Gan vilina, gan baida eksperimenti ar fiziska spēka piešķiršanu domām, kādi esot notikuši Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados.
Nupat izdotās Andra Trautmaņa grāmatas «Izlūkošanas noslēpumi» gandrīz 600 lappusēs ir atrodamas daudzas liecības par izlūkiem jeb spiegiem, kuri mēģinājuši viņu profesijai atbilstošās ziņas par materiālo pasauli savākt, lūkojoties šai pasaulei pāri vai zem tās, vai garām, vai sānis, ko nemaz nevar skaidrāk izsacīt mūsu ikdienas saziņas valodā. Andris Trautmanis neko tādu arī necenšas darīt. Par savu uzdevumu viņš izvirzījis iespējami nesagrozītā veidā aprakstīt cilvēkus un notikumus, par kuriem viņam stāstījuši tie, kuri aprakstāmos cilvēkus paši pazinuši un notikumos piedalījušies. Grāmatas autora piedzimšana 1934. gadā ļāva viņam kopš pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem vākt autentiskas liecības par notikumiem apmēram kopš 1914. gada, taču grāmatas autora pamatprofesija liedz atklāt, ko viņš zina par cilvēkiem, kuru dzīve vēl nav noslēgusies.
Andra Trautmaņa savāktie atmiņu stāsti konkretizē to, kā 1933. gadā par Vācijas diktatoru kļuvušais Ādolfs Hitlers (1889–1945) cerēja ietekmēt materiālo pasauli un citu cilvēku brīvo gribu ar tādiem paņēmieniem, kas nevarētu dot nekādus rezultātus atbilstoši tiem postulātiem, uz kādiem toreiz un šobaltdien pastāv zinātne. Kara rezultāts izskatās pēc apliecinājuma zinātnei, toties kara gaita neatbilda tam, kā karam vajadzēja notikt atbilstoši karojošo pušu armiju skaitliskajam sastāvam, karojošajās valstīs saražotajam pulvera daudzumam, tanku bruņu vai nocietinājumu sienu biezumam utt. pilnīgi par visu, ko iespējams saskaitīt un izmērīt. Rēķinoties tikai ar to, Vācijai vajadzēja vai nu nobīties un nesākt karu, vai tikt sakautai uzreiz, nevis pēc vairākiem tādiem kara gadiem, kuru laikā tikai gaišreģi varēja noteikt, kas karā uzvarēs. Tātad zinātne patiešām palaiž garām kaut ko, kam galu galā arī materiālajā pasaulē ir liela nozīme, bet tur jau tā lieta, ka zinātne nezina, kas tas ir.
Kara ieilgšana piešķir pretēju nozīmi Andra Trautmaņa sarunu biedra, visu SS diversiju vienību komandiera Oto Skorceni (1908–1975) liecībai «par pilnīgu idiotismu un nepieļaujamu rīcību», ka «Reihā visām augstākajām amatpersonām un karavadoņiem bijuši savi astrologi, kuri regulāri sastādījuši horoskopus», un «daži atļāvušies uzbrukumu iepauzēt dažas dienas, lai tikai uzbrukuma laiks atbilstu pareizajam zvaigznājam» (499. lpp.). «Tas Reiha vēsturē bija kārtējais murgs, kurš apliecināja to, ka operatīvajā, militārajā un citās jomās nevar vadīties pēc horoskopa,» Andris Trautmanis savas grāmatas 519. lpp. citē citā laikā un citā valstī sastapto Oto Skorceni kolēģi Vilhelmu Hetlu (1915–1999). Ja astroloģija tikai traucēja, tad kas palīdzēja vāciešiem karot pret valstīm ar daudz lielāku kopējo militāro spēku?
Jau 1938. gadā Oto Skorceni izpelnījies uzticību komandēt sargus Hofburgas pilī, kur uz brīdi Vācijai pievienotās Austrijas galvaspilsētā glabājies šķēps, ar ko esot nodurts Jēzus Kristus, lai izbeigtu viņa ciešanas pie krusta. «Hitlers tur uzkavējies vienatnē aptuveni stundu, meditējot ar šķēpu,» atcerējies Oto Skorceni. «Eiropa ātri vien nonāca Hitlera rokās. Hitlers nepārprotami licis manīt, ka veiksme saistīta ar Likteņa šķēpu» (495.–496. lpp.), kam noticēt spētu mazāk cilvēku, nekā ir ar mieru prasīt padomu astrologam.
Laikam jau ticība Likteņa šķēpa iedarbībai likusi Hitleram nežēlot jebkādus resursus, lai tikai atrastu Svēto Grālu – kausu, kurā ietecinātas ar Likteņa šķēpu nodurtā Kristus asinis. Pēc nostāstiem Svētais Grāls manīts starp Templiešu ordeņa dārgumiem un pazudis 1307. gadā Francijā, kad tur tika noorganizēta šā ordeņa brāļu izkaušana. Daļa no viņiem paguva aizbēgt un ar visu Svēto Grālu, kas tālāk varēja nonākt jebkur, tajā skaitā pie lībiešu virsaiša Kaupo, lai gan gandrīz simt gadu šķir Kaupo nāvi 1217. gadā no Svētā Grāla pazušanas. Tik un tā «Skorceni atminējās, ka 1944. gadā vācu armija būvēja Siguldas aizsardzības līniju, un zīmīgi, ka tā stiepusies cauri Turaidas kalniem un Kaupo pils vietām. Pēc Skorceni teiktā, līnijas būvdarbu laikā tur uzturējušies dažādi īpatnēji vīri..., kuri aizsardzības līnijas veidošanas aizsegā rakņājušies par visām iespējamām vietām. Pēc tam meklēšana pārdislocēta uz Kurzemi, kur pirms tam jau viena tāda grupa esot darbojusies un mežā atradusi kaut kādus akmeņus ar templiešu krustiem. Skorceni īpaši uzsvēra, ka 1945. gada aprīlī (..) šīs pētnieku grupas evakuācijai no Ventspils uz Vāciju nosūtītas divas zemūdenes. Grupa ar visām mantām no Ventspils veiksmīgi savākta un nogādāta Reihā» (498. lpp.). ««Jūs varat iedomāties, cik tas ir svarīgi, ja pie jums 1945. gada aprīlī aizsūta divas zemūdenes pēc ekspedīcijas dalībniekiem,» emocionāli teica Skorceni» (499. lpp.).
Ticamību šim stāstam ceļ divi apstākļi. Pirmais, ka Oto Skorceni par Baltiju kara beigās bija nevis kaut kur kaut ko dzirdējis, bet pētījis, kā šeit organizēt diversijas pirms un pēc teritorijas nonākšanas padomju varā. Otrkārt, viņam bijis vietnieks un draugs Adrians fon Felkerzams (1914–1945), kura uzvārds un vārds nepārprotami liecina, ka tas taču cēlies no Baltijas baroniem.
Oto Skorceni emocijas un liecība par 1945. gada 30. aprīlī pašnāvību izdarījušā Hitlera režīma centieniem kaut pašā pēdējā brīdi sagrābt vadību pār nevienam citam neaizsniedzamiem spēkiem kalpo par tramplīnu lēcienam uz Latvijas un laikam arī latviešu izcelsmes astrologa Sergeja Vronska (1915–1997) vārdā krievu valodā izdotu brošūru «Bioradioloģiskā ārstēšanas metode». (Вронский С. А. «Биорадиологический метод лечения». – Берлин / Москва / Рига, 1998) Tur apgalvots ne mazāk kā tas, ka «viena cilvēka griba spēj nepastarpināti ietekmēt cita cilvēka gribu un pat ķermeni ne tikai ar pieskaršanos un manipulācijām, ne tikai ar vārdu, bet arī ar domu». Nevis nesen un kaut kur, bet tieši 30. gadu Vācijā «eksperimentāli tika apstiprināts, ka, pirmkārt, ir iespējama saziņa starp cilvēkiem lielā attālumā bez parastajiem sakaru līdzekļiem, t.i., ar domas aktā notiekošu izstarojumu no smadzenēm, un, otrkārt, šie domu viļņi sfēriski izplatās cauri jebkādiem šķēršļiem – gaisu, ūdeni, metālu» (11. un 12. lpp.). Hitlera režīms esot ķēries pie šīs metodes attīstīšanas jau savas izveidošanās stadijā. Vācijas kanclera pilnvaras Hitlers saņēma 1933. gada janvārī, bet vēl vairāki gadi viņam bija vajadzīgi, lai pārveidotu mantojumā saņemto Veimāras republiku par savu diktatūru. Šo pārveidojumu laikā un droši vien pārveidojumu dēļ «nosaukums «bioradioloģija» oficiāli tika pieņemts vienā no Vācijas Zinātņu akadēmijas septembra sēdēm 1933. gada septembrī Berlīnē un piešķirts ar 25. numuru apzīmētam slepenam institūtam, kam viena no funkcijām bija sagatavot ārstus – bioradiologus trešā Reiha vadoņu vajadzībām». Jau 1937. gadā speciāla komisija izpētījusi «simtiem slimību vēsturu» (20. lpp.), tajā skaitā laikam jau arī par tiem divdesmit vēža slimniekiem, kurus ārstējis Sergejs Vronskis (22.–23. lpp.), un konstatējusi, ka tās apliecina metodes efektivitāti jeb bioradiologu noderību Reiha vadoņu veselības uzturēšanai. «1938. gada 29. janvārī notika pirmais ārstu bioradiologu izlaidums, izsniedzot viņiem diplomu par Bioradioloģijas institūta un Berlīnes universitātes Medicīnas fakultātes beigšanu. 1940. gadā notika trešais izlaidums» – brīnišķīgs ieguvums tobrīd jau karojošai valstij, jo bioradioloģisko metodi varot izmantot arī kā «graujošu ieroci – iedarbību uz cilvēka psihi un organismu» (28. lpp.). Kāpēc tas viss nedeva uzvaru Reiham? Tāpēc, ka «1941. gada pavasarī institūtu slēdza tieši tāpat, kā visus 49 līdzīga profila institūtus» (20. lpp.) gluži kā speciāli, lai izmētātu Vācijā superzināšanas ieguvušos cilvēkus pa visām karojošajām valstīm un izlīdzinātu to iespējas karā. Izvērtās Sergeja Vronska un padomju drošības dienestu attiecību seriāls.
Cilvēce joprojām nav tikusi pie bioradioloģiskās medicīnas un daudziem citiem ar domu pārraidi saistītiem labumiem ne caur Vācijas, ne caur Padomju Savienības vārtiņiem, kuru atvēršanas otrais mēģinājums ar Sergeja Vronska līdzdalību bijis daudz kuslāks nekā Vācijā. Citējot viņa brošūru, «tikai (pagājušā gadsimta – A. K.) 60. gados, pēc manas pārbraukšanas uz Maskavu, man bija tas gods iepazīstināt dažus Maskavas un Ļeņingradas zinātniekus ar bioradioloģisko ārstēšanas metodi» (3. lpp.). «1968./69. mācību gadā mūsu nodarbības sākās» (24. lpp.) un laikam jau arī beidzās ar to, ka «vienā reizē uz laboratorijas atklāto sapulci, kurā mani skolēni uzstājās ar interesantām atskaitēm, atnāca un vārdu ņēma kaut kāds Medvedkins, kurš nosauca sevi par Veselības aizsardzības ministrijas pārstāvi un uzklupa mums, saucot mūs par šarlatāniem un komediantiem». «Pats par sevi saprotams, ka es apturēju savu skolēnu tālākās uzstāšanās, demonstratīvi pametu sapulci un tad jau arī visu laboratoriju,» norādīja Sergejs Vronskis (28.–29. lpp.), izvairoties dot savu skaidrojumu, kāpēc būtībā viena un tā pati situācija ar 30 gadu nobīdi atkārtojusies Vācijā un Padomju Savienībā. Tas varēja notikt gan tāpēc, ka konstatēt «domas aktā notiekošu izstarojumu no smadzenēm» ir vēl bezcerīgāka nodarbošanās par Svētā Grāla meklēšanu, gan arī pilnīgi pretēju iemeslu dēļ, ja pagājušā gadsimta 30. gados Vācijā patiešām bija izdevies vismaz sākt saprast, kā pārvērst cilvēku spēju izmantošanu no laimīgas sagadīšanās par sistēmu, ar kādu valsts un sabiedrība varētu rēķināties. Piemēram, ja turpinātu domu pārraidīšanai principā uztrenējamu cilvēku vākšanas praksi «tikai un vienīgi pēc viņu personīgajiem horoskopiem». Tad «no 300 pretendentiem tika atlasīti desmit, kuri, pēc ekspertu vērtējuma, visvairāk atbilda gatavošanai par ārstiem bioradiologiem» (19. lpp.). Šādas kadru komplektēšanas izvēršana ļoti ātri noved pie banāla, bet neatbildama jautājuma, kur tad paliks daudzi, piemēram, zinātniskās elites bērni, kurus izbrāķēs visi, kā vācu slepenās nomenklatūras gadījumā, 49 svarīgie zinātniskie institūti; un tas pats attiecas uz politiskās, saimnieciskās vai mākslinieku elites bērniem, ja nosacījums viņu palikšanai elitē būtu dzimšanas brīdis līdz minūtei un sekundei, kas vienmēr var pietrūkt vai palikt pāri, ja šā bērna horoskopu salīdzina ar liela skaita citu jaundzimušo horoskopiem bez sociāliem un nacionāliem ierobežojumiem.
Pirmajos gados pēc Hitlera nākšanas pie varas notiekošā Vācijas pārformēšana kavēja valsts drošības dienestiem pietiekami reaģēt uz riskiem, ko izraisīja cilvēku vākšana svarīgiem posteņiem pēc viņu horoskopiem. Latvijas un gan jau ne tikai Latvijas izlūkdienesti to izmantoja zibenīgi. Par to jau ir rakstījusi Brigita Zeltkalne (1937) grāmatā «Zināmais un nezināmais astrologs grāfs Vronskis» (R., 2002), ka viņu ar visu viņa horoskopu vāciešiem piespēlējusi Latvijas Politpārvalde. Andris Trautmanis ne grāmatā, bet sarunā «Praktiskajai Astroloģijai» pauda, ka drīzāk gan pacenties Latvijas militārais pretizlūkošanas dienests ar savu enerģisko priekšnieku Grigoriju Ķikuli (1888–1966). Pēc tam vācu dienestiem nācies piestrādāt pie Sergeja Vronska pārvervēšanas, tad atkal piesteigušies padomju dienesti, kur vismaz līdz 1938. gada tīrīšanām bija daudz latviešu, kas prata uzrunāt Sergeju Vronski vai varbūt tomēr Jāni Muižzemnieku viņa dzimtajā valodā. Tā sākās un viņa pat ļoti garajā mūžā nevarēja apstāties kūleņošana starp dažādu valstu slepenajām iestādēm. Runa šajā gadījumā nav tieši par Sergeju Vronski, bet par caurumu Vācijas drošības sistēmā, ko apliecina arī «Praktiskās Astroloģijas» 2015. gada 8. numura 39. lpp. citētā Elmāra Eihfūsa (1912–1970) atzīšanās, ka viņa gadījumā homeopāta studijas Vācijā «man bija pretizlūkošanas daļas segmētelis».
Ak, kā gribētos, lai pagājušā gadsimta 30. gados Vācijā izvērstie pētījumi nebūtu bijuši blefs un blēdības! Ikvienam gribētos vajadzības gadījumā saņemt bioradioloģisko ārstēšanu, par ko Sergejs Vronskis galvo, ka tā esot «gan efektīva, gan ekonomiski izdevīga, gan pielietojama visās medicīnas specialitātēs» (24. lpp.), toties ļoti daudzu cilvēku materiālā labklājība un dzīves jēga var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr valsts noteiktā medicīna ir gan neefektīva, gan ārkārtīgi dārga, gan pielietojama tikai izņēmuma gadījumos. Tieši tāpat daudzu cilvēku, grupu un iestāžu intereses aizskartu arī jebkuru citu vācu slepenajos pētījumos izdarīto atklājumu publiskošana. Šādu pētījumu uzsākšana ir izskaidrojama ar laika sprīdi, kad vācu Veimāras republikas reāli vairs nebija un Hitlera diktatūras vēl nebija, taču tālāk viss aizgāja pa vecajām sliedēm. Trešā Reiha vadoņi centās fiksēt 30. gadu otrās puses atklājumus kā peļņu kara laupījuma veidā, bet karš novirzīja Vāciju no apņemšanās aplaimot cilvēci ar jaunu izpratni par pasauli. Publiski to atzīt Hitlera režīmam nenācās. Režīma pasludināto ideoloģisko pamatnostādņu uzturēšanai pietika ar demonstratīvu grālošanos un līdzīgām izdarībām, kas nedraudēja ar apvērsumu varas iestāžu darbībā. Hitlera režīma funkcionāru vairākumu šīs izdarības gan uzjautrināja, gan tracināja, gan mierināja, ka viņu domas nolasīt neviens tomēr neprot un horoskopu izmantošana vai neizmantošana atdota viņu pašu ziņā, kā tas tūkstošiem gadu laikā ierasts. Andra Trautmaņa grāmatā jau 28. lpp. parādās pirmais no viņa aprakstītajiem varoņiem, kas «aizrāvās ar astroloģiju un stingri ņēma vērā viņam sastādītos horoskopus» dzīves ceļā no jauna kara flotes virsnieka līdz augstmanim, kura karjeras pēdējais pakāpiens bija iebūvēts karātavās. Tomēr šis fakts nekompromitē ne astroloģiju, ne vācu armijas izlūkdienesta (Abvēra) ilglaicīgo vadītāju Vilhelmu Kanārisu (1887–1945). Arī uz astroloģijas izmantošanu attiecas vārdi, ko uzrakstījis Flosenburgas koncentrācijas nometnes ieslodzīto rindā uz pakāršanu kopā ar V. Kanārisu stāvējušais Gustavs Celmiņš (1899–1968). Liktenis tomēr deva viņam iespēju 1947. gadā Eslingenē un 2014. gadā Rīgā izdotajā grāmatā «Eiropas krustceļos» pastāstīt «par milzīgo atstarpi starp vācu armijas militāro jaudu un partijas vīru neiedomājamo politisko diletantismu un stulbumu» (3. lpp. abos izdevumos).
Rasma Kalniņa, padomju laikā diplomēta ārste, pēdējo pusgadsimtu praktizējusi homeopāte:
– Vronskis pēc ieslodzījuma bija kaut kā atkūlies līdz homeopātiskajai aptiekai Rīgā, kas izsniedza zāles, ja pacients atnesa atbilstoši homeopātijas noteikumiem izrakstītu recepti kaut uz ietinamā papīra. Šādas receptes Vronskis izrakstīt prata. Mana māsa Mirdza tolaik jau bija aptiekas vadītāja. Ap 1959. gadu viņš sāka pie mums nākt un ārstēt Mirdzas vīra tēvu no vēža pēdējā stadijā. Ar šo slimību cilvēks nomira, bet Vronska rokas pielikšana viņam patiešām uz nedēļu atviegloja sāpes. Neatceros, ka Vronskis šajā sakarā būtu kaut ko stāstījis par bioradioloģiju. Laikam iztikām ar tādu vārdu, ka viņš esot ekstrasenss. Daudz labāk prātā palikusi viņa vilnas cepurīte, ar kādu viņš nāca arī pavisam aukstā laikā, jo nekā cita viņam nebija. Kad viņš pēc tam dzīvoja Maskavā un kādreiz atbrauca uz Rīgu, tad pacentās, lai visi redzētu viņa zvērādas kažoku un zeltlietas.
Andris Trautmanis, atvaļināts Latvijas Drošības policijas 2. galvenās pārvaldes (izlūkdienesta) priekšnieks, pulkvedis, grāmatas «Izlūkošanas noslēpumi» autors:
– Vronskis nebūtu varējis pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā iefiltrēties Vācijā, ja Latvijas izlūkdienests nepalīdzētu. Vācijā Vronskis apguva kaut ko tādu, ar ko varēja sākt karjeru Trešā Reiha vadoņu apkalpošanā, bet pa SS līniju viņam tas neizdevās, jo tur priekšā bija Himlera ārsts Kerstens (Felix Kersten (1898–1960), baltvācietis no Igaunijas, skolā gājis Cēsīs, sekmīgi ārstējis Himlera hroniskās kuņģa kaites ar rokas pielikšanu – A.K.). Tālāk Vronskis manīts tur, kur bija vācu armijas izlūkdienesta (Abvēra) intereses un rezidentūras. Visticamāk, ka Spānijā viņš nokļuva ekspedīcijas korpusa «Kondors» Abvēra nodaļas sastāvā un tur viņu pārvervēja padomju izlūkdienests, kura sastāvā arī Spānijā tad vēl bija daudzi latvieši. Tautiešu uzrunāšana taču ir viens no pamatgājieniem aģentu vervēšanā.