Ikdienas stresu uztveram kā nemīlamu, bet neizbēgami pieķēdētu dzīvesbiedru – neko darīt, kaut kā jāsadzīvo. Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis atmasko mūsu domāšanas kļūdas, kas cementē maldīgos pieņēmumus, ka no stresa mūsdienās izbēgt nevar. Var. Un vajag. Kā to izdarīt? Atbildes lasītāji var meklēt šajā intervijā ar psihoterapeitu Stabingi.
– Šķiet, ir tik ierasti pateikt «man ir stress», bet, to sakot, diez vai aizdomājamies, kas īsti notiek. Jo stress – tas taču ir normāli. Pieļauju, ka vairums «stresotāju» nav pat formulējuši, kas viņiem rada stresu. Vai tam ir definīcija?
– Jā, ir. Hansa Seljes (pasaulē pazīstamais Kanādas endokrinologs, kurš radījis un attīstījis mācību par stresu – red.), kas šo jēdzienu ieviesa, piedāvātais formulējums ir: stress ir organisma nespecifiska reakcija uz kairinājumu, apdraudējumu. Stress ir organisma reakcija uz kādu sarežģītu situāciju. Stresu pēta medicīnā. Ar hormonu, siekalu, urīna, asins analīzēm var noteikt, cik augsts ir stresa līmenis. Bet stress ir ļoti saistīts ar psiholoģiju, ar to, kā cilvēks redz pasauli, sevi un kā saprot to, kas notiek.
– Tas ir saistīts ar domāšanu? Stress ir prāta konstrukciju rezultāts?
– Jautājums, ko saprotam ar domāšanu. Tas nav vienīgais mūsu process. Vai vērtēšana ir domāšana? Vai vērošana ir domāšana? Man liekas, ka sākumā mēs redzam lietas, vērojam tās, pamanām, ka kaut kas notiek. Kāds piezvana, kaut ko uzzinām. Tā nav domāšana. Man šķiet, ka domāšana sākas pēc tam. Otrs process ir, kad vērtējam: patīk, nepatīk. Bet tā arī vēl nav domāšana. Domāšana ir informācijas apstrāde, analīze, salīdzināšana, izvērtēšana. To ir vērts nodalīt atsevišķi, jo prāta funkcijām ir dažādi lietojumi un sekas. Kāds ir stresa rašanās psiholoģiskais mehānisms? Kad nonākam situācijā vai situācija atnāk pie mums, tad izvērtējam trīs lietas. Pirmā – ko situācija no manis prasa, ko man vajadzētu darīt, kā man vajadzētu tikt galā, un otrā – cik daudz man ir resursu, ko es varu likt pretī. Ja prasības ir lielākas par resursiem, tad iestājas stress. Bet āķis ir tāds, ka 99 procentos, tātad absolūtā vairumā gadījumu, vērtējumi ir neadekvāti. Respektīvi, situācija neprasa tik daudz, kā mums šķiet.
– Kāpēc mēs tā pārspīlējam?
– Tās ir uztveres kļūdas. Mēs domājam, izvērtējam, redzam nepareizi. Bet mūsu iespējas nav tik mazas, kā pašiem šķiet, mēs varam daudz vairāk. Vēl mēdzam domāt – ja es to neizdarīšu, tad notiks tas un tas, un tas. Tā ir trešā lieta, ko izvērtējam – kas būs, ja nenotiks tā, kā esam izdomājuši? Bet tad tā būs jauna situācija un jauni resursi. Mēs paši daudz ko piedomājam klāt.
– Zinu, ka jūsu kolēģi nepiekrīt cilvēku dalījumam četros tipos atkarībā no temperamenta: holeriķi, sangviniķi, melanholiķi un flegmatiķi. Vispārīgi vērtējot, vai varētu apgalvot, ka noteikta tipa cilvēki ātrāk satraucas negaidītās situācijās, bet citi ir mierīgāki? Piemēram, flegmatiķis stresu nekad neizjutīs tā kā holeriķis?
– Es arī ikdienā neizmantoju tos tipus. Ja jau eksistē dažādi tipi, tad tie eksistē kā dažādi raksturi vai temperamenti, un tas nozīmē, ka viņi dažādi reaģē uz situācijām. Un viena no reakcijām ir arī uz stresu radošām situācijām. Ar to arī viņi atšķiras. Var pateikt, ka šis tips reaģē atšķirīgi, bet kā tu diagnosticēji, ka viņš ir cits tips? Tāpēc, ka reaģē atšķirīgi. Tas neko nepaskaidro. Protams, ka cilvēki reaģē atšķirīgi, bet jautājums ir – kāpēc? Lielā mērā tā ir mūsu fizioloģija – ķermeņa tipiskās reakcijas, cik ātri nervu sistēma uzbudinās, cik ilgi uzbudinājums paliek, cik ātri noplok. Bet pat fizioloģiskajā līmenī hormonu, kas mūs uzbudina un nomierina, ražošanu lielā mērā ietekmē smadzenes. Smadzenes sūta signālus, bet smadzeņu darbību ietekmē mūsu domāšana un uztvere. Ikdienas līmenī cilvēks var mainīt savu domāšanu un var to mainīt ļoti spēcīgi. Tas nozīmē – mainīt arī ķermeniskās reakcijas. Ir pētījumi, ka tā tas tiešām ir.
– Tas nozīmē, ka stresa situācijā pirmā būs ķermeniskā reakcija un tikai pēc tam sākšu analizēt, kas notiek, ko varu darīt?
– Nē. Ja jūs kaut ko nepamanāt, neredzat, tad stresa nebūs. Pamanīšana ir kognitīva funkcija. Kaut kas čab krūmos, kāds nāk aiz muguras. Mēs to pamanām, mūsu smadzenes apstrādā šo informāciju un izdara secinājumu, ka tas ir bīstami. Un tad sākas! Ja to nepamanāt, tad stresa nav, to nekas nerada.
– Nu vai zināt, ja naktī aiz muguras skan soļi, kā lai nenobīstas? Kā lai sev iestāsta, ka nav jāiedomājas ļaunākais scenārijs?
– Tā vēl nav domāšana, bet primārā izvērtēšana – kas tas ir? Ilgu laiku tradicionālā Rietumu psiholoģija domāja, ka ar to neko nevar darīt. Bet ir cilvēki, kas ir pietiekami ilgu laiku strādājuši ar sevi, tie ir budistu mūki, kas pat šajā līmenī to var izmainīt. Grāmatā «Destruktīvās emocijas» ir aprakstīti eksperimenti. Mūkam blakus izšauj ar lielgabalu, bet viņš mierīgi sēž. Rietumu zinātnieki uzskata, ka to nevar mainīt, tas ir fizioloģiski dziļi iekodēts. Ja ilgu laiku strādā ar savām smadzenēm, to var mainīt. Protams, visi nebūsim mūki, bet ja paiesim kaut nelielu gabaliņu viņu līmenī, uzreiz redzēsim, ka stresa līmenis krītas. Ka ir ne tikai stresors – kaut kas čab vai nāk, bet ieraudzīt, kā es uz to reaģēju, iepazīt sevi. Tas, ko dara mūki un ko nedara Rietumu cilvēki – iepazīt sevi un ieraudzīt, kā strādā mans prāts. Kas notiek manī tad, kad kaut kas notiek ārpusē? Ja cilvēks pietiekami ilgi un sistemātiski sevi vērotu, viņš ieraudzītu – ā, notiek tas, es to izvērtēju, un tagad man liekas, ka tas mani apdraud. Un tā tālāk.
– Vai stresa situācijas vieglāk pārvar elastīgi domājoši cilvēki, kuri ļaujas, nevis cenšas kontrolēt katru situāciju un sevi? Konservatīvi cilvēki varētu grūtāk pielāgoties negaidītai situācijai, viņi grib precīzi zināt, kā būs, kas notiks.
– Protams. Pasaule visu laiku ir plūstoša, mainīga. Mēģinājumi kontrolēt to, kas mainās, ir neprāts. Tas nāk no fundamentālas nedrošības par sevi, savu vietu pasaulē, tas ir sava veida stress. Mēģinājumi kontrolēt nozīmē kaut ko padarīt fiksētu, lai atbilst manai idejai, priekšstatam, vēl kaut kam citam. Bet dzīvē ir citādi – jo dzīvāks, jo kustīgāks, jo plūstošāks. Plūstošas lietas kontrolēt ir ļoti grūti. Pat neiespējami. Arī mēs esam dzīvi un kustīgi, un tāpēc prātīgāk ir mācīties dzīvot tajā plūsmā un būt elastīgam, būt kā ūdenim. Tad, protams, stresa ir mazāk, jo vajadzība kontrolēt rodas no dažādām fantāzijām par to, kā ir un ko mums vajag.
– Ko no manis gaida…
– Jā. Un ko es gaidu no dzīves.
– Šajā gadījumā cilvēks pats izrok sev bedri, regulāri radot stresa situācijas.
– Tā var teikt. Bet ir mazliet muļķīgi cilvēkus vainot, jo viņi to nezina. Viņiem tā ir iemācīts. Viņiem ir iemācīts, ka ir jāsatraucas, ka dzīve ir briesmīga, ka visur ir draudi. To ir iemācījuši vecāki, bet viņiem – viņu vecāki. Tā tas tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Cilvēki nav mācīti mierīgi izturēties vai citādāk izvērtēt notiekošo.
– Kāda ir jūsu profesionālā pieredze – vai protam konstatēt stresa situācijas savā dzīvē?
– Stresam ir dažādas izpausmes, fāzes un stadijas. Viens ir satraukums kādā situācijā. Kad tā beidzas, pāriet arī satraukums. Bet cilvēks var atrasties saspringumā ilgu laiku, un tad tas ar laiku neizbēgami kļūst par hronisku stresu un iespaido fizisko veselību. Varam runāt par jēdzienu, kas izgājis no aprites – par mentālo jeb garīgo, jeb emocionālo higiēnu. Mēs mazgājam muti un zobus, traukus un rokas, fiziskā līmenī higiēnu ievērojam, jo zinām – ja to nedarām, būs diskomforts un varam saslimt. Bet mentālā līmenī gan to neievērojam un nezinām, ka kaut ko vajag darīt ar savu prātu, domāšanu, uztveri, smadzenēm. Ar dvēseli un psihi. Un vajag regulāri darīt. Cik stundas dienā mēs veltām tīrībai? Paši mazgājamies, mazgājam matus, traukus, drēbes, dzīvokli mazgājam. Vidēji dienā tās būs pat stundas. Un, protams, ir sestdiena, kad visa diena paiet tīrot un mazgājot. Un cik laika veltām prāta sakopšanai? Ļoti bieži tā ir nulle. Cita lieta, ka nezinām, ka tas ir jādara. Ja cilvēki nepazīst stresa sekas, stresa izpausmes, tad var dzirdēt: nevaru tikt galā, jūtos izdedzis. Bet viņi nesaprot, kāpēc tā noticis. Tā diemžēl ir.
– Ir gan tādi, kuri prot veselības kaites piedēvē stresam. Viņi zina – kuņģis man sāp no stresa. Un ko tālāk?
– Vai viņi kaut ko maina un cik radikāli to dara? Cik nopietni pasaka: man tas ir pārāk liels stress, es to vairs nedarīšu? Pateikšu piemēru. Televīzijā regulāri reklamē tabletes no pārēšanās tā vietā, lai nepārēstos. Vai cilvēki nesaprot, ka tas ir absurds? Tiek pasniegts, ka ir pilnīgi normāli vispirms saēsties, pēc tam kaut ko iedzert, lai nebūtu smaguma sajūtas. Tāda attieksme pret sevi ir absurda.
– Vispār jau loģiski – nepārēdies, tad nevajadzēs dzert «atvieglojuma» tabletes. Jāsecina, ka cilvēks domā gan, bet neanalizē. Ne savu rijību, ne jūsu minētās reklāmas piedāvājumu.
– Viņš domā pavisam kaut ko citu, neredz lietas kopsakarībā ar cēloni un sekām. Neredz, ka katrai rīcībai ir sekas, ka ir iespējams kaut ko mainīt. Tās ir domāšanas kļūdas.
– Cilvēki mēdz apgalvot, ka viņiem nepieciešams adrenalīns, kas ir viens no stresa hormoniem. Otrs ir kortizols. Abi hormoni ne tikai izraisa eiforiju, bet arī grauj veselību.
– Jebkura mūsu ķermeniskā reakcija ir normāla. Jautājums, vai izreaģējam to līdz galam. Ko dara stress? Piemēram, situācija tiek uztverta kā apdraudējums. To uztver ķermenis kā apdraudējumu manai fiziskajai eksistencei. Ir divi veidi, kā cīnīties pret fiziskas eksistences apdraudējumu – mukt vai kauties. Tādā veidā tieku galā. Abos gadījumos – lai muktu vai cīnītos – man ir nepieciešams sagatavots ķermenis. Ko tas nozīmē? Muskuļos vajag asinis, vajag adrenalīnu, lai muskuļi var labi strādāt, jo man tūlīt paredzama ļoti liela fiziska slodze, vienalga, vai bēgu vai cīnos. Man vajag iztukšot vēderu, jo ar pilnu ir grūti cīnīties. Man īpaši daudz nevajag domāt – asinis no smadzenēm aiziet uz ķermeni, jo smadzenes nav svarīgas, lai muktu vai cīnītos. Smadzenes ir svarīgas, lai domātu, bet domāt ir sēdēt un domāt, nevis sist vai laisties lapās. Tāpēc adrenalīns vajadzīgs, lai ķermeni sagatavotu. Bet tad kustamies! Kas notiek realitātē? Priekšnieks pasaka: ienāc pie manis pēc pusstundas. Ne es cīnos, ne bēgu. Adrenalīns ir izdalījies, ķermenis ir fiziski gatavs. Es sēžu. Nenormāla reakcija uz it kā normālu stresa situāciju.
– Kas būtu jādara? Jāpieceļas, jāpastaigā, jāizkustas?
– Var arī tā, ja jūtam, ka to var fiziski «izstrādāt». Ja regulāri to nedarām, tad tas atstāj graujošu iespaidu uz veselību. Otra lieta, kas gan nav ātrā palīdzība – kā izvērtējam situāciju. Varam mācīties redzēt situāciju citādāk. To ir iespējams izdarīt.
– Ko jūs ar to domājāt? Izvērtēt savu līdzšinējo reakciju un meklēt citu veidu, kā rīkoties?
– Kā jau teicu, izvērtējam situācijas prasības un savas iespējas. Un situācijas prasības nekad nav tik lielas, kā mums šķiet. Mūsu iespējas nekad nav tik mazas, kā mums šķiet. Es varu darīt arī šādi un vēl citādi, ne tikai to, ko situācija prasa no manis. Stress rodas arī tāpēc, ka nesaprotam laiku, jo nenovērtējam tagadni un pārvērtējam nākotni un pagātni. Pārāk daudz skatāmies uz aizmuguri un priekšu, bet neskatāmies, kas notiek tagad. Stresa situācijā ir jautājums: ko lai es daru? Bet darīt es varu tikai tagad. Kāda vēl ir problēma? Stresā pieslēdzas fantāzijas par to, kas būs, kas notiks. Fantāzijas vienmēr ir par nākotni, mēs uzzīmējam scenāriju, ka notiks kas ļauns un briesmīgs. Mēs nesaprotam, ka nākotne neeksistē. Eksistē tikai mūsu fantāzijas par nākotni. Vienīgais brīdis, kad mēs reāli esam, ir šobrīd. Ja koncentrējamies tajā, kas ir tagad, tad stress pazūd. Tagadnē stresa nav. Stresu mēs ienesam no nākotnes, fantazējot, bet tagadnē nekā vēl nav. Ja pievēršas tagadnei, stress pazūd. Cilvēki to nezina, nesaprot, ir aizmirsuši. Bet fundamentālāka lieta ir tas, ka cilvēki nezina, kas viņi ir. Kas viņi patiesībā ir.
– Kas viņi ir vai kādi ir?
– Kas viņi ir.
– Kā cilvēks var nonākt pie sevis?
– Pavērojot sevi, bet ļoti dziļi pavērojot. Un saprast: ja es varu novērot to, ja es to redzu, tad tas neesmu es. Ir tas, kurš redz, un ir tas, ko redz. Ja es to redzu, tad es neesmu tas, ko es redzu. Es esmu tas, kurš skatās. Ja es kaut ko redzu, tad tas neesmu es. Man ienāk domas prātā, bet es neesmu manas domas, man ir jūtas, bet es neesmu manas jūtas. Man ir jūtas, jā, bet tās nāk un aiziet. Domas atnāk un pašas aiziet, ja neko ar tām nedaru. Es saku – mans ķermenis, manas domas, mana dvēsele, mana personība, bet kurš ir tas ES, uz kuru visu laiku atsaucamies? Ja saku – manas domas, manas drēbes, mana mašīna, mans ķermenis, tad tas neesmu es. Tad kurš ir tas ES? Kas paliek, ja noliekam malā ķermeni, domas, mašīnas, mantas, dzīvokli, personību? Kas paliek? Un tur stresa nav nemaz.
– Pieļauju, ka mūslaiku cilvēkam gribas, lai viss notiek ātrāk. Nav laika ilgi meklēt sevi. Tas process, par kuru runājat jūs, ātri nenotiek.
– Bet tas ir fundamentāli. Cilvēki grib risināt lētā un efektīvā veidā. Jāatgādina teiciens, ka ir tikai divi varianti: vai nu vari kaut ko darīt, vai nu nevari. Ja vari darīt, tad dari un nestreso. Ja nevari neko izdarīt, arī tad vairs nestreso, jo neko taču nevar izdarīt. Un atkal stresam vietas nav.
– Jūsu dzīve notiek bez stresa?
– Man ir ļoti maz stresa. Gadās, ka kaut kas ir sarunāts un nojūk, mani pieviļ. Tad stress ir dažas sekundes vai minūti, kamēr domāju: nu kā tā var? Bet pēc tam pasaku sev: labi, ir tā, bet skatāmies, ko var darīt tālāk?
– Tomēr kāds visu laiku iekšēji ņemas, analizē un prāto dienām un mēnešiem. Visu laiku dzīvo stresā, jo neredz gaismu tuneļa galā. Tādējādi viņš situāciju it kā šķetina (jo visu laiku taču domā par notikušo vai nenotikušo!), bet īstenībā maļ to dzirnu ratu uz vietas un tukšgaitā. Šķiet, vērotājs no malas nevarēs iestāstīt, ka problēmu tādā veidā nerisina.
– To var izdarīt ar personisko piemēru, uz to var norādīt, var atgādināt. Stress ir lipīgs. Miers arī. Ja kāds ir ļoti mierīgs vai ļoti stresains, citi no tā inficējas.
– Vai stresa situāciju ieteicams risināt atliekot – tagad par to nedomāšu, es šo problēmu risināšu kaut kad vēlāk? Bet «vēlāk» var nepienākt.
– Atlikšana nav ne slikta, ne nepareiza. Tā vienkārši ir atlikšana, jo ir lietas, kuras varu nedarīt tagad, bet atlikt.
– Pat tad, ja vienu un to pašu problēmu nerisina ilgstoši?
– Bet ne visas lietas ir jārisina. Kurš teicis, ka jārisina? Daudz ko var nedarīt. Jautājums, kā cilvēks tad jūtas. Vai viņš turpina sevi vainot? Ja atliec, tad atliec līdz brīdim, kad risināsi, un necepies par to! Ja ne, tad risini. Atlikšanai nav ne vainas, parasti ir kas tāds, kas nāk komplektā, un tad jau kļūst problemātiski.
– Nesen iepazinos ar Latvijā dzīvojošu budistu mūķeni, viņa atklāti stāstīja, kā reaģē, kad viņu pārņem dusmas, kā strādā ar to situāciju un meklē cēloni, kas izraisīja agresiju.
– Dalailamam arī prasīja: vai jūs nekad nedusmojaties? Es sadusmojos, viņš teica, bet ļoti ātri to pamanu. Vajag pamanīt, ka tā noticis, un neiet tajās dusmās, satraukumā, stresā dziļāk iekšā. Labāk ir skatīties tā – dzīve piedāvā šādu ceļu, bet es jau zinu, kas tur būs. Nekas labs nav gaidāms. Nav vērts atkal to pašu darīt.
– Atradu tādu Raihes-Holmes traumatiska stresa ievainojumu skalu. Man par izbrīnu, atrašanās cietumā tika novērtēta ar 63 stresa punktiem un iekļuva ceturtajā vietā. Pirmajā bija dzīvesbiedra nāve ar 100 punktiem, otrajā – šķiršanās ar 73 punktiem un trešajā – dzīvesbiedra ilgstoša prombūtne ar 65 punktiem. Kā var apgalvot, ka kāds notikums ir universāls visiem?
– Nevar. Neko tādu nevar teikt. Tādu pētījumu ir ļoti daudz. Tie balstās uz ideju par vidējo statistisko cilvēku, bet tas cilvēks ir diezgan liels, es atvainojos, dunduciņš. Viņš ar sevi nestrādā, nevelta laiku meditācijai, viņš nesaprot pats sevi. Aptaujā simtus vai tūkstošus, reizēm tikai desmitus cilvēku, izvelk vidējos rezultātus un saka – tā ir. Savā ziņā tās ir, es atvainojos, ļoti ierobežotas lietojamības zināšanas. Tās rada problēmas, kad kaut ko tādu publicē, cilvēks izlasa un saprot, ka ir citādāks. Cilvēkam sāk likties: vai ar mani kaut kas nav kārtībā, ja jau ir tāds pētījums? Tas ir vēl viens stresa avots, ja negribam būt pārāk atšķirīgi. Bet stress rodas tāpēc, ka cilvēks nesaprot zinātnisko metodi, kas ir ierobežota, attiecas tikai uz pētītajiem cilvēkiem, un tie ir tikai pētīto cilvēku vidējie rādītāji un nav attiecināmi uz katru atsevišķu indivīdu. Cilvēks arī nepieņem pats sevi, ja izlasa tādu pētījumu un nepasaka: bet man ir citādi, man viss ir kārtībā.
– Esmu sastapusi cilvēkus, kuri ir ārkārtīgi pārliecināti par sevi, jo viss, ko viņi dara, ir lieliski un nekļūdīgi. Vai viņos iekšēji stresa ir mazāk?
– Var būt dažādi. Reizēm cilvēki izjūt stresu, bet neatzīst, izliekas, ka tā nav. Māna sevi. Saka – viss ir labi, bet, kad neviens neredz, piektdienas vakaros piedzeras. Reizēm tas tēls ir tik spēcīgs un jaudīgs, ka paši notic tam, ko par sevi rāda citiem. Bet ir cilvēki, kas tiešām mazāk izjūt stresu, jo ir sapratuši kaut ko par dzīvi, par sevi, par savām reakcijām. Ja cilvēks sāk pievērst uzmanību savai domāšanai, psihei, dvēselei, tad stresa līmenis mazinās.
– Esat pazīstams ar daudziem, kuriem tas izdevies, un viņi jūtas mierīgi?
– Jā. Pēdējā laikā ap mani tādu cilvēku kļūst vairāk. Viņi velta laiku meditācijai, jogai katru dienu. Viņi neskatās televizoru, pievērš uzmanību savai mentālajai higiēnai, meditē un nepiesārņo apziņu ar tām pašām televīzijas ziņām.
– Gan jau atskanēs iebildums – ko vēl ne, kā es sēdēšu viens ar sevi?
– Tāpēc, ka nezina, kā to darīt un kāpēc ir vērts darīt. Tā ir brīnišķīgākā lieta – pavadīt laiku ar sevi.
– Tas tāpat notiek, mēs katrs ar sevi pavadām 24 stundas diennaktī.
– Tur jau tā lieta, ka nē. Mēs mūkam no sevis. Darbos, televīzijā, lasīšanā, internetā. Ja uzmanība pievērsta ārējam objektam, tad neesmu ar sevi. Sarunas, televizors, internets, grāmatas, darbs – ja tas ir nost, prom, tad es pievēršos sev. Jā, sēdēt un neko nedarīt – tas nozīmē pievērsties sev. Mūsu kultūra un vecāki tādas lietas neveicina un apkaro – kā var sēdēt un neko nedarīt? Ja mazs bērns sēž un neko nedara, viņam uzreiz jautā: kas ar tevi nav kārtībā? No viņa gaida, lai skrien un dauzās, nevis lai pasēž un padomā. Bet to vajag darīt.
– Paliec ar sevi, un sapratīsi, kas notiek?
– Reizēm nevajag saprast, vajag nomierināt prātu, un ieraudzīsi, kas notiek.
ANSIS JURĢIS STABINGIS
Dzimis 1970. gadā.
Psihologs, psihoterapeits, supervizors.
Ieguvis arī bakalaura grādu fizikā.
Darbojas profesionālajās organizācijās Latvijā un Eiropā.
Iestājās «Pēdējā partijā» un kandidēja Saeimas vēlēšanās.
ASTROLOĢISKĀ REPLIKA
Cilvēku individuālajās astroloģiskajās kartēs nereti ir kombinācijas, kas norāda, ka ir paaugstināti stresa riski, var būt trauksme, nemiers, aplama situāciju uztvere. Pārsvarā šajās kombinācijās iesaistās Merkurs, Saule, Mēness, Neptūns, Urāns. Tendences parādās vai nu aspektos, vai saistībā ar 1., 8. vai 12. astroloģiskās kartes «māju». Astroloģijas teorijās pastāv uzskats, ka katrai planētai ir savas labās un sliktās īpašības un, lai neitralizētu negatīvo, «jādarbina» pozitīvais. Stresa kombinācijas var mazināt caur meditācijām, ezotērisku un garīgu izglītošanos, kā arī izpaušanos radošā jomā. No praktiskām lietām ieteicamas relaksējošas ūdens procedūras, pirts, vieglas masāžas, pastaigas dabā, it īpaši pie jūras.
/Guna Kārkliņa/