PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Māksliniece Daina Dagnija: Ir jābūt tam, kas esi

 
©F64

Māksliniece Daina Dagnija kopš 2001. gada dzīvo Latvijā. Atgriezās no Amerikas. Viņa saka – latvieši viņas gleznas pie sienas neliktu. Pārāk krāsainas. Viņas glezniecība tiek dēvēta par maģisku. Par sevi māksliniece stāsta skopi. Ja viņā ieklausās uzmanīgi, tad dzīves stāstu un uzskatus var veidot kā mozaīku, kuras detaļas var pārbīdīt, tomēr kopējā bilde veidojas vienmēr, jo uzjautājumiem māksliniece atbild ar stāstu. Un tajā ir koncentrēts atbildes sāls.

Toties ir gleznas, ko saprot visur - sērija «Sieviete un govs». Kad šīs sērijas gleznas tika eksponētas Latvijā pirms 30 gadiem, scenogrāfs Andris Freibergs māksliniecei atzinās - viņas darbi satricināja Latviju.

Māksliniece maz izsaka ar vārdiem, vairāk - ar savām gleznām un tekstilkolāžām. Rodas iespaids, ka runāšana viņu apgrūtina. Fotogrāfam pozē labprāt. Jo tas atgādina deju. Viņai patika dejot, bet par profesionālu dejotāju nekļuva. Ir gleznas, par kurām viņa nestāsta neko. Tās ir jāvēro un jāizjūt. Tādi darbi pērn tika izstādīti Dainas Dagnijas personālizstādē «Aplis». Stāsts par Visumu. Šogad līdz jūnija vidum bija aplūkojama mākslinieces darbu izstāde «Dzīve mākslai. Māksla dzīvei» - dažādu gadu darbi, kuros sapludināti gan latviešu mīti, nacionālās vērtības (kā gleznās «Senču ezera dzīlēs», «Purvs», «Pa-Saule»), gan kosmisko norišu cikli (cikls «Sieviete un govs», «Jaunmeksikas dievs», «Dieveklis»). Viņa nav vairījusies paust personisku attieksmi pret norisēm sabiedrībā. Viens no jaunākajiem darbiem veltīts Ukrainai. Viss ir viens.

Latvija ir novērtējusi mākslinieces Dainas Dagnijas veikumu - viņai piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.

- Kad jums zvanīju, lai vēlreiz precizētu mūsu tikšanos, teicāt, ka nevarēsiet atnākt veselības problēmu dēļ, un tāda ķibele notikusi pirmoreiz. Mistika, sacījāt. Starp citu, ļoti reti zvanu uz interviju aicinātajiem cilvēkiem, lai vēlreiz precizētu, vai tikšanās notiks. Vai jūs ticat zīmēm, ievērojat tās?

- Kaut kas nav lemts, kaut kas notiek. Jā, ticu. Ne vienmēr viss notiek labi, dažreiz tā ir pārmaiņa. Notiek pilnīgi negaidītas lietas. Kaut ko iedomājies, un tas notiek.

- Vai esat māksliniece, kura izstāsta savu biogrāfiju pašas radītajos darbos?

- Daļēji mēs visi ieliekam savā darbā to, kas esam. Nav tā, ka tikai noskatāmies. Galvenais ir, kā pats jūties. Es neslēpju reakciju pret kādu notikumu. Uzgleznoju to. Man bija tāds šoks… Kad pirmoreiz biju atbraukusi uz Latviju, vēl bija padomju laiks. Un mūs, ciemiņus, pieskatīja tās komitejas.

- Valsts drošības komiteja.

- Jā, un sacīja, vai gribat kādu mākslinieku satikt. Man bija laimējies, ka Edīte Vīgnere bija atsūtījusi Ilmāra Blumberga darbu bukletiņu. Sacīju, ka gribētu satikt Blumbergu, viņi noorganizēja. Es aizgāju pie Blumberga, un viņš rādīja savus darbus. Pēc tam viņš parādīja fotogrāfijas, kas bija nelegāli uzņemtas pie Brīvības pieminekļa. Tur tika apspiesta demonstrācija. Es nezinu, kad tas notika. Ļoti maz ko varēja saprast. Bet viena fotogrāfija bija diezgan skaidra un ļoti šokējoša. Neiedomājami! Čekas mašīna, katrā pusē stāv čekists un tur jaunekli ar kājām gaisā un galvu lejā. Taisās grūst mašīnā. Blumbergs teica: seja kā zafte. Tas nozīmēja, ka asiņaina. Bilde mani tā šokēja, ka aizbraucu uz Ameriku, un pirmā doma bija tikt no tām šausmām vaļā. Es gleznoju, un radās pirmā glezna «Kritušais». No tās gleznas vēlāk radās vēl cita. Varbūt ir asociācija ar Kristu. Kad es to biju uzgleznojusi, amerikāņu draugi atnāca ciemos un teica; ou, tā gan ir jocīga glezna. Drusku pārcilvēciska. Draugi jautāja, cik ilgi es to gleznoju. Teicu: «It took more pain than painting.» (Tas prasīja vairāk sāpju, nevis gleznošanas, no angļu val. - aut.) Kad es biju to uzgleznojusi, dzirdēju, ka uz Austrumu valstīm tiek sūtīti latvieši kā karavīri.

- Uz Afganistānu.

- Dzirdēju, ka dažus sūtīja atpakaļ cinka zārkos.

- Daudzus. Afganistānā krita 63 karavīri no Latvijas.

- Cik šausmīgi, tas nozīmē, ka viņus nomocīja, ja pat zārkus nedrīkstēja vērt vaļā. Tad es gleznoju tos cinka zārkos atsūtītos. (Glezna «Baltais zārks» - aut.) Mani radinieki bija Sibīrijā, un dzirdēju par tur nosalušiem cilvēkiem. Un tad tapa glezna «Sibīrija». Tas viss bija pēc tā notikuma, kad Ilmārs Blumbergs man parādīja fotogrāfiju.

- Latviskās saknes jums ir svarīgas?

- Ļoti svarīgas. Mans tēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Tēvs uzrakstīja biogrāfiju, kā Dievs viņu izglābis. Tas ir brīnums. Mans tēvs ir ļoti godīgs cilvēks. Viņš vēl nebija armijā, kad vācietis ar pistoli notver viņu, draugu un draudzeni. Vācietis saka vienam: ejiet. Un nošauj. Saka otram: ejiet. Un nošauj arī viņu. Tad saka tēvam, lai iet. Tēvs redzēja visu savu dzīvi acu priekšā. Bet viņš dzird, ka kāds liek apstāties. Apstājas un pagriežas. Vācietis saka: kāpēc stāvat? Tēvs atbild: jūs teicāt stāvēt. Vācietim pārgāja dullums šaut cilvēkus un visus aizveda uz cietumu. Tētis saka - pa ceļam viņš uzrakstījis zīmīti māsai, kas bija precējusies ar vācieti. Māsai to kāds aiznesa, pēc tam tēvu atbrīvoja. Tas bija pirmais brīnums. Bet viņš izglābās arī no Litenes. Viņš aizkavējās Rīgā un palika pie mums, ģimenes, uz nakti. No rīta brauc uz Liteni, izkāpj stacijā, vilciens aizbrauc. Taisās iet uz nometni. Nāk pretim jauns cilvēks un saka: pulkveža kungs, es jūsu vietā tur neietu, tur kaut kas notika pagājušonakt.

- Jūsu aizbraukšana no Latvijas arī bija laimīga sagadīšanās?

- Nāca iekšā krievi. Tēvs bija sarunājis laivu uz Zviedriju, daudzas laivas gāja bojā. Mēs nonācām Liepājā vai Ventspilī, un iebrauca kuģis. Veda ievainotos zaldātus, tur es pirmo reizi redzēju rokas ģipsī. Mēs nonācām uz tā kuģa. Atceros, ka visi latvieši, neliela grupiņa, kas bija tikuši uz kuģa, teica: nāciet, bērni, skatieties, vēl redz Latvijas krastu. Atceros, paskatījos uz cilvēkiem un redzēju, ka viņiem asaras birst. Neviens jau neatgriezās, pat mans tēvs.

- Jums pirkstā Saules gredzens un Nameja gredzens. Esat sataupījusi tik ilgus gadus.

- Bet tās taču ir normālas lietas, ko cilvēks ved sev līdzi. Saules gredzentiņu mamma uzdāvināja uz iesvētībām. Nameja gredzens piederēja Vīdzirkstem (Daugavpilī dzimis mākslinieks Sigurds Vīdzirkste, vēlāk dzīvojis Amerikā - aut.). Viens, kam es tā kā patiku, bet man nebija nekādas reakcijas, teica: Vīdzirkstem nebija tik tievi pirksti. Es teicu: tas gredzens viņam bija skautos. (Smejas.)

- Izstādē «Dzīve mākslai. Māksla dzīvei» redzams, ka jaunības darbos acis zīmējāt citādākas nekā vēlāk gleznotajos.

- Cilvēki to ievēro, bet tie ir vienā gadā gleznoti darbi. Man bija nepilnus divus gadus vecs puika, un es zīmēju sevi kā modeli. Kad nonācu Okinavā, pārgāju uz figurālo glezniecību. Okinavā nonācu tāpēc, ka Losandželosā satiku vienu latvieti, mēs iemīlējāmies. Nu, cik nu iemīlējos. Viņš bija iesaukts Amerikas armijā. Lai es varētu tikt uz Okinavu - citādi es jau nebūtu precējusies, neesmu kāra uz precēšanos, - mēs ātri apprecējāmies, man vajadzēja sakrāt naudiņu. Pārdevu bildītes un pēc vairākiem mēnešiem nonācu Okinavā. Mans vīrs teica, ka noīrējis mums māju. Es braucu pa smilšu ceļu un skatos, kur ir tā māja, tikai būdas vien. Mašīna apstājas pie būdas, un tā bija mūsu māja. Bez logiem, tikai atbīdāmas durvis. Es - bēgļu bērns, desmit gadi bēgļu nometnēs, man tā nav problēma. Sāku vērot okinaviešus. Viņi visu nesa uz galvas. Apģērbs citāds. Un es sāku gleznot vienkāršas figūras, to, ko redzu. Arī Amerikā sāku gleznot citādāk. Abstrakti. Pilnīgi cita forma, krāsa. Man te, Latvijā, teica: redzēju zaļas sejas jūsu darbos. Ak dievs, ir ne tikai zaļas. Cik tas būtu neinteresanti - redzēt tikai rozā sejas. Jo krāsai piemīt vibrācija.

Okinavā vīram katru dienu jāiet darbā. Es attaisu durvis, sāku gleznot. Atnāk mazi Okinavas puikas un saka: alo, baby. Es saku: baby? No, no, you baby, I’m not baby (Sveika, mazā. Es esmu mazā? Nē, jūs esat mazi; no angļu val. - aut.). Tad viņi saka: mama san. Viņi nāca pie manis ik pa laikam ciemos, es pacienāju ar mīksto baltmaizi un «peanut butter» - riekstu sviestu. Ko citu varēju piedāvāt? Viņiem ļoti garšoja, un ik pa laikam viņi nāca un teica: mama san, pīnatabatasandviču! Es viņus nekad neaizmirsīšu. Es tik viegli aizmirstu vārdus, man vārdi nāk un iet, bet es atceros viņu vārdus - Taro un Jasubo.

Mums gāja ļoti labi Okinavā, tur vīrs bija armijā un nevarēja dzert. Un es nezināju, ka viņam ir tāda problēma. Vēlāk, kad viņš nestrādāja, tad vienreiz vai divreiz nedēļā piedzērās un kļuva par idiotu. Bija nejauks.

- Tik tēlaini stāstāt par japāņu bērniem, ko satikāt pirms daudziem gadiem. Kuri cilvēki jūsu atmiņā ir uz palikšanu, ir jūs ietekmējuši?

- Es vienmēr esmu bijusi pati, mani nevar ietekmēt. Manu glezniecību nevar ietekmēt. Es ļoti maza sāku zīmēt, mammīte vienmēr teica: «Dainīte būs māksliniece.» Kad man jautāja, es teicu: mamma sacīja, ka viena gada vecumā es esmu uztaisījusi «scribble» (ķeburs, no angļu val. - aut.) un teikusi, ka tas ir bubulis. Visi smejas par to vārdu. Bubulis. Esmu kādā intervijā teikusi, ka tādu «bubuļu» manā dzīvē ir bijis daudz.

Ņujorkā satiku latviešus, un man bija pazīstams Vīdzirkste. Zināju, ka viņš glezno visu melnu. Teicu: O, butheisgreat! (Tas ir lieliski - no angļu val. - aut.) Viņš mani ievēroja arī. Vīdzirkste zināja manu mākslu.

- Esat neatkarīgs cilvēks.

- Es vienmēr esmu es.

- Jūsu gleznu cikls «Sieviete un govs» ir fascinējis dažādu tautību cilvēkus. Varbūt tāpēc, ka tas ir mītisks, mēs visi to sajūtam zemapziņā, neizskaidrojami. Skatoties uz jūsu gleznām, katrs uztver kaut ko citu, atkarībā no savas dzīves, tomēr kopējo noskaņu sajūt.

- O, jā, jā. Tā ir pazīstamākā sērija, visi to zināja, arī Latvijā. Tam ir iemesls. Pēc Okinavas gleznoju Amerikas sabiedrību. Kaut kad visas sabiedrības sāk krist uz nerviem. Kad cilvēki bija man apnikuši, es redzēju baltu govi. Pēkšņi. Ja kāds man būtu teicis pirms gada, ka gleznošu govis, es atbildētu: nē, nekad, es neko nezinu par govīm. Uzzīmēju vienu, pēc tam asociācijas radās par otru, trešo. Domāju, viss. Bet nē, dzimst atkal. Un ir glezna, kur sieviete ir govī - tā ir viena no manām «favorite» (mīļākajām, no angļu val. - aut.), man par to lielu naudu samaksāja. Tā ir es.

- Vai ticat, ka ir šī realitāte un vēl kāda cita, no kuras pārdzimstam?

- Jā, protams. Par to man nav nekādu šaubu, jo tas ir pierādīts. Man ir pareģotas interesantas lietas. Es iepriekšējās dzīvēs… Tas ir nereāli… Esmu bijusi mūķene. Spāniju un Franciju es mīlu, viena pareģotāja teica, es tur biju. Es teicu: jā, redz, kā. Visā Ņujorkā, kur bija vislabākie muzeji, bet zināt, kura vieta man bija vismīļākā un visvairāk patika? Rokfellera pārvests klosteris, no Spānijas. Vecas ēkas. Tur bija brīnišķīgi. Es tur gāju, iemīlēju to vietu. Sajūtas bija, ka esmu tur jau bijusi. Es domāju, kāpēc tad, kad tur sēdēju, es domāju, ka es jau esmu tur staigājusi. Tās ir nereālas lietas, kas pierādās. Kad biju meitene, taisīju pašportretus. Pēc ilgiem gadiem atradu tās bildes. Jau toreiz biju uzgleznojusi sevi kā mūķeni, visu melnā. Bet tolaik es biju jauna un par to nedomāju. Vēl man ir fotogrāfija, kur es izskatos pēc mūķenes. Ar lakatu.

- Jums ir jāatbild sev uz jautājumu, kāpēc es gleznoju?

- Nē. Man nav jāatbild. Manis varētu nebūt. Arī tā saka, nevis - man vajadzēja piedzimt. Es bieži saku, ka manis varēja nebūt. Viss tik un tā notiek.

- Atgriešanās Latvijā bija apzināts lēmums?

- Mēs visi mīlējām Latviju, bet maniem vecākiem nebija «šanse». Kad Latvija sāka atbrīvoties, es atbraucu pirmo reizi. Tad es dzīvoju uz risku, sataisīju parādus. Man bija darbs, ja ir darbs, tad varu dabūt kredītkarti. Dažreiz es mācīju zīmēt, bet atteicos. Kad māca citus, tad tajā dienā nevar gleznot. Kad draugiem teicu, ka gribu braukt uz Latviju pavisam, viņi sacīja: brauc, atstāj to parādu. Nē, es tā nevaru. 2001. gadā mani uzaicināja uz izstādi. Es sev teicu: kolāžām jābūt tik labām, lai tās nevar nenopirkt. Tad es tikšu uz Latviju. Tā arī bija. Nopirka tik daudz, ka varēju samaksāt savu parādu, un tā es 2001. gadā atbraucu uz Latviju.

- Kāda ir Latvija jūsu acīm?

- Kad es te atbraucu, man patika būt dažādās vietās, es mīlēju jūru un Rūjienu, kur tēva mājas. Man patīk Latvijas daba. Padomju laikā Latvija ir ļoti manīta, inteliģenci izsūtīja.Tā latviešu iztapība, kad krievs sāk runāt, latvietis arī runā krieviski. Bet tagad latvieši brauc prom. Kad man jautā, kur es vairāk jūtos kā mājās, es saku, ka man nav māju, man ir kur dzīvot. Bet tās nav mājas.

- Jums māju sajūta ir svarīga?

- Kur esmu es, tās ir manas mājas. Bet, ja runā plašākā nozīmē par mājām, tad saku: nē, mājas nav ne Amerikā, ne Latvijā. Tas nenozīmē, ka mani met ārā vai man ir grūti dzīvot, nē. Manas mājas ir manā galvā un manās bildēs. Pirms es biju sākusi gleznot govis, Vīdzirkste teica: «Nav jau nekā liela, ir jau tiesa, govs. Viss ir tikai viela laika dzirnekļos.» Kāpēc es to atcerējos, nezinu. Un otra perša bija: «Tā stunda, kad man gaisma dzisīs, tā būs visvientuļākā stunda, kad vistas guļ un gaiļi klusē un pabeigta ir vakarjunda.» Un tieši tā viņš nomira. Es ar bērniem biju aizbraukusi pie mammas, tanī naktī es nevarēju labi gulēt, un viņš tovakar bija nokritis pie savām trepēm. Tāda tā stunda bija. Es savu stundu nezinu.

- Kā varētu raksturot cilvēkus, kuri iegādājas jūsu gleznas?

- Nevaru definēt. Man ir lielformāta un koši darbi. Tie nav darbi, ko latvietis liek pie sienas. Latvieši ir konservatīvi. Kad es uz šejieni atbraucu, reti kāds saprata manu mākslu, domāja, ka tā ir līdzīga popārtam, ko es ienīstu. Es jau 15 gadu vecumā iepazinu pasaules mākslu.

- Kā šobrīd jūtaties Latvijā?

- Daru to, kas man ir jādara. Es esmu daudz nogurušāka.

- Vai esat harmonisks cilvēks?

- Nekādā ziņā. Man ir bijušas problēmas, kas mani ir iespaidojušas, bet esmu cīnījusies, turos pretī. Vīrs Juris nedēļas nogalēs dēlus ņēma pie sevis, izrādījās, ka viņš ir slikts tēvs. Tas nabaga Juris neprot būt labs tēvs. Vienreiz atveru Adriana istabiņas durvis un redzu, ka visa grīda pilna ar sasmalcinātiem stikliem. Tēvs viņam teicis, ka viņš nevar būt mākslinieks. Bet es neesmu redzējusi pārliecinātāku cilvēku mākslā. Tā ir manas dzīves lielākā traģēdija. Vajadzēja meklēt terapiju, viņš bija iegājis depresijā. Tēvs katru nedēļu bija piestrādājis kā «brainwashing» (smadzeņu skalotājs, no angļu val. - aut.), ka Adrians nav spējīgs gleznot, bet viņam jau tolaik bija profesionāli darbi. No tā iznāca baigā elle. Adrians atkopās, bet nekad viņš īsti neatguvās. Māksla ir viņā, un no tās viņš netiek prom. Teicu: meklē darbu, kur vari darīt to, kas esi. Tev ir jābūt tam, kas tu esi, mums jābūt tam, kas mēs esam. Es tam ticu, tas ir mans dzīves mērķis.

Tie, kas stāstīja par manām iepriekšējām dzīvēm, teica - you will be rich but late in life (tu būsi bagāta, bet vēlu, no angļu valodas - aut.).Tā arī notika.

- Esat laimīgs cilvēks, jo darāt to, kas ir jūsu būtība.

- Jā, tas ir svarīgi. Talants ir katram.

Dainas Dagnijas CV

Dzimusi Rīgā 1937. gadā.

1944. gadā emigrē uz Dancigu, 1951. gadā ierodas ASV.

Lielāko dzīves daļu pavadījusi ASV.

2001. gadā atgriezusies Latvijā.

Detroitas mākslas un amatniecības skolā, ASV, «Chouinard Institute» Losandželosā, ASV, apguvusi mākslas pedagoģiju OCCC Mākslas skolā Demarestā, ASV.

Pazīstama ar lielformāta figurālo un abstrakto glezniecību, kas bija oriģināls pienesums amerikāņu mākslā.

Dainas Dagnijas personālizstādes notikušas gan ārzemēs, gan Latvijā.

Mākslā izmanto vecāku dotos vārdus - Daina Dagnija, no uzvārda Krūmiņš atteicās pēc tam, kad kādā izstādē to bija aizmirsuši pieminēt.

Daina Dagnija par sevi: «Krāsas spriedze nozīmē dzīvību. Man vienmēr gleznošana ir bijusi primāra. Padodos gleznošanas plūdumam, kādam spēkam, kas ir manī. Tas ir bijis liktenis un absolūta vajadzība. Mūsos ir kāds garīgs spēks, kas mūs vada. Tas mani arī atgrieza Latvijā. Es jūtu, ka esmu atkal atradusi savu zemi.»