ASTROLOĢIJA: Ak, eglīte, ak, eglīte, no kurienes tu nāci?
Eglīte, vismaz šeit, Latvijā, ir tikpat neatņemama un pašsaprotama Ziemassvētku vai Jaungada svinību tradīcija kā bagātīgi klāts svētku galds. Tomēr, ja runājam par Ziemassvētkiem kā baznīcas vai kristīgiem svētkiem, tad viss nebūt nav tik vienkārši.
Pagānu tradīciju gada īsākajās dienās mājās ienest mūžzaļos augus, kas simbolizē kārtējā dabas atmošanās cikla sākšanos, kristieši pārņēmuši vien ap XV vai XVI gadsimtu, kad hronikās parādās pirmās ziņas par Ziemeļeiropas pilsētu laukumos izvietotām svētku eglēm. Daudzos avotos minēts, ka pionieri šajā ziņā bijuši rīdzinieki, kuri egli uzstādījuši 1510. gadā, tomēr šo godu mums cenšas atņemt kaimiņi igauņi, kuri apgalvo, ka Rēvelē (Tallinā) svētku egle bijusi jau 1441. gadā.
Baznīctēvu attieksme pret šo jaunievedumu reizēm bijusi ne tikai rezervēta, bet arī klaji naidīga. Piemēram, puritāņi, kuri vispār apšaubījuši nepieciešamību svinēt Ziemassvētkus (Jēzus Kristus dzimšanas dienu), savās Jaunanglijas kolonijās svētku atzīmēšanu aizlieguši. Te gan jāņem vērā, ka tolaik Amerikā mitinājās gandrīz tikai un vienīgi ieceļotāji no Britu salām, bet tur atšķirībā no ģermāņu cilšu apdzīvotajām zemēm un Ziemeļaustrumu Eiropas eglītes vai citi mūžzaļie augi ziemas saulgriežu laikā lielu lomu nekad nebija spēlējuši. Apvienotajā Karalistē šis svētku atribūts popularitāti ieguva vien karalienes Viktorijas valdīšanas laikā, XIX gadsimta vidū.
Aizbaidīja ziemas ļaunos garus
Interneta ziņu vietne «History.com» atgādina, ka senajiem ļaudīm, kuru iztika bija atkarīga no lauksaimniecības, gadalaiku maiņa nozīmējusi ļoti daudz. Pat dienvidos, kur tā nav tik izteikta kā, piemēram, Ēģiptē, Saules dieva Ra pielūdzēji ziemas saulgriežos rotājuši savus tempļus un mājas ar zaļiem palmu zariem. Ēģiptes gadījumā tie gan vairāk simbolizējuši nevis to, ka dienas kļūs garākas (šajos platuma grādos tas nav tik būtiski), bet gan to, ka drīz vien Nīla atkal pārplūdīs, apgādājot apkārtējos laukus ar bagātīgu dabīgo mēslojumu - dūņām. Savukārt Senajā Romā janvāra sākumā tradicionāli svinētas Saturnālijas - par godu zemkopības dievam Saturnam. Arī romieši rotājuši savas mājas ar mūžzaļiem augiem, kas simbolizējuši to, ka viņu lauki un dārzi jau pavisam drīz sāks plaukt, zaļot un nest augļus.
Jo tālāk no ekvatora, jo vairāk gadalaiku maiņa ietekmē dienas un nakts garumu. Tāpēc nav pārsteigums, ka tieši Eiropas ziemeļos dzīvojošajām tautām un ciltīm jau kopš senseniem laikiem ziemas saulgrieži, pēc kuriem dienas pamazām sāk kļūt garākas, bijuši tik nozīmīgi svētki. Cilvēki, kuri pirmskristietības laikmetā mitinājās mūsdienu Vācijā un Baltijas jūras krastos, pielūdza dažādus dievus un dabas garus. Par šo pagānu svēto koku tradicionāli uzskatīts ozols, taču rudeņos ozoliem, tāpat kā lielākajai daļai koku, lapas nobira, un, kā uzskatīja tolaik dzīvojošie ļaudis, tā aizsardzības spējas mazinājās. Vēls rudens un ziema, kad visa daba bija teju vai pamirusi, bija laiks, ko mūsu priekšteču uztverē izmantoja visdažādākie ļaunie gari un dēmoni, un vienīgais iedarbīgais līdzeklis, kā tos atvairīt un aizbaidīt, bija kaut kas dzīvību simbolizējošs. Šo lomu pildīja mūžzaļie augi, sākot ar āmuļiem (kur tie auga) un beidzot ar eglēm, priedēm un kadiķiem. Senie ģermāņi no šiem augiem darināja vainagus un saišķus, ko kāra pie māju durvīm un logiem, uzskatot, ka ļaunie gari tiem neuzdrošināsies tuvoties - šī tradīcija salīdzināma ar latviešu Līgo vakara tradīciju «aizzīmogot» kūtis ar pīlādžu zariem. Bet daudzviet Ziemeļeiropā zaļie augi ziemas saulgriežu dienās nesti iekšā mājokļos, ir ziņas, ka to skujas un čiekuri gluži kā vīraks kūpināti pavardos. Arī šā rituāla galvenais uzdevums bija ļauno garu atvairīšana, taču pie viena tas bijis arī savdabīgs gaisa atsvaidzināšanas paņēmiens - tolaik taču zem viena jumta dzīvoja gan ļaudis, gan mājlopi.
Dažādi vērtētie Ziemassvētki
Lai labāk izprastu to, kā eglītes kļuva par vienu no Ziemassvētku simboliem, ir vērts atsaukt atmiņā šo svētku vēsturi. Vēsturnieks un publicists Stīvens Nisenbaums intervijā interneta ziņu vietnei «LiveScience.com» atgādinājis, ka Svētajos rakstos nav atrodamas absolūti nekādas norādes uz Jēzus Kristus dzimšanas dienu un agrīnajiem kristiešiem konkrētās dienas zināšana nav šķitusi nozīmīga. Ap III un IV gadsimtu Romas kristiešu aprindās par šo jautājumu gan uzliesmojuši ļoti asi strīdi.
Leģendārais kristiešu teologs Origēns, piemēram, uzskatīja, ka nekādas Kristus dzimšanas dienas svinības nav nepieciešamas, jo tās nozīmētu, ka Kristus tiek uzskatīts par tādu pašu vienkāršu mirstīgo kā ēģiptiešu faraoni, romiešu valdnieki vai visādi pagānu dievi. Tomēr virsroku toreiz ņēma pretējais viedoklis, un pēc gariem strīdiem vairākums Romas agrīno kristiešu nosprieda, ka Jēzus dzimšanas diena svinama 25. decembrī - līdz tam laikam daļa kristiešu to atzīmēja Zvaigznes dienā, bet citi uzskatīja, ka patiesībā Jēzus dzimis kaut kad pavasarī. 25. decembris, protams, netika izvēlēts pavisam nejauši - šajā dienā senie romieši gadsimtiem ilgi bija atzīmējuši «Nesakautās Saules dzimšanu» («Natalis Solis Invicti») un tai radniecīgos persiešu svētkus. Abām šīm svinībām ir acīmredzama saikne ar ziemas saulgriežiem, jo svētki tiek atzīmēti brīdī, kad diennakts gaišās daļas ilgums pamazām sāk pieaugt.
Lai gan pirmās ziņas par to, ka «pareizā Ziemassvētku diena» datējama ar 25. decembri, atrodamas mūsu ēras 273. gada hronikās, bija jāpaiet vēl krietnam laikam, līdz imperators Konstantīns 336. gadā atzina kristietību par valdošo reliģiju un faktiski apstiprināja šo dienu kā svinamu. Nisenbaums skaidro, ka tolaik virsroku baznīcā ņēmuši tie, kuri uzskatījuši, ka Jēzus bijis nevis kāda garīga parādība, bet gan cilvēks. «Lai apliecinātu, ka viņš ir tāds pats cilvēks kā citi, nevis kāda dīvaina hologramma, labākais veids bija viņa dzimšanas dienas atzīmēšana - tā ir tradīcija, kas allaž bijusi raksturīga cilvēcei,» intervijā «LiveScience.com» norādījis speciālists.
Tomēr daudzi kristieši šim traktējumam nav piekrituši, un šo strīdu atbalsis bijušas jūtamas arī pēc daudziem gadsimtiem. 1644. gadā Anglijas parlaments, kurā vairākums bija puritāņiem, oficiāli nosprieda, ka Ziemassvētki atzīmējami tikai un vienīgi ar dievkalpojumu baznīcā - ārpus likuma bija pasludināti visi citi svinēšanas veidi, ieskaitot dziedāšanu, mielastu rīkošanu, alkoholisku dzērienu lietošanu un dažādas ārišķību izpausmes, par kurām, protams, varēja uzskatīt tolaik Ziemeļeiropā jau ierasto Ziemassvētku eglīšu rotāšanu. Nonāca pat līdz tam, ka varas iestāžu algotie heroldi Ziemassvētku vakarā klīda pa pilsētām, skaļās balsīs atgādinot: «Nekādu Ziemassvētku, nekādu Ziemassvētku.» Lai gan Anglijā svinēšanas aizliegumu atcēla 1660. gadā, kad tronī kāpa Čārlzs II, tās aizokeāna teritorijās tendence izrādījās krietni noturīgāka - Bostonā un Plimutā Ziemassvētku svinēšana bija aizliegta līdz pat 1681. gadam, bet tiem iedzīvotājiem, kuri iedomājās 25. decembrī slēgt savus veikalus, traktierus vai darbnīcas, draudēja nopietni naudas sodi.
Svētais Bonifācijs, Luters, Rīga un Tallina
Viena no kristiešu leģendām Ziemassvētku eglītes ieviešanas tradīciju saista ar svētā Bonifācija vārdu. Mūsu ēras 673. gadā dižciltīgā angļu ģimenē dzimušais Bonifācijs bija kļuvis par benediktīniešu mūku, bet vēlāk misionāru, dodoties uz pagānu apdzīvotajām ģermāņu zemēm, lai tur sludinātu kristietību. Nostāsts vēsta, ka reiz netālu no Geismāras viņš uzgājis pagānu ierīkoto cilvēku upurēšanas vietu, kas atradusies liela ozola, saukta par Tora ozolu, pakājē. Bonifācijs esot šo koku nozāģējis un tad, norādot uz pie tā celma augošo nelielo eglīti, mudinājis vietējos iedzīvotājus godināt šo koku, stāstot, ka līdz ar tā ienešanu mājokļos tajos tiks ienesta arī daļiņa Kristus. Taču vairums vēsturnieku to uzskata tikai un vienīgi par skaistu leģendu, kurai, visticamāk, nav nekāda sakara ar patiesību. Pat daudzās katoļu interneta mājaslapās (arī «katolis.lv») šis Bonifācija «varoņdarbs» nemaz nav pieminēts. Toties tajās norādīts, ka bīskapu Bonifāciju pagāni nogalinājuši brīdī, kad viņš jaunkristītajiem dalījis iestiprināšanas sakramentu. Bail pat iedomāties, kas būtu izdarīts ar Bonifāciju, ja ģermāņi viņu būtu pieķēruši iznīcinām svēto upurēšanas ozolu un vēl noturam runu pie celma. Otrkārt, un tas pat ir svarīgāk, nav absolūti nekādu liecību, ka nākamajos gadsimtos Ziemassvētku atzīmēšana kaut kādā veidā būtu bijusi saistīta ar eglītēm. Stāsti par to, ka jaunajiem kristiešiem ātri vien izdevies iegalvot, ka «klasiskās» eglītes trijstūra forma simbolizē Svēto Trīsvienību, bet tās galotnei piestiprinātā zvaigzne - vienīgo Dievu, pavisam noteikti ir vēlāku laiku izdomājums. Tajā pašā laikā vēsturnieki nešaubās, ka pavisam nesen kristietībai pievērstie pagāni reliģiskajos rituālos izmantojuši elementus no savas tradicionālās reliģijas, un tas attiecas ne tikai uz dažādu svētku svinēšanu, bet arī ikdienu.
Vēl skaistāks nostāsts Ziemassvētku eglīšu ieviešanu saista ar Mārtiņa Lutera vārdu - starp citu, šogad aprit tieši 500 gadu, kopš viņš iniciēja baznīcas Reformāciju. Šī leģenda vēsta, ka reiz ziemā, ejot pa piesnigušu mežu, Luters pievērsis uzmanību eglei, caur kuras zariem varēja saskatīt debesīs mirdzošās zvaigznes. Šis skats esot bijis tik aizgrābjošs, ka viņš iedomājies eglīti aiznest uz mājām, kur to izrotājis, piestiprinot zariem svecītes, lai to liesmiņas izskatītos pēc zvaigznēm.
Šur tur pat atrodamas ziņas, ka 1510. gadā tieši Luters parūpējies par pirmās eglītes uzstādīšanu Rīgā, taču tās nu gan ir absolūtas muļķības. Interneta vietne «www.firstchristmastree.com» raksta, ka neesot nekādu šaubu - eglīti pie savas ēkas pilsētas centrā uzstādījuši Melngalvju brālības vīri. Svētku izskaņā koks sadedzināts, kas atsauc atmiņā ziemeļvalstu pagānu tradīciju ziemas saulgriežu laikā 12 dienas pēc kārtas dedzināt tā saukto Jūles baļķi. Vēlāk, 1584. gadā, šo Rīgas tradīciju aprakstījis vēsturnieks Baltazars Rusovs, norādot, ka izpušķotā egle tiek uzstādīta tirgus laukumā un ap to pulcējas jauni vīrieši un sievietes, kuri beigu beigās egli sadedzina. Attiecībā uz Rīgā svinētajiem svētkiem gan ir kāda interesanta nianse - vieni avoti apgalvo, ka tās bijušas Ziemassvētku svinības, kamēr citi uzstāj, ka šādā veidā tomēr atzīmēts Jaungads.
Igauņiem gan ir sava versija par pirmo izrotāto eglīti - pēc viņu domām, tās pašas Melngalvju brālības locekļi to 1441. gadā uzslējuši Tallinā un tikai vēlāk tradīcija izplatījusies uz Rīgu un vēlāk arī citā Livonijas teritorijā. Taču nepārprotamu faktu, kas apstiprinātu, ka kaimiņiem ir taisnība, vēsturnieku rīcībā nav. Toties viņi izpētījuši, ka 1521. gadā eglīte pušķota Strasbūrā, bet 1570. gada Ziemassvētkos uzstādīta Brēmenes ģildē.
No āboliem līdz lampiņu virtenēm
Vairums vēsturnieku lēš, ka eglīte par Ziemassvētku svinību atribūtu kļuvusi XVI gadsimta nogalē un XVII gadsimta sākumā, turklāt tas noticis vien stingri noteiktā areālā - mūsdienu Vācijā, Nīderlandē, Dānijā, Austrumeiropā un, protams, Baltijā. Interneta ziņu vietne «Christianity Today» norāda uz kādu interesantu niansi. XVI gadsimtā, sākoties Reformācijai, jukas pārņēma gan baznīcu, gan reliģiozu noskaņoto ļaužu prātus - daudzi vairs īsti nespēja saprast, kas ir piedienīgi, bet kas nav. Daudzviet tika aizliegts uzvest viduslaikos iecienītās mistērijas, kas vienkāršiem ļaudīm saprotamā valodā izskaidroja Bībeli, demonstrējot dažādas tajā aprakstītās ainiņas. Šo mistēriju laikā Ēdenes dārzu nereti simbolizēja tieši egles vai priedes ar tajās sakārtajiem «aizliegtajiem augļiem», un, kad publiskus uzvedumus aizliedza, ļaudis sāka «paradīzes kokus» Ziemassvētku laikā novietot mājās. Bet citviet tos uzstādīja baznīcās, kas izraisīja asu kritiku no daļas teologu puses, un, kas interesanti - neraugoties uz to, ka par vienu no Ziemassvētku eglīšu «krusttēviem» uzskata Luteru, visneiecietīgākie šajā ziņā bija tieši protestantu mācītāji. Piemēram, Johans van Dannhauers nepaguris sludināja, ka eglīšu kults novērš ļaužu uzmanību no vienīgā patiesi mūžzaļā koka - Jēzus Kristus.
Par labu versijai par «paradīzes koku» runā tas, ka gandrīz visos aprakstos par pirmajām izrotātajām eglītēm minēti to zaros sakarināti āboli. Piemēram, Brēmenes ģildes eglīte 1570. gadā bijusi pušķota ar «āboliem, riekstiem, datelēm, sāļajiem kliņģerīšiem un papīra puķēm».
Eglīšu galotnes sākotnēji rotātas ar mazā Jēzus figūriņu, bet laika gaitā aizvien biežāk tās vietā bijis redzams vai nu eņģelis, vai Betlēmes zvaigzni simbolizējoša sešu staru zvaigzne. Ar svecītēm eglītes, iespējams, patiešām pušķotas jau Lutera laikos, bet jau XVI gadsimta nogalē vācu meistari sākuši darināt pirmās eglīšu rotaļlietas no stikla - sākumā tās, protams, bija diezgan primitīvas lodes, turklāt tiem laikiem gana dārgas, bet ap XIX gadsimta vidu tika izgudrota tehnoloģija, kas ļāva šos rotājumus apsudrabot. XVIII un XIX gadsimtā populāri kļuva arī tā dēvētie eņģeļmati, bet, parādoties jauniem materiāliem, rotājumus sāka darināt arī no plastmasas. 1895. gadā par īstu revolūciju parūpējās amerikānis Ralfs Moriss, kurš izgatavoja pirmo elektrisko spuldzīšu virteni. Īstu svecīšu liesma gan dod pavisam citu omulības sajūtu, taču to, tāpat kā brīnumsvecīšu, uguns mēdz būt bīstama - it sevišķi tad, ja eglītes rotātājs zem tās sasnigušo sniegu imitējis ar kārtīgu vates piku palīdzību. Interesanti, ka 1908. gadā virkne amerikāņu apdrošināšanas kompāniju pat centās izlobēt likumu, lai aizliegtu eglīšu rotāšanu ar svecītēm, tomēr tradīcijas izrādījās noturīgākas.