ASTROLOĢIJA: Ar pietāti pret dabas ritmu

Savai keramikas darbnīcai viņa devusi Saules cepļa nosaukumu, bet mūrēto krāsni, kurā norūdās melni svēpētie trauki, godbijīgi dēvē par Cepļa kungu. Madara Bartkeviča ir keramiķe un strādā ar sentēvu metodēm. Viņa uzsver, ka ievēro Saules kalendāru un dabas ciklus. Dzīvojot meža vidū, citādi nevar – pilsētas steiga vairs nepātago, un var saplūst ar dabisko ritmu, kādā dzīvoja mūsu senči. «Tas ir tik feinīgi,» Madara priecājas par Zemes enerģiju, ko saņem no māla.

Piedalās visas stihijas

Mālu viņa līmē, glauda, pliķē un samīļo. Virpu neizmanto, esot par skaļu. Viņas māla traukos ir arī zelta un sudraba joni, jo māls tiek pulēts ar sudraba un zelta karotītēm. «Sadarbojos ar Latvijā pazīstamiem dziedniekiem, un viņi stāsta - ja vēlies strukturētu ūdeni, traukā jāieliek sudraba monēta vai karote. Sudraba un zelta joni saglabājas arī mālā. Ne velti ar sudraba karotīti arī mēli tīra,» pamato Madara.

Formu traukam piešķir, izpliķējot un uzsitot ar koka karoti. Un cepli keramiķe kurina saulgriežos.

Uz jautājumu par dabas ritmu sajušanu un apzināšanos viņa atbild, ka tas noticis intuitīvi. Kad pieteikusies meitiņa, sapratusi, ka laiks pārmaiņām. «Es ievēroju Saules kalendāru, jo mēs taču pēc tā dzīvojam. Cepli kurinu saulgriežos, tas ir ļoti svarīgi, jo viscaur esam saistīti - gan ar dieviņu, gan Dabas māmiņu, gan ar zemi, gaisu, uguni, ūdeni. Piedalās visas dabas stihijas,» meistare nav zaudējusi spēju jūsmot par māla trauku radīšanu. «Iznāc ārā pusnaktī, noskaiti tautas dziesmu, un spalva gaisā, kas par maģiju! Kaut kas vienreizējs! Nav tā, ka virs mums ir tikai viena vai trīs zvaigznes. Mēs neesam vieni. Esam saistīti ar dabas ritmiem. Kaut vai nogriez matus augošā vai dilstošā Mēnesī - paskaidrojumi nav vajadzīgi. Kad saulgriežos tiek kurināts ceplis, tas ir maģisks process, jo tas notiek, godinot dieviņu, Zemes māmiņu, uguni, ūdeni.»

Ar savu Cepļa kungu viņa neeksperimentē un nejoko. Smārdē, kur Madara ar ģimeni dzīvo, māla rūdīšanas rituāls netiek pārkāpts un mainīts. Bet viņa vada meistarklases Vācijā un var salīdzināt. Vācijā māla traukus apdedzina elektriskajā krāsnī, ko iedarbina pēc vajadzības. Meistare ievērojusi atšķirību starp saulgriežu traukiem un pārējā laikā darinātajiem - pēdējie biežāk deformējas, saplīst.

Ar enerģijām nejoko

Keramiķe ir pārliecināta, ka sagadīšanās nepastāv. Ir likumsakarības. Viņa ir pārbaudījusi, kā darbojas enerģijas nezūdamības likums. Būsi dusmīgs, un trauki žūstot «pateiks», ko par tevi domā. Kāds atbrauks nikns un izlādēs nelāgo omu keramikas darbnīcā - trauki to uzsūks. Madara stāsta, ka viņas vietā nereti izlemj Dabas māmiņa, kā pati to dēvē. Ne vienmēr niknais klients vai apmeklētājs to uzzina, taču keramiķei ir interesanti, kādā veidā nelāgās enerģijas transformēsies.

Madarai keramikas darbnīca ir svētnīca. Tur viņa atrodas saskaņā ar sevi un, ja nemelo sev, tad nemelo arī citiem. Rīta cēlienu viņa sāk ar smaidu un uzskata, ka seko ķēdes reakcija. Kā dienu sāksi, tā pavadīsi. «Jāprot skaisti pateikt «labrīt»,» -tāds ir Madaras princips.

Pircējiem viņa iesaka paņemt trauku rokās un aprunāties. Varbūt nevajag pirkt, jo tas nav tavējais? Ja ir laiks saprast, kas pašam patīk un ir vajadzīgs, tad var saprast, kas der un kas - ne. Cik daudz laika mums ir, lai ieklausītos sevī? Mūsu tikšanās laikā šo jautājumu keramiķe vaicā vairākas reizes.

«Uz mani attiecas teiciens par kamanām vasarā un ratiem ziemā. Vasarā, kad radu Ziemassvētku dāvanas, domāju par cilvēku. Kas viņam vajadzīgs? Kāpēc? Veselībai, attiecībām… Tad lieta atrod savu pircēju.»

Puzuris un pupainā Elza aizbiedē dusmīgos

Darbnīcā netālu no durvīm pakārts puzuris. Tas atsijājot neapmierinātos, piktos un nīgros cilvēkus. Ienāk tāds darbnīcā, pagrozās un iziet. Tiešām darbojas! «Agrāk bija jānoklausās nejauku vārdu plūdi,» atceras Madara, «bet man ir svarīgi saņemt pozitīvu enerģiju, jo es to nododu tālāk. Man tos indes zobus nevajag.»

Vēl viens katalizators ir pupainā Elza. Ceļa malā, kur līkums sametas uz Madaras māju, rēgojas šķība un greiza lelle sarkanā kleitā. Neglīta pēc traka. Bet lāga dvēsele. «Viņa ir ļoti labs psihologs,» smejas Madara. «Man agrāk bija mākslas salons, un gadījās, ka kāds uz turieni atnāca izgāzt žulti. Bet šeit ierauga pupainu, šķību, līku Elzu un skaidrs, ka normāls cilvēks tādā mājā nevar dzīvot. Nākamais vārds, kas atsijā, ir keramika. Es zinu, ka tā notiek. Tāpēc ikvienu, kurš pie manis atbrauc, varu sagaidīt ar atvērtu smaidu, jo man pretim būs tāds pats cilvēks. Man ir svarīgi saņemt paldies, smaidiņu, pozitīvu attieksmi, jo māls ir dzīvs materiāls, viņš jūt. Tu šeit dusmīgs nevari strādāt. Tu atveries,» Madara par mālu runā kā par dzīvu būtni, sakot «viņš». Un turpina: «Mums ir piecdesmit miljoni iemeslu, kāpēc neieklausīties sevī, bet šeit es dāvāju cilvēkiem iespēju pabūt ar sevi. Tas ir tik foršīgi, kad aizejot pasaka patiesu paldies. Tad esmu panākusi savu - ļāvusi cilvēkam pabūt ar sevi. Sabiedrībā, kur tikai dzen uz priekšu, tam nav laika.»

Spēka traukus katrs veido pats

Enerģija iemiesojas arī spēka traukos. Madara tos dēvē tieši tā. Piemēram, spēka krūzi neviens cits izveidot nevar kā tikai cilvēks pats. Svarīgs ne tikai osiņas izliekums un krūzes tilpums (tā, lai dūre ietilpst), bet arī rituāls, kurā piedalās visas dabas stihijas un notiek pozitīva enerģiju apmaiņa. Un šķīvja izmēru viņa samēro ar gurnu platumu - tas ir pareizais lielums, nevis izgudroti standarti, cik liels ir tēta un cik - mammas šķīvis.

«Kad māmiņa taisa savai ģimenei vai bērniņam traukus, viņa tajā darbā ir ar visu dvēseli iekšā. Un tikai māmiņa zina, kādus vārdus viņa velta, ko pie sevis saka.»

Bez Mendeļejeva tabulas mutē

Madara uz laukiem pārcēlusies meitiņas dēļ - lai būtu tuvāk dabai, lai var dzīvot nesteidzīgi un bez ķīmijas. Meitiņai uzdāvināta skaista servīzīte. Pirms dot bērnam padzerties, Madara pielikusi krūzīti pie deguna. «Ū, tāda Mendeļejeva tabula, ka maz neliekas. Sazvanīju savu opi, kam tolaik bija astoņdesmit četri gadi, un mēs divatā uzmūrējām šo cepli.» Tāpēc viņa savus traukus veido ilgi un ritmiski, nepārklājot ar glazūru. Keramiķe uzsver, ka ļoti senos laikos - neolīta laikmetā - sievietes māla apstrādē glazūras neizmantoja. Viņa rīkojas tāpat. Glazūra ne tikai var saturēt cilvēka veselībai nevēlamas vielas, bet tā neļauj elpot arī traukā ieliktajiem produktiem.

Cieņa pret Cepļa kungu

Vedinot pie Cepļa kunga, Madara ar vārdiem vien spēj uzburt filmu par to, kā dzimst svēpētie trauki: kā jāžāvē malka un jārok velēnas, kā jāiesilda Cepļa kungs, kā pa krāsns deviņām mutēm šaujas liesmas, līdz uzvijas debesīs, cik aši jādarbojas, kad nagi svilst 1100 grādu svelmē - «te ar Dolčes Gabanas sintētiskajām drēbēm nav ko darīt». Ziemas saulgriežos zeme vēl nav tik sasalusi, lai nevarētu izgriezt velēnas, bet vasaras saulgriežos, kad, kā zināms, līst kā pa Jāņiem, divus metrus pa perimetru ap Cepļa kungu lāses iztvaiko čūkstēdamas. Šausmīgs karstums! Piecas dienas viņa dzīvo tikai un vienīgi pie Cepļa kunga, mazu brīsniņu atvēlot miegam. To klausoties, var apjaust, cik vērtīgs ir pat visniecīgākais māla veidojums un ka Cepļa kungu keramiķe izjūt kā dzīvu būtni.

Cepļa atvēršanu keramiķe uztver kā savu dzimšanas dienu. «Es noglaužu ausis, aizveru acis un pa pirkstu starpu lūru - ja redzu, ka stāv svēpēti, melni trauki, tad ir kliedziens par visu Smārdes pagastu - juhū!»

Meditācija un fitness

Kad trauki atdzesēti, tad Madara aiziet līdz meža stūrītim, kur dzīvojas bites. Katru trauku vismaz pusstundu smērē ar vasku, padarot noturīgu pret mitrumu. «Šis ir mans pozitīvais fitness un meditācija vienlaikus,» šķiet, viņa ir pieradusi pie klausītāju izbrīnā uzrautām uzacīm.

Lai gan vajadzēja sākt pavisam citādi. Dežūra pie Cepļa kunga ilgst piecas dienas, bet pirms tam… Trauks ar pirkstiem tiek līmēts no desiņām. Divas desiņas salipina, ļauj, lai apžūst. Un turpina. Pēc tam ņem zelta vai sudraba karoti un gludina un pulē. Lēnām un ritmiski. Ilgi. Lai māla poras aizvelkas ciet, tad glazūra nav nepieciešama. Apglauda ar karoti no rīta un vakarā. Karotes ir kļuvušas plānas un nodrillētas asas kā dūcis. Nelielu trauciņu Madara veido pat deviņas dienas. It kā viņai piederētu mūžība.

«Es varu pacietību aizdot vēl trīsdesmit cilvēkiem. Ar karoti trauku glaudu pa Saulei. Man ir svarīgi ielikt ritmu, dabas ritu, mieru un rāmumu, un visos traukos tas redzams,» keramiķe noteic.

Tādos traukos var ilgstoši glabāt augļus un dārzeņus, tie nebojājas. Sviestu var turēt uz galda, svaigs bijis un paliek.