PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Satelītu iznīcinātāji un citi "kosmosa karu" ieroči
Dzirdot runājam par «kosmosa militarizāciju» vai «kosmisko bruņošanās sacensību», nāk prātā ainas no «Zvaigžņu kariem» un tamlīdzīgām filmām – ar milzīgiem un draudīgiem kosmiskajiem bāzes kuģiem, izmanīgiem, ar lāzeriem bruņotiem sīkākiem lidaparātiem, bombardēšanām, apšaudēm un pakaļdzīšanos atklātā kosmosā.
Pagājušā gadsimta vidū šādus zinātniskās fantastikas cienīgus scenārijus par ticamiem uzskatīja arī militāristi, kaļot attiecīgus plānus un izprasot naudu dārgu, taču utopisku projektu realizēšanai. Taču realitāte, vismaz 2017. gadā, ir atšķirīga. Galveno lomu spēlē mākslīgie Zemes pavadoņi jeb satelīti, kas ir kļuvuši ne tikai par lielvalstu «acīm un ausīm», bet arī nozīmīgu daļu no aizsardzības sistēmas. Primārais uzdevums ir rūpēties par savu satelītu aizsargāšanu, azotē turot paslēptu «rungu» - sistēmas, ar kuru palīdzību iespējams neitralizēt eventuālā ienaidnieka satelītus. ASV, Krievijas un Ķīnas rīcībā jau ir tehnoloģijas, kas ļauj fiziski likvidēt satelītus, taču apdraudējumu tiem var radīt arī citu valstu vai pat atsevišķu noziedznieku vai teroristu grupējumu nolīgti hakeri.
Pentagons ir nobažījies
Aprīlī ASV pilsētā Kolorādospringsā notikušā gadskārtējā «Kosmosa simpozija» («Space Symposium») laikā virkne amerikāņu militārpersonu (gan esošās, gan bijušās) uzstājās ar tik satrauktām runām, ka izdevums «The Atlantic» pasākuma atreferējumam lika virsrakstu «Amerikāņu kosmosa komandieri žvadzina savus gaismas zobenus». Pieminot «gaismas zobenus», izdevums, protams, ironizē, jo patiesībā kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad sākās plašākai sabiedrībai neredzamā stīvēšanās par mūsu planētas orbītu kontroli, nekādi principiāli jauni un, svarīgākais, pietiekami efektīvi ieroči, ko varētu izmantot ārpus Zemes atmosfēras, tā arī nav izgudroti. Pat kaujas lāzeri, par kuru izmēģinājumiem ASV vai Krievijā laiku pa laikam vēsta mediji, vēl atrodas «bērna autiņos» - galvenā problēma ir tā, ka to darbināšanai ir vajadzīgs milzīgs daudzums enerģijas, un bieži vien izvēlēto mērķi gan vieglāk, gan lētāk iznīcināt, izmantojot tradicionālos ieročus un paņēmienus.
«Ikviena pasaules kosmosa lielvalsts, kas apguvusi satelītu palaišanu un spēj tos izsekot, ir spējīga arī traucēt satelītu normālu darbību,» intervijā CNBC sacījis kosmiskās drošības eksperts, viens no domnīcas «Stimson Center» dibinātājiem Maikls Krepons. 1967. gadā noslēgtais starptautiskais līgums nosaka vien to, ka kosmosā aizliegts izmēģināt un izvietot masu iznīcināšanas ieročus - attiecībā uz citiem ieroču veidiem nekādu ierobežojumu nav. Nav arī starptautiski pieņemta formulējuma par to, kas īsti ir uzskatāmi par kosmiskajiem ieročiem - to lomu var spēlēt, piemēram, relatīvi bezvērtīgs satelīts, kura vienīgais uzdevums ir pietuvoties pretinieka pavadonim ar lielu militāro nozīmi un kādā brīdī to taranēt. 2015. gada vasarā ANO tika uzsāktas diskusijas par visaptverošu vienošanos, kas definētu spēles noteikumus Zemes orbītā, taču ieinteresēto pušu intereses būtiski atšķīrās, un tas, kas bija pieņemams, piemēram, ASV un Eiropas Savienībai, nebija pieņemams Krievijai, Ķīnai, Indijai vai Brazīlijai.
«Es nevarētu sacīt, ka ir sākusies karadarbība kosmosā, taču nevaru arī apgalvot, ka tur valda stabils miers,» uzsvēris ASV Stratēģiskās pavēlniecības komandiera vietnieks viceadmirālis Čārlzs Ričards. Līdzīgās domās ir ASV Gaisa kara spēku Kosmosa spēku pavēlniecības komandiera vietnieks ģenerālmajors Deivids Tompsons, kurš jau pieminētā simpozija laikā paziņojis: «Stratēģiskie pretinieki aktīvi apdraud mūsu brīvību izmantot kosmosa telpu, un mums jābūt tam gataviem.» Lai gan Baraka Obamas administrācija 2015. gadā jau rezervēja piecus miljardus dolāru nākamajam piecu gadu periodam, lai finansētu ASV «militārās kosmosa programmas aizsardzības un uzbrukuma potenciālu», Pentagons, spriežot pēc visa, cenšas iegūt papildu finansējumu.
Nav pārsteigums, ka par satelītu aizsardzību visvairāk ir norūpējušās tieši ASV. No aptuveni 1400 mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas pašlaik riņķo ap planētu, gandrīz puse ir amerikāņu, un pat tie satelīti, kas nav Pentagona īpašums, bet pieder privātajām kompānijām, nodrošina, piemēram, komunikācijas un GPS sistēmas precīzu darbību, bet no šīs sistēmas darbības atkarīgs, piemēram, tas, vai no Vidusjūrā esošā kuģa izšautā «Tomahawk» raķete trāpīs nolūkotajam mērķim Sīrijā. Televīzijas kompānija CNN norāda, ka Savienoto Valstu atkarība no satelītiem ir lielāka nekā jebkurai citai pasaules valstij. «Ja mūsu pavadoņi izies no ierindas, pārtrūks mobilie sakari, tiks izslēgts internets, televīzija un GPS, sabruks biržas, operatori zaudēs sakarus ar bezpilota lidaparātiem, vairs nedarbosies kodoluzbrukumu agrā brīdinājuma sistēma. Sauszemes uzbrukums ASV sāksies ar uzbrukumu amerikāņu pavadoņiem orbītā - kosmisko Pērlhārboru,» amerikāņu bažas ieskicē CNN.
Bīstamie satelīti
Vai šīm bažām ir pamats? Amerikāņu militārie eksperti nešaubās, ka atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša. Turklāt tas neesot nekāds jaunums jau kopš 2007. gada 11. janvāra, kad Ķīna veiksmīgi likvidēja sev pašai piederošo meteoroloģisko satelītu, kas atradās 865 kilometru augstā polārajā orbītā. Tā iznīcināšanai tika izmantota modernizēta ballistiskā raķete «Dong-Feng 21», bet triecienā tika izmantota vien kinētiskā enerģija. Ķīniešu veiktais izmēģinājums izpelnījās milzīgu kritikas vētru, jo pēc 750 kilogramu smagā satelīta iznīcināšanas radās kosmisko atkritumu «spiets», kas pamazām zaudēja orbītas augstumu, saduroties ar citām kosmiskajām atlūzām, radot jaunas drazas un apdraudot citus satelītus. Londonas Karaliskās koledžas eksperts Bhupendra Džasani intervijā BBC norādījis, ka arī šis uzskatāms par orbitālā kara paņēmienu - iznīcināt savu satelītu, lai tā atlūzas sabojātu zemākā orbītā esošu pretinieka satelītu. Tā kā mākslīgajiem Zemes pavadoņiem nopietnus bojājumus var nodarīt pat ļoti sīkas atlūzas, kuru izcelsmi nav iespējams izsekot, ir ļoti grūti konstatēt, vai satelīta sadursme ar atlūzām bijusi tīši izraisīta vai nejauša. «Taču militāristi allaž ņem vērā sliktāko scenāriju, uzskatot, ka noticis uzbrukums,» uz to, ka šādi incidenti var novest pie nopietnāka konflikta, norāda Džasani.
2013. gadā Ķīna izmēģināja raķeti, kas sasniedza 36 000 kilometru augstumu un tātad var apdraudēt ģeosinhronajā orbītā esošos satelītus. Turklāt tajā pašā gadā šī valsts nogādāja orbītā nelielu, manevrētspējīgu satelītu «Shiyan-7», kas apgādāts ar manipulatoru. Ķīnieši, protams, apgalvo, ka tas paredzēts viņu pašu pavadoņu remontam, taču šo ierīci iespējams izmantot arī ienaidnieka pavadoņu neitralizēšanai. Amerikāņu kosmiskās drošības eksperts Braiens Vīdens rakstā «The Space Review» norādījis, ka manipulators vairāk atgādina nevis «roku», kas domāta remontam, bet «nagu», kas paredzēts citu pavadoņu saplosīšanai.
Beidzamajos gados par savām ambīcijām atgādinājusi arī Krievija. 2015. gadā kompānija «Intelsat» sūdzējās, ka krievu militārais satelīts «Luč» ģeosinhronajā orbītā «iekārtojies» starp diviem tās sakaru pavadoņiem un veicot bīstamus manevrus, te vienam, te otram no tiem pietuvojoties līdz 10 kilometru attālumam. «Intelsat» vadītājs Kejs Sīrss sarunā ar «Space News» stāstījis, ka sazinājies ar Krievijas aizsardzības ministriju, taču nekādus loģiskus izskaidrojumus par pavadoņu manevru mērķi neesot saņēmis. Ne mazāk noslēpumaini ir arī 2015. gada martā no Pļeseckas kosmodroma startējuši «trīnīši» - pavadoņi «Kosmos-2491», «Kosmos-2499» un «Kosmos-2504». Vīdens norādījis, ka to manevrēšanas spējas ir izcilas, pavadoņi spēj ļoti veikli mainīt orbītas augstumu, un vērsis uzmanību uz to, ka viens no pavadoņiem esot pietuvojies tā nesējraķetes blokam, mazliet «pagrūžot» to un liekot mainīt trajektoriju. «Ja šī sadursme bija plānota, varam runāt par militāro izmēģinājumu,» raksta izdevums «Quartz», piebilstot, ka Krievija par šo satelītu uzdevumiem nav sniegusi nekādu informāciju un pirms to palaišanas nebija arī paziņojusi par gaidāmo startu, kā tas ir pieņemts.
Pasaule kļuvusi neprognozējama
Jāatgādina gan, ka piemēru, kā notriekt satelītus, savulaik deva tieši ASV. 1985. gada 13. septembrī ar īpaši izstrādātu raķeti ASM-135, ko palaida no iznīcinātāja F-15A, tika iznīcināts vairāk nekā 500 kilometru augstumā lidojošais pavadonis «Solwind P78-1», kas jau bija izstrādājis savu resursu. Astoņdesmito gadu vidus gan bija kārtējā starptautisko attiecību «atkušņa» laiks, un jau 1985. gada nogalē ASV Kongress aizliedza jaunus izmēģinājumus, bet 1987. gadā Gaisa kara spēki pasludināja programmu par slēgtu. Tas gan, protams, nenozīmēja atteikšanos no tehnoloģijām, un, kad pienāca laiks atbildēt Ķīnai, ASV to arī izdarīja - 2008. gada 20. februārī, izmantojot raķeti SM-3, tika notriekts aptuveni 250 kilometru augstumā lidojošais novecojušais amerikāņu izlūkošanas satelīts USA-193.
Žurnāls «Scientific American» norāda, ka paņēmienu, kā iznīcināt vai izsist no ierindas satelītus, ir gana daudz. «Tos iespējams notriekt ar raķetēm, satelītiem var pietuvoties kāds cits lidaparāts, kas tā optiku apžilbina ar lāzera staru vai iešļāc tajā krāsu, ar manipulatoru palīdzību ir iespējams sabojāt satelītu komunikāciju antenas vai destabilizēt to orbītas. Bet intensīva radioviļņu vai mikroviļņu izmantošana var novest pie tā, ka būtiski tiek apgrūtināti vai pat pārtraukti satelītu sakari ar Zemi,» raksta žurnāls.
Vīdens atzīst, ka lielākā daļa šo iespēju pastāvējušas arī «aukstā kara» laikos, taču tolaik uz planētas bija tikai divas kosmiskās lielvalstis - PSRS un ASV, kas abas apzinājās, ka uzbrukums potenciālā pretinieka satelītam tiks uztverts teju tikpat nopietni kā kodolraķetes palaišana. Pašlaik kosmiskajā telpā vairāk vai mazāk aktīvu darbību izvērsušas aptuveni 60 valstis, būtiski palielinājušies kiberdraudi, un arī situācija uz planētas ne tuvu nav tik stabila, kāda tā bija, piemēram, astoņdesmitajos gados
Militāristu interešu sfēra
Tajā pašā laikā nav ne mazākā pamata idealizēt kosmosa apgūšanas ēras pirmsākumus. Gluži otrādi, nav nekāds noslēpums, ka sākotnēji kosmiskās programmas (ieskaitot Jurija Gagarina pirmo lidojumu 1961. gada 12. aprīlī) tika realizētas, domājot tieši par militāru potenciālu. Idejas par to, kā kosmosa plašumus izmantot karadarbībā, izskanēja jau krietni pirms tam, kad PSRS 1957. gada 4. oktobrī nogādāja ģeocentriskajā orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, kas iegājis vēsturē ar nosaukumu «Sputņik-1».
Piemēram, vācu fiziķis Hermans Oberts jau 1929. gadā nāca klajā ar ideju Zemes orbītā nogādāt vai uzbūvēt milzīgu ieliektu spoguli, ar kura palīdzību Saules enerģiju varētu koncentrēt kādā noteiktā punktā uz mūsu planētas. Otrā pasaules kara gados par šo ideju atcerējās vācu militāristi, un vērmahta artilērijas poligonā pie Hilerslēbenas tika uzsākts darbs pie «Saules ieroča» izstrādāšanas. Tiesa, projekts tika apspriests vien teorētiskā līmenī, jo nebija tehnoloģiju, lai 8200 kilometru augstumā nogādātu spoguli ar kopējo platību 9 kvadrātkilometri (vācu zinātnieki bija aplēsuši, ka ar to būtu gana, lai momentā nodedzinātu prāvu pilsētu). Interesanti, ka pēc kara amerikāņu gūstā nonākušie projekta dalībnieki prognozēja, ka šādu ieroci būtu iespējams izstrādāt pēc 50 līdz 100 gadiem. Vairāk nekā 70 gadu kopš kara beigām jau aizritējuši, un, par laimi, nekas līdzīgs vēl nav radīts...
Neilgi pēc «Sputņika» palaišanas sarosījās arī amerikāņi, kuru plāni neaprobežojās ar Zemes orbītu. Sākotnēji viņi projekta A119 ietvaros gatavojās uz Mēness nomest atombumbu, lai šādā veidā apliecinātu pārākumu pār PSRS un citām pasaules valstīm. 1959. gadā Pentagons uzsāka projektu «Horizon», kura mērķis bija uz Mēness ierīkot kara bāzi (interesanti, ka šī projekta autori bija pilnīgi pārliecināti, ka agri vai vēlu bāzē dislocētajiem karavīriem būs jāatvaira padomju desantnieku iebrukums). Nedaudz mazākā mērogā šī programma tika reanimēta 1968. gadā ar nosaukumu «Lunex», taču palika vien uz papīra - gluži tāpat kā daudzas citas grandiozas ieceres.
No 1963. līdz 1969. gadam ASV ieguldīja 1,3 miljardus dolāru «Pilotējamās orbitālās laboratorijas» («Manned Orbiting Laboratory») izstrādē - šo kosmosa staciju bija paredzēts apbruņot ar raķetēm un metāla tīkliem, ar kuru palīdzību varētu sagūstīt ienaidnieka satelītus. Programma tika slēgta lielās dārdzības un perspektīvu trūkuma dēļ, taču PSRS atbilde tai sekoja. 1973. gadā mūsu planētas orbītā tika nogādāta kosmiskā stacija, ko oficiāli dēvēja par «Saļut-2», taču paziņojumi par kosmosa izpētes zinātniskajiem mērķiem bija vien padomju propagandas blefs. Patiesībā zem šī nosaukuma slēpās militārās kosmosa stacijas «Almaz» prototips, un vēlāk orbītā ar nosaukumiem «Saļut-3» un «Saļut-5» tika nogādātas vēl divas līdzīgas stacijas, kuras apmeklēja kosmonauti. «Almaz» bija bruņota ar 23 milimetru automātisko lielgabalu, un 1975. gadā tas mūsu planētas orbītā arī esot izmēģināts.
CNN norāda, ka līdzīgas, varbūt ne tik iespaidīgas, programmas tiek realizētas arī mūsdienās. Amerikāņu kosmiskie spēki interesējas par kaujas lāzeru izmantošanas iespējām (par programmu «Laser Weapons System» atbild flote), aizvien biežāk dzird runājam par elektromagnētiskā impulsa ieročiem, ar kuru palīdzību iespējams izsist no ierindas ne tikai orbītā, bet arī uz Zemes esošas elektroniskās ierīces. Un, galu galā, nav taču arī zināms, kādi uzdevumi ir amerikāņu bezpilota kosmiskajam aparātam X-37B, kas pavisam nesen atgriezies no kārtējās ilgstošās misijas planētas orbītā.