PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Jauna teorija par mēness izcelsmi

ASV Hārvarda un Kalifornijas universitāšu zinātnieki piedāvājuši jaunu teoriju par Mēness izcelsmi, pieļaujot iespēju, ka mūsu planētas dabiskais pavadonis radies neilgu laiku pirms tam, kad savu pašreizējo formu ieguvusi pati Zeme. Šī hipotēze ļauj izskaidrot, kādēļ Mēness ķīmiskais sastāvs ir ļoti līdzīgs Zemes sastāvam, tomēr tā iežos ir krietni mazāk ātri iztvaikojošu ķīmisko elementu.

No visām Mēness izcelsmes teorijām pašlaik populārākā ir tā, kura postulē - pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu Zeme sadūrusies ar Marsa izmēra protoplanētu Teiju, un šajā sadursmē mūsu planētas orbītā izmests ievērojams daudzums iežu, no kuriem vēlāk izveidojies Mēness. Taču Saimons Loks un Sāra Stjuarta izdevumā «Journal of Geophysical Research: Planets» piedāvā citu versiju.

Viņi uzskata, ka Zemes un Teijas sadursme patiešām notikusi, taču tās sekas bijušas krietni dramatiskākas, nekā pieņemts domāt. Ja abas protoplanētas, kuru forma vēl nebija pilnībā sfēriska, strauji rotējušas, to frontālajā sadursmē varēja rasties sinestija - milzīgs virtuļa formas mākonis, kurā augstās temperatūras (2200 līdz 3300 grādu pēc Celsija) dēļ ieži un metāli atradās gāzveida formā. Šai masai strauji atdziestot, notikusi vielas kondensācija, taču nevis ap vienu, bet gan diviem centriem - tā vienlaikus veidojusies Zeme un Mēness, tomēr ievērojami mazākās masas dēļ Mēness savu formu ieguvis ātrāk par planētu.

Intervijā «International Business Times» Loks skaidrojis, ka Mēness faktiski veidojies gāzveida stāvoklī esošās Zemes iekšienē un temperatūra šajā sinestijas mākonī tobrīd bijusi tik augsta, ka lielākā daļa nātrija, kālija un cinka iztvaikojusi - tādēļ šo ķīmisko elementu daudzums uz Mēness ir niecīgs.