Jūnijs ir zāļu un ziedu mēnesis, kad saule te riet un te jau lec. Tas ir laiks, kad viss smaržo, kuplo, zeļ, aicinot cilvēkbērnus baudīt to visu. Jo īpaši vasaras saulgriežos vajag uzņemt enerģiju, ko sniedz zaļā pasaule – ienirt pļavā, mežā, vīt vaiņagus, rotāties ar ziediem. To mudina darīt arī zāļu sieva Līga Reitere, kura Līgo sāk daudzināt jau jūnija sākumā un uzgavilē tiem līdz Pēteriem.
Līga Reitere sevi uzskata un arī piesaka citiem kā zāļu sievu un pirtnieci. Arī stāstnieci. Viņas sulīgajā valodā var gremdēties kā ziedu pļavā, un to vēl jo košāku dara brīži, kad viņa ļauj ieskanēties ventiņu mēlei, kas viņai kā dzimušai tārgalietei skan patiesi smeķīgi. Viņas teiktajā klausīties vēlas daudzi gan Latvijā, gan aiz tās robežām - it īpaši vasarā viņa ir «uz izķeršanu», kad var iet zinošajai sievai līdzi pļavā un raudzīt to bagātību, kas tur rieš ziedus un augļus. Kopā ar viņu iepazīt un atpazīt dažādas zāles - gan ārstniecības, gan indīgos, gan aizsargājamos, gan savvaļas garšaugus, ko labi uz kārā zoba likt. Vākt to visu, gatavot tējas un brangus, veselīgus salātus. Un kur tad vēl vaiņagu un zāļu paklāju vīšana! Vesela brīnumaina pasaule mums apkārt ir - jāatver tikai acis un tajā uzmanīgi jāielūkojas, tad tā atklās savus noslēpumus un kļūs par prieka un veselības avotu. Tikai vajag pret to izturēties ar saudzību, pietāti un mīlestību, teic zāļu sieva.
Zāļu sieva - zāļu pazinēja
Kas īsti ir zāļu sieva? «Atceros, ka vēl bērnībā skatījos filmu «Sēņu vīrs». Šis vīrs sēnes neaudzē un nepārdod, bet pazīst. Viņu aicina strādāt karaļa galmā, lai viņš izšķirotu no meža atnestās sēnes un augstmanim galdā tiktu pasniegtas tikai ēdamās. Nu bet es savukārt pazīstu zāles, nezāles, savvaļas garšaugus. Es tās neaudzēju un nenesu uz tirgu. Tātad mani var saukt par zāļu sievu.» Kā tas sācies? Nu neesot uz to vienas atbildes - vienkārši jau no bērnības patikusi zaļā pasaule. «Biju ģimenē vidējais bērns, kas parasti veidojas kā brīvdomātājs, jo vecākajiem parasti liek pieskatīt mazākos. Tie atkal vairāk ir uzmanības lokā, taču viducis paliek brīvsolī, viņu nekomandē un nelutina. Viņi paši par sevi kaut kā kuļas. Nu un tad man patika tā iebrist zālēs, kas nereti sniedzās virs galvas, pētot, kas tik viss tur nav, kādas dzīvas radības tur ņirb un kust,» stāsta Līga. Vēl tagad atmiņā esot tas, kā tēvs mācījis atpazīt dažādus zemes tipus: saspiežot saujā un liekot arī lietā ožu - noteikt, kāda tā ir. Tā tas palēnām kārtu kārtām klājies, bez tādas piespiedu mācīšanās un zinību meklēšanas. Tas esot kā ar cilvēcību - to iemācās, gadiem ejot, reizēm visu mūžu nākas skoloties. Arī viņai, iespējams, dzīves novakarē būšot atbilde, kas īsti ir zāļu sieva, cerot, ka par tādu būšot kļuvusi. Katram jau esot sava izpratne, kas īsti tas ir. Viens pats visu audzē, kaltē un gatavo dažādas tējas un zāļu maisījumus. Vēl cits vāc tos savvaļā, iet pie cilvēkiem un māca tos pazīt. Bet ir tādi, kas neko nevāc un neaudzē, bet dzīvo tajā. Tā darot arī viņa. «Nav atbildams, kāpēc tā jādara. Vienkārši tā ir tāda laba jušana. Es vienkārši dzīvoju, un mani neinteresē, kāpēc citi dara to vai šito. Ja mani aicina ciemos un lūdz stāstīt par zālēm, tad es netincinu, kāpēc viņam to vajag. Ja jau reiz grib zināt, tad zinās arī, kur to visu likt,» bilst Līga, ik pa laikam uzsverot - dzīvot vajag, un viss. Un nevajag apkrauties ar lieku mantību. «Man nepieder ne lauku mājas, ne zeme. Bet ir cilvēki, kas ļauj dzīvot pie viņiem. Šobrīd mītu vietā, kur saimnieks man iedevis pajumti, ļauj strādāt viņa pirtī. Taču it bieži es esmu arī citur, neuzturos vienā vietā ilgāk par divām naktīm. Esmu klejotājs. Naktsmājas varu dabūt jebkur Latvijā, man nav svarīgi apaugt ar bagāžu. Es bieži dzīvoju dabā. Tā ir mana sūtība - būt tajā. Dzīvot vienkārši!»
Īpašs laiks
Līga neskrienot un speciāli nemeklējot nevienu, kam mācīt zāļu zinības. Parasti citi uzmeklējot viņu. Arī saulgriežu laikā. Pērn bija iekārojusi sarīkot tādu viedo sievu vakaru, kas beidzies ar rīta miglas un saullēkta sagaidīšanu. Sanācis arī daudz jaunu ļaužu. Esot jau labi bijis, taču vairāk gan bija cerējusi uz sava vecuma un vecākiem cilvēkiem. Uz viedajiem prātiem. Tiem, kas nāk ar gadiem, ar sirmumu, pieredzi. Tā, lai ir domāšana ar jausmu, ne tikai ar jušanu vien. Ko tās viedās sievas dara saulgriežos? Vienas formulas, kā to darīt, gan neesot. Katrs gads ir atšķirīgs, arī svinēšana tāpat. Ļaujas brīvai improvizācijai, kur ir vieta gan dziesmām, gan dejām. Tas ir kā dzīvesveids - neiestudēts, īsts. Jā, ir jābūt zināšanām, bet var arī pats ko radīt - arī tautas dziesmas skandējot. Lūk, piemērs:
Visapkārt pļavu ziedi, vidū tavs augumiņš,
Vidū tavs augumiņš kā balts Māras vīkalīts.
Lai ziedēja dvēselīte, kā ziedēja pļavu ziedi,
Lai bij' balts augumiņš kā balts Māras vīkalīts.
(Tā neesot citu radīta mantra, bet gan pašas sacerēta.)
Saulgrieži Līgai esot ļoti īpašs laiks, ko svinot ļoti ilgi. Viņa norāda, ka vārds «svinēt» jau sevī ietver zināmu atbildi: gods un cieņa tiek izrādīta. Bet jo īpaši ietilpīgs vārds ir «daudzināt», proti, lai visa labā ir daudz, lai tas vairojas. «Tajā laikā man patīk gulēt laukā, uz zemes, puķēs. Nevis vārtīties tajās, bet rotāties. Nu netīk tas vārds vārtīties. Kāds teic, ka viņš mēdz no rīta vārtīties pa gultu. Nesaprotu - kā to var. Man kā acis vaļā, tā jāsāk rosīties. Nav halāta vai pagaidu apģērba, nav pagaidu laika vai darba, es lecu uzreiz notikumos iekšā. Esmu divu polu cilvēks - vai nu uzreiz, vai nemaz. Vai nu iekšā, vai ārā. Neesmu sliekšņa cilvēks. Nekāda gara domāšana - eju!» Un saulgriežu laikā esot jābūt visā iekšā. Kā tik tur nav! Tur nav skatuves, mikrofona vai pareizās rindās saliktu krēslu, bet ir gadījums! Un tam vajag ļauties. Ieelpot pilnu krūti. Sajust līdz pirkstu galiem šo skurbuma laiku. Jo Līgo ir pilnzieds. Kas tad ir Līgo? Tas nozīmē: no - uz. «Nu paklausies, kā ventiņi saka: vai tu negrib ar mani aiziet lī tuo lauk, lī to puķ vai lī to kuok? Ga nozīmē - uz. Igauņu valodā Rīga ir Riia, bet braukt uz to ir Rii - ga. Tātad Līgo: kā laipa, kā pāreja. Ja mēs saskandinām kausus un saucam: līgo!, tad tas nozīmē - lai top!» Tas gan esot tāds mūsdienīgs veidojums, vēlējums. Līgo izdziedot, tiek aicināts piedzīvot šo pārmaiņu no - uz. Būt tai pilnziedā. Zieds taču ir mīlestības plaukums. Ziedot ir mīlestību dot. Pēc tam nāks zaļais laiks, kad to augli audzē, līdz rudenim to nobriedina, un sēklu dod. Bet tas auglis no tā zieda sāksies. To piedzīvot ir brīnišķīgi - šo mīlestības plaukumu. Arī pļavā esošo krāšņumu. Tajā var iet no agra pavasara un atrast daudz kā vērtīga: māllēpes, gaiļbikšus, ķērsas… Jā, viss uzplaukst ar milzu joni, bet neesot jāsatraucas - vajag doties pļavā lēniņām, speciāli nekam nedzenoties pakaļ.
Augu buķete veselībai
Tā kā ne visi piedzimstot «ar platu objektīvu», tad ir labi, ja ir kāds, kas ierāda taku pie dabas, dod pieturas punktus, iedrošina. Patiesībā tā esot liela laime - būt tam skolotājam, kas iedrošina, parāda, kas ir ēdams, kas ostāms un vanaigā pinams, kas tējās liekams, kas savukārt piesardzīgi lietojams, jo var apskādēt miesu. Tiesa, šie stiprie augi nereti ir visvērtīgākās zāles, kas ātri vien spēj daudz ko par labu vērst. Tāpat ir jāzina aizsargājamie augi, lai, greznojoties pašam un pušķojot māju, neizpostītu to, kas jau tā ir mazumā gājis. Pļavā un mežā ejot, ir svarīgi atcerēties, ka tas ir zaļās pasaules ziedojums, un pret to tā arī izturēties. Un kur tad vēl pirtsslotas?! Līga uzsver, ka uz datumiem skatīties un, augus vācot, mēģināt par visām varītēm maksimāli savākt līdz pat saulgriežiem, gan nevajadzētu, jo dažkārt pavasaris iegadās tāds pavēlāks, un tad lapas tai pašai pirtsslotai vēl būs par jēlām, lai ar tām karstumu vadītu. Tam vajag jau rūdītas lapas. Jo, kad tādām slotām bužina, brucina, brauka, čubina, čabina, tricina - kas tas ir par baudījumu! Līga pasmaida, ka pie zāļu sievas pirtī nākot ļaudis, kas paši nevar ne paši slotas izvicināt, ne pirkstu galus aizsniegt. Tos viņa dēvējot par nevaroņiem. Bet varoņi - tie paši lai ar sevi galā tiek!
Augi ir tik labi palīgi, vajag tikai zināt, ko un kā lietot. Ja grib rīta mundrumu, tad lieto tos, kas no rīta zied un smaržo. Ja grib mieru, rāmumu vakarā vai, tieši pretēji - ko vairāk nekā divas bučas garāmskrienot, tad tam derēs tie augi, kas vakarā smaržo. Tas ir arī jasmīns, kurš ne velti tiek dēvēts par mīlestības ziedu. Un tas tiešām smaržo spēcīgāk dienas izskaņā nekā tās sākumā. Auga lielākais spēks ir smaržā, saknē, sēklā. Smarža atstās iespaidu uz galvu, domāšanu, jušanu. Mīkstie laksti vairāk derēs mīkstajiem orgāniem - plaušām, aknām, nierēm... Cietie kāti, saknes atbilst cietajām daļām cilvēka ķermenī - kauliem, bet cits atkal sakrājis cietus «dārgakmeņus» - nieru un žultsakmeņus, kas tad nu jāšķīdina. Sēkla satur informāciju par visu augu, un vsstiprākais, ko izvelk no sēklas, ir eļļa, tāpēc to lieto visam rumpim. Tāpat ar augiem kaisa grīdas - ar ziediem, kalmēm, papardēm. Ne jau tikai lai blusas izdzītu, bet lai tai darbu steigā neaizmirstu ne citu, ne savu jušanu. Lai dzīvotu dzīvelīgi, ne tikai pienākuma pēc.
Vainagi, kupli brunči un tradīcija
Saulgriežos ir būtiski, atbrīvojoties no ikdienas un pienākuma, piedzīvot absolūto brīvību, miesas un ziedu klātbūtni - izbaudot to ar visu savu būtību. Bizēs iepīt ziedus. Vīt vainagus. Izdzīvot vīšanas brīdi - sajust tā veselumu un kopumu. Īpaši skaisti esot kroņi, kur ziedi gaisā stāv. Nemaz nevajagot diegus, lai tos sapītu, tie iznākot tik stipri, ka nevar ne saraut, ne izjaukt. Viņa tos taisot gan sev, gan citiem dāvinot. Līga iesaka vainagus neizmest, bet gan tos izkaltēt. Tie it labi noderot ziemā, kad mazus bērnus pirtiņā vannojot. Iemet tādu Līgo vainagu ūdenī, lai tas atdod savu spēku un vasaras labumus. Cik jauki ir tādi vainagi kopā ar grezniem tērpiem un rotām! Cik brīnumaini ir tad, kad cilvēki greznojas. Kad ļauj vaļu bagātīgai izdomai, bet vienlaikus lai tā nav pieturēšanās pie modes. Jo moderns ir kas jaunradīts, kas kārojas lielam vairumam. Kas tiek cildināts kā liela māksla, bet patiesībā ir sekla. «Man patīk kas īsts - varbūt pat vienkāršs, bet īsts,» uzsver zāļu sieva. Tāpēc svētkos vajadzētu celt no tīnes laukā kuplus un garus brunčus, lai tie plīvo. Arī matus palaist vaļā, lai plīvo, jo citkārt tie jāsavāc, lai nenobur. Ak, un kur tad greznie priekšauti! Tas viss, kas mūs saista ar tradīciju, ar mantoto un krāto, dara mūs stiprus un skaistus.
Vēl ko noteikti vajagot darīt saulgriežu laikā - celties agri. Līdz ar saullēktu. Un iet gulēt ar saulrietu. Daudzi to darot par vēlu - piķmelnā naktī, kad rumpim un prātam būtu jāatpūšas. Ja dzīvo ritmā ar zemi un sauli, nekad nejutīsies izsīcis. To vajagot ievērot arī ceļojot. «Man patīk ceļot. Vistālākais brauciens bija uz Austrāliju. Man daudzi prasīja, kā varēju adaptēties. Es par to nedomāju. Kā saule lec, es ceļos. Ja pēc šāda pulksteņa dzīvo, nebūs grūti iejusties citur. Jo zeme un saule ir viena,» atgādina Līga.
Vasaras salāti un elpošana
Tāpat šajā laikā nevajadzētu aizmirst svaigēšanu. Ko tikai nevar salikt iekšā salātos! Siena laikā labi ir strebamie, kur klāt ir rūgušpiens, sūkalas, sulas vai eļļa. Labs salikums ir sulas un eļļa. Kādas sulas? Kādas tajā laikā dabonamas - mazliet saspaidot, jebkuram zaļumam sula atdalīsies. Kad taisa vasaras salātus, svarīgi atcerēties par dažādajām garšām: salkans asinsritei, pliekanais - ādai un elpošanai, skābenais - gremošanai, sūrais - urīnceļiem un svīšanai, rūgtenais - aknām un žultij, sīvais - dzimumceļiem, imunitātes stiprināšanai. Ja to visu saliek kopā, tad tiek palīdzēts dažādiem orgāniem. Jo nevar jau stiprināt tikai vienu, bet gan visu «kolektīvu». Nav jau tā, ka viens augs satur tikai vienu garšu, tur ir vesela garšu buķete, bet viena tomēr ir izteiktāka. Noteikti jāievēro samērība - neizteiksmīgāko garšu vajag lielākos daudzumos ielikt, stiprāko - mazāk. Tātad salkano un pliekano jāņem divas mērvienības, skābenais - viena, sūrais - puse, sīvais - ceturtdaļa, rūgtais pavisam nedaudz. Jo - vai tad dzērvenes, kas ir ļoti skābas, pie gurķiem vai lapu salātiem liks vairāk nekā pārējo? Nu ne taču! Jāmēra nevis daudzumā, bet stiprumā. Recepti? Vajag tikai iziet dārzā un paskatīties, kas jau ir. Re, pliekanajam - avotu krese, skābenajam - zemenes, skābenes, bet ķiploku, sīpolu kā sīvo (Līgai ļoti patīkot sīpola ziedi), mārrutka ziedus - kā sūro. Un cik garšīgi ir rabarbera ziedi salātos! Tos vajag ēst tad, kad tie ir pusplaukuši. Arī tad, ja izzied redīsi, tos nevajag izmest, bet ziedus likt bļodā. Viņa sajaucot dārzeņus, ogas un augļus visu kopā. Arī par skaistumu jāatceras - tā lai baudīt var arī ar acīm. Kaut vai izrotāt ar dedestiņu un vanagu vīķi, kas garšo saldi - gluži kā zirņi.
Ja runā par ēdamām lietām - saulgriežos noteikti nedrīkst aizmirst sieru. Pamēģināt pašiem uztaisīt, jo tad tas garšos divtik labi. Ir taču tik daudzi un dažādi varianti - var gan sasiet cietu, gan mīkstu, ko uz maizes smērēt kā sviestu. Un sūkalas - tās nevajag liet laukā! Kad esi pa dārzu ņēmies, ravēdams, lai neaplīgo, un rokas nevar dabūt tīras, tad tas ir labākais tīrīšanas līdzeklis. Tāpat tās noderēs, kad Līgo svētkos būs stipri dancots un pēdas sūrstēs. Vajag tik noskalot sūkaliņās - un pēc mirkļa varēs atkal laisties dejā. Arī tad, ja par daudz bairīša iedezerts un no rīta galva sāp, īstā reizē būs aukstas suliņas. Arī tad, ja saule par daudz ķērusi, vajag noskalot pārsauļotās vietas ar to. Var arī saliet pudelēs un paglabāt siena laikam, kad tās labi veldzēs pļavā.
Tomēr svarīgāka par tik ierasto ēšanu un dzeršanu ir elpošana. Cilvēks jau neelpo tikai ar muti un degunu, viņš elpo ar visu ādu, tāpēc vajag smaržas uzņemt ar visu miesu. Nevis palikt zem palaga un ar naktskreklu gulties virsū, bet kailam ienirt augos. Kad tie vīst, tie strauji atdod savu enerģiju, un to uzņemt ir liela vērtība. Piemēram, jasmīnu laikā iebērt guļvietā šos baltos un smaržīgos ziedus. Noteikti vajadzētu izmantot iespēju arī pagulēt svaigā sienā. Bet visu jau nevar pateikt priekšā! Vajag vienkārši paraudzīties redzīgām acīm apkārt un pamēģināt atklāt pasauli pašam.
ASTROLOĢISKI IETEIKUMI
Astroloģijā pastāv uzskats, ka ārstniecības augu ievākšanā der ievērot Mēness ritmus.
Guna Kārkliņa