? Kāpēc esmu to izvēlējusies? Ja tā nebūs, tad rituāls būs formālas darbības. Reizēm es rīkojos intuitīvi un paskaidrojums atnāk vēlāk. Bet tad ir jābūt autentiskai sajūtai - tagad šim pārim jādara tā. Ja rituāla vadītājs ir saskaņā ar sevi, darbojas autentiski, to jūt visi klātesošie. To nevar nejust. Nevar nejust vibrācijas, to, ka notiek kaut kas nopietns. Pat ja cilvēki ir norobežojušies un nolēmuši nepiedalīties, viņi to sajūt caur savu ķermeni.
CV
Inese Indāne
2010. gadā dibinājusi zīmolu ligzdu «Matka». Četru bērnu mamma. Bet pašreizējā dzīves posmā viņa ir IninNini, ceļvede iekšējā pasaulē, dvēseles gide, plašākā nozīmē - šamane. Vai tā būs visu atlikušo dzīvi? «Cilvēks mainās,» atbild IninNini.
Skolojusies pie filozofijas doktores Klarisas Pinkolas Estesas, grāmatas «Sievietes, kas skrien ar vilkiem» autores, pie sapņu šamaņa Roberta Mosa.
Viņas lielākie skolotāji ir augi, tos iepazinusi Dienvidamerikā.
IninNini atbalsta cilvēkus viņu dzīves uzdevuma, spēka meklējumos, strādā ar dzīvības un seksuālo enerģiju - caur transa deju, augu ceremonijām, individuālu darbu.
