ASTROLOĢIJA: Ieklausies muguras brīdinājumos!

Palielināts svars, mazkustīgums vai nepareizas kustības, arī pārmērīgs stress, emocionāla pārslodze var vienubrīd ķermenim likt saukt – stop, nevaru vairs tā turpināt!

Bieži vien tieši mugura ir tā, kas par to paziņo, un tas nav nekāds brīnums, jo tā ir centrālā ass, kurā atbalsojas visas mūsu problēmas: gan materiālās, gan garīgās un emocionālās. Viens no veidiem, kā palīdzēt atbrīvoties no liekā un stiprināt ķermeni, ir masāža - tā var būt gan klasiska, ājurvēdas, gan kāda cita, jo uzlabojumus dod tās visas.

Laba masāža noteikti ir divdaļīga: tai ir gan redzamā, gan neredzamā puse. Protams, fizisko iedarbību uz ķermeni jūt vispirms, bet ir svarīgs arī tās garīgais kontakts, bez kā noteikti nevar, uzsver masieris Pēteris Kokarēvičs, kurš šajā jomā strādā jau vairāk nekā divdesmit gadu. «Es visu laiku mācos. Katrs cilvēks man ir kā kārtējā lappuse grāmatā, kas palīdz veidot kopainu skaidrāku un plašākā leņķī.»

Sava pieeja

Pēteris Kokarēvičs savā praksē izmanto vairākas atveseļošanās metodes, bet nav piekritējs nevienai konkrētai. No katras paņem, viņaprāt, piemērotāko. No Austrumiem patīkot izpratne par veselu cilvēku. Tā balstās uz četriem vienlīdz svarīgiem stūrakmeņiem. Kustības ir viens no tiem. Dzīvs organisms bez tām nevar pilnvērtīgi pastāvēt, bet diemžēl pašreizējā tehnoloģiju laikmetā to aktivitāte arvien vairāk sarūk. Tā ir visas pasaules problēma: daudzi pavada garas stundas pie datora darbā, atgriežas mājās - un atkal turpina to pašu. Kādas tādā gadījumā ir kustības? Teju nekādas, un nav brīnums, ka cilvēks pirms laika kļūst stīvs un greizs.

Otrs akmens ir pārtika. Svarīgi ir ne tikai tas, ko ēdam, cik dabiski ir produkti, ko liekam uz šķīvja, bet arī - kā to baudām, cik bieži un cik daudz uzņemam vienā ēdienreizē. Arvien lielāka daļa pārtikas ir pārpilna ar sintētiskām vielām, un organisms tik ātri nespēj pielāgoties šādai ofensīvai. Ķermenis gluži vienkārši nepazīst daudzas vielas, ko mēs ar pārtiku vai medikamentiem uzņemam. Tās netiek uzņemtas un turpina klīst kā pa galaktiku, galu galā nogulsnējoties visneiedomājamākajās vietās. Sameklē katra Ahilleja papēdi: ja ir vāja sirds, tad sārņi vēl vairāk to gandē, ja asinsvadu vai nervu sistēma - tad sit pa to. Trešais akmens: stress. Visplašākajā tā nozīmē. Domas, kas ikdienā virpuļo galvā. To saturs pa tiešo atbalsojas mūsos. To vēl vairāk ietekmē milzīgā informācijas plūsma, kas straumē gāžas pār mums. Nespēja ar to tikt galā atkal sit pa miesu. Šķirot, kas lieks, bet kas paturams, neprotam un nereti dienām stresojam par tādām lietām, par ko noteikti nevajadzētu lauzīt galvu. Un ceturtais akmens, kuru it kā nevaram daudz kustināt, tomēr mazliet varam mēģināt - tā ir iedzimtība. Principā jau katrā dzimtā ir savas vājās vietas, kas var būt iemesls dažādām veselības problēmām. Ja to apzināmies, varam tās kaut kā piejaucēt. Un, ja ar pārtiku, kustībām un galvu viss ir kārtībā, tad, kā austrumnieki uzskata - cilvēkam ir jābūt veselam.

Enerģētiskie lauki

Palēnām Pēteris Kokarēvičs nonācis pie atziņas, ka tas tiešām «strādā». Turklāt - fiziskās vainas nereti ir pat otršķirīgas, viss darbojas kompleksi - arī garīgā puse jāņem vērā. Kā teicis Hipokrata skolotājs Herodiks: «Neārstējot dvēseli, nevar izārstēt miesu.» Tāpēc viņš cenšoties uz pacientu iedarboties ne tikai fiziski, bet arī enerģētiski. Tas nav nekāds noslēpums, ka šāds lauks ir katram, un, tikai atrodoties blakus otram cilvēkam, savstarpēji ietekmējamies. Bet masierim iznāk būt vēl tiešākā saskarē. «Varu teikt, ka esmu līdz elkoņiem iekšā otra cilvēka enerģētiskajā laukā, bet viņš - manējā. Ja es gribu viņam palīdzēt, tad man jāzina, kā to darīt, nevis tikai berzēt un mīcīt. Visiem viena pieeja nederēs, jo problēmas, kas cilvēku novedušas pie manis, atšķiras,» skaidro masieris. Viņš atzīst, ka svarīgi, ar kādām domām un noskaņojumu katrs atnācis - ar vieniem ir daudz vieglāk strādāt, ar dažiem, jau ienākot pa durvīm, ir jūtams, ka viegli nebūs. Bet atteikt nevar, tāpēc jārauga palīdzēt arī tiem. Lai nenodarītu pāri ne sev, ne citiem, Pēteris Kokarēvičs ir mācījies enerģētisko plūsmu regulēt un arī ierobežot. Nevar taču atdot visus savus krājumus, lai pēc pāris gadiem nekļūtu kā izžmiegts citrons, kuram pašam jāmeklē speciālista palīdzība. Šīs zināšanas, ko apguvis kursos, ļauj pieņemt dienā diezgan daudz pacientu un strādāt ar dažādām enerģijām. «Esmu kā piltuve, kā zibensnovedējs, jo es tik daudz neatdodu no sevis, cik spēju savākt to, no dabas, no kosmosa. Regulēt savas dvēseles vārtus ir jāiemācās, pretējā gadījumā var uzkrāties tāda spriedze, ka tā nomoka pašu. Var pat redzēt, kā dažam vai acis spīd no šīs pārblīvētās enerģijas. Es palīdzu to lieko virmojumu palaist brīvībā. Reizēm jau ir grūti darba dienas beigās no visām šīm plūsmām, taču es zinu, kā atkal uzlādēties, kā atgriezties ritmā,» teic Pēteris Kokarēvičs.

Kustēties - ik dienu

Aptaujas liecina, ka cilvēkam vissvarīgākā ir veselība. Taču, kad vaicājot - cik daudz tai velta ik dienu, kā to stiprina, tad vairākums atbild, ka nevelta ne minūtes. «Nu, ja gribi ilgu mūžu nodzīvot, tad režīms noteikti jāmaina. Sāc kaut vai ar mazumiņu - piecām minūtēm ik dienu, taču labāk būs, ja tā būs pusstunda vai pat stunda,» iesaka masieris, piebilstot, ka nodarbību ilgums atkarīgs no dzīvesveida. Ja nodarbošanās saistīta ar fizisku darbu, tam var veltīt mazāk laika, vienīgi jāpaskatās, vai nav kā pāri nodarīts kādai konkrētai muskuļu grupai, un jāpakoriģē tā ar vingrojumiem. Taču - jo mazāk kustību darbā, jo vairāk to vajadzētu. Dienā vismaz pusstundu. Sākt var ar krietnāku noberšanos ar dvieli pēc rīta dušas. Muskuļi tiks tonizēti, un uzreiz būsi mundrāks. Arī atnākot mājās, būtu labi pastaipīties, palocīties, nevis uzreiz iekrist dīvānā pie televizora vai slāt pie ledusskapja. Ja tomēr stūrē uz to pusi, tad pieliec pie ledusskapja magnētiņu ar zīmīti - 10 minūtes izlocīties. Sajūtas un garastāvoklis pēc šādas kustību terapijas ievērojami uzlabosies. Ko tieši vajadzētu darīt? Veselīgas un uzmundrinošas ir kustības, kas stiepj muskuļus. Jo mūsu dzīves laikā tie tikai saraujas un vairs neizstiepjas tik, cik vajadzētu. Bet kauli paliek tik gari, cik tie ir. Līdz ar to muskuļi, kas ar laiku kļūst īsi un resni, tiek plēsti no vietām, kur tie piestiprināti, un kustība konkrētajā locītavā jau ir ierobežota, arī mugurkauls zaudē lokanību. Lai to atgūtu, vajag pēc iespējas vairāk stiepties, staipīties. «Ņemiet piemēru no kaķa. Paskatieties, kā viņš izlokās: uzmet kūkumu un atlaiž, pastiepjas uz priekšu, tad vienu kāju atpakaļ, tad otru. Arī dejošana ir laba, tikai jāseko, lai lēkājot nebūtu pārāk daudz satricinājumu.»

Par sportošanu runājot, Pēteris Kokarēvičs iesaka noteikti ieklausīties sevī vai aiziet pie fizioterapeita, kurš ieteiks vēlamāko aktivitāšu veidu. Jo ne visiem derēs kas viens - skriešana, peldēšana, aerobika, nūjošana vai kas cits. Galu galā pašam sevi jāizprot un arī kritiski jāatzīst, kādas nevēlamas izmaiņas ir notikušas ķermenī un kas tam varētu būt par cēloni. «Pirms skrienat pie ārsta, pajautājiet sev: kāpēc man sāp tur vai tur, kāpēc jūtos tik slikti? Jo reizēm pats sev vari būt vislabākais palīgs. Taču zināmu piepūli vajag gan, lai visi muskuļi aktivizētos, lai tie būtu labā tonusā. Uzsveru - VISI, pretējā gadījumā tiek nodarbināta tikai daļa muskuļu, un tad var rasties disbalanss un gaidītā efekta vietā ir defekts. Mugura nereti sāp tieši tāpēc, ka viena muskuļu grupa ir pārtrenēta, bet cita atstāta novārtā.

Noteikti arī vajadzētu maziem bērniem pirmā dzīves gada laikā iziet masāžas kursu. Īpaši tagad, kad mazuļi dzimst arvien vājāki, tāpēc viņus vajag pastimulēt, pirms sāk staigāt: lai ir normālas kājiņas un ceļa locītavas neizliecas ne iksā, ne kā o burts. Turklāt bērns arī labāk gulēs, jo muskuļu tonuss būs labāks.» Pēteris Kokarēvičs esot par to daudz runājis ar bērnu ārstiem, taču saprotot arī viņu atturību šajā ziņā - masieri esot dažādi, ne katrs izdarīs kā labāk, bet sliktākajā gadījumā - skāde vien būs.

Laucinieki un pilsētnieki

Pamatā, kad cilvēki nonāk uz viņa galda, pasmaida Pēteris, viņš redzot, kāda ir cilvēka ikdiena. Protams, lai gūtu papildu informāciju, arī izvaicā, kas un kā. Jo varot jau būt simtiem iemeslu, kāpēc mugurai ir tieši tādas un ne citas problēmas, piemēram, jaunībā pārpūlēta, nodarbojoties ar sarežģītu sporta veidu vai laukos strādājot fiziski smagu darbu. Tās var būt arī cita veida problēmas, kas atstāj tikpat lielu iespaidu. «Manā praksē ir bijuši vairāki spilgti piemēri, kad ar manu masāžu tika palīdzēts tikt galā ar ģimenes problēmām. Atnāk tāds cilvēks, savilcies kā akmens, un es pirmajā procedūrā ar rokām tā arī jūtu - kā cietu virsmu. Tikai palēnām, sākot runāt un risināt mezglus, panākam tādu efektu, ka paciente kursa beigās atnāk ar milzīgu krizantēmu pušķi un saka - man nebija svarīgi, ko jūs tur darījāt, cik tā labā sajūta, atvieglojums, kas pārņēma.»

Atšķirība ir arī tajā, vai atnācis pilsētnieks vai laucinieks. Tās esot divas pilnīgi atšķirīgas grupas. Ja lauku cilvēks žēlojas, ka viņam sāp mugura, tad tas lielākoties patiešām būs radies no fiziskām kustībām, piemēram, cēlis smagu akmeni vai racis dobes. Bet lielpilsētniekam, kas vairāk strādājis garīgi un lielāko mūža daļu pavadījis uz bruģa, ne vienmēr pie vainas ir kāda greiza kustība. Tad nu pirmajiem vairāk vajadzēs masiera fizisko spēku, otrajiem svarīgāks ir garīgais akcents. «Manā darbā jābūt arī psihologam un dziedniekam. Turklāt jāprot sadzirdēt ne tikai teiktais, bet arī noklusētais. Ne vienmēr verbālais kontakts ir vajadzīgs, procedūras laikā saziņa notiek lielākoties tieši sajūtu līmenī,» norāda masieris.

To, kur ir problēmzonas, Pēteris labi jūtot ar pirkstiem (viņš ir pārliecināts, ka to var iemācīties jebkurš). Turklāt - to spējot sajust, pat nekontaktējoties ar otra ķermeni. Tas var izpausties kā siltuma un aukstuma viļņi, enerģijas virpuļi, adatas dūrieni utt. Arī masējot izjūtas atšķiras. Piemēram, strādājot ar cilvēku, kam trūkst enerģijas un kurš ir teju kā izspiests citrons, nereti pašam masierim šķiet, ka nespējot saražot pietiekami spēka un savākt tik daudz enerģijas, cik ir vajadzīgs. Siltas rokas ātri vien atdziest - sārtā krāsa pazūd, un tās kļūst baltas. Savukārt ar to klientu, kam jānovada liekā enerģijas plūsma un jāpalaiž tā gaisā, masieris nosvīstot - tik spēcīgs nāk šis strāvojums.

Dzīvības un dabas likums

Protams, ne visos gadījumos derēs masiera palīdzība. Ir reizes, kad viņš iesaka meklēt citu speciālistu, ja ir cita veida problēma. Arī tad, ja tai ir dziļas garīgas saknes. To ietekmi noņemt ir ļoti grūti. «Vispār jau pie lieliem garīgiem satricinājumiem arī fiziskas problēmas noteikti parādīsies, un tad ir ļoti pašam ar sevi jāstrādā, lai tam tiktu pāri: jāmeklē gaišums, jāmeklē ceļš laukā no tumsas. Atrast kaut ko labu, varbūt kardināli kaut ko mainīt dzīvē. Jo tiesa ir: pasaule mainās apkārt tad, ja paši maināmies. No malas vien nekas daudz līdzēts nebūs, lai cik kvalificēti būtu speciālisti,» uzsver masieris. Reizēm jau nākoties dzirdēt no pacientiem, cik slikti iet, cik maz dzīvē prieka. Tad viņš iesaka to «lielo melno» padarīt par mazu un niecīgu, kas tur tālumā vīd un arvien vairāk izbalē. Tajā pašā laikā katru visniecīgāko panākumu un prieka salmiņu vajag uzburt par ko lielu un gaišu. Arī attiecībā uz citu pāridarījumiem jāpamēģina paskatīties uz notikušo no tā otra skatupunkta, mēģinot noskaidrot, kāpēc viņš tā dara, nevis uzreiz ieņemt kaujas pozu. «Jo varbūt viņam ir problēma, nevis tev. Un, jūtot, ka tu neesi nostājies pretī, bieži ir tā, ka viņš atslābst un pat sāk smaidīt. Tas it kā izklausās viegli izdarāms, bet praksē, protams, tas nebūt nav tik viegli. Prasa treniņu. Tāpat kā sapratni, kas ir svarīgs, kas ne, var iegūt tikai ar laiku un pieredzi. Jo citu izdomātu normu un rāmju ir tik daudz, visiem tiem atbilst nekad nevarēsi.»

Pētera dzīves moto ir: ievēro dzīvības un dabas likumus un balvā saņem visvērtīgāko - veselību. «Esam zaudējuši dabas cikliskumu, esam atrauti no dabas ritmiem un brīnāmies, ka jūtamies slikti. Mēs par svētnīcu uzskatām cilvēku būvētu baznīcu, bet varbūt par svētnīcu jāuztver arī tas, ko uzcēlis kāds augstāks spēks par mums - visu šo pasauli, ieskaitot mūsu ķermeni. Ieej mežā un paraugies, cik tas ir brīnišķīgi. Tāda enerģijas apmaiņa! Ja es nespētu pēc darba nedēļas aizbraukt uz laukiem un, kā smejos, iebāzt rokas mežā uz divām dienām, tad nespētu atkal strādāt ar cilvēkiem.» Arī pilsētniekiem viņš noteikti ieteiktu brīvdienās izbraukt laukā no mūriem. Kaut vai pastaigāt gar jūras malu, tur vai mežā pavadītā pusstunda vai stunda ļaus atgūt spēkus. Un vēl labāk, ja izdodas tajā brīdī atslēgties no visām problēmām. Vienkārši nedomāt neko! Bezmērķīga staigāšana jeb būtībā meditācija ir visdziedinošākā procedūra. Viņam tā nereti izdodas, un tad pēc tam sajūta ir tiešām laba.