ASTROLOĢIJA: Kā kļūt par labiem vecākiem

Mēs esam vecāki, viņi – mūsu bērni. Mēs viņus mīlam. Gribam kā labāk, tik un tā reizēm sanāk kā vienmēr. Pēc tam sevi vainojam un sodām. Mēs varam izlabot vecāku pieļautās kļūdas, bet, audzinot savus bērnus, neizbēgami kļūdāmies paši. Uz sarunu par vecāku mīlestību, paaudzēs atkārtotām kļūdām un harmonisku bērnu audzināšanu «Praktiskā Astroloģija» aicināja Starptautiskās Krāsu terapijas akadēmijas pasniedzēju Olgu Binkleri-Blati. Viņai ir Starptautiskajā Antroposofijas seminārā iegūts Valdorfa skolas pedagoga diploms.

- Psiholoģe un filozofe Līza Burbo apraksta bērnībā iegūtas piecas dvēseles traumas un cīņu, sāpes un ciešanas, ko tās rada mūsu ķermenī, apziņā un dvēselē. Cilvēka dzīvē problēmas bijušas un būs, vai ne?

- Kā mēs attiecamies pret problēmu? Ja dzīvē uz visu skatāmies kā uz problēmu, tad tā būs problēma. Ja apzināmies, ka esam Gaisma, kas pasaulē ienākusi caur ķermeni, tad saprotam, ka nepieciešams parīvēties vienam gar otru, lai sajustu, ieraudzītu un sadzirdētu sevi un citus. Ja dvēseles traumu uztveram kā dāvanu, savu izvēli, tad tā kalpo kā informācija un zināšanas, ko varam izmantot. Kāds izlasa par dvēseles traumām un nolemj, ka tāpēc viņa dzīvē viss ir slikti. Tāda mēdz būt sākotnējā reakcija uz zināšanām. Cits saka: jā, zinu, ka man ir tāda trauma, un tas ir lieliski, jo tas ir mans spēks. Ja bērnam aizbāza muti un neklausījās, tad pieaudzis viņš var runāt bez apstājas, apliet ar vārdu straumi, bet satura nekāda. Ja traumu ir atstrādājis, tad apzinās savu vārdu jēgu un tiem ir cits spēks. Cilvēks atbild par saviem vārdiem, un viņā klausīties ir interesanti.

Var teikt, ka tās nav traumas, bet gan mūsu audzināšanas apstākļi, nosacījumi, kuros varam izaugt. Rožu stādam aplauž zarus, lai augtu taisns. Arī apstākļi veido cilvēku, lai viņš ieraudzītu savu dzīves vektoru un nemētātos šurpu turpu. Līza Burbo atklāti stāsta par saviem mazbērniem - lai cik esam apbruņoti ar zināšanām, lai kā censtos bērniem un mazbērniem radīt labus apstākļus, tik un tā bērns nonāks apstākļos, kas traumēs viņu, ķermeni un raksturu. Taču to var izmantot kā trumpi. Atgādiniet, kāda ir pirmā trauma?

- Atstumtība.

- Tās maska ir bēglis. Viņš grib ātri aizbēgt no situācijas ne tikai kājām, bet arī no ķermeņa. Tāpēc bieži vien noģībst: es nevaru izturēt, iziešu no ķermeņa un paskatīšos uz situāciju no augšas. Runāju ar puisi, kam piemīt unikāla spēja nolasīt informatīvo lauku. Viņš to spēj, tāpēc ka grūtniecības un dzemdību laikā mātei bija sarežģījumi, un atstumtības trauma formējas periodā no ieņemšanas līdz dzemdību sākumam. Cilvēkam bija grūti ienākt pasaulē, viņš saprot, ka arī uz Zemes dzīvot nebūs viegli. No vienas puses, gribas aizbēgt, no otras puses, tādā veidā problēmu nevar atrisināt. Bēgt būtu infantili. Pieauguši cilvēki pieņem situāciju, kādā piedzima, savu ģimeni un vecākus. Pieņemot lēmumu nebēgt, notiek ķermeņa attīrīšana, sazemēšana, kļūstam pieauguši un dzīvojam apzinātībā. Tad atstumtības traumas ieguvums ir spēja lasīt informatīvo lauku.

- Cilvēkiem gribas, lai būtu labi, un uzreiz ir grūti pieņemt, ka dvēseles traumās var atrast resursus, ko izmantot garīgajā attīstībā.

- Monētai vienmēr ir divas puses. Piemēram, kalns. Mēs redzam tā gaišo pusi, ko apspīd saule. Otra puse atrodas ēnā. Piepeši mums ienāk prātā paskatīties, kas tur atrodas. Tur tiešām izskatās citādi, lai gan kalns ir tas pats.

Aura somā ir erceņģeļa Metatrona pudelīte, kas sastāv no divām daļām - caurspīdīgas un intensīvi tumšas frakcijas. Kā tumsa un gaisma. Arī cilvēks ir veidots no dienas un nakts, iņ un jan, pozitīvā un negatīvā pola. Mēs neiedomājamies teikt, ka baterijai negatīvais pols ir slikts, bet pozitīvais - labs, tāpēc izmantosim tikai pozitīvo. Katram cilvēkam ir savs pluss un mīnuss, tie ir atšķirīgi potenciāli. Rājot sevi par mīnusiem, zāģējam zaru, uz kura sēžam. Atkārtoju - tas ir mūsu spēks. Tiklīdz to pieņemam, kļūstam spēcīgāki. (Nevilšus dziļi ieelpoju - red.) Jūsu ieelpa ir satriecoša reakcija uz manis teikto.

Rakstnieces Ursulas Le Gvinas grāmatā «Jūrzemes burvis» burvja māceklis bēga no savām bailēm. Burvis viņam ieteica apstāties un ielūkoties bailēm acīs. Tās aizskrēja, kad māceklis apstājās un atzina - jā, šīs ir manas bailes. Mums nav bail, ja esam godīgi. Pret sevi un citiem. Tā ir apzināta dzīvošana. Vairs nav jācenšas kādam izdabāt, nav jāmelo. Cilvēks ir atmodināts.

- Un prot veidot ja ne ideālas, tad harmoniskas attiecības ar saviem bērniem?

- Tolteks dons Migels Ruiss ir uzrakstījis «Četras vienošanās». Pirmā - tevis teiktajam jābūt nevainojamam. Tātad domā, ko runā. Otra - neko neuztver personiski. Viss, ko citi dara vai saka, ir viņu realitātes projekcija. Ja iemācīsies neņemt vērā citu cilvēku uzskatus un rīcību, izvairīsies no ciešanām. Trešā - neizdari nepamatotus pieņēmumus, bet pajautā un noskaidro, lai neradītu pārpratumus. Ceturtā - ikvienā situācijā centies visu izdarīt, cik vien iespējams labi. Tad nevajadzēs ciest sirdsapziņas mokas. Tāda ir apzināta dzīve, šeit un tagad. Ja to ievēro, cilvēks sasniedz personisko brīvību, veido harmoniskas attiecības un bērnus audzina harmoniski. Bet tādu ir maz.

- Vecāki var nesaprast, kas bērnam izraisījis dvēseles traumu. Piemēram, bērns, kurš jūtas atstumts, mēģina iekarot mīlestību un, kad, viņaprāt, tas neizdodas, izjūt to kā netaisnību. Kad viņš pārmet vecākiem, viņi brīnās, jo uzskata, ka visu darījuši mīlestības vārdā - kā protu, tā mīlu. Kāpēc bērns jūt citādi?

- Būtu labi, ja visi vecāki spētu radīt mīlestības pilnu atmosfēru. Salīdzināsim ar dārzu - zeme ir viena, ko iesējāt, tas izauga, bet jūsu nopelns ir tas, kā viss aug. Dažs augs ir šķībs, cits taisns. Audzināšana ir augsne. Man radās cita asociācija. Kad gatavojam mīklu tortei, vajadzīga forma, kurā to ieliet. Ja nebūs formas, mīkla izplūdīs. Neatkarīgi no formas - augstas, plakanas, apaļas - tā tik un tā būs torte. Formu var veidot, kādu gribas. Var teikt, ka forma ierobežo, un tas ir it kā negatīvs aspekts. Forma arī veido, kalpo kā radītāja. Bērns jeb dvēsele izvēlas savu ierobežotāju, kas vienlaikus ir viņa dzīves mācība. To apgūst visu mūžu.

Bērnam noteikti vajadzīgas robežas. Vecāki ir gan sētiņa, gan atbalsts, lai bērns varētu izaugt. Ja bērnu visu laiku nepamāca - nedrīkst, nedari tā, nekliedz, sēdi klusu, neskrien -, bet nosaka saprātīgus ierobežojumus un ļauj pamēģināt, tad nav kārdinājumu. Ja visu aizliedz, tad agri vai vēlu viņš izdarīs to, ko nedrīkst. Bet samierinieties ar to, ka vecākiem nebūs taisnība. Lai ko viņi darītu, bērns nebūs apmierināts. Paaudžu konflikts pastāvējis visos laikos. Cits jautājums, kāpēc rodas problēmas bērnu audzināšanā? Kādu pieredzi izmantojam?

- Savu.

- Jā, sākumā vecāki rīkojas tāpat, kā tika audzināti paši. Vai arī pretēji - ja man aizliedza, tad bērnam atļaušu visu. Ja mamma aizrautīgi stāsta, ka meita apmeklē baleta un mūzikas nodarbības, pajautājiet, par ko viņa gribēja kļūt bērnībā? Par balerīnu. Tēvs sūta dēlu uz cīņas sportu vai futbolu, jo uzskata, ka vīrietim jābūt spēcīgam. Lai gan nepārprotami redzams, ka puika nav cīnītājs, viņu sitīs, viņš salūzīs, tiks sakropļots fiziski un dvēseliski. Tāpēc pieaugušam cilvēkam ir ļoti svarīgi dot vislabāko savam iekšējam bērnam.

- Ko tas nozīmē, un kā to izdarīt?

- Bērnībā es gribēju iemācīties spēlēt vijoli un klavieres. Nebija naudas, iespēju, vēl kaut kas atgadījās. Lai savus bērnus nekropļotu - nespiestu mācīties mūzikas skolā, mūziku mācījos es pati un veidoju tādu atmosfēru, lai arī viņi varētu spēlēt. Ja to gribētu. Bet pats svarīgākais - īstenoju savu sapni.

- Saprātīgiem vecākiem gribas bērnus audzināt pēc iespējas labāk. Tāpēc, izlasījuši par dvēseles traumām un iemācījušies tās noteikt, viņi var pamanīt, ka kāda no traumām ir bērnam aktuāla. Mūsu ķermenis vienmēr atrod veidu, kā pavēstīt, ka kaut kas nav kārtībā. Kā rīkoties?

- Vecākiem vissvarīgāk ir nebūt labiem vecākiem, bet būt vecākiem. Vienkārši mīlēt bērnus tādus, kādi viņi ir, iemācīties nodalīt bērnu no viņa rīcības. Kā Kristus teicis, atdalīt graudus no pelavām. Dievs veido cilvēka ķermeni kā podnieks krūku, šur tur piespiež, šur tur palaiž brīvāk. Tādā veidā tiek bloķēta mūsu enerģija, un kā krāsu terapeite teikšu, ka aura somas esences palīdz to atbloķēt. Ja vecāki dzīvo apzinātībā, ir izpratuši savas dvēseles traumas, tad, skatoties uz savu bērnu, viņi spēj saprast, ka nevajag ciest - «страдать», bet strādāt (Olga uzsver abu vārdu fonētisko līdzību latviešu un krievu valodā - red.). Zināšanas par dvēseles traumām ir instruments, lai palīdzētu bērnam. Ja viņam ir atstumtības trauma, tad sarūgtinājuma vai uztraukuma brīžos gribas aizbēgt no sevis. Bērnu vajag apskaut un pateikt: tu esi labs. Tādā veidā vecāki norāda, ka nav iemesla bēgt, bērns ir labs un tāds būs vienmēr un visur. Man patīk salīdzinājums, ka vecākiem plaukstā ir sirsniņa. Kad glāstām vai apskaujam, mēs to darām ar sirdi.

- Vecāki nav pārcilvēki. Kā viņiem atgūt fizisko un garīgo spēku?

- Kādam vajag ieslēgties savā istabā un atpūsties. Citam - pastaigāties vai garšīgi paēst, nedaloties ar citiem. Veltīt laiku tikai sev. Tad būs enerģija, kuru atdot bērniem. Atceraties brīdinājumu lidmašīnā - briesmu gadījumā skābekļa maska vispirms jāuzliek sev, pēc tam bērnam, citādi nebūs kas bērnam masku uzvelk.

Kā krāsu terapeite došu padomu - ja vēlaties sevi iepriecināt, uzņemt enerģiju, noderēs oranža, dzeltena, sarkana krāsa. Ja gribat izvairīties no konflikta, izmantojiet rozā, gaišzilo, zaļo. Zaļās krāsas nozīme - nepārkāpt cita cilvēka robežas un telpu un neļaut ienākt savējā. Gaišzils tonis apzīmē mieru, rozā - mīlestību. Radošuma spektrs ir plašs - nokrāsojiet sienas dzīvoklī, pielieciet krāsainus aizkarus, zīmējiet mandalas…

- Ja vecāki vai vecvecāki sev pārmet, ka maz laika velta ģimenei...

- Katram cilvēkam ir savs uzdevums un dzīves mērķis. Dažas mammas un vecmāmiņas šķiet kā no pasakas izkāpušas. Visus pabaros, visus aprūpēs. Klukstes. Citas ir sociāli aktīvas, strādā sabiedrības labā, ir vajadzīgas citiem un nespēj nosēdēt mājās. Tā nav viņu misija. Nedrīkst izvirzīt vienādas prasības visiem. Visi vecāki un vecvecāki nevar būt vienlīdz izcili itin visur.

Ir godīgi, ja vecmāmiņa brīdina savus bērnus - kad būs mazbērni, būšu aizņemta. Pieskatīšu viņus brīvdienās, bet ne katru nedēļu. Ja vecmāmiņa ar prieku dara to, ko vēlas, piemēram, mācās, dejo vai ceļo, viņa ar prieku auklē mazbērnus, bet nevelta viņiem visu savu dzīvi bez atlikuma. Mazbērnu auklēšanu viņa neuztver kā nepatīkamu pienākumu, un viņai nenākas skatīties telefonā un sūdzēties: ak, atkal nezvana, mazbērniem esmu neinteresanta, neviens mani nemīl, esmu nelaimīga. Kurš brauks ciemos pie tādas? Pie cilvēka tiecas, ja viņš staro. Bet starot varam tikai tad, ja mīlam un pieņemam sevi.

- Turpinot par sevis un citu vainošanu. Neviens nevar kādu padarīt par upuri, tikai cilvēks pats. Dzīvē nav vainīgo, ir tikai upuri.

- Katrs pats ir savas laimes kalējs. Ja nejūtamies kā upuri, bet saprotam, ka, iemiesodamies šajā dzīvē, esam noslēguši tieši tādu līgumu un savai esībai esam izvēlējušies šādu skafandru, tad tas kļūst par garīgu jautājumu. Atkarībā no skafandra vai formas ir jāizmanto iepriekšējā pieredze.

- Kas ir skafandrs?

- Ķermenis jeb apvalks, Gaisma, dzīves enerģija. Ja cilvēka dvēsele nāk uz Zemi un izlemj, ka būs skrējējs, kādu ķermeni tā uzvilks? Vieglu, ar garām kājām. Ja izlems, ka būs svarcēlājs, vajadzēs citu formu. Tāpat kā izvēlamies sporta veidu atkarībā no ķermeņa uzbūves un spējām, jau sen esam izvēlējušies ķermeni, kādā iemiesosimies šajā dzīvē. Bērns ar lielu galvu būs domātājs. Viņš, zīdainis būdams, guļ un vēro, skatās it kā ārpus šīs pasaules. Tie, kas kustas un daudz runā, būs labi oratori. Vecāki pieļauj kļūdu, ja domātājam liek kļūt, piemēram, par viesnīcu menedžeri lielāka atalgojuma dēļ. Bet kustīgam, komunikablam bērnam, kurš nesēž uz vietas un visu zina, norāda: kļūsti par zinātnieku! Bērns nevarēs gūt panākumus. Lieliski, ja vecāki spēj ieraudzīt bērna talantus.

- Aura soma ir viena no metodēm, kā varam atklāt sevi un iepazīt bērnu. Daudz ko pastāsta bērna zīmējumi, un bērnībā zīmē katrs.

- Rūdolfs Šteiners (filozofs, pedagogs un antroposofs, valdorfpedagoģijas pamatlicējs - red.) ir teicis, ka nav grūti iemācīties zīmēt, grūtāk ir attēlot savas emocijas. Kad bērns zīmē ar krāsām, viņš izpauž dvēseli. Zinu bērnu, kurš, pārdzīvojot spēcīgas emocijas, zīmē. Labi, ka viņš tā dara. Kāpēc bērni un pieaugušie slimo? Viņi iekšēji kaut ko grib, bet nespēj izteikt. Kad radoši izpaužam iekšējās vajadzības, tās mūs vairs nemoka. Šteinera vārdi: nekas mūs nesavieno ar Dievu tā kā radošums.

- Bērni ļoti agri uzliek maskas, lai pasargātu sevi no sāpēm. Vēlāk tās traucē būt patiesiem, jo nezinām, kādi esam.

- Jaundzimušais ir nevainīgs. Vēlāk uzvelk masku, jo bērnam šķiet, ka tikai tāds viņš būs labs. Maska nav patiesa. Mūs nemāca, kā ir - būt pašam. Tā arī turpinām spēlēt lomas uz dzīves skatuves, pēc kurām mūs vērtē, un vairs nespējam citādi.

- Jums cilvēka patiesā daba joprojām ir noslēpums?

- Protams. Tāpēc jau pie manis kā krāsu terapeites nāk, lai palīdzu atvērties. Ja gribam redzēt, kā izskatāmies, pieejam pie spoguļa. Kā lai saskatām dvēseli? Palīdz aura somas diagnostikas sistēma. Cilvēks izvēlas krāsu pudelītes. Augšējā frakcija liecina par to, kā rādām sevi pasaulei, bet apakšējā - to, kas mūsos ir apslēpts. Nereti to pat nezinām.

Izmantojot krāsas, iesaku vecākiem, kādā jomā bērnu virzīt un attīstīt spējas. Tirkīza bērnus - tikai radošajā jomā, dziedāt un dejot, mūzikā. Sarkanie bērni diez vai spēlēs vijoli, viņus vajag nodarbināt sportā. Oranžos - teātra studijā, pantomīmā. Zaļie ir dabas vērotāji, saprotas ar mājdzīvniekiem. Viņiem vajag kādu pieskatīt un aprūpēt. Viņi visus mīl. Var strādāt aprūpes centrā, medicīnā. Violetie ir domātāji, novatori, viņi idejas smeļas no Augšas. Karaliski zilie bērni ir konstruktori, arhitekti, viņi modelē un piešķir formu apkārtējai pasaulei.

- Ja konsultācijā bērns izvēlas dzelteno krāsu?

- Viņš ir atvērts, kustīgs, viegls, dzīvespriecīgs cilvēks. Visur paspēj, ar visiem saprotas. Dzeltenajiem patīk saskarsme, saziņa, ir piemērots reklāmas aģenta, menedžera amats.

- Vai ir kāds bērns, kurš izvēlējies caurspīdīgo pudelīti?

- Kopš 2000. gada dzimst kristāliskie bērni, bet neesmu satikusi nevienu, kurš izvēlētos šo pudelīti. Dodiet bērnam papīru un zīmuļus, un viņš sāks zīmēt. Vismaz kādu švīku ievilks, lapa nesaglabāsies balta. Ja cilvēks sevi izjūt kā caurspīdīgo, bezkrāsaino aura somas pudelīti, viņš jautā: kāds es esmu, kas es esmu, kādu jūs mani redzat? Kad zina atbildes uz šiem jautājumiem, cilvēks iznāk no tumsas gaismā un staro.

- Esat teikusi, ka bērnībā vēlējāties kļūt par skolotāju un ārsti. Vai īstenojāt šo sapni?

- Kad mācījos vecākajās klasēs, direktore lūdza aizvietot skolotājus. Man vienmēr gribējās darīt to, ko vēlas bērni, iepriecināt viņus. Ja kāds slimoja, pārdzīvoju. Ticēju, ka pastāv dziedniecisks burvju spēks. Ticēju brīnumiem.

Nevaru sevi nosaukt par ārstu, cilvēku dvēseles un fiziskās sāpes remdēju ar aura somu. Izmantoju dabas spēku - ziedus, aromātus, kristālus. Tā ir mana burvju nūjiņa un brīnumu pils, kur cilvēks - hop! - izdziedinās, kļūst laimīgs un vienots veselums. Ko nozīmē izdziedināšanās? Viņš pieņem sevi, kļūst patiess. Jā, jūtos laimīga, ja laimīgi ir citi, jo tāds cilvēks dāvā prieku, ar viņu ir viegli saprasties.

OLGA BINKLERE-BLATE

* Absolvējusi Rīgas 22. vidusskolu un Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu.

* Mācījusies dažādos interešu izglītības kursos, arī Rīgas dizaina skolā.

* Mācījusies Hercena institūta Starptautiskajā Antroposofijas seminārā (Pēterburgā), ieguvusi Valdorfa skolas skolotāja diplomu.

* Ir Starptautiskās Krāsu terapijas akadēmijas pasniedzēja (Lielbritānija).

* Šogad pirmo reizi noskrēja pusmaratonu.

* Precējusies, trīs bērni.

* Patīk ceļot.

PIECAS DVĒSELES TRAUMAS UN TO MASKAS

Mūsu fiziskās, emocionālās un mentālās problēmas rodas no piecām galvenajām dvēseles traumām, kuras kādreiz esam ieguvuši:

atstumtība - bēglis;

pamestība - atkarīgais;

pazemojums - mazohists;

nodevība - kontrolējošais;

netaisnība - stingrais.

Dzīves laikā cilvēks izdzīvo visas traumas.

Bēglis vēlas aiziet no situācijas vai cilvēkiem, no kuriem, kā pašam šķiet, tiks atstumts. Cilvēks izvairās darīt ko tādu, kas pamudinātu citus viņu atstumt.

Atkarīgā maska cilvēku padara it kā par mazu bērnu, viņš meklē uzmanību - čīkst, raud, žēlojas un pakļaujas visiem un visam. Var saslimt, lai saņemtu atbalstu, pēc kura alkst.

Mazohista maska ļauj aizmirst par savām vajadzībām un domāt tikai par citiem. Dara visu, lai justos noderīgs.

Kontrolējošā maska padara aizdomīgu, skeptisku, valdonīgu un neiecietīgu. Vēlas citu acīs būt spēcīga personība.

Stingrā cilvēka maska liek tiekties pēc pilnības, tāpēc kritizē un nosoda sevi. Ļoti prasīgs, nerēķinās ar savām iespējām un iekšējiem resursiem. Cietsirdīgs pret sevi.

BĒRNU ATTĒLS

Tirkīza bērniem piemērotas radošas profesijas, viņi var dziedāt korī, dejot, būt mūziķi.

Sarkanie bērni jānodarbina sportā, viņiem ir daudz enerģijas.

Oranžie bērni labi jutīsies teātra studijā, pantomīmā.

Zaļie bērni ir dabas vērotāji, saprotas ar mājdzīvniekiem. Viņiem vajag kādu pieskatīt un aprūpēt. Var strādāt aprūpes centrā, medicīnā.

Violetie bērni ir domātāji, novatori, viņi idejas smeļas no Augšas.

Karaliski zilie bērni ir konstruktori, arhitekti, viņi modelē un piešķir formu apkārtējai pasaulei.

Dzeltenie bērni ir atvērti, kustīgi, dzīvespriecīgi. Viņiem patīk saskarsme, saziņa, ir piemērots reklāmas aģenta, menedžera amats.