ASTROLOĢIJA: Ceļš pie se­vis ar rei­ki

«Rei­ki Gais­mas sko­lā» ce­ļu pie se­vis mek­lē­ju­ši dau­dzi. Pa­vi­sam ša­jā mā­cī­bu sis­tē­mā ir trīs pa­kā­pes. Rei­ki meis­tars un meis­tars - sko­lo­tājs ir pie­re­dzē­ju­šu rei­ki prak­ti­ķu augst­ākā pa­kā­pe. Tā­da ir arī Mi­hai­lam Mo­šen­ko­vam © F64

Dzī­ves ce­ļā, kas ir pilns pār­bau­dī­ju­mu, katrs mek­lē sa­vu at­bal­sta nū­ju. Vie­na no tām var būt rei­ki, ja­pā­ņu da­bis­kā ār­stē­ša­nas me­to­de, ho­lis­tis­kās (ne­tra­di­ci­onā­lā, bez ķī­mi­jas un me­di­ka­men­tiem) me­di­cī­nas sis­tē­ma. Jau pa­šā vār­dā ir ie­tver­ta no­rā­de: «rei» ja­pā­ņu va­lo­dā no­zī­mē dzī­vī­bu, svē­tī­bu, bet «ki» – ener­ģi­ju. Tā­tad – dzī­vī­bas ener­ģi­ja. Tā pa­lī­dzē­ju­si arī rei­ki sko­lo­tā­jam Mi­hai­lam Mo­šen­ko­vam būt tam, kas viņš ir, un pa­lī­dzēt arī ci­tiem at­rast se­vi.

Mi­hails Mo­šen­kovs nā­cis pa­sau­lē Lu­dzas pus­ē, vie­tā ar zī­mī­gu no­sau­ku­mu Rei­ki (ie­spē­jams, ka lat­vie­šu li­te­rā­ra­jā va­lo­dā tas no­zī­mē­tu «dar­ba­rī­ki»). Tas iz­rā­dī­sies kā rā­dī­tājs ce­ļam, pie ku­ra gan viņš no­nāks pēc ga­diem četr­des­mit. Tad vi­ņa gai­tas krus­to­sies ar sla­ve­no as­tro­lo­gu Ser­ge­ju Vron­ski, un tas ie­zī­mēs pār­mai­ņas vi­ņa dzī­vē. Būs mek­lē­ju­mi un ga­lu ga­lā arī at­ra­du­mi. Un vis­lie­lā­kais no tiem – rei­ki mā­cī­ba.

Zī­mī­gas tik­ša­nās

Tik­ša­nās ar as­tro­lo­gu Mi­hai­lam Mo­šen­ko­vam no­ti­ku­si sma­gā dzī­ves pe­ri­odā. «Kāds no ma­niem pa­zi­ņām ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar sla­ve­no as­tro­lo­gu, vai­cā­jot, vai viņš ne­var kā ne­būt pa­lī­dzēt man ar pa­do­mu. Sā­ku­mā Vron­skis at­ru­nā­jās, ka esot ļo­ti no­gu­ris, jo ir daudz dar­ba. Ta­ču tad viņš uz ma­ni pa­rau­dzī­jās cie­šāk, il­gā­ku lai­ku ska­tī­jās man acīs un pēc tam pa­ņē­ma ro­ku. Ap­kār­tē­jie, kas sa­ru­nā­jās, pat pie­klu­sa un arī sā­ka ska­tī­ties uz mums. Tā mēs kā­du brī­di stā­vē­jām, viens uz ot­ru ska­tī­da­mies. Tad pēk­šņi Vron­skim sā­ka asa­ras plūst, viņš ap­ņē­ma ma­ni un tei­ca: dēls, es ta­vā la­bā vi­su iz­da­rī­šu. Lū­dza, lai es ie­do­du sa­vus dzim­ša­nas da­tus,» at­ce­ras rei­ki meis­tars. As­tro­logs esot trīs dien­nak­tis strā­dā­jis pie vi­ņa ho­ro­sko­pa un, kad pie­zva­nī­jis, tei­cis, ka vi­su iz­pē­tī­jis un re­dzot, ka viss bū­šot la­bi. Sa­vu īpa­šo at­tiek­smi pret Mi­hai­lu skaid­ro­jis ar to, ka sa­re­dzot vai­rāk ne­kā ci­ti. Tas, ko viņš sa­ska­tī­jis, tad arī li­cis pa­lī­dzēt. Vē­lāk iz­rā­dī­jies, ka abi dzī­vo te­ju kai­mi­ņu mā­jās, un ar lai­ku vi­ņiem iz­vei­do­ju­šās sir­snī­gā­kas at­tie­cī­bas.

Tik­pat zī­mī­ga bi­ju­si tik­ša­nās ar pa­zīs­ta­mo as­tro­lo­gu Alek­san­dru So­ko­lo­vu, kas no­ti­ku­si vai­rā­kus ga­dus pēc lik­te­nī­gās ie­pa­zī­ša­nās ar Vron­ski. Tā vēl­reiz ap­lie­ci­nā­ju­si, cik no­piet­na un lo­ģis­ka ir as­tro­lo­ģi­ja. Kad So­ko­lovs pra­sī­jis dzim­ša­nas da­tus, Mi­hails ne­kā­di ne­va­rē­jis pre­cī­zi at­ce­rē­ties sa­vu pa­sau­lē nāk­ša­nas brī­di, arī ie­priek­šē­jais Vron­ska sa­stā­dī­tais ho­ro­skops kaut kur bi­jis no­klī­dis, tā­pēc spē­jis ti­kai ap­tu­ve­ni no­saukt lai­ku. Brī­nu­mai­nā­kais, ka abi as­tro­lo­gi ne­at­ka­rī­gi viens no ot­ra no­nā­ku­ši pie vie­nā­da ci­pa­ra – at­šķi­rī­ba bi­ju­si vien da­žās se­kun­dēs. Tā­pat pre­cī­zi no­sau­cis vi­sus Mi­hai­la dzī­vē bū­tis­kā­kos da­tu­mus. Vi­su to ņe­mot vē­rā, ļo­ti cie­not šo zi­nāt­nes no­za­ri, tā­pēc bie­ži vien aici­not nākt uz sa­vu va­dī­to cen­tru un la­sīt lek­ci­jas. Kā­pēc pats nav iz­vē­lē­jies šo ce­ļu? Augst­as rau­dzes as­tro­lo­gus uz­ska­tot par ģē­ni­jiem, bet pats tāds no­teik­ti ne­esot. Ma­te­mā­tis­kās lie­tas no­teik­ti ne­esot vi­ņa sti­hi­ja, un to rā­dot arī ho­ro­skops. Vai­rāk pie­mī­tot tē­lai­nā do­mā­ša­na... Lai nu kā bū­tu, mek­lē­ju­mi ga­lu ga­lā no­ve­du­ši pie rei­ki. Va­rot pat teikt, ka rei­ki iz­vē­lē­ju­sies vi­ņu, jo tās nav ti­kai zi­nā­ša­nas, bet dzī­vā ener­ģi­ja. Ie­spē­jams, ka tas no­ti­cis tā­pēc, ka jau kopš bēr­nī­bas re­zo­nē­jis ar to.

Krust­ce­les un iz­vē­le

Ta­ču va­ja­dzē­ja pa­iet ga­du des­mi­tiem, lai 39 ga­du ve­cu­mā no­nāk­tu pie krust­ce­lēm. Vi­sas zī­mes rā­dī­ju­šas, ka dzī­ve kar­di­nā­li jā­mai­na, lie­kot ak­cen­tus ne­vis uz ma­te­ri­ālo (to­brīd bi­jis uz­ņē­mējs), bet ga­rī­go pa­sau­li. «Viss no­ti­ka tā maz­liet mis­tis­ki – brī­žos, kad, šķiet, esi strup­ce­ļā – pēk­šņi pa­rā­dās gais­ma tu­ne­ļa ga­lā. Ga­lu ga­lā tas ne­būt ne­iz­vēr­tās mo­ko­ši, un šķēr­šļi cits pēc ci­ta no­zu­da. Tie bi­ja svēt­ki!» teic Mi­hails. Pa­lē­nām no­nā­cis pie tā, ka gad­sim­tu mi­jā biz­ne­sam un ie­priek­šē­jam dzī­ves­vei­dam pa­tei­cis ar­die­vas. It kā ta­ču va­ja­dzē­jis būt pie­sar­dzī­gam – nav bi­jis ne ci­ta dar­ba, ne jum­ta virs gal­vas, ne ie­krā­ju­mu. Ne­kā ne­bi­ja, bet bi­ja pār­lie­cī­ba, kas jā­da­ra. Tad jau bi­jis ga­tavs kam ci­tam – ne­viens vi­ņu ne­mu­di­nā­ja to da­rīt. «Tā bi­ja iek­šē­jā ne­pie­cie­ša­mī­ba. Līdz tam ir jā­no­nāk, ne­var tā vien­kār­ši – hops, un pēk­šņi pār­tapt. Tad arī iz­vei­do­ju rei­ki «Gais­mas sko­lu», sā­ku strā­dāt kā ma­sie­ris, psiho­te­ra­peits un rei­ki sko­lo­tājs. Tas lai­kam bi­ja tik pa­rei­zi iz­vē­lēts so­lis, ka, lai gan at­gā­di­nā­ja lē­cie­nu no krau­jas, pa­tie­sī­bā aiz­ve­da pa­rei­zā vir­zie­nā. Ti­kai vē­lāk, kad rū­pī­gāk pa­pē­tī­ju as­tro­lo­ģis­kās kar­tes, iz­rā­dī­jās – bi­ja īs­tais brī­dis to da­rīt,» maz­liet do­mī­gi teic Mi­hails.

Ja tā ne­bū­tu rī­ko­jies? Vis­ti­ca­māk, vi­ņa dzī­ves ceļš jau bū­tu ap­rā­vies. Dzī­ves pie­re­dze, sma­gie pār­bau­dī­ju­mi, te­ju nā­ve (pār­dzī­vo­jis klī­nis­ko nā­vi) – tas viss iz­rā­dī­jies arī ie­gu­vums, jo nu va­rot sa­viem pa­cien­tiem un skol­nie­kiem pa­lī­dzēt grū­tos brī­žos – zi­not, kā tas ir. Zi­nā­ša­nas krā­jot, stu­dē­jis arī da­žā­das re­li­ģis­kās sis­tē­mas un ga­rī­gās mā­cī­bas, un arī tas de­vis sa­vu ar­ta­vu dzī­ves ap­jē­gā un cil­vē­ku ie­pa­zī­ša­nā. Ne­va­rot ap­gal­vot, ka da­rī­jis to ti­kai kai­las in­te­re­ses dēļ, bet tā no­ti­cis. «Es ne­ko ne­mek­lē­ju. Ne­es­mu no tiem, kas kaut ko mek­lē. Man nav tā­da pa­mu­di­nā­ju­ma. Tas viss pie ma­nis at­nāk, vien­kār­ši – jā­ie­laiž at­nā­cējs pa dur­vīm, iz­lem­jot – iet vi­ņam līdz­i vai ne,» at­zīst Mi­hails. Sā­kot­nē­ji bi­jis vai­rāk sais­tīts ar pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­cu, ta­ču ar lai­ku šī saik­ne pār­trū­ku­si. Va­rot teikt, ka vi­ņam nav ie­bil­du­mu ne pret vie­nu no re­li­ģi­jām, un ļo­ti pār­dzī­vo­jot, ja da­žā­du kon­fe­si­ju cil­vē­ki kon­flik­tē sa­vā star­pā. «Rei­ki pa­lī­dzē­ja ap­jaust ra­dī­tā­ja klāt­esa­mī­bu vi­sā, ko da­rām. Un viens no ma­niem uz­de­vu­miem ir mu­di­nāt cil­vē­kus sa­prast, ka Dievs ir lab­vē­līgs vi­siem un die­viš­ķi spē­ki iz­pau­žas it vi­sur.» Tie sa­vu iz­paus­mi ro­dot vi­sās mā­cī­bās – arī as­tro­lo­ģi­jā ir šis die­viš­ķais plāns. (As­tro­lo­ģis­kā kar­te skaid­ri pa­rā­dot, ka šie li­ku­mi dar­bo­jas at­tie­cī­bā uz vi­siem.) Tas viss dar­bo­jas ne­at­ka­rī­gi no tā, ko cil­vēks par to do­mā, kāds ir vi­ņa no­ska­ņo­jums. Tic viņš tam vai nē. Vien­al­ga, kas arī cil­vēks bū­tu – lat­vie­tis, in­die­tis, ja­pā­nis – pa­sau­li ta­ču re­dzot vie­nā­di – tās pa­šas zvaig­znes, sau­li, de­be­sis, zem­i. «Rei­ki ļā­va man at­klāt ener­ģi­ju pa­sau­li un ie­mā­cīt ci­tus kon­tak­tē­ties ar tām. Tā ir dro­ša sis­tē­ma, kas ne­kai­tē ne­vie­nam, bet pa­līdz rast mī­les­tī­bu un līdz­sva­ru. Cil­vē­cis­kā ap­zi­ņa ir ha­otis­ka – tā var gan graut, gan ra­dīt. Cik har­mo­nis­ka ir mū­su pa­sau­le, bet mēs ne­re­ti muļ­ķī­bas, nai­da un ne­ap­do­mī­bas ie­spai­dā grau­jam vie­tu, ku­rā dzī­vo­jam!»

Lik­te­nis un pār­mai­ņas

Vai va­ram ko mai­nīt sa­vā dzī­ves ce­ļā? Mi­hails pie­tu­ras pie kon­cep­ci­jas, ka pa­ma­tā lik­te­nis ir ie­rak­stīts zvaig­znēs. Ta­ču, ap­zi­no­ties sa­vus plu­sus un mī­nu­sus, cil­vēks var kar­di­nā­li mai­nīt mū­ža plū­du­mu. Jā, viņš ne­va­rēs mai­nīt sa­vu ār­ējo iz­ska­tu, sa­vu tem­pe­ra­men­tu, būs grū­ti mai­nīt rak­stu­ra bū­tī­bu, arī pa­ra­du­mus. Pat tad, ja as­tro­lo­ģis­kā kar­te rā­da, ka tu­vo­jas liels pār­bau­dī­jums – va­rot ie­vir­zīt no­ti­ku­mus ci­tā­di. Ti­kai jā­strā­dā ar se­vi, jā­mai­na sa­va at­tiek­sme pret pa­sau­li, tad daudz kas ir ie­spē­jams. «Man ir kā­da pa­zi­ņa, hi­ro­man­te (ro­ku lī­ni­ju pēt­nie­ce), kas ie­vē­ro­ju­si, ka, iz­mai­not se­vi, arī ro­ku lī­ni­jas kļūst ci­tā­dā­kas (bet ne pa­pil­lā­rās lī­ni­jas). Tā­pēc ne­drīkst no­kārt de­gu­nu un vi­sas sa­vas ne­veik­smes no­rak­stīt uz lik­te­ņa rē­ķi­na,» ir pār­lie­ci­nāts rei­ki sko­lo­tājs. Viņš šā­du at­tiek­smi ne­at­bal­stot un mē­ģi­not cil­vē­kiem ar rei­ki pa­lī­dzī­bu at­rast iz­eju no it kā bez­ce­rī­gām si­tu­āci­jām.

Vis­bie­žāk «Gais­mas sko­lā» ie­ro­das tie, kas no­nā­ku­ši krī­zes si­tu­āci­jā un mek­lē iz­eju no tās. Lūk, di­vi stās­ti. Viens: no vē­ža mirst mazs bērns. Otrs: auto­avā­ri­jā iet bo­jā dēls un ve­dek­la. Tas lai­kam ir lik­te­ņa sods, spriež abas mā­tes. Šī iek­šē­jā no­lem­tī­ba – ka ne­ko ne­va­ru da­rīt. «Es no­teik­ti es­mu pret šā­du no­stā­ju, kad cil­vēks uz­tver kon­krē­to dzī­ves pos­mu kā tī­ģe­ra krā­ti­ņu. Sak’, tū­līt nāks zvērs, ko­dīs, un ļo­ti sā­pēs. Jā, pro­tams, šie pa­vēr­sie­ni un no­ti­ku­mi, kad kāds iet bo­jā, ir ne­lo­ģis­ki un ne­sa­pro­ta­mi. Arī es ne­es­mu ra­dis at­bil­di, kā­pēc tā no­tiek. Tā vien­kār­ši no­tiek. Lo­ģis­ku iz­skaid­ro­ju­mu tam nav – it īpa­ši, ja mirst mazs bērns, kurš ta­ču nav iz­da­rī­jis ne­ko tā­du, kas va­rē­tu no­vest pie šā­da iz­nā­ku­ma. Ie­priek­šē­jās dzī­ves? Tas ir jau­tā­jums, uz ku­ru grū­ti at­bil­dēt. Pie­ņe­mu, ka tās ir un tās ie­tek­mē mū­su ce­ļu, ta­ču – kā­pēc tie­ši ša­jā dzī­vē tā no­tiek, ne­va­ru at­bil­dēt. Jo – vai var ie­do­mā­ties, kā die­viš­ķā bū­tī­ba var ļaut mirt bēr­nam? Tā­pēc es vien­kār­ši to pie­ņe­mu un ne­cen­šos no­so­dīt,» at­zīst Mi­hails. Pa­gāt­ni mēs ne­va­ram ie­tek­mēt, ti­kai nā­kot­ni, tā­pēc grem­zties un pre­pa­rēt – kurš vai­nīgs un ko va­rē­ja mai­nīt – ne­va­ja­dzē­tu. Arī Mi­hai­la ģi­me­nē – brā­lis un mā­sa no­mi­ra, ne­sa­snie­gu­ši ga­da ve­cu­mu. No­mi­ru­ši me­di­ķu no­lai­dī­bas dēļ. Tā­pēc, kad aize­jot uz ka­piem vai ska­to­ties vi­ņu fo­to­grā­fi­jas al­bu­mā, sev sa­kot – tā vien­kār­ši no­ti­ka. Ja ru­nā­jot par tik sa­rež­ģī­tiem jau­tā­ju­miem kā dzī­vī­ba un nā­ve, tad pie­tu­ro­ties pie pār­lie­cī­bas: bla­kus drū­mam, iz­dan­gā­tam ce­ļam ved arī gai­ša ta­ka. Lūk, as­tro­lo­ģi­jas un rei­ki uz­de­vums tad arī esot ap­skaid­rot cil­vē­ka ap­zi­ņu, ļaut la­bāk iz­prast pa­šam se­vi – sa­vas kļū­das un re­sur­sus. Ja to iz­do­das iz­da­rīt, tad at­ve­ras acis un per­so­na dzī­vo ap­zi­nā­ti, ne­vis peld kā sap­nī.

Ir brī­ži dzī­vē, kad pat ne­lie­la ko­rek­ci­ja, pa­doms, brī­di­nā­jums, in­tu­īci­jas čuksts var at­tu­rēt no ne­lā­ga iz­nā­ku­ma. Tas viens so­lis iz­rā­dās ļo­ti bū­tisks. Strā­dā­jot ar cil­vē­kiem, Mi­hails re­dzot tos re­sur­sus, ko pa­ši nav ap­jau­tu­ši. Rei­ki ļauj at­vērt un at­klāt sa­vas per­so­nī­bas dzī­les, kā arī pa­līdz at­tīs­tīt in­tu­īci­ju un spert to so­li pa­rei­zā vir­zie­nā. Ne­var, pro­tams, vie­nā acu­mir­klī pār­dzimt un kļūt līdz­sva­rots. Ta­ču pa­kā­pe­nis­ki to var sa­sniegt.

Krī­ze un ga­rī­gie mek­lē­ju­mi 

Diem­žēl vai­rā­kums sāk mek­lēt ci­tu ce­ļu ti­kai tad, kad vi­ņu dzī­vē ir no­ti­ku­ši kā­di sa­tri­ci­nā­ju­mi. Tie, kas mīt lab­klā­jī­bā un kam ir ga­na augsts so­ci­ālais sta­tuss, re­ti no­stā­jas uz ga­rī­gas iz­aug­smes ta­kas. Pa­ras­ti vi­ņi se­vi ne­vē­las mai­nīt – drī­zāk ci­tus. Pie jaun­ām zi­nā­ša­nām no­nāk lie­lā­ko­ties ziņ­kā­rī­bas dzī­ti. Tā vi­ņi skrie­not pa pa­sau­li – bi­ju­ši gan šur, gan tur, ti­kai tā­pēc, ka tā šķiet in­te­re­san­ti, ta­ču pa­ši pie se­vis ce­ļu ne­rod. «Gais­mas sko­lu» ir iz­gā­ju­ši daudz ļau­žu, un ne­re­ti te ie­ro­do­ties arī tie, ko sa­bied­rī­ba jau no­rak­stī­ju­si – de­gra­dē­ju­šies, ļā­vu­šies kai­tī­giem ie­ra­du­miem, ag­re­sī­vi un dus­mī­gi. Vi­ņu uz­ska­ti par se­vi un ci­tiem esot tā ie­kap­su­lē­ju­šies, ka, šķiet, mai­nīt tos ne­būs ie­spē­jams. To­mēr, at­nā­kot pat ar šā­du ba­gā­žu, ja cil­vēks kaut ne­daudz at­stā­jis va­ļā vēd­lo­dzi­ņu svai­gam gai­sam un vē­las ko mai­nīt, tad tas no­tiks. Ja šīs vēl­mes ne­būs, pa­liks tur­pat, kur ir, vai grims vēl dzi­ļāk. Ār­ējā pa­lī­dzī­ba – pa­tver­sme, zu­pas vir­tu­ve – ir va­ja­dzī­ga fi­zis­ka­jai bū­tī­bai, ta­ču tā ne­pa­līdz at­mos­ties ga­rī­gi – per­so­nī­ba tur­pi­na braukt pa tām pa­šām slie­dēm. Ir ne­pie­cie­ša­mas vie­tas, kur at­vērt acis. Jo pat tik de­gra­dē­ti ļau­dis spēj pār­tapt, pār­vēr­sties par pa­vi­sam ci­tiem cil­vē­kiem. Kad pēc tam vi­ņiem vai­cā: at­ce­ries, kā tu ie­priekš dzī­vo­ji – ne­re­ti skan at­bil­de, ka tas bi­jis pa­vi­sam cits cil­vēks. («Bū­tu in­te­re­san­ti re­dzēt, vai to var re­dzēt arī as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē – šo ie­spē­ju pār­dzimt?» pie­bilst Mi­hails.)

Ļo­ti prie­cē­jot tā­di cil­vē­ki, kas vi­sas dzī­ves ga­ru­mā spē­ju­ši sa­gla­bāt tī­ru bēr­na dvē­se­li par spī­ti vi­siem pār­bau­dī­ju­miem. «No vi­ņiem sta­ro tāds gai­šums un har­mo­ni­ja! Pat vie­dums! Ne­sen bi­ju pie ra­di­nie­kiem ma­zā cie­ma­ti­ņā Lie­tu­vā. Bi­ju pār­steigts, tur sa­sto­pot tik gai­šus, sir­snī­gus un at­klā­tus ļau­dis! Tur­klāt katrs no vi­ņiem ir at­ra­dis sev tu­vu no­dar­bi. Es ju­tos tur tik la­bi, gai­dīts – kā sens draugs,» ar prie­ku at­mi­nas Mi­hails. Esot jau gan at­zi­ņa, ka mums nā­kas sa­stapt tos, ko esam pel­nī­ju­ši vai, pār­fra­zē­jot tei­cie­nu – kā me­žā sauc, tā at­sau­cas. Pē­dē­jā lai­kā tie­šām ar­vien ma­zāk sa­sto­po­ties ar ne­gā­ci­ju pār­ņem­ta­jiem. Rei­ki kā dzied­nie­cī­bas sis­tē­mai ir arī ir šis li­kums par pie­sais­ti. Līdz­īgais pie­vel­kas – vai nu tas bū­tu ne­ga­tī­vais, vai po­zi­tī­vais. Bet ir arī past­āvī­bas li­kums. Ja tavs no­ska­ņo­jums ne­pār­trauk­ti lē­kā: ja, no vie­nas pus­es, sa­pro­ti, ka ne­va­jag sa­trauk­ties, ne­va­jag kri­ti­zēt ci­tus, vai vēl la­bāk – va­jag mī­lēt pa­sau­li, un cen­ties to ie­vē­rot stun­du, di­vas, trīs, bet tad pēk­šņi iz­ej no rām­jiem un sāc uz kā­du dus­mo­ties un pa­celt bal­si, tad, pro­tams, bu­me­rangs no­teik­ti nāks at­pa­kaļ.

Po­zi­tī­vā vai ne­ga­tī­vā sā­kot­ne

Mi­hails no­dar­bo­jas arī ar dzim­tas jau­tā­ju­miem. Pie­re­dze rā­da, ka jaun­dzi­mu­ša­jam man­to­ju­mā no­teik­ti nāks tas pūrs, ko ta­jā ie­lo­cī­ju­ši priekš­te­či. Ja ra­du sai­mē ir bi­jis vai­rāk po­zi­tī­vi ten­dē­tu sen­ču, tad arī per­so­nī­bas ie­vir­ze būs tā­da, ja – ne­ga­tī­vi, tad tas ļo­ti at­bal­so­sies arī bēr­nā: vi­ņam būs sa­rež­ģī­ti at­rast har­mo­nis­ku at­tīs­tī­bas ce­ļu un sa­rež­ģī­ti vai­rot la­bo. Tā­diem cil­vē­kiem ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma pa­lī­dzī­ba un at­balsts.

Tad, ja viņš it kā būs ti­cīgs, tas šo cil­vē­ku iek­šē­ji ne­skars. Baz­nī­cā var­būt būs pa­ze­mīgs un pū­kains, ta­ču, iz­ejot no tās, at­kal at­gūs sa­vu īs­to se­ju, kas tā­la no ga­rī­gu­ma. Sirds un dvē­se­le at­ve­ras ļo­ti grū­ti, lai kā­dus ri­tu­ālus un kā­das lūg­ša­nas skai­tī­tu. Dau­dzi ne­maz ne­spēj dzī­vot, ne­vēr­tē­jot – kā sko­lā, lie­kot at­zī­mes par to vai šo.

 «Ja tā tur­pi­nā­si dzī­vot, ne­kad ne­bū­si ap­mie­ri­nāts, jo vi­su lai­ku te­vi no līdz­sva­ra iz­si­tīs ci­tu rī­cī­ba un iz­tei­ku­mi, ne­pa­re­dzē­ti no­ti­ku­mi. Tad vi­su lai­ku sa­stap­si tos, kas te­vi ne­mīl, ne­cie­na un ne­no­vēr­tē. Va­jag se­vī iz­vei­dot to mie­ra os­tu, ku­rā rast mie­ru un mī­les­tī­bu pret se­vi. Ja tā no­tiks, tad ār­pa­sau­le te­vi ne­tra­ci­nās, lai kā­das aukas tur plo­sī­tos. Tu pa­lik­si tāds, kāds esi, un te­vi sa­lauzt ne­va­rēs,» teic meis­tars. Iek­šē­jās po­zi­tī­vās iz­mai­ņas no­teik­ti ie­tek­mēs ār­ējo pa­sau­li, jo dzī­vā ener­ģi­ja ne­kur ne­zūd, tā dar­bo­jas. Līdz­ko cil­vēks pār­slē­dzo­ties no at­zīm­ju lik­ša­nas uz sa­vu iek­šē­jo pa­sau­li, viņš uz­reiz ir mā­jās. Tas nav vieg­li ap­gūs­tams, bet ar ga­diem to var sa­sniegt.

«Ja pa­lik­si pie ve­cā do­mā­ša­nas sti­la, vi­su lai­ku būs jā­zū­dās, cik ne­tais­na, ci­nis­ka un ļau­na ir šī pa­sau­le un kā ta­jā jā­cieš. Tā tie­šām ir ļo­ti skar­ba, es to ne­no­lie­dzu – te dzī­vot nav vieg­li. Bet jā­mē­ģi­na mai­nīt se­vi, ne­cen­šo­ties mai­nīt ne­ko ci­tu. Sa­gla­bāt mie­ru se­vī, tā­dē­jā­di būt pa­sar­gā­tam pret šo skar­bo pa­sau­li – tas ir sva­rī­gā­kais. Un rei­ki var pa­lī­dzēt to stip­ri­nāt, ie­mā­co­ties uz­pil­dī­ties ar tī­ro ener­ģi­ju, at­brī­vo­jo­ties no iek­šē­jiem sa­strē­gu­miem, klie­dē­jot ha­osu un uz­la­bo­jot arī fi­zis­ko lab­sa­jū­tu. Viss ta­ču, kas ir mums ap­kārt – zie­di, ak­me­ņi, ūdens, ir pie­pil­dīts ar ener­ģi­ju. Tā var būt har­mo­nis­ka un arī grau­jo­ša. Rei­ki snieg­tā ir kā svaigs ūdens malks. Un to tu va­ri gūt jeb­ku­rā dzī­ves mir­klī un vie­tā – ap­gūs­tot šo teh­ni­ku, var sa­ņemt šo at­bal­stu, ne­būt ne­ejot nez kā­dos dzi­ļu­mos,» no­rā­da Mi­hails. Viņš esot kon­ser­va­tīvs cil­vēks un jau sen bū­tu pa­me­tis rei­ki, ja ne­bū­tu pār­lie­ci­nā­jies par tās po­zi­tī­vo ie­dar­bī­bu. Tie­sa, tās at­za­ri gan šo­brīd ir stip­ri aiz­gā­ju­ši no sa­viem pirm­sā­ku­miem un mā­cot mis­tis­kus, ša­ma­nis­kus uz­ska­tus. Bet viņš pie­tu­ro­ties pie tra­di­ci­onā­lās sis­tē­mas – tās, ku­ra, starp ci­tu, tiek iz­man­to­ta arī tra­di­ci­onā­la­jā me­di­cī­nā, pie­mē­ram, ASV klī­ni­kās.

Horoskopi

Šogad jaunmēness Strēlnieka zīmē atnāk ļoti zīmīgā, simboliskā laikā un datumā. Pirmā jaunmēness diena iestājas 1.decembrī plkst. 8:21, kad arī rietumu pasaule šīs dienas vakarā aizdedz pirmo svecīti Adventes vainagā. Daudzos jo daudzos logos tiek aizdegta cerības gaismiņu gada tumšākajā laikā, gaidot dienu, kad gaisma atkal atgriezīsies. Un kad viss sāksies atkal no jauna, bet jau citādāk.

Svarīgākais