Plū­tons pār­steidz ar daudz­vei­dī­bu un ģe­olo­ģis­ko ak­ti­vi­tā­ti

Gai­dī­tās auk­stās, tum­šās un ne­dzī­vās pa­sau­les vie­tā au­to­mā­tis­kā kos­mo­sa zon­de «New Ho­ri­zons», kas jū­li­jā sa­snie­dza Plū­to­nu, kon­sta­tē­ju­si, ka uz šī Sau­les sis­tē­mas no­ma­lē eso­šā de­bess ķer­me­ņa jo­pro­jām tur­pi­nās ģe­olo­ģis­ki pro­ce­si, bet zem le­dus kār­tas, ie­spē­jams, viļ­ņo­jas oke­āns. Un kas zi­na, var­būt ta­jā ir arī kaut kas pri­mi­tī­vām dzī­vī­bas for­mām līdz­īgs...

Pa­gai­dām gan ap­ko­po­ta ti­kai ne­lie­la da­ļa no «New Ho­ri­zons» sep­ti­ņu zi­nāt­nis­ko in­stru­men­tu sa­vāk­ta­jiem da­tiem, un mi­si­jas va­dī­tā­ji at­zi­nu­ši, ka par «pil­nu bil­di» va­rēs ru­nāt vien vai­rāk ne­kā pēc ga­da, kad būs kār­tī­gi iz­ana­li­zē­ta vi­sa in­for­mā­ci­ja un ap­spries­tas da­žā­das hi­po­tē­zes par Plū­to­na sa­gā­dā­ta­jiem pār­stei­gu­miem. To ne­trūkst jau ta­gad, un dzir­da­mas ru­nas, ka Plū­tons bū­tu pel­nī­jis, lai tam at­jau­no­tu 2006. ga­dā at­ņem­to piln­vēr­tī­gas pla­nē­tas sta­tu­su.

720 mil­jo­ni nav iz­mes­ti vē­jā

Zi­nāt­nie­ki jau paš­laik ir pār­lie­ci­nā­ti, ka 720 mil­jo­ni do­lā­ru, kas ti­ka iz­tē­rē­ti «New Ho­ri­zons» mi­si­jai, nav iz­mes­ti vē­jā un bi­ja vērts pa­gai­dīt de­vi­ņus ar pus­i ga­dus, ka­mēr zon­de vei­ca gan­drīz piec­us mil­jar­dus kilo­met­ru ga­ro ce­ļu no Ze­mes līdz Plū­to­nam, lai uz­zi­nā­tu to, kas strau­ji mai­nī­jis cil­vē­ces uz­ska­tus par pun­dur­pla­nē­tu. Īsu­mā sa­kot – tā ne­būt nav «pras­ta le­dus bum­ba», kā uz­ska­tī­ja dau­dzie skep­ti­ķi, ku­ri ie­stā­jās pret ASV Na­ci­onā­lās ae­ro­nau­ti­kas un kos­mo­sa pār­val­des (NA­SA) fi­nan­sē­ju­ma pie­šķir­ša­nu mi­si­jai.

«Mēs zi­nā­jām, ka mi­si­ja uz Plū­to­nu ne­sīs pār­stei­gu­mus, ta­ču ta­gad va­ram sa­cīt, ka re­zul­tāts pār­sniedz to, ko gai­dī­jām. Plūs­to­ši le­dā­ji, ne­pa­ras­ta virs­mas ķī­mi­ja, augs­ti un stā­vi kal­ni, kā arī bie­za dū­ma­ka at­mo­sfē­rā – Plū­tons mums no­de­mons­trē­jis pa­tie­šām in­te­re­san­tu ģe­olo­ģis­ko daudz­vei­dī­bu un uni­kā­lu rel­je­fu,» – tā jau sa­ņem­tos un da­ļē­ji ap­strā­dā­tos da­tus sa­ru­nā ar AP ko­men­tē­jis NA­SA zi­nāt­nis­kās no­da­ļas va­dī­tājs Džons Gran­sfelds. Mi­si­jas va­dī­tājs Alans Sterns, kurš tā­pat kā vi­ņa ko­lē­ģi spī­tī­gi dē­vē Plū­to­nu par pla­nē­tu, ne­vis pun­dur­pla­nē­tu, pie­bil­dis, ka ta­gad vis­da­žā­dā­ko no­za­ru spe­ci­ālis­tiem nāk­sies kriet­ni pa­lau­zīt gal­vas, lai iz­skaid­ro­tu vai­rā­kus uz Plū­to­na no­vē­ro­tos fe­no­me­nus – sā­kot ar pār­stei­dzo­šo ģe­olo­ģis­ko ak­ti­vi­tā­ti, tur­pi­not ar at­mo­sfē­ras īpat­nī­bām un bei­dzot ar vi­sas Plū­to­na sis­tē­mas (pun­dur­pla­nē­tas un vis­maz piec­u pa­va­do­ņu) uz­bū­vi.

Pēt­nie­ki jo­pro­jām ana­li­zē jau sa­ņem­to in­for­mā­ci­ju, bet jaun­u da­tu pār­sū­tī­ša­na no zon­des, kas trau­cas tā­lāk Ko­ipe­ra jos­las dzī­lēs, at­sāk­sies ti­kai sep­tem­bra vi­dū. Šis pro­cess ir diez­gan lēns (lai sig­nāls no mi­si­jas va­dī­bas cen­tra sa­snieg­tu zon­di, ne­pie­cie­ša­mas de­vi­ņas stun­das) un il­gšot pat 16 mē­ne­šus.

Oke­āns zem virs­mas?

14. jū­li­jā «New Ho­ri­zons» pa­šā­vās ga­rām Plū­to­nam ti­kai 12 500 kilo­met­ru at­tā­lu­mā, un zi­nāt­nie­kiem pir­mo rei­zi bi­ja ie­spē­ja ap­lū­kot ļo­ti de­ta­li­zē­tas de­bess ķer­me­ņa fo­to­grā­fi­jas. Ta­jās re­dza­mas vis­maz di­vas prā­vas kal­nu grē­das (vie­nā augst­ākās vir­sot­nes ir 3200 met­ru, bet ot­rā – 1600 met­ru augst­as), plašs le­dus lī­dze­nums, ku­ru at­se­viš­ķos sek­to­ros sa­da­la ne­no­sa­kā­mas iz­cel­smes «ka­nā­li», tum­šā­ki ap­ga­ba­li, kur, kā jau gai­dīts, re­dza­mi as­te­ro­īdu at­stā­tie krā­te­ri.

Ta­ču pla­ša­jā lī­dze­nu­mā šā­du krā­te­ru nav, kas li­cis zi­nāt­nie­kiem iz­da­rīt ne­pār­pro­ta­mu se­ci­nā­ju­mu – šī virs­ma ģe­olo­ģis­kos mē­ro­gos ir pa­vi­sam jaun­a. Mo­fet­fīl­das Eim­sa iz­pē­tes cen­tra ģe­ologs Džef­rijs Mūrs iz­tei­cies, ka le­dā­ji va­rē­ju­ši iz­vei­do­ties gan pirms ap­tu­ve­ni 100 mil­jo­niem ga­du, gan arī kriet­ni ne­se­nāk («kaut vai pa­gā­ju­šo­ne­dēļ»), un daudz kas lie­ci­not, ka uz Plū­to­na ģe­olo­ģis­kie pro­ce­si vēl jo­pro­jām no­rit pil­nā spa­rā. Pie­mē­ram, kon­sta­tēts, ka le­dus lau­ki, kas sedz Tom­bo ap­ga­ba­lu (no­saukts par go­du Plū­to­na pirm­at­klā­jē­jam Klai­dam Tom­bo), ir kus­tī­gi. «Šī kus­tī­ba ir ana­lo­ģis­ka le­dā­ju kus­tī­bai uz Ze­mes,» in­ter­vi­jā «Spa­ce.com» skaid­ro­jis Ala­na Ster­na viet­nieks Vil­jams Mak­ki­nons, pie­bil­stot, ka le­dus lau­kus vei­do sa­sa­lis slā­pek­lis, me­tāns un og­lek­ļa mo­no­ksīds – at­šķi­rī­bā no augst­ajiem kal­niem, ku­ru pa­ma­tā, vis­ti­ca­māk, ir pa­ras­tais jeb ūdens le­dus. «Tas ir el­pu aiz­rau­jošs at­klā­jums. Uz Plū­to­na virs­mas, kur val­da -234 grā­du tem­pe­ra­tū­ra pēc Cel­si­ja, mēs no­vē­ro­jam ak­ti­vi­tā­ti. Ir ne­pār­pro­ta­mi skaidrs, ka to va­da kā­da ener­ģi­ja,» sa­cī­jis Kor­ne­la uni­ver­si­tā­tes pla­ne­to­logs Alek­sandrs Heiss.

Ta­gad jā­mek­lē at­bil­des uz jau­tā­ju­mu, kas no­dro­ši­na šo ener­ģi­ju. Līdz šim ti­ka uz­ska­tīts, ka ģe­olo­ģis­kā ak­ti­vi­tā­te uz re­la­tī­vi ne­lie­liem de­bess ķer­me­ņiem tur­pi­nās vien tad, ja tos ie­tek­mē kā­da kriet­ni prā­vā­ka kai­mi­ņa ra­dī­tā gra­vi­tā­ci­ja – tā tas no­tiek uz at­se­viš­ķu lie­lo pla­nē­tu pa­va­do­ņiem. Ta­ču Plū­to­na ga­dī­ju­mā šis iz­skaid­ro­jums ne­der, jo tam vien­kār­ši nav šā­da ma­sī­va kai­mi­ņa. Tā­pēc aiz­vien vai­rāk un vai­rāk spe­ci­ālis­tu iz­sa­ka aiz­do­mas, ka starp Plū­to­na ko­do­lu, kas va­rē­tu sa­stā­vēt no ak­mens ie­žiem, un le­dai­no ga­ro­zu at­ro­das zem­le­dus oke­āns, pa­tei­co­ties ku­ram pun­dur­pla­nē­ta sa­gla­bā ak­ti­vi­tā­ti. Fo­to­grā­fi­jās, kas iz­ana­li­zē­tas līdz šim, gan nav re­dza­mi gei­ze­ri, ku­riem šā­dā ga­dī­ju­mā va­ja­dzē­tu vei­do­ties, ta­ču to uz­ie­ša­na, ie­spē­jams, ir ti­kai lai­ka jau­tā­jums. «New Scien­tist» rak­sta, ka ģe­olo­ģis­ko ak­ti­vi­tā­ti ie­spē­jams iz­skaid­rot arī ar ra­dio­ak­tī­viem pro­ce­siem, kas no­rit dzi­ļi pla­nē­tas dzī­lēs.

Kā­pēc Plū­tons ir ie­sar­kans?

Tik­mēr šķiet, ka uz vie­nu no jau­tā­ju­miem at­bil­di jau iz­de­vies rast. Vēl pirms zon­de bi­ja mak­si­mā­li pie­tu­vo­ju­sies Plū­to­nam, tā to in­ten­sī­vi fo­to­gra­fē­ja, un mi­si­jas va­dī­bas cen­trā zi­nāt­nie­ki brī­nī­jās par pun­dur­pla­nē­tas ie­sar­ka­no no­krā­su. Šo mīk­lu, šķiet, iz­de­vies at­mi­nēt, pa­tei­co­ties ne­ie­do­mā­ja­mi krāš­ņa­jām fo­to­grā­fi­jām, kas uz­ņem­tas brī­dī, kad «New Ho­ri­zons» jau bi­ja pa­šā­vu­sies ga­rām pun­dur­pla­nē­tai un tā at­ra­dās starp zon­di un Sau­li – fak­tis­ki lo­kā­la Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā.

Šā­dā vei­dā iz­de­vies no ne­pa­ras­ta ra­kur­sa no­fo­tog­ra­fēt Plū­to­na at­mo­sfē­ru, kon­sta­tē­jot ta­jā dī­vai­nu dū­ma­ku jeb mig­lu. Viens no tās slā­ņiem at­ro­das ap­tu­ve­ni 80, bet otrs – 130 kilo­met­ru augs­tu­mā, rak­sta AP. Tiek uz­ska­tīts, ka dū­ma­ka vei­do­jas, Sau­les ul­tra­vi­ole­ta­jam sta­ro­ju­mam re­aģē­jot ar at­mo­sfē­rā eso­šo me­tā­nu. Šīs re­ak­ci­jas re­zul­tā­tā ro­das sa­rež­ģī­tas ogļ­ūdeņ­ra­žu gā­zes, kas at­mo­sfē­ras auk­sta­jos ap­ga­ba­los kon­den­sē­jas uz le­dus pu­tek­ļiem, ra­dot dū­ma­ku. Ta­ču tā­lāk se­ko pats in­te­re­san­tā­kais – ul­tra­vi­ole­tā sta­ro­ju­ma ie­tek­mē no dū­ma­kas ro­das sa­rež­ģī­tas or­ga­nis­kās mo­le­ku­las to­lī­ni, kas pēc tam glu­ži kā lie­tus no­līst uz Plū­to­na virs­mas, pie­šķi­rot tai sar­ka­nī­go no­krā­su. Starp ci­tu, sa­ska­ņā ar da­žām hi­po­tē­zēm, to­lī­ni uz­ska­tā­mi par «dzī­vī­bas ķī­mis­ka­jiem priekš­te­čiem», ir ver­si­ja, ka sa­vu­laik ko­mē­tas tos at­ne­su­šas uz Zem­i un tie kal­po­ju­ši kā pa­mats, lai uz mū­su pla­nē­tas ras­tos dzī­vī­ba. Šīs hi­po­tē­zes pie­kri­tē­ji jau ta­gad ska­ļi spriež, ka uz Plū­to­na, pre­cī­zāk – tā zem­le­dus oke­ānā, va­rē­tu past­āvēt kā­das pri­mi­tī­vas dzī­vī­bas for­mas, ta­ču in­ter­ne­ta zi­ņu viet­ne «Li­veS­cien­ce.com» uz­sver, ka hi­po­tē­zei par to, ka dzī­vī­bu uz Ze­mes at­ne­su­šas tie­ši ko­mē­tas, ir daudz pre­ti­nie­ku, ku­ru ar­gu­men­ti arī ir sa­mē­rā pār­lie­ci­no­ši.

In­te­re­san­ti, ka līdz šim veik­tās te­orē­tis­kās ap­lē­ses un da­to­rmo­de­lē­ša­na lie­ci­nā­ja, ka dū­ma­ka virs Plū­to­na var vei­do­ties, lie­lā­kais, 30 kilo­met­ru augs­tu­mā, un no­vē­ro­ju­mu iz­skaid­ro­ša­na ir vēl vie­na mīk­la, kas zi­nāt­nie­kiem jā­ri­si­na. Tik­mēr Alans Sterns jūs­mo­jis par šo at­tē­lu skais­tu­mu. «Man vār­da tie­šā no­zī­mē at­kā­rās žok­lis, kad ie­rau­dzī­ju fo­to­grā­fi­ju, ku­rā bi­ja re­dza­ma Ko­ipe­ra jos­lā eso­šas pla­nē­tas at­mo­sfē­ra. Tas man at­gā­di­nā­ja, ka kos­mis­kie pē­tī­ju­mi nav ti­kai pār­stei­dzo­ši at­klā­ju­mi, bet arī pār­stei­dzošs skais­tums,» viņš tei­cis.

Aiz­vien ma­zāks un ma­zāks

Hār­var­da-Smit­so­na As­tro­fi­zi­kas cen­tra va­do­šais spe­ci­ālists Skots Ken­jons starp­tau­tis­ka­jām zi­ņu aģen­tū­rām at­gā­di­nā­jis arī par ci­tu «New Ho­ri­zons» sa­vāk­to in­for­mā­ci­ju, kas ir ga­na in­te­re­san­ta. No­vē­ro­jot pun­dur­pla­nē­tu ar te­le­sko­piem, kas at­ro­das uz Ze­mes, un pat kos­mis­ko te­le­sko­pu «Hub­ble», tā pa­tie­šām iz­ska­tī­ju­sies kā zvaig­žņu pu­tek­lī­tis, un at­tē­li ļā­vu­ši iz­da­rīt ļo­ti maz se­ci­nā­ju­mu. Ta­gad pre­ci­zēts, ka Plū­to­na di­ametrs ir 2370 kilo­met­ru jeb par 80 kilo­met­riem vai­rāk, ne­kā ti­ka lēsts līdz šim. Ci­ta star­pā tas no­zī­mē, ka Plū­tons to­mēr ir lie­lāks par ci­tu Sau­les sis­tē­mas no­ma­lē eso­šo de­bess ķer­me­ni Erī­du, un šis at­klā­jums iz­sit trum­pi no ro­kām tiem, ku­ri ap­gal­vo­ja, ka Plū­tons nav dē­vē­jams par piln­vēr­tī­gu pla­nē­tu kaut vai tā­pēc vien, ka tā di­ametrs ir ma­zāks ne­kā ci­tam Ko­ipe­ra jos­las ob­jek­tam.

Sa­vu­kārt pla­nē­tas blī­vums iz­rā­dī­jies ma­zāks, ne­kā zi­nāt­nie­ki bi­ja rē­ķi­nā­ju­ši – tas no­zī­mē, ka Plū­to­na sa­stā­vā ir lie­lāks le­dus un ma­zāks ie­žu dau­dzums.

Pa­ma­tī­gu pār­stei­gu­mu sa­gā­dā­ju­si arī pun­dup­la­nē­tas at­mo­sfē­ra. «New Ho­ri­zons» zi­nāt­nis­ko in­stru­men­tu mē­rī­ju­mi lie­ci­na, ka tā snie­dzas ap­tu­ve­ni 1600 kilo­met­ru augs­tu­mā. Ļo­ti re­ti­nā­tās at­mo­sfē­ras aug­šē­jie slā­ņi sa­stāv no mo­le­ku­lā­rā slā­pek­ļa, bet apakš­ējos fik­sēts me­tāns, etāns un ci­ti ogļ­ūdeņ­ra­ži. At­mo­sfē­ras spie­diens pie pa­šas pun­dur­pla­nē­tas virs­mas ir ap­tu­ve­ni 100 000 rei­žu ma­zāks ne­kā Ze­mei, tās tur­bu­len­ce esot ne­lie­la, to­mēr virs Plū­to­na virs­mas mēdz vei­do­ties vējš, ku­ra āt­rums ne­pār­sniedz 2 met­rus se­kun­dē. Iz­teik­ta hi­po­tē­ze, ka šis vējš sek­mē ero­zi­ju un even­tu­ālo gei­ze­ru iz­me­šus iz­nē­sā pa vi­su pun­dur­pla­nē­tas virs­mu.

Vēl viens at­klā­jums lie­ci­na, ka Plū­tons ar kat­ru die­nu kļūst aiz­vien ma­zāks un ma­zāks, ik die­nas zau­dē­jot 500 ton­nu ma­sas. Tas sais­tīts ar tā dē­vē­to plaz­mas as­ti. Maikls Sa­mmerss, kurš at­bild par šo pē­tī­ju­mu da­ļu, skaid­ro­jis, ka mo­le­ku­lā­rais slā­pek­lis spēj pār­va­rēt vā­jo pun­dur­pla­nē­tas gra­vi­tā­ci­ju. Plaz­mas as­ti vei­do Sau­les ul­tra­vi­ole­tā sta­ro­ju­ma jo­ni­zē­tās slā­pek­ļa mo­le­ku­las. Zi­nāt­nieks at­gā­di­nā­jis, ka šis pro­cess ir rak­stu­rīgs arī tā­dām pla­nē­tām kā Marss un Ve­ne­ra, ta­ču uz tām tas nav tik straujš. «Mēs zi­nā­jām, ka Plū­tons zau­dē ma­su, ta­ču ne­do­mā­jām, ka tas no­tiek tik strau­ji,» sa­cī­jis Maikls Sa­mmerss. Pēt­nie­kiem vēl ir jā­nos­kaid­ro, vai šis pro­cess bi­jis ilg­stošs, vai arī sā­cies re­la­tī­vi ne­sen. «Ja tas ir past­āvīgs, tā­tad sa­vas past­āvē­ša­nas lai­kā Plū­tons zau­dē­jis tik daudz slā­pek­ļa, kas ir ek­vi­va­lents līdz pat div­ar­pus kilo­met­ru bie­zam le­dus slā­nim,» uz to, ka pun­dur­pla­nē­ta kād­reiz bi­ju­si prā­vā­ka, no­rā­da «New Scien­tist».

Līdz šim mi­si­jas spe­ci­ālis­ti lie­lā­ko uz­ma­nī­bu pie­vēr­su­ši tie­ši Plū­to­nam, ta­ču «New Ho­ri­zons» sa­vā­ku­si arī ie­vē­ro­ja­mu dau­dzu­mu in­for­mā­ci­jas par trim no tā piec­iem pa­va­do­ņiem – Ha­ro­nu, Nik­ti un Hid­ru. Ke­ti­ja Ol­ki­na, ku­rā strā­dā mi­si­jas va­dī­bas cen­trā (tas at­ro­das Džo­na Hop­kin­sa uni­ver­si­tā­tes Lie­tiš­ķās fi­zi­kas la­bo­ra­to­ri­jā), sa­ru­nā ar zi­ņu aģen­tū­ru AP stās­tī­ju­si, ka arī Ha­rons rel­je­fa zi­ņā iz­rā­dī­jies ne­gai­dī­ti daudz­vei­dīgs un uz tā eso­šās aizas, kan­jo­ni un klin­tis lie­ci­not par ģe­olo­ģis­ko ak­ti­vi­tā­ti, kas bei­gu­sies re­la­tī­vi ne­sen vai tur­pi­nās pat paš­laik. «New Ho­ri­zons» sa­vāk­tie da­ti pa­lī­dzēs arī no­skaid­rot, kā mij­ie­dar­bo­jas Plū­tons ar Ha­ro­nu. «Tie abi vei­do uni­kā­lu pār­i. Ha­rons ir ti­kai di­vas rei­zes ma­zāks par Plū­to­nu un ti­kai sep­ti­ņas rei­zes vieg­lāks. Tas ļauj šo sis­tē­mu uz­ska­tīt par bi­nā­ro pla­nē­tu,» sa­cī­jis Skots Ken­jons.

AS­TRO­LO­ĢIS­KĀ UZ­ZI­ŅA                   

Plū­to­na spē­cī­gā ener­ģi­ja

As­tro­lo­ģi­ja tā­pat kā ci­tas zi­nī­bas at­tīs­tās un iet līdz­i lai­kam. Rie­tu­mu sis­tē­mās līdz­ās tā dē­vē­ta­jam «sep­te­ne­ram», ku­rā ie­tilpst Sau­le, Mē­ness, Mer­kurs, Ve­ne­ra, Marss, Ju­pi­ters un Sa­turns, sa­vu vie­tu ie­ņē­mu­šas arī pē­dē­jos gad­sim­tos at­klā­tās pla­nē­tas – Urāns, Nep­tūns un arī pun­dur­pla­nē­ta Plū­tons, kas tiek uz­ska­tī­ta par ļo­ti spē­cī­gu ener­ģi­jas ne­sē­ju.

Plū­tons, līdz­ās Mar­sam, ir Skor­pi­ona pla­nē­ta, un tās «pār­val­dī­bā» at­ro­das tā­das no­piet­nas tē­mas kā glo­bā­las pār­mai­ņas, va­ras trans­for­mā­ci­ja, ka­ri, atom­ener­ģi­ja, ka­tas­tro­fas, slēp­tā va­ra, lie­las va­lū­tas re­zer­ves, te­ro­risms, okul­tisms, nā­ve un pār­dzim­ša­na u.c. Mun­dā­na­jā jeb val­stu un glo­bā­lo no­ri­šu as­tro­lo­ģi­jas no­vir­zie­nā Plū­to­nam tiek pie­šķir­ta lie­la no­zī­me. Šo­brīd Plū­tons at­ro­das Me­žā­ža zī­mē (līdz 2024. ga­dam), kas no­rā­da uz pār­mai­ņām līdz­ši­nē­jā pa­sau­les kār­tī­bā. Me­žā­ža zo­di­aka zī­me as­tro­lo­ģi­jā sais­tās ar sta­bi­li­tā­ti, vi­su fun­da­men­tā­lo, ar no­teik­tiem li­ku­miem un pa­sau­les lie­tu kār­tī­bu. Plū­to­na at­ra­ša­nās Me­žā­ža zī­mē no­rā­da uz to, ka ve­cā kār­tī­ba tiek dru­pi­nā­ta.

At­ska­to­ties vēs­tu­rē (kaut arī Plū­tons to­laik vēl ne­bi­ja at­klāts, tas ne­no­zī­mē, ka ne­bi­ja tā ie­tek­mes), ir vērts pie­mi­nēt da­žus bū­tis­kus vēs­tu­res no­ti­ku­mus. Pie­mē­ram, 16. gad­sim­tā, kad Plū­tons at­ra­dās Me­žā­zī, Eiro­pā sā­kās re­for­mā­ci­jas kus­tī­ba, sa­vu­kārt spā­ņu ko­lo­ni­za­to­ri iz­nī­ci­nā­ja trīs lie­las kul­tū­ras: mai­ju, ac­te­ku un in­ku, bet 18. gad­sim­tā (Plū­tons Me­žā­zī 1762–1777) vei­do­jās jaun­as po­li­tis­kās un eko­no­mis­kās struk­tū­ras. To­laik iz­vei­do­jās arī Ame­ri­kas Sa­vie­no­tās Val­stis.

Da­ži as­tro­lo­gi cil­vē­ku in­di­vi­du­āla­jās as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs Plū­to­nu īpa­ši vē­rā ne­ņem, bet da­ži tam to­mēr pie­vērš uz­ma­nī­bu. Ga­da cik­lā, as­tro­lo­ģis­kās kar­tes sek­to­rā, ku­rā tas at­ro­das, ie­spē­ja­mas bū­tis­kas pār­mai­ņas. Sa­vu­kārt pa­mat­ho­ros­ko­pā Plū­to­na at­ra­ša­nās sek­to­rā cil­vē­kam do­ta lie­la ener­ģi­ja, kas jā­iz­man­to un «jā­dar­bi­na» po­zi­tī­vā vir­zie­nā. In­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā Plū­tons sais­tās ar ga­ra ener­ģi­ju, trans­for­mā­ci­jām, tā ir ga­rī­gā sko­lo­tā­ja pla­nē­ta, kā arī var no­rā­dīt uz okul­tām spē­jām un gaiš­zi­nī­bu.

Plū­tons nes sev līdz­i arī aiz­sau­les tē­mu, un to pē­ta arī sais­tī­bā ar ve­se­lī­bas pro­blē­mām vai dzī­vī­bas ap­drau­dē­ju­miem. Se­no ro­mie­šu mi­to­lo­ģi­jā Plū­tons bi­ja mi­ru­šo val­stī­bas vald­nieks. Pēc uz­va­ras pār ti­tā­niem un gi­gan­tiem brā­ļi Zevs, Po­sei­dons un Plū­tons sa­da­lī­ja pa­sau­les tel­pu. Plū­to­nam ti­ka pa­ze­me, un viņš val­dī­ja pār mi­ru­ša­jām dvē­se­lēm. Dievs bi­ja tik «vies­mī­līgs», ka ne­lai­da ne­vie­nu prom un no vi­ņa val­stī­bas ne­bi­ja ie­spē­jams at­griez­ties. Da­žos mī­tos Plū­to­na vārds sais­tās arī ar mil­zu ba­gā­tī­bām.

Pa­gā­ju­ša­jā gad­sim­tā jaun­at­klā­to pla­nē­tu no­saukt Plū­to­na vār­dā ie­ro­si­nā­ja 11 ga­dus ve­cā skol­nie­ce Ve­ni­sa Bēr­ni­ja no Oks­for­das. Vi­ņa aiz­rā­vās ne ti­kai ar as­tro­no­mi­ju, bet arī ar mi­to­lo­ģi­ju.

Sa­ga­ta­vo­ju­si Gu­na Kār­kli­ņa