Psihoterapeits stāsta, kā mūsdienās izbēgt no stresa

© f64

Ik­die­nas stre­su uz­tve­ram kā ne­mī­la­mu, bet ne­iz­bē­ga­mi pie­ķē­dē­tu dzī­ves­bied­ru – ne­ko da­rīt, kaut kā jā­sa­dzī­vo. Psiho­te­ra­peits An­sis Jur­ģis Sta­bin­gis at­mas­ko mū­su do­mā­ša­nas kļū­das, kas ce­men­tē mal­dī­gos pie­ņē­mu­mus, ka no stre­sa mūs­die­nās iz­bēgt ne­var. Var. Un va­jag. Kā to iz­da­rīt? At­bil­des la­sī­tā­ji var mek­lēt ša­jā in­ter­vi­jā ar psiho­te­ra­pei­tu Sta­bin­gi.

– Šķiet, ir tik ie­ras­ti pa­teikt «man ir stress», bet, to sa­kot, diez vai aiz­do­mā­ja­mies, kas īs­ti no­tiek. Jo stress – tas ta­ču ir nor­mā­li. Pie­ļau­ju, ka vai­rums «stre­so­tā­ju» nav pat for­mu­lē­ju­ši, kas vi­ņiem ra­da stre­su. Vai tam ir de­fi­nī­ci­ja?

– Jā, ir. Han­sa Sel­jes (pa­sau­lē pa­zīs­ta­mais Ka­nā­das en­do­kri­no­logs, kurš ra­dī­jis un at­tīs­tī­jis mā­cī­bu par stre­su – red.), kas šo jē­dzie­nu ie­vie­sa, pie­dā­vā­tais for­mu­lē­jums ir: stress ir or­ga­nis­ma ne­spe­ci­fis­ka re­ak­ci­ja uz kai­ri­nā­ju­mu, ap­drau­dē­ju­mu. Stress ir or­ga­nis­ma re­ak­ci­ja uz kā­du sa­rež­ģī­tu si­tu­āci­ju. Stre­su pē­ta me­di­cī­nā. Ar hor­mo­nu, sie­ka­lu, urī­na, asins ana­lī­zēm var no­teikt, cik augsts ir stre­sa lī­me­nis. Bet stress ir ļo­ti sais­tīts ar psiho­lo­ģi­ju, ar to, kā cil­vēks redz pa­sau­li, se­vi un kā sa­prot to, kas no­tiek.

– Tas ir sais­tīts ar do­mā­ša­nu? Stress ir prā­ta kon­struk­ci­ju re­zul­tāts?

– Jau­tā­jums, ko sa­pro­tam ar do­mā­ša­nu. Tas nav vie­nī­gais mū­su pro­cess. Vai vēr­tē­ša­na ir do­mā­ša­na? Vai vē­ro­ša­na ir do­mā­ša­na? Man lie­kas, ka sā­ku­mā mēs re­dzam lie­tas, vē­ro­jam tās, pa­ma­nām, ka kaut kas no­tiek. Kāds pie­zva­na, kaut ko uz­zi­nām. Tā nav do­mā­ša­na. Man šķiet, ka do­mā­ša­na sā­kas pēc tam. Otrs pro­cess ir, kad vēr­tē­jam: pa­tīk, ne­pa­tīk. Bet tā arī vēl nav do­mā­ša­na. Do­mā­ša­na ir in­for­mā­ci­jas ap­strā­de, ana­lī­ze, sa­lī­dzi­nā­ša­na, iz­vēr­tē­ša­na. To ir vērts no­da­līt at­se­viš­ķi, jo prā­ta fun­kci­jām ir da­žā­di lie­to­ju­mi un se­kas. Kāds ir stre­sa ra­ša­nās psiho­lo­ģis­kais me­hā­nisms? Kad no­nā­kam si­tu­āci­jā vai si­tu­āci­ja at­nāk pie mums, tad iz­vēr­tē­jam trīs lie­tas. Pirm­ā – ko si­tu­āci­ja no ma­nis pra­sa, ko man va­ja­dzē­tu da­rīt, kā man va­ja­dzē­tu tikt ga­lā, un ot­rā – cik daudz man ir re­sur­su, ko es va­ru likt pre­tī. Ja pra­sī­bas ir lie­lā­kas par re­sur­siem, tad ie­stā­jas stress. Bet āķis ir tāds, ka 99 pro­cen­tos, tā­tad ab­so­lū­tā vai­ru­mā ga­dī­ju­mu, vēr­tē­ju­mi ir ne­adek­vā­ti. Res­pek­tī­vi, si­tu­āci­ja ne­pra­sa tik daudz, kā mums šķiet.

– Kā­pēc mēs tā pār­spī­lē­jam?

– Tās ir uz­tve­res kļū­das. Mēs do­mā­jam, iz­vēr­tē­jam, re­dzam ne­pa­rei­zi. Bet mū­su ie­spē­jas nav tik ma­zas, kā paš­iem šķiet, mēs va­ram daudz vai­rāk. Vēl mē­dzam do­māt – ja es to ne­iz­da­rī­šu, tad no­tiks tas un tas, un tas. Tā ir tre­šā lie­ta, ko iz­vēr­tē­jam – kas būs, ja ne­no­tiks tā, kā esam iz­do­mā­ju­ši? Bet tad tā būs jaun­a si­tu­āci­ja un jaun­i re­sur­si. Mēs pa­ši daudz ko pie­do­mā­jam klāt.

– Zi­nu, ka jū­su ko­lē­ģi ne­pie­krīt cil­vē­ku da­lī­ju­mam četr­os ti­pos at­ka­rī­bā no tem­pe­ra­men­ta: ho­le­ri­ķi, san­gvi­ni­ķi, me­lan­ho­li­ķi un fleg­ma­ti­ķi. Vis­pā­rī­gi vēr­tē­jot, vai va­rē­tu ap­gal­vot, ka no­teik­ta ti­pa cil­vē­ki ātr­āk sa­trau­cas ne­gai­dī­tās si­tu­āci­jās, bet ci­ti ir mie­rī­gā­ki? Pie­mē­ram, fleg­ma­ti­ķis stre­su ne­kad ne­iz­ju­tīs tā kā ho­le­ri­ķis?

– Es arī ik­die­nā ne­iz­man­to­ju tos ti­pus. Ja jau ek­sis­tē da­žā­di ti­pi, tad tie ek­sis­tē kā da­žā­di rak­stu­ri vai tem­pe­ra­men­ti, un tas no­zī­mē, ka vi­ņi da­žā­di re­aģē uz si­tu­āci­jām. Un vie­na no re­ak­ci­jām ir arī uz stre­su ra­do­šām si­tu­āci­jām. Ar to arī vi­ņi at­šķi­ras. Var pa­teikt, ka šis tips re­aģē at­šķi­rī­gi, bet kā tu di­ag­nos­ti­cē­ji, ka viņš ir cits tips? Tā­pēc, ka re­aģē at­šķi­rī­gi. Tas ne­ko ne­pa­skaid­ro. Pro­tams, ka cil­vē­ki re­aģē at­šķi­rī­gi, bet jau­tā­jums ir – kā­pēc? Lie­lā mē­rā tā ir mū­su fi­zi­olo­ģi­ja – ķer­me­ņa ti­pis­kās re­ak­ci­jas, cik ātr­i ner­vu sis­tē­ma uz­bu­di­nās, cik il­gi uz­bu­di­nā­jums pa­liek, cik ātr­i no­plok. Bet pat fi­zi­olo­ģis­ka­jā lī­me­nī hor­mo­nu, kas mūs uz­bu­di­na un no­mie­ri­na, ra­žo­ša­nu lie­lā mē­rā ie­tek­mē sma­dze­nes. Sma­dze­nes sū­ta sig­nā­lus, bet sma­dze­ņu dar­bī­bu ie­tek­mē mū­su do­mā­ša­na un uz­tve­re. Ik­die­nas lī­me­nī cil­vēks var mai­nīt sa­vu do­mā­ša­nu un var to mai­nīt ļo­ti spē­cī­gi. Tas no­zī­mē – mai­nīt arī ķer­me­nis­kās re­ak­ci­jas. Ir pē­tī­ju­mi, ka tā tas tie­šām ir.

– Tas no­zī­mē, ka stre­sa si­tu­āci­jā pirm­ā būs ķer­me­nis­kā re­ak­ci­ja un ti­kai pēc tam sāk­šu ana­li­zēt, kas no­tiek, ko va­ru da­rīt?

– Nē. Ja jūs kaut ko ne­pa­ma­nāt, ne­re­dzat, tad stre­sa ne­būs. Pa­ma­nī­ša­na ir kog­ni­tī­va fun­kci­ja. Kaut kas čab krū­mos, kāds nāk aiz mu­gu­ras. Mēs to pa­ma­nām, mū­su sma­dze­nes ap­strā­dā šo in­for­mā­ci­ju un iz­da­ra se­ci­nā­ju­mu, ka tas ir bīs­ta­mi. Un tad sā­kas! Ja to ne­pa­ma­nāt, tad stre­sa nav, to ne­kas ne­ra­da.

– Nu vai zi­nāt, ja nak­tī aiz mu­gu­ras skan so­ļi, kā lai ne­no­bīs­tas? Kā lai sev ie­stās­ta, ka nav jā­ie­do­mā­jas ļau­nā­kais sce­nā­rijs?

– Tā vēl nav do­mā­ša­na, bet pri­mā­rā iz­vēr­tē­ša­na – kas tas ir? Il­gu lai­ku tra­di­ci­onā­lā Rie­tu­mu psiho­lo­ģi­ja do­mā­ja, ka ar to ne­ko ne­var da­rīt. Bet ir cil­vē­ki, kas ir pie­tie­ka­mi il­gu lai­ku strā­dā­ju­ši ar se­vi, tie ir bu­dis­tu mū­ki, kas pat ša­jā lī­me­nī to var iz­mai­nīt. Grā­ma­tā «Des­truk­tī­vās emo­ci­jas» ir ap­rak­stī­ti eks­pe­ri­men­ti. Mū­kam bla­kus iz­šauj ar liel­ga­ba­lu, bet viņš mie­rī­gi sēž. Rie­tu­mu zi­nāt­nie­ki uz­ska­ta, ka to ne­var mai­nīt, tas ir fi­zi­olo­ģis­ki dzi­ļi ie­ko­dēts. Ja il­gu lai­ku strā­dā ar sa­vām sma­dze­nēm, to var mai­nīt. Pro­tams, vi­si ne­bū­sim mū­ki, bet ja pa­ie­sim kaut ne­lie­lu ga­ba­li­ņu vi­ņu lī­me­nī, uz­reiz re­dzē­sim, ka stre­sa lī­me­nis krī­tas. Ka ir ne ti­kai stre­sors – kaut kas čab vai nāk, bet ie­rau­dzīt, kā es uz to re­aģē­ju, ie­pa­zīt se­vi. Tas, ko da­ra mū­ki un ko ne­da­ra Rie­tu­mu cil­vē­ki – ie­pa­zīt se­vi un ie­rau­dzīt, kā strā­dā mans prāts. Kas no­tiek ma­nī tad, kad kaut kas no­tiek ār­pu­sē? Ja cil­vēks pie­tie­ka­mi il­gi un sis­te­mā­tis­ki se­vi vē­ro­tu, viņš ie­rau­dzī­tu – ā, no­tiek tas, es to iz­vēr­tē­ju, un ta­gad man lie­kas, ka tas ma­ni ap­draud. Un tā tā­lāk.

– Vai stre­sa si­tu­āci­jas vieg­lāk pār­var elas­tī­gi do­mā­jo­ši cil­vē­ki, ku­ri ļau­jas, ne­vis cen­šas kon­tro­lēt kat­ru si­tu­āci­ju un se­vi? Kon­ser­va­tī­vi cil­vē­ki va­rē­tu grū­tāk pie­lā­go­ties ne­gai­dī­tai si­tu­āci­jai, vi­ņi grib pre­cī­zi zi­nāt, kā būs, kas no­tiks.

– Pro­tams. Pa­sau­le vi­su lai­ku ir plūs­to­ša, mai­nī­ga. Mē­ģi­nā­ju­mi kon­tro­lēt to, kas mai­nās, ir ne­prāts. Tas nāk no fun­da­men­tā­las ne­dro­šī­bas par se­vi, sa­vu vie­tu pa­sau­lē, tas ir sa­va vei­da stress. Mē­ģi­nā­ju­mi kon­tro­lēt no­zī­mē kaut ko pa­da­rīt fik­sē­tu, lai at­bilst ma­nai ide­jai, priekš­sta­tam, vēl kaut kam ci­tam. Bet dzī­vē ir ci­tā­di – jo dzī­vāks, jo kus­tī­gāks, jo plūs­to­šāks. Plūs­to­šas lie­tas kon­tro­lēt ir ļo­ti grū­ti. Pat ne­ie­spē­ja­mi. Arī mēs esam dzī­vi un kus­tī­gi, un tā­pēc prā­tī­gāk ir mā­cī­ties dzī­vot ta­jā plūs­mā un būt elas­tī­gam, būt kā ūde­nim. Tad, pro­tams, stre­sa ir ma­zāk, jo va­ja­dzī­ba kon­tro­lēt ro­das no da­žā­dām fan­tā­zi­jām par to, kā ir un ko mums va­jag.

– Ko no ma­nis gai­da…

– Jā. Un ko es gai­du no dzī­ves.

– Ša­jā ga­dī­ju­mā cil­vēks pats iz­rok sev bed­ri, re­gu­lā­ri ra­dot stre­sa si­tu­āci­jas.

– Tā var teikt. Bet ir maz­liet muļ­ķī­gi cil­vē­kus vai­not, jo vi­ņi to ne­zi­na. Vi­ņiem tā ir ie­mā­cīts. Vi­ņiem ir ie­mā­cīts, ka ir jā­sat­rau­cas, ka dzī­ve ir bries­mī­ga, ka vi­sur ir drau­di. To ir ie­mā­cī­ju­ši ve­cā­ki, bet vi­ņiem – vi­ņu ve­cā­ki. Tā tas tiek pār­man­tots no pa­au­dzes pa­au­dzē. Cil­vē­ki nav mā­cī­ti mie­rī­gi iz­tu­rē­ties vai ci­tā­dāk iz­vēr­tēt no­tie­ko­šo.

– Kā­da ir jū­su pro­fe­si­onā­lā pie­re­dze – vai pro­tam kon­sta­tēt stre­sa si­tu­āci­jas sa­vā dzī­vē?

– Stre­sam ir da­žā­das iz­paus­mes, fā­zes un sta­di­jas. Viens ir sa­trau­kums kā­dā si­tu­āci­jā. Kad tā bei­dzas, pār­iet arī sa­trau­kums. Bet cil­vēks var at­ras­ties sa­sprin­gu­mā il­gu lai­ku, un tad tas ar lai­ku ne­iz­bē­ga­mi kļūst par hro­nis­ku stre­su un ie­spai­do fi­zis­ko ve­se­lī­bu. Va­ram ru­nāt par jē­dzie­nu, kas iz­gā­jis no ap­ri­tes – par men­tā­lo jeb ga­rī­go, jeb emo­ci­onā­lo hi­gi­ēnu. Mēs maz­gā­jam mu­ti un zo­bus, trau­kus un ro­kas, fi­zis­kā lī­me­nī hi­gi­ēnu ie­vē­ro­jam, jo zi­nām – ja to ne­da­rām, būs dis­kom­forts un va­ram sa­slimt. Bet men­tā­lā lī­me­nī gan to ne­ie­vē­ro­jam un ne­zi­nām, ka kaut ko va­jag da­rīt ar sa­vu prā­tu, do­mā­ša­nu, uz­tve­ri, sma­dze­nēm. Ar dvē­se­li un psi­hi. Un va­jag re­gu­lā­ri da­rīt. Cik stun­das die­nā mēs vel­tām tī­rī­bai? Pa­ši maz­gā­ja­mies, maz­gā­jam ma­tus, trau­kus, drē­bes, dzī­vok­li maz­gā­jam. Vi­dē­ji die­nā tās būs pat stun­das. Un, pro­tams, ir sest­die­na, kad vi­sa die­na pa­iet tī­rot un maz­gā­jot. Un cik lai­ka vel­tām prā­ta sa­kop­ša­nai? Ļo­ti bie­ži tā ir nul­le. Ci­ta lie­ta, ka ne­zi­nām, ka tas ir jā­da­ra. Ja cil­vē­ki ne­pa­zīst stre­sa se­kas, stre­sa iz­paus­mes, tad var dzir­dēt: ne­va­ru tikt ga­lā, jū­tos iz­de­dzis. Bet vi­ņi ne­sa­prot, kā­pēc tā no­ti­cis. Tā diem­žēl ir.

– Ir gan tā­di, ku­ri prot ve­se­lī­bas kai­tes pie­dē­vē stre­sam. Vi­ņi zi­na – kuņ­ģis man sāp no stre­sa. Un ko tā­lāk?

– Vai vi­ņi kaut ko mai­na un cik ra­di­kā­li to da­ra? Cik no­piet­ni pa­sa­ka: man tas ir pā­rāk liels stress, es to vairs ne­da­rī­šu? Pa­teik­šu pie­mē­ru. Tele­vī­zi­jā re­gu­lā­ri rek­la­mē tab­le­tes no pār­ēša­nās tā vie­tā, lai ne­pār­ēs­tos. Vai cil­vē­ki ne­sa­prot, ka tas ir ab­surds? Tiek pa­sniegts, ka ir pil­nī­gi nor­mā­li vis­pirms sa­ēs­ties, pēc tam kaut ko ie­dzert, lai ne­bū­tu sma­gu­ma sa­jū­tas. Tā­da at­tiek­sme pret se­vi ir ab­sur­da.

– Vis­pār jau lo­ģis­ki – ne­pār­ēdies, tad ne­va­ja­dzēs dzert «at­vieg­lo­ju­ma» tab­le­tes. Jā­se­ci­na, ka cil­vēks do­mā gan, bet ne­ana­li­zē. Ne sa­vu ri­jī­bu, ne jū­su mi­nē­tās rek­lā­mas pie­dā­vā­ju­mu.

– Viņš do­mā pa­vi­sam kaut ko ci­tu, ne­redz lie­tas kop­sa­ka­rī­bā ar cē­lo­ni un se­kām. Ne­redz, ka kat­rai rī­cī­bai ir se­kas, ka ir ie­spē­jams kaut ko mai­nīt. Tās ir do­mā­ša­nas kļū­das.

– Cil­vē­ki mēdz ap­gal­vot, ka vi­ņiem ne­pie­cie­šams ad­re­na­līns, kas ir viens no stre­sa hor­mo­niem. Otrs ir kor­ti­zols. Abi hor­mo­ni ne ti­kai iz­rai­sa eifo­ri­ju, bet arī grauj ve­se­lī­bu.

– Jeb­ku­ra mū­su ķer­me­nis­kā re­ak­ci­ja ir nor­mā­la. Jau­tā­jums, vai iz­re­aģē­jam to līdz ga­lam. Ko da­ra stress? Pie­mē­ram, si­tu­āci­ja tiek uz­tver­ta kā ap­drau­dē­jums. To uz­tver ķer­me­nis kā ap­drau­dē­ju­mu ma­nai fi­zis­ka­jai ek­sis­ten­cei. Ir di­vi vei­di, kā cī­nī­ties pret fi­zis­kas ek­sis­ten­ces ap­drau­dē­ju­mu – mukt vai kau­ties. Tā­dā vei­dā tie­ku ga­lā. Abos ga­dī­ju­mos – lai muk­tu vai cī­nī­tos – man ir ne­pie­cie­šams sa­ga­ta­vots ķer­me­nis. Ko tas no­zī­mē? Mus­ku­ļos va­jag asi­nis, va­jag ad­re­na­lī­nu, lai mus­ku­ļi var la­bi strā­dāt, jo man tū­līt pa­re­dza­ma ļo­ti lie­la fi­zis­ka slo­dze, vien­al­ga, vai bē­gu vai cī­nos. Man va­jag iz­tuk­šot vē­de­ru, jo ar pil­nu ir grū­ti cī­nī­ties. Man īpa­ši daudz ne­va­jag do­māt – asi­nis no sma­dze­nēm aiziet uz ķer­me­ni, jo sma­dze­nes nav sva­rī­gas, lai muk­tu vai cī­nī­tos. Sma­dze­nes ir sva­rī­gas, lai do­mā­tu, bet do­māt ir sē­dēt un do­māt, ne­vis sist vai lais­ties la­pās. Tā­pēc ad­re­na­līns va­ja­dzīgs, lai ķer­me­ni sa­ga­ta­vo­tu. Bet tad kus­ta­mies! Kas no­tiek re­ali­tā­tē? Priekš­nieks pa­sa­ka: ie­nāc pie ma­nis pēc pus­stun­das. Ne es cī­nos, ne bē­gu. Ad­re­na­līns ir iz­da­lī­jies, ķer­me­nis ir fi­zis­ki ga­tavs. Es sē­žu. Ne­nor­mā­la re­ak­ci­ja uz it kā nor­mā­lu stre­sa si­tu­āci­ju.

– Kas bū­tu jā­da­ra? Jā­pie­ce­ļas, jā­pas­tai­gā, jā­iz­kus­tas?

– Var arī tā, ja jū­tam, ka to var fi­zis­ki «iz­strā­dāt». Ja re­gu­lā­ri to ne­da­rām, tad tas at­stāj grau­jo­šu ie­spai­du uz ve­se­lī­bu. Ot­ra lie­ta, kas gan nav ātr­ā pa­lī­dzī­ba – kā iz­vēr­tē­jam si­tu­āci­ju. Va­ram mā­cī­ties re­dzēt si­tu­āci­ju ci­tā­dāk. To ir ie­spē­jams iz­da­rīt.

– Ko jūs ar to do­mā­jāt? Iz­vēr­tēt sa­vu līdz­ši­nē­jo re­ak­ci­ju un mek­lēt ci­tu vei­du, kā rī­ko­ties?

– Kā jau tei­cu, iz­vēr­tē­jam si­tu­āci­jas pra­sī­bas un sa­vas ie­spē­jas. Un si­tu­āci­jas pra­sī­bas ne­kad nav tik lie­las, kā mums šķiet. Mū­su ie­spē­jas ne­kad nav tik ma­zas, kā mums šķiet. Es va­ru da­rīt arī šā­di un vēl ci­tā­di, ne ti­kai to, ko si­tu­āci­ja pra­sa no ma­nis. Stress ro­das arī tā­pēc, ka ne­sa­pro­tam lai­ku, jo ne­no­vēr­tē­jam ta­gad­ni un pār­vēr­tē­jam nā­kot­ni un pa­gāt­ni. Pā­rāk daudz ska­tā­mies uz aiz­mu­gu­ri un priekš­u, bet ne­ska­tā­mies, kas no­tiek ta­gad. Stre­sa si­tu­āci­jā ir jau­tā­jums: ko lai es da­ru? Bet da­rīt es va­ru ti­kai ta­gad. Kā­da vēl ir pro­blē­ma? Stre­sā pie­slē­dzas fan­tā­zi­jas par to, kas būs, kas no­tiks. Fan­tā­zi­jas vien­mēr ir par nā­kot­ni, mēs uz­zī­mē­jam sce­nā­ri­ju, ka no­tiks kas ļauns un bries­mīgs. Mēs ne­sa­pro­tam, ka nā­kot­ne ne­ek­sis­tē. Ek­sis­tē ti­kai mū­su fan­tā­zi­jas par nā­kot­ni. Vie­nī­gais brī­dis, kad mēs re­āli esam, ir šo­brīd. Ja kon­cen­trē­ja­mies ta­jā, kas ir ta­gad, tad stress pa­zūd. Ta­gad­nē stre­sa nav. Stre­su mēs ie­ne­sam no nā­kot­nes, fan­ta­zē­jot, bet ta­gad­nē ne­kā vēl nav. Ja pie­vēr­šas ta­gad­nei, stress pa­zūd. Cil­vē­ki to ne­zi­na, ne­sa­prot, ir aiz­mir­su­ši. Bet fun­da­men­tā­lā­ka lie­ta ir tas, ka cil­vē­ki ne­zi­na, kas vi­ņi ir. Kas vi­ņi pa­tie­sī­bā ir.

– Kas vi­ņi ir vai kā­di ir?

– Kas vi­ņi ir.

– Kā cil­vēks var no­nākt pie se­vis?

– Pa­vē­ro­jot se­vi, bet ļo­ti dzi­ļi pa­vē­ro­jot. Un sa­prast: ja es va­ru no­vē­rot to, ja es to re­dzu, tad tas ne­es­mu es. Ir tas, kurš redz, un ir tas, ko redz. Ja es to re­dzu, tad es ne­es­mu tas, ko es re­dzu. Es es­mu tas, kurš ska­tās. Ja es kaut ko re­dzu, tad tas ne­es­mu es. Man ie­nāk do­mas prā­tā, bet es ne­es­mu ma­nas do­mas, man ir jū­tas, bet es ne­es­mu ma­nas jū­tas. Man ir jū­tas, jā, bet tās nāk un aiziet. Do­mas at­nāk un pa­šas aiziet, ja ne­ko ar tām ne­da­ru. Es sa­ku – mans ķer­me­nis, ma­nas do­mas, ma­na dvē­se­le, ma­na per­so­nī­ba, bet kurš ir tas ES, uz ku­ru vi­su lai­ku at­sau­ca­mies? Ja sa­ku – ma­nas do­mas, ma­nas drē­bes, ma­na ma­šī­na, mans ķer­me­nis, tad tas ne­es­mu es. Tad kurš ir tas ES? Kas pa­liek, ja no­lie­kam ma­lā ķer­me­ni, do­mas, ma­šī­nas, man­tas, dzī­vok­li, per­so­nī­bu? Kas pa­liek? Un tur stre­sa nav ne­maz.

– Pie­ļau­ju, ka mūs­lai­ku cil­vē­kam gri­bas, lai viss no­tiek ātr­āk. Nav lai­ka il­gi mek­lēt se­vi. Tas pro­cess, par ku­ru ru­nā­jat jūs, ātr­i ne­no­tiek.

– Bet tas ir fun­da­men­tā­li. Cil­vē­ki grib ri­si­nāt lē­tā un efek­tī­vā vei­dā. Jā­at­gā­di­na tei­ciens, ka ir ti­kai di­vi va­ri­an­ti: vai nu va­ri kaut ko da­rīt, vai nu ne­va­ri. Ja va­ri da­rīt, tad da­ri un ne­stre­so. Ja ne­va­ri ne­ko iz­da­rīt, arī tad vairs ne­stre­so, jo ne­ko ta­ču ne­var iz­da­rīt. Un at­kal stre­sam vie­tas nav.

– Jū­su dzī­ve no­tiek bez stre­sa?

– Man ir ļo­ti maz stre­sa. Ga­dās, ka kaut kas ir sa­ru­nāts un no­jūk, ma­ni pie­viļ. Tad stress ir da­žas se­kun­des vai mi­nū­ti, ka­mēr do­mā­ju: nu kā tā var? Bet pēc tam pa­sa­ku sev: la­bi, ir tā, bet ska­tā­mies, ko var da­rīt tā­lāk?

– To­mēr kāds vi­su lai­ku iek­šē­ji ņe­mas, ana­li­zē un prā­to die­nām un mē­ne­šiem. Vi­su lai­ku dzī­vo stre­sā, jo ne­redz gais­mu tu­ne­ļa ga­lā. Tā­dē­jā­di viņš si­tu­āci­ju it kā šķe­ti­na (jo vi­su lai­ku ta­ču do­mā par no­ti­ku­šo vai ne­no­ti­ku­šo!), bet īs­te­nī­bā maļ to dzir­nu ra­tu uz vie­tas un tukš­gai­tā. Šķiet, vē­ro­tājs no ma­las ne­va­rēs ie­stās­tīt, ka pro­blē­mu tā­dā vei­dā ne­ri­si­na.

– To var iz­da­rīt ar per­so­nis­ko pie­mē­ru, uz to var no­rā­dīt, var at­gā­di­nāt. Stress ir li­pīgs. Miers arī. Ja kāds ir ļo­ti mie­rīgs vai ļo­ti stre­sains, ci­ti no tā in­fi­cē­jas.

– Vai stre­sa si­tu­āci­ju ie­tei­cams ri­si­nāt at­lie­kot – ta­gad par to ne­do­mā­šu, es šo pro­blē­mu ri­si­nā­šu kaut kad vē­lāk? Bet «vē­lāk» var ne­pie­nākt.

– At­lik­ša­na nav ne slik­ta, ne ne­pa­rei­za. Tā vien­kār­ši ir at­lik­ša­na, jo ir lie­tas, ku­ras va­ru ne­da­rīt ta­gad, bet at­likt.

– Pat tad, ja vie­nu un to pa­šu pro­blē­mu ne­ri­si­na ilg­sto­ši?

– Bet ne vi­sas lie­tas ir jā­ri­si­na. Kurš tei­cis, ka jā­ri­si­na? Daudz ko var ne­da­rīt. Jau­tā­jums, kā cil­vēks tad jū­tas. Vai viņš tur­pi­na se­vi vai­not? Ja at­liec, tad at­liec līdz brī­dim, kad ri­si­nā­si, un ne­ce­pies par to! Ja ne, tad ri­si­ni. At­lik­ša­nai nav ne vai­nas, pa­ras­ti ir kas tāds, kas nāk kom­plek­tā, un tad jau kļūst pro­ble­mā­tis­ki.

– Ne­sen ie­pa­zi­nos ar Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šu bu­dis­tu mū­ķe­ni, vi­ņa at­klā­ti stās­tī­ja, kā re­aģē, kad vi­ņu pār­ņem dus­mas, kā strā­dā ar to si­tu­āci­ju un mek­lē cē­lo­ni, kas iz­rai­sī­ja ag­re­si­ju.

– Da­lai­la­mam arī pra­sī­ja: vai jūs ne­kad ne­dus­mo­ja­ties? Es sa­dus­mo­jos, viņš tei­ca, bet ļo­ti ātr­i to pa­ma­nu. Va­jag pa­ma­nīt, ka tā no­ti­cis, un ne­iet ta­jās dus­mās, sa­trau­ku­mā, stre­sā dzi­ļāk iek­šā. La­bāk ir ska­tī­ties tā – dzī­ve pie­dā­vā šā­du ce­ļu, bet es jau zi­nu, kas tur būs. Ne­kas labs nav gai­dāms. Nav vērts at­kal to pa­šu da­rīt.

– At­ra­du tā­du Rai­hes-Hol­mes trau­ma­tis­ka stre­sa ie­vai­no­ju­mu ska­lu. Man par iz­brī­nu, at­ra­ša­nās cie­tu­mā ti­ka no­vēr­tē­ta ar 63 stre­sa pun­ktiem un ie­kļu­va ce­tur­ta­jā vie­tā. Pir­ma­jā bi­ja dzī­ves­bied­ra nā­ve ar 100 pun­ktiem, ot­ra­jā – šķir­ša­nās ar 73 pun­ktiem un tre­ša­jā – dzī­ves­bied­ra ilg­sto­ša prom­būt­ne ar 65 pun­ktiem. Kā var ap­gal­vot, ka kāds no­ti­kums ir uni­ver­sāls vi­siem?

– Ne­var. Ne­ko tā­du ne­var teikt. Tā­du pē­tī­ju­mu ir ļo­ti daudz. Tie bal­stās uz ide­ju par vi­dē­jo sta­tis­tis­ko cil­vē­ku, bet tas cil­vēks ir diez­gan liels, es at­vai­no­jos, dun­du­ciņš. Viņš ar se­vi ne­strā­dā, ne­vel­ta lai­ku me­di­tā­ci­jai, viņš ne­sa­prot pats se­vi. Ap­tau­jā sim­tus vai tūk­sto­šus, rei­zēm ti­kai des­mi­tus cil­vē­ku, iz­velk vi­dē­jos re­zul­tā­tus un sa­ka – tā ir. Sa­vā zi­ņā tās ir, es at­vai­no­jos, ļo­ti ie­ro­be­žo­tas lie­to­ja­mī­bas zi­nā­ša­nas. Tās ra­da pro­blē­mas, kad kaut ko tā­du pub­li­cē, cil­vēks iz­la­sa un sa­prot, ka ir ci­tā­dāks. Cil­vē­kam sāk lik­ties: vai ar ma­ni kaut kas nav kār­tī­bā, ja jau ir tāds pē­tī­jums? Tas ir vēl viens stre­sa avots, ja ne­gri­bam būt pā­rāk at­šķi­rī­gi. Bet stress ro­das tā­pēc, ka cil­vēks ne­sa­prot zi­nāt­nis­ko me­to­di, kas ir ie­ro­be­žo­ta, at­tie­cas ti­kai uz pē­tī­ta­jiem cil­vē­kiem, un tie ir ti­kai pē­tī­to cil­vē­ku vi­dē­jie rā­dī­tā­ji un nav at­tie­ci­nā­mi uz kat­ru at­se­viš­ķu in­di­vī­du. Cil­vēks arī ne­pie­ņem pats se­vi, ja iz­la­sa tā­du pē­tī­ju­mu un ne­pa­sa­ka: bet man ir ci­tā­di, man viss ir kār­tī­bā.

– Es­mu sa­sta­pu­si cil­vē­kus, ku­ri ir ār­kār­tī­gi pār­lie­ci­nā­ti par se­vi, jo viss, ko vi­ņi da­ra, ir lie­lis­ki un ne­kļū­dī­gi. Vai vi­ņos iek­šē­ji stre­sa ir ma­zāk?

– Var būt da­žā­di. Rei­zēm cil­vē­ki iz­jūt stre­su, bet ne­at­zīst, iz­lie­kas, ka tā nav. Mā­na se­vi. Sa­ka – viss ir la­bi, bet, kad ne­viens ne­redz, piekt­die­nas va­ka­ros pie­dze­ras. Rei­zēm tas tēls ir tik spē­cīgs un jau­dīgs, ka pa­ši no­tic tam, ko par se­vi rā­da ci­tiem. Bet ir cil­vē­ki, kas tie­šām ma­zāk iz­jūt stre­su, jo ir sa­pra­tu­ši kaut ko par dzī­vi, par se­vi, par sa­vām re­ak­ci­jām. Ja cil­vēks sāk pie­vērst uz­ma­nī­bu sa­vai do­mā­ša­nai, psi­hei, dvē­se­lei, tad stre­sa lī­me­nis ma­zi­nās.

– Esat pa­zīs­tams ar dau­dziem, ku­riem tas iz­de­vies, un vi­ņi jū­tas mie­rī­gi?

– Jā. Pē­dē­jā lai­kā ap ma­ni tā­du cil­vē­ku kļūst vai­rāk. Vi­ņi vel­ta lai­ku me­di­tā­ci­jai, jo­gai kat­ru die­nu. Vi­ņi ne­ska­tās tele­vi­zo­ru, pie­vērš uz­ma­nī­bu sa­vai men­tā­la­jai hi­gi­ēnai, me­di­tē un ne­pie­sār­ņo ap­zi­ņu ar tām pa­šām tele­vī­zi­jas zi­ņām.

– Gan jau at­ska­nēs ie­bil­dums – ko vēl ne, kā es sē­dē­šu viens ar se­vi?

– Tā­pēc, ka ne­zi­na, kā to da­rīt un kā­pēc ir vērts da­rīt. Tā ir brī­niš­ķī­gā­kā lie­ta – pa­va­dīt lai­ku ar se­vi.

– Tas tā­pat no­tiek, mēs katrs ar se­vi pa­va­dām 24 stun­das dien­nak­tī.

– Tur jau tā lie­ta, ka nē. Mēs mū­kam no se­vis. Dar­bos, tele­vī­zi­jā, la­sī­ša­nā, in­ter­ne­tā. Ja uz­ma­nī­ba pie­vēr­sta ār­ējam ob­jek­tam, tad ne­es­mu ar se­vi. Sa­ru­nas, tele­vi­zors, in­ter­nets, grā­ma­tas, darbs – ja tas ir nost, prom, tad es pie­vēr­šos sev. Jā, sē­dēt un ne­ko ne­da­rīt – tas no­zī­mē pie­vēr­sties sev. Mū­su kul­tū­ra un ve­cā­ki tā­das lie­tas ne­vei­ci­na un ap­ka­ro – kā var sē­dēt un ne­ko ne­da­rīt? Ja mazs bērns sēž un ne­ko ne­da­ra, vi­ņam uz­reiz jau­tā: kas ar te­vi nav kār­tī­bā? No vi­ņa gai­da, lai skrien un dau­zās, ne­vis lai pa­sēž un pa­do­mā. Bet to va­jag da­rīt.

– Pa­liec ar se­vi, un sa­pra­tī­si, kas no­tiek?

– Rei­zēm ne­va­jag sa­prast, va­jag no­mie­ri­nāt prā­tu, un ie­rau­dzī­si, kas no­tiek.  

AN­SIS JUR­ĢIS STA­BIN­GIS

Dzi­mis 1970. ga­dā.

Psiho­logs, psiho­te­ra­peits, su­per­vi­zors. 

Ie­gu­vis arī ba­ka­lau­ra grā­du fi­zi­kā.

Dar­bo­jas pro­fe­si­onā­la­jās or­ga­ni­zā­ci­jās Lat­vi­jā un Eiro­pā. 

Ie­stā­jās «Pē­dē­jā par­ti­jā» un kan­di­dē­ja Saei­mas vē­lē­ša­nās.

AS­TRO­LO­ĢIS­KĀ REP­LI­KA

Cil­vē­ku in­di­vi­du­āla­jās as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs ne­re­ti ir kom­bi­nā­ci­jas, kas no­rā­da, ka ir pa­aug­sti­nā­ti stre­sa ris­ki, var būt trauk­sme, ne­miers, ap­la­ma si­tu­āci­ju uz­tve­re. Pār­sva­rā ša­jās kom­bi­nā­ci­jās ie­sais­tās Mer­kurs, Sau­le, Mē­ness, Nep­tūns, Urāns. Ten­den­ces pa­rā­dās vai nu as­pek­tos, vai sais­tī­bā ar 1., 8. vai 12. as­tro­lo­ģis­kās kar­tes «mā­ju». As­tro­lo­ģi­jas te­ori­jās past­āv uz­skats, ka kat­rai pla­nē­tai ir sa­vas la­bās un slik­tās īpa­šī­bas un, lai nei­tra­li­zē­tu ne­ga­tī­vo, «jā­dar­bi­na» po­zi­tī­vais. Stre­sa kom­bi­nā­ci­jas var ma­zi­nāt caur me­di­tā­ci­jām, ezo­tē­ris­ku un ga­rī­gu iz­glī­to­ša­nos, kā arī iz­pau­ša­nos ra­do­šā jo­mā. No prak­tis­kām lie­tām ie­tei­ca­mas re­lak­sē­jo­šas ūdens pro­ce­dū­ras, pirts, vieg­las ma­sā­žas, past­ai­gas da­bā, it īpa­ši pie jū­ras.

 

/Gu­na Kār­kli­ņa/

Horoskopi

Katras zodiaka zīmes labklājības ideāls vēdiskajā astroloģijā atspoguļo dziļo savstarpējo saistību ar visumu un cilvēka dvēseles ceļu, kas palīdz ieraudzīt dzīvi kā plašu un daudzpusīgu ceļojumu uz piepildījumu un harmoniju. Katra zodiaka zīme meklē unikālu labklājības formu, kas ir saistīta ar tās garīgajiem uzdevumiem un dvēseles ceļu.

Svarīgākais