SĒ­ŅU HO­RO­SKO­PI: Tavs ta­lis­mans un draugs – alk­sne­ne, gai­le­ne, be­ka

Kat­ru ga­du jau va­sa­rā sāk ska­nēt ne­dzir­dams aici­nā­jums, kas uz ru­dens pus­i pie­ņe­mas spē­kā. Tur da­žā­dās bal­sīs dzied mū­su «me­žu si­rē­nas» – sē­nes. Lat­vi­jā sē­ņo­ša­na ir te­ju vai na­ci­onā­lais spor­ta veids. Un in­te­re­san­ti, ka sē­ne, kas at­bilst jū­su dzim­ša­nas da­tu­mam, ne ti­kai ie­zī­mē rak­stu­ra īpa­šī­bas, bet ir arī aiz­gād­ne un ta­lis­mans. Nē­sā­jiet līdz­i ma­zu ga­ba­li­ņu kal­tē­tas sē­nes, un tā pa­sar­gā no zau­dē­ju­miem un lik­stām, bet me­žā ne­aiz­mir­stiet sa­svei­ci­nā­ties!

Pa­sau­les sav­star­pē­jo, ne­re­dza­mo sa­išu pēt­nie­kiem sē­nes nav gā­ju­šas se­cen (lai gan šis as­pekts at­spo­gu­ļots ap­brī­no­ja­mi maz!), tā­pēc īs­te­nos sē­ņo­tā­jus prie­cēs zi­ņa, ka par aiz­gād­ni var būt ne ti­kai pla­nē­ta, pu­ķe, koks vai dzīv­nieks, bet arī sē­ne! Jo arī tām kat­rai pie­mīt sa­vas īpa­šī­bas, ku­ras tā sim­bo­lis­ki pie­šķir arī sa­vam aiz­bil­sta­ma­jam – at­tie­cī­ga­jā da­tu­mā dzi­mu­ša­jam.

Uz­zi­not, kas ir jū­su sim­bo­lis­kā aiz­gād­ne, un at­ro­dot par vi­ņu vi­su ie­spē­ja­mo in­for­mā­ci­ju, jūs tā­dā ne­tie­šā vei­dā itin la­bi va­rat iz­zi­nāt arī se­vi. Te no­der viss – gan sē­nes aug­ša­nas ap­stāk­ļi un vie­ta, iz­cel­smes re­ģi­ons, ti­cē­ju­mi un pat ie­cie­nī­tā­kais pa­ga­ta­vo­ša­nas veids. Ļau­jiet va­ļu sa­ka­rī­bām un iz­tē­lei! Pie­mē­ram, pe­lē­ka­jai pie­nai­nei pa­tīk augt zem krū­mā­jiem, no­ēno­tās vie­tās, un arī šīs sē­nes aiz­gā­dī­bā eso­šie la­bāk auk­lē ide­jas ēnai­nos ka­bi­ne­tos, vi­ņiem ne­pa­tīk go­zē­ties star­me­šu gais­mā. Pa­ska­tie­ties, kā­das ir alk­sne­nes – glī­tas, stal­tas, stin­gras! Tā­di ir arī vi­ņu aiz­bil­sta­mie, stal­tu stā­ju, go­dī­gi, bie­ži jū­tas ne­no­vēr­tē­ti – tā­pat kā na­ba­ga alk­sne­nes. Sa­vu­kārt la­kas pla­kan­pie­pe ir ļo­ti kap­rī­za ko­ka stum­bra iz­vē­lē, ne­cieš bla­kus kai­mi­ņus un ie­kār­to­jas pēc ie­spē­jas augst­āk. Vi­ņas aiz­bil­sta­mie arī ir īs­ti ka­ra­va­do­ņi, kas «augs­tu sēž un tā­lu redz», ar skar­bu rak­stu­ru; mīl iz­dā­ļāt pa­vē­les ci­tiem un se­kot to iz­pil­dei, ie­vē­ro sub­or­di­nā­ci­ju pat ģi­me­nē, pa­tīk kār­tī­ba, tī­rī­ba un mie­rī­ga at­pū­ta. Šķiedr­gal­vī­te ir vil­tī­ga, ne­žē­lī­ga sē­ne – iz­ska­tās mai­ga un ne­kai­tī­ga, ļo­ti līdz­īga ēda­mai sē­nei, bet ir ār­kār­tī­gi in­dī­ga. Arī tās aiz­bil­sta­ma­jos, pat ja tie ir jau­ki un pa­tī­ka­mi, dzi­ļi apakš­ā vir­mo tum­ši at­va­ri, un ga­lē­ju bries­mu, sa­sprin­dzi­nā­ju­ma brī­žos vi­ņi ga­ta­vi uz vi­su. 

Jan­vā­ris

Jan­vā­ris ir skarbs mē­ne­sis, tumšs un pilns dzi­ļas zie­mas mis­ti­kas. Tā­pēc arī jan­vā­ra sē­ņu aiz­bild­nie­cī­bā eso­ša­jiem ir sa­rež­ģīts rak­sturs, ta­ču vi­ņi ir arī ār­kār­tī­gi pie­vil­cī­gi. Jan­vā­ra aiz­bil­sta­ma­jiem ir dzi­ļa iek­šē­jā pa­sau­le, kas ne­re­ti kon­flik­tē ar ār­ējo re­ali­tā­ti un ne­re­ti tiek slēp­ta. Tur mēdz būt gan tum­ši at­va­ri, par ko rei­zēm pats cil­vēks ne­maz ne­no­jauš, gan mis­tisks da­bas spēks, kas pie­šķir vel­niš­ķī­gu pie­vil­cī­bu, gan tiek­sme uz iek­šē­jo paš­re­ali­zā­ci­ju. Ne­spē­jot līdz­sva­rot ār­ējo, skar­bo pa­sau­li un iek­šē­jo, mēdz no­slēg­ties, tā­pēc brī­žiem ra­da ie­spai­du par augst­prā­tī­bu un auk­stu­mu, kaut dzi­ļi iek­šā var būt mai­ga dvē­se­le. Ci­ti, īpa­ši sie­vie­tes, vien­kār­ši mas­kē­jas, pie­lā­go­jas, kaut daž­brīd ek­scen­tris­kums vien­kār­ši iz­sprāgst lau­kā. Mēdz būt ne­ru­nī­gi, ne­pa­ras­ti go­dī­gi un at­klā­ti, tā­dē­jā­di ie­man­to­jot ie­naid­nie­kus. Ta­ču pret dvē­se­les ra­di­nie­kiem – mai­gi un mī­ļi kā pū­po­lī­ši. Ap­vel­tī­tas ar lie­lu iek­šē­jo spē­ku un mis­tis­ku da­bas do­tu pie­vil­cī­bu, kas ļauj arī ma­ni­pu­lēt ar pre­tē­jo dzi­mu­mu. Sie­vie­tēm pie­mīt la­ba gau­me.

* Šķiedr­gal­vī­te, kaut ne­re­ti rā­ma un pa­tī­ka­ma, bries­mu brī­žos spē­jī­ga uz vi­su. Zī­dai­nā mak­ste­ne – skais­ta, iek­šē­ja cē­lu­ma ap­sta­ro­ta, bet, ak vai, ļo­ti par se­vi ne­pār­lie­ci­nā­ta! Tē­jas sē­ne ir īsts Aus­tru­mu gud­rais, vi­su cie­nīts un arī ap­skausts. Tī­ru­me­nes pie­vil­cī­ba aiz­mig­lo prā­tu, un vi­ņa to lie­lis­ki iz­man­to! Zvīņ­be­kas lie­lis­ki prot gan aiz­stā­vēt pa­ze­mo­tos, gan ne­strī­dē­ties ar ie­tek­mī­ga­jiem. Sa­vu­kārt žult­sbe­ka var le­po­ties arī īs­tu an­gļu hu­mo­ru.

1., 5., 10., 28. – šķiedr­gal­vī­te

2., 6., 11., 20., 29., 30. – zī­dai­nā mak­ste­ne

3., 7., 12., 21., 25., 27. – tē­jas sē­ne

4., 8., 13., 22., 26. – tī­ru­me­ne

9., 15., 17., 23. – zvīņ­be­ka

14., 16., 18., 19., 24., 31. – žult­sbe­ka

Feb­ru­āris

Šā mē­ne­ša aiz­gād­nes ir sē­nes, ku­ras iz­da­la pie­nai­nu, rūg­tu su­lu. Tās la­bi garš­o sā­lī­tas. Rak­sturs šo sē­ņu aiz­bil­sta­ma­jiem ir īpatns – vi­ņi ir spī­tī­gi, ap­ķē­rī­gi, iz­tu­rī­gi, ta­ču ne īpa­ši ko­mu­ni­kab­li, un sa­pras­ties ar vi­ņiem ne vien­mēr ir vieg­li un vien­kār­ši. Tā­da sa­jū­ta brī­žiem, ka vi­ņiem paš­iem nav vieg­li kon­tak­tē­ties ar pā­rē­jo pa­sau­li. Starp vi­ņiem sa­sto­pa­mi gan augst­prā­tī­gā­ki ele­men­ti, gan vien­kār­ši kaut­rī­gi ro­man­ti­ķi. Ār­iš­ķī­ba nav rak­stu­rī­ga.

* Vil­nī­tis ir vi­sai augst­ās do­mās un ku­ru kat­ru klāt ne­lai­dīs. Cū­ce­nei grū­ti ša­jā ma­te­ri­āla­jā pa­sau­lē – ide­ālis­te un ro­man­ti­ķe, ta­ču to­mēr ne­no­cie­ti­nās un par sau­si­ņu ne­kļūst. Kri­mil­de ir dzi­mu­si op­ti­mis­te un da­bis­ka lī­de­re. Kon­flik­tēt? Nē, nē, la­bāk būt pie­sar­dzī­gai. Sal­dūk­sne ir īsts tais­nī­bas cī­nī­tājs, to­mēr pa­ma­nās, lai arī sev kāds la­bu­miņš at­lec. Maz­liet velk uz azart­spē­lēm un bo­hē­mu. Alk­sne­nēm nav sva­rīgs stā­vok­lis sa­bied­rī­bā, bet no­vēr­tē­jums. Ja kas ne­pa­tiks – sar­kas­tis­ka pie­zī­me ga­ran­tē­ta. Pe­lē­kā pie­nai­ne – īs­ta in­te­li­ģen­te, kas grem­dē­jas ēnai­nās is­ta­bās pie grā­ma­tām vai fi­lo­zo­fē, tā­la no sa­bied­rī­bas kais­lī­bām.

1., 5., 10., 19., 28.– vil­nī­tis

2., 6., 11., 20., 29.  – cū­ce­ne

3., 7., 12., 21., 25., 27. – kri­mil­de

4., 8., 13., 22., 26. – sal­dūk­sne

9., 15., 17., 23.. – alk­sne­ne

14., 16., 18., 24. – pe­lē­kā pie­nai­ne

Marts

Mar­tā mos­tas da­bas spē­ki, sāk ri­tēt dzī­vī­bas su­las, vi­siem va­jag sa­vu vie­tu zem sau­les. Par to cī­nās vi­si, ta­ču iz­dzī­vo gud­rā­kie, stip­rā­kie, vil­tī­gā­kie. Šis ir ko­ku sē­ņu mē­ne­sis, un to aiz­bil­sta­mo rak­sturs ir pa­skarbs, pat ne­žē­līgs, vi­ņiem ir iz­ci­las iz­dzī­vo­ša­nas spē­jas, asa in­tu­īci­ja un uz­va­rē­tā­ja gars. Vi­ņi prot sa­sniegt ie­ce­rē­to mēr­ķi. To­mēr vi­ņi ir arī ģe­ni­āli pa­ra­zī­ti, iz­man­to­jot par sa­vas dzī­vī­bas ener­ģi­jas avo­tu vi­sus pēc kār­tas.

* Cel­me­nes kaut­rais ne­vai­nī­gums un ele­gan­tais iz­skats ir ti­kai mas­ka, aiz ku­ras slēp­jas ap­ķē­rīgs, bez­prin­ci­pi­āls gud­ri­nieks. Mek­lē­jat uz­ti­ca­mu ģi­me­nes cil­vē­ku? Lūk, pie­pes aiz­bil­sta­mie – ja vien va­rat sa­mie­ri­nā­ties ar vi­ņu pun­ktu­ali­tā­ti un pie­ka­sī­gu­mu, kā arī zi­nā­mu vē­su­mu at­tie­cī­bās. Sā­nau­ses ir vis­pa­tī­ka­mā­kās – kaut­rī­gas un rā­mas, avan­tū­ras tām sve­šas, diem­žēl tiek­sme uz kai­tī­giem ie­ra­du­miem. Lap­eg­ļu pie­pes ir īsts ēze­lī­tis I-ā – ne­no­vēr­tē se­vi un sa­vas do­tī­bas, pra­sī­gas, ne­pie­dod fri­vo­li­tā­ti, ģi­me­nē ne­re­ti – ma­zais ti­rā­niņš, bet to­ties es­tē­tes. Sa­vu­kārt ši­ta­ke mīl grez­nī­bu, kom­for­tu, smal­kus ēdie­nus un uz­ma­nī­bu, un – kon­tro­lēt vi­su, ti­kai ne sa­vu azar­tis­ko spē­les deg­smi. Bēr­zu ča­ga ir pla­šu da­bu un lab­sir­dī­ga, ta­ču diez­gan bēr­niš­ķī­ga un lais­ka, pat kais­lī­gā ro­mā­nā ie­lais­ties trau­cē ti­kai... slin­kums.

1., 5., 10., 19., 28., 31. – pa­ras­tā cel­me­ne

2., 6., 11., 20., 29., 30. – pie­pe

3., 7., 12., 21., 25., 27. – sā­nau­se

4., 8., 13., 22., 26. – lap­eg­ļu pie­pe

9., 15., 17., 23. – ši­ta­ke

14., 16., 18., 24. – bēr­zu ča­ga

Ap­rī­lis

Ap­rī­lis dī­vai­ni spē­lē­jas krā­sās – pē­dē­jais sniegs va­ka­rā iz­ska­tās glu­ži vai vi­olets, strau­ti­ņi ir dzid­ri zil­za­ļi, mai­go, jaun­o la­pu ēnas iz­ce­ļas pe­lē­cī­gi tumš­zi­la­jā dū­ma­kā. Ša­jā mē­ne­sī val­da sē­nes ar īpat­nē­jas krā­sas ce­pu­rī­tēm – vi­ole­tām, zi­lām, ro­zī­gām. Kā ap­skur­bu­šas no zi­lā lie­tus un vi­ole­ta­jām pa­va­sa­ra ēnām, tā­pēc at­ļā­vu­šās ie­tēr­pties it kā pa­vi­sam ne­rak­stu­rī­gi sē­ņu valsts ie­mīt­nie­cēm. Tā­pēc arī rak­sturs šo sē­ņu aiz­bil­sta­ma­jiem ir tāds – at­vērts, ne­sa­vtīgs, plašs, ar tiek­smi uz vi­su skais­tu un dzi­ļi mis­tis­ko.

* Vi­ole­tā tī­mek­le­ne prot pūst sta­bu­li, pēc ku­ras vi­si dan­co; vi­zu­ļo­jo­šā tin­te­ne ir īs­ta kom­pā­ni­jas dvē­se­le, kam pa­tīk flir­tēt un līk­smot. Kai­lā ap­lo­ce­ne ir pa­ti mai­gā­kā no ap­rī­ļa sē­nēm, ļo­ti kaut­rī­ga sa­bied­rī­bā, bet, kad at­plaukst, ap­bur vi­sus. Vārp­ste­ne ir div­da­bis – te ro­sīgs dar­bo­nis, te dep­re­si­jā kri­tu­si ne­lai­mes ču­pi­ņa, ta­ču ar dzi­ļu, ori­ģi­nā­lu prā­tu. Ame­tis­ta bērz­la­pe­ne mīl grem­dē­ties pa­gāt­nē un sen­ti­men­tā­li sap­ņot. Sa­vu­kārt lā­ču sam­tbe­kai gan ir re­ti skaidrs prāts, un tā pra­tīs ap­vār­dot jeb­ku­ru, bet alus kau­su iz­mak­sāt gan ne – pa­sko­pa pēc da­bas.

1., 5., 10., 19., 28. – vi­ole­tā tī­mek­le­ne

2., 6., 11., 20., 29., 30. – vi­zu­ļo­jo­šā tin­te­ne

3., 7., 12., 21., 25., 27. – kai­lā ap­lo­ce­ne

4., 8., 13., 22., 26. – vi­ole­tā vārp­ste­ne

9., 15., 17., 23. – ame­tis­ta bērz­la­pe­ne

14., 16., 18., 24. – lā­ču sam­tbe­ka

Maijs

Viss plaukst un zied, bau­da zie­do­ņa sau­li, bet sē­nes tik­mēr uz­krāj spē­kus. Pa­gai­dām pre­tī sau­lei tie­cas ti­kai pa­šas mai­gā­kās un ne­pa­cie­tī­gā­kās. Kat­ra sa­vā vei­dā at­rod ce­ļu uz augš­u – ci­ta ar uz­cī­tī­bu, ci­ta ar avan­tū­ris­tis­ku ris­ku, vēl kā­da ar vil­tī­giem kom­pro­mi­siem, ta­ču īs­tām blē­dī­bām un ļau­nu­mam te vie­tas nav. Mai­ja sē­nī­tes ir ļo­ti da­žā­das pēc da­bas, to­mēr pa­ma­tā vi­sām pie­mīt lab­sir­dī­ba un vi­ņas ir pa­tī­ka­ma sa­bied­rī­ba.

* Lāč­purns ir lā­dzīgs un lā­cīgs, pār­do­mā­ti do­das uz mēr­ķi, ta­ču ne­sa­spring­stot un ne par ko ne­sa­trau­co­ties. Mai­ja auze­ne tra­ki ne­mīl kon­flik­tēt, un ak­tī­va ro­sī­ba vi­ņu arī ne pā­rāk in­te­re­sē. Alei­ri­jai pa­tīk dzie­dāt, de­jot, smī­di­nāt ci­tus, ta­ču uz­ma­nie­ties – nav tik vien­tie­sī­ga, kā iz­ska­tās! Kaut arī mīl pa­vilkt uz zo­ba ci­tus, pa­ti ātr­i ap­vai­no­jas. Bi­sī­te ir ap­do­mī­ga un pie­sar­dzī­ga, no­slēg­ta, bet mai­ga pret sev tī­ka­miem ļau­dīm. To­ties sār­tla­pī­te ir dzi­ļa un spil­gta per­so­nī­ba ar kū­sā­jo­šu ener­ģi­ju un ne­or­di­nā­rām ide­jām – ģē­nijs, avan­tū­rists, ce­ļo­tājs, in­tri­gants... Ēti­kas nor­mas? Kas tās tā­das? Bet ķip­lo­ku vī­te­nei iz­mai­ņas ne­pa­tīk, kaut vien­mēr tās vē­las. To­ties tām par vi­su ir savs, īpašs vie­dok­lis.

1., 5., 10., 19., 28., 31. – lāč­purns

2., 6., 11., 20., 29., 30. – mai­ja auze­ne

3., 7., 12., 21., 27. – zel­tai­nā alei­ri­ja

4., 8., 13., 22., 26. – bi­sī­te

9., 15., 17., 23. – sār­tla­pī­te

14., 16., 18., 24. – ķip­lo­ku vī­te­ne

Jū­nijs

Jū­ni­jā val­da pu­ķes, un sē­nes pat ne­cen­šas pār­spēt rai­bo zie­du gūz­mu, vi­ņas zi­na, ka uz­ma­nīgs vē­ro­tājs tā­pat tās pa­ma­nīs. Jū­ni­ja sim­bo­li pār­sva­rā ir sē­nes ar mai­gi zaļ­ga­nām ce­pu­rī­tēm, no­slē­pu­mai­nas sap­ņo­tā­jas, ta­ču spē­jī­gas uz ne­pa­re­dza­mu rī­cī­bu. Emo­ci­onā­las es­tē­tes, sir­žu lau­zē­jas un mis­ti­ķes, daž­brīd arī – iz­ci­las ak­tri­ses.

* Vir­pai­nī­tes me­lan­ho­lis­ki ro­man­tis­kais iz­skats ir ti­kai mas­ka, jo tās prot pa­rā­dīt se­vi tā­du, kā­du vē­la­ties to re­dzēt. Ze­mes­tau­ki ir sē­ne, kas stai­gā, kur pa­šai tīk – ne­iz­pro­ta­ma un ne­prog­no­zē­ja­ma, arī diez­gan ļau­nat­mi­nī­ga. Bā­lā muš­mi­re gan ātr­i aiz­svil­stas, bet īs­te­nī­bā ļo­ti pār­dzī­vo sa­vu «in­dī­gu­mu» un cen­šas pie­rā­dīt, ka ne­vēl ļau­nu. Za­ļā bērz­la­pe gan ne­ko ne­ņem pā­rāk pie sirds, dzī­vo vien nost sa­vu mu­tu­ļo­jo­šo dzī­vi un vien­mēr kaut ko iz­gud­ro, ro­sās, iz­mē­ģi­na. Smil­te­ņu pui­ši ir īs­ti sir­žu lau­zē­ji, jo iz­prot sie­vie­tes vēl­mes. Arī dā­mas mīl vieg­lus ro­mā­ni­ņus, to­mēr prot ap­rē­ķi­nāt arī ie­gu­vu­mus no tiem. Ze­mes­zvaig­zne ir vis­tu­vāk ze­mei no vi­sām jū­ni­ja sē­nēm, vis­pa­ma­tī­gā­kā – ne­ķer vi­su pēc kār­tas, bet, ja ko uz­sāk, pa­beidz. Div­kār­šā plī­vu­re­ne ir re­ta, mis­tis­ka sē­ne, un arī tās aiz­bil­sta­ma­jiem tiek pa­snieg­ta kā­da īpa­ša dā­va­na «no aug­šas», pie­mē­ram, gaiš­re­dzī­ba, ab­so­lū­tā dzir­de. Spil­gti, in­te­re­san­ti ļau­dis ne­daudz ne no šīs pa­sau­les.

1., 5., 10., 19., 28. – vir­pai­nī­te

2., 6., 11., 20., 29., 30. – pa­ras­tie ze­mes­tau­ki

3., 7., 12., 21., 25., 27. – bā­lā muš­mi­re

4., 8., 13., 22., 26. – za­ļā bērz­la­pe

9., 15., 17. – smil­te­ne

14., 16., 18., 24. – ze­mes­zvaig­zne

23. – div­kār­šā plī­vu­re­ne

Jū­lijs

Jū­lijs ir pilns lais­ka ap­mie­ri­nā­ju­ma un brīv­die­nu slin­ku­ma. Viss jau iz­da­rīts, at­liek vien bau­dīt mie­ru. Šis ir mē­ne­sis, ku­rā val­da «sau­lai­nās sē­nes» – paš­pār­lie­ci­nā­tas, ap­mie­ri­nā­tas, paš­pie­tie­ka­mas un ta­lan­tī­gas da­žā­dās jo­mās – no ģi­me­nes dzī­ves līdz po­li­ti­kas skar­ba­jam lau­ci­ņam un šov­biz­ne­sam. No jū­li­ja sē­nēm pa­do­das la­bi va­dī­tā­ji, jo ir ne­vai­no­ja­ma au­to­ri­tā­te. To­mēr arī starp tām mēdz būt ek­scen­tri­ķi, kas pār­steidz ar ne­gai­dī­tu rī­cī­bu.

* Gai­le­nes vai­rāk ir mā­jas un ģi­me­nes pat­ri­otes, prie­žu be­kas – fan­ta­zē­tā­jas un ak­tri­ses, zel­tai­nās bērz­la­pes – ak­tī­vas sa­bied­ris­kās dar­bi­nie­ces, zel­tai­nās zvī­ne­nes – ek­scen­tris­kas, bet vieg­li ie­vai­no­ja­mas. Sau­lsar­dze­ne prot ap­brī­no­ja­mā kār­tā ap­vie­not di­amet­rā­li pre­tē­jas rak­stu­ra ie­zī­mes. Smir­dī­gās bērz­la­pes aiz­bil­sta­ma­jiem sū­rāk klā­jas pir­ma­jā dzī­ves pus­ē, bet vē­lāk vi­ņi pa­ši kļūst par dzī­ves saim­nie­kiem, sa­vu­kārt dā­mām vis­la­bāk no vi­sām sē­nēm pie­mīt pras­me būt mī­lē­tām un va­ja­dzī­gām. Bet kro­kai­nās kaz­bār­des da­tu­mā dzi­mu­šie ir īs­ti lai­mes lu­tek­lī­ši, For­tū­nas mī­lu­ļi, tur­klāt ar fan­tas­ti­ku in­tu­īci­ju.

1., 5., 10., 19., 28., 31. – gai­le­ne

2., 11., 20., 29., 30. – prie­žu be­ka

3., 7., 12., 21., 25., 27. – zel­tai­nā bērz­la­pe

4., 8., 13., 22., 26. – zel­tai­nā zvī­ne­ne

9., 15., 17., 23. – sau­lsar­dze­ne

14., 16., 18., 24. – smir­dī­gā bērz­la­pe

6. – kro­kai­nā kaz­bār­de

Augusts

Jau no­sau­kums vien vēs­ta, ka šis ir ka­ra­lisks mē­ne­sis, ku­rā viss spo­gu­ļo­jas zel­tī­tā mir­dzu­mā un ba­gā­tī­bā. Arī šī mē­ne­ša sē­nes ir īs­te­ni ka­ra­lis­kas, lī­de­ri ar val­do­nī­gu, kap­rī­zu rak­stu­ru. Vi­ņas ne­cieš ie­bil­du­mus, bet mīl dot pa­vē­les. Arī ģi­me­nē pa­ras­ti ir ma­zie dik­ta­to­ri, lai gan par sa­vē­jiem arī rū­pē­jas. Pa­tīk krāš­ņas svi­nī­bas.

Ba­ra­vi­ku gal­ve­nais ta­lants ir aiz­raut uz va­roņ­dar­biem ci­tus ar sa­vu au­to­ri­tā­ti. Bra­zī­li­jas at­ma­te­nes ir gud­ras, hi­pe­rak­tī­vas, ta­ču pā­rāk pa­kļau­jas mir­kļa im­pul­sam, un vi­ņu la­bos no­do­mus re­ti kurš tver no­piet­ni. Sviest­be­kas ir ļo­ti laip­nas pret vi­siem, ta­ču, ak vai, pā­rāk jau nu god­kā­rī­gas. Pū­pē­dis ir lab­sir­dīgs un saim­nie­cisks, ta­ču no ie­do­mā­tā ne­kad ne­at­kāp­sies. Ka­ra mil­ne­ne ir ma­zais im­pe­ra­to­riņš, ka­ra­vīrs-as­kēts, tiešs, ta­ču arī gudrs un ap­do­mīgs. Sa­vu­kārt dai­vai­nās če­mu­re­nes aiz­bil­sta­mie ir ne­pa­ras­ti veik­smi­nie­ki, ja vien pār­mē­ru ne­krīt lep­nī­bā.

1., 5., 10., 19., 28., 31. – ba­ra­vi­ka

2., 6., 11., 20., 29., 30. – Bra­zī­li­jas at­ma­te­ne jeb ac­te­ku sē­ne

3., 7., 12., 21., 25., 27. – sviest­be­ka

4., 8., 13., 22., 26. – pū­pē­dis

9., 15., 17., 23. – ka­ra mil­ne­ne

14., 16., 18., 24. – dai­vai­nā če­mu­re­ne

Sep­tem­bris

Zel­ta ru­dens ir klāt! Sau­lī­te vairs tik ļo­ti ne­sil­da, bet vēl jo­pro­jām ir mai­ga, krā­sas – fan­tas­tis­ki sam­tai­nas un sil­tas, lie­tu­tiņš – pa­tī­kams. Īsts sē­ņu lie­tus, kas zi­ņo – sē­ņu val­dī­ša­nas apo­gejs ir klāt! Nu tik iet va­ļā, sē­nes aug strī­pām vien, te­pat cie­ši bla­kus ci­ta ci­tai tās ir – no pie­ti­cī­gas bērz­la­pī­tes līdz smal­kam ap­šu kun­dzi­ņam, no kaut­ras suņ­sē­nī­tes līdz cie­nī­ga­jam ba­ra­vi­ku ka­ra­lim. Ne ko pie­likt, ne at­ņemt – īs­ta de­mo­krā­ti­ja. Tā­pēc arī šā mē­ne­ša sē­nēm rak­sturs arī tāds, de­mo­krā­tisks – jautrs, at­vērts, op­ti­mis­tisks. Ļau­nu prā­tu vi­ņas ne­tur un pie sirds ne­ko no­piet­ni ne­ņem. Nav pā­rāk iz­smal­ci­nā­tas un ne­tie­cas uz smal­ko ap­rin­du bur­zi­ņiem, bet ne vien­mēr drau­dzē­sies ar ku­ru kat­ru, drī­zāk pa­kri­ti­zēs, ja ne­pa­tīk. Sa­mē­rā kon­ser­va­tī­vas un pa­slin­kas, kaut va­rē­tu vei­dot la­bu kar­je­ru. Da­rī­ša­nas vie­tā ne­re­ti iz­vē­las pa­fi­lo­zo­fēt un bie­ži vien ap­mie­ri­nās ar re­ālo zī­li ro­kā ne­kā hi­po­tē­tis­ko med­ni ko­kā. Da­ži pār­stāv­ji zem spil­gtās, pie­vil­cī­gās ār­ie­nes un lie­lis­ka­jām ko­mu­ni­kā­ci­jas spē­jām slēpj iek­šē­ju ne­dro­šī­bu un kom­plek­sus.

* Bēr­zu­be­kas, kaut vi­sai da­žā­das, to­mēr vie­no ko­pī­ga īpa­šī­ba – vi­ņas pa­ma­nās vi­sur būt sa­vē­jās, lai gan  smal­ko ap­rin­du bur­zi­ņus īpa­ši ne­mīl. Un pa­sarg die`s, ja kāds ap­drau­dēs vi­ņu prin­ci­pus! Arī ap­šu be­ka no ci­tām sē­nēm at­šķi­ras ar vien­mēr prin­ci­pi­ālu no­stā­ju un stin­gru po­zī­ci­ju, kā arī ar ko­dī­gu kri­ti­zē­ša­nu. Cir­tai­nā či­gā­nie­te vien­mēr ir no­ti­ku­mu vir­pu­lī un steidz ie­pa­zī­ties ar va­ja­dzī­giem ļau­dīm. Zī­dai­nā plū­me­ne ir es­tēts un, kaut arī iz­vai­rās no lie­liem sa­ie­tiem, par vi­su ir lie­tas kur­sā. Por­ce­lā­na tin­te­ne pēc da­bas ir di­si­dents, ar maz, bet la­biem drau­giem, ku­ra ne­cieš, ja vi­ņu pa­mā­ca, kaut pa­ti to da­ra lab­prāt. Bet po­sas­pie­pe, sē­dē­da­ma stum­brā, no aug­šas fi­lo­zo­fis­ki no­ska­tās gan uz sa­bied­rī­bas lik­stām, gan pa­nā­ku­miem – viss ta­ču dzī­vē ir mir­klīgs un pār­ejošs!

1., 5., 10., 19., 28. – bēr­zu­be­ka

2., 6., 11., 20., 29., 30. – ap­šu be­ka              

3., 7., 12., 21., 25., 27. – cir­tai­nā či­gā­ne­ne

4., 8., 13., 22., 26. – zī­dai­nā plū­me­ne

9., 15., 17., 23. – po­sas­pie­pe

14., 16., 18., 24. – por­ce­lā­na tin­te­ne

Ok­tob­ris

Lie­lais sē­ņu bur­zi­ņa laiks ir bei­dzies. Ok­tob­ra lie­ti un nak­tis ir kļu­vu­šas ne­mī­lī­gi vē­sas, sau­le slēp­jas aiz svi­na pe­lē­kiem mā­ko­ņiem, sal­nas kož kau­lā. Nu mežs pie­der ti­kai īpa­ši spī­tī­ga­jām un ne­prā­tī­gi dros­mī­ga­jām sē­nēm-cī­nī­tā­jām. Tās slēp­jas zem ze­mes, zem la­pām, pie­plok stum­briem vai, cē­li spī­tē­da­mas, iz­rā­da se­vi, ta­ču tu­ras diez­gan sav­ru­pi.

Tā arī ok­tob­ra cil­vē­ki – pat ja ār­ēji ir sa­bied­ris­ki, iek­šē­ji vai nu ie­tur dis­tan­ci, vai vien­mēr at­stāj vie­ti­ņu, kur būt sev pa­šam. Ar vi­siem pēc kār­tas «ne­ču­po­jas» un rū­pī­gi iz­vē­las at­ra­ša­nās vie­tu. Dau­dziem pie­mīt ve­se­lais sa­prāts un lo­ģis­kā do­mā­ša­na – pat iz­klai­dēs. Sie­vie­tes ir īs­tas me­ža ra­ga­nas, kas cil­vē­kiem redz cau­ri un grū­tos brī­žos sniedz pa­do­mus un pa­lī­dzī­bu.

* Tri­fe­le zi­na sev ce­nu un ne­iz­mai­nās sī­ku­mos, vi­ņai va­jag klu­su vie­tu do­mā­ša­nai. La­kas pla­kan­pie­pe ir īsts pul­kve­dis, kam dzī­vē ir ar­mi­jas dis­cip­lī­na un kār­tī­ba. Sar­ka­nā muš­mi­re sa­vu­kārt ir kā stalts hu­zā­ru pui­sis sar­ka­nā, per­fek­tā mun­die­rī, tra­ko­ti pie­vil­cīgs, bet ie­dzē­rājs un spēl­ma­nis, lai gan mē­ru zi­na. Sa­vu­kārt nak­sne­ne ir lep­nais, no­slē­pu­mai­nais bru­ņi­nieks, in­tri­ģē­jošs klu­sē­tājs, pa­ras­ti gan tā ir ti­kai mas­ka. Nak­sne­ņu dā­mas vien­mēr pa­tu­rēs pē­dē­jo vār­du... Zie­mas cel­me­nes pro­to­tips ir Šveiks – it kā tiešs un vien­tie­sīgs, ta­ču pa­tie­sī­bā vi­sai vil­tīgs un ap­do­mīgs, ar pre­cī­zu no­jau­tu par to, kad laiks lais­ties la­pās. Vel­na be­ka iz­lie­kas bries­mī­gā­ka ne­kā īs­te­nī­bā ir, un vil­tī­ba arī tai ne­pie­mīt ne ma­zā­ka­jā mē­rā.

1., 5., 10., 19., 28., 31. – tri­fe­le

2., 6., 11., 20., 29., 30. – la­kas pla­kan­pie­pe

3., 7., 12., 21., 25., 27. – sar­ka­nā muš­mi­re

4., 8., 13., 22., 26. – nak­sne­ne

14., 16., 18., 24. – vel­na be­ka

No­vem­bris

Īpašs mē­ne­sis, pār­ejas posms, kad ru­dens te­ju bei­dzies, bet zie­ma īs­ti vēl nav sā­ku­sies. Sau­le spīd re­ti. Ro­bež­laiks. Tas ie­zī­mē arī no­vem­bra sē­ņu rak­stu­ru – zie­miš­ķīgs skar­bums mi­jas ar ru­de­nī­gu mig­lu, kas iz­plū­di­na ap­vei­dus. No­vem­bra sē­ņu aiz­bil­sta­mie ir in­di­vi­du­ālis­ti, ori­ģi­nā­li cil­vē­ki, pie­ra­du­ši pie vi­sa, ga­ta­vi uz vi­su. Ta­jā pa­šā lai­kā vi­ņiem pie­mīt no­slē­pu­mains, īpašs val­dzi­nā­jums, glu­ži kā mig­lai­nam ru­dens va­ka­ram, kas gan bie­dē, gan vi­li­na – kā ir «tur, mig­lā»? Tur ir gan fe­ju de­jas, gan tum­šas upes un trū­do­šas la­pas, gan ēnas un ne­gai­dīts skais­tums iz­ku­su­šā sal­nas pi­lie­nā. No­vem­bra sē­nes da­bā arī pa­šas iz­ska­tās kā no pa­sa­ku val­stī­bas, pe­lē­ki pēr­ļai­nas un traus­las, glu­ži kā pa­zau­dē­tas lau­mi­ņu ce­pu­rī­tes.

* Sēn­ti­ņa ir pa­ti ro­man­tis­kā­kā no no­vem­bra sē­nēm, bie­ži ie­mī­las, kat­rai dā­mai at­dod ga­ba­li­ņu sa­vas sirds un gla­bā vi­ņu la­bās at­mi­ņās, bet sie­vie­tes sēn­ti­ņas ir īs­tas fe­jas, kas sa­pīs bur­vju tī­mek­lī jeb­ku­ru. Diž­vā­le­ne ir skar­ba sē­ne, kas ne­ko ne­at­stāj pus­da­rī­tu, un, kaut jau­nī­bā nav bez grē­ka, vē­lāk ir no tiem, kas vis­bar­gāk kri­ti­zē mūs­lai­ku jaun­ie­šus. Pe­lē­kās gai­le­nes iz­ce­ļas ar vi­sai pre­tru­nī­gu un ori­ģi­nā­lu rak­stu­ru, ku­rā vi­si pre­tsta­ti sa­mai­sī­ju­šies, tur­klāt ir re­ti ego­is­tis­kas. Mei­ta­kes iz­do­mu var ti­kai ap­brī­not – no jeb­ku­ra gar­lai­cī­ga pa­sā­ku­ma cir­ku sa­rī­kos, tur­klāt ir īs­ta as­mē­le! Vēr­diņ­sē­ne, pro­tams, ir biz­nes­me­nis, kam ir īs­ta oža uz iz­de­vī­giem da­rī­ju­miem. Za­ķu ause­ne gro­za ausis kā lo­ka­to­rus un uz­zi­na vi­su – no ten­kām līdz no­slē­pu­miem, no sa­zvē­res­tī­bām līdz jaun­āka­jiem zi­nāt­nes sa­snie­gu­miem. In­for­mā­ci­ja ir spēks!

1., 5., 10., 23., 28. – sēn­ti­ņa

2., 6., 11., 20., 29., 30. – diž­vā­le­ne

3., 7., 12., 21., 25., 27. – pe­lē­kā gai­le­ne

4., 8., 13., 22., 26. – mei­ta­ke

9., 15., 17., 23. – vēr­diņ­sē­ne

14., 16., 18., 24. – za­ķu ause­ne

De­cem­bris

Nu ir snieg­bal­to sē­ņu laiks. Ta­gad nāk īs­te­ni zie­mī­gi rak­stu­ri – vē­si, skar­bi, am­bi­ci­ozi, at­sve­ši­nā­ti, tā­lu no pa­sau­les kņa­das. Dzī­vo sa­vās – re­ti­nā­ta­jās sfē­rās. Īs­ti Snie­ga ka­ra­lie­nes bēr­ni. Tiem pie­mīt liels iek­šējs spēks, kas liek pa­klau­sīt, uz­klau­sīt. Kaut arī da­žas no de­cem­bra sē­nēm šķiet itin mī­lī­gas, to­mēr jū­tams, ka ik pa brī­dim uz­vē­jo vē­sums. Ci­tām ir ot­rā­di – aiz le­dus­auk­stās ār­ie­nes kū­sā mil­zī­gas emo­ci­jas, glu­ži kā «kar­stais le­dus».

* Di­ža­da­te­ne cēl­sir­dī­gi ļauj se­vi mī­lēt un no­dro­ši­nāt kom­for­tu, bet pa­ti grem­dē­jas sa­va mis­tis­kā prā­ta dzī­lēs. Bal­tā muš­mi­re ir ti­pisks an­gļu džentl­me­nis – ne­sa­tri­ci­nāms, gudrs, aukst­asi­nīgs, lai gan dzi­ļi slēp­jas arī kais­lī­ga sirds. Meln­ga­na­jam pū­pē­dī­tim ir pats mai­gā­kais rak­sturs no vi­sām de­cem­bra sē­nēm, un, kaut var pa­rā­dīt «ra­dzi­ņus», to­mēr mēdz būt arī žē­la­bai­ni sen­ti­men­tāls. At­ma­te­ne ne­spēj dzī­vot bez kom­for­ta, bet pa­ti ga­ta­va arī to gā­dāt. Kaut mai­ga, bet to­mēr ar stin­gru mu­gur­kau­lu, un vi­si sa­dzir­dēs pat klu­si pa­teik­tu bal­tās maks­tsē­nes vār­du. Bal­tā kri­mil­de bie­ži ir ar vi­su ne­ap­mie­ri­nā­ta, ār­kār­tī­gi no­piet­nu pa­sau­les uz­ska­tu, tur­klāt ļo­ti paš­kri­tis­ka. Sam­tai­nā zie­me­ne šķiet auk­sta un mis­tis­ka, to­mēr dzī­vē va­dās pēc acu­mir­kļa sa­jū­tām.

1., 5., 10., 28. – za­rai­nā di­ža­da­te­ne

2., 6., 11., 20., 29., 30. – bal­tā muš­mi­re

3., 7., 12., 21., 25., 27. – meln­ga­nais pū­pē­dī­tis

4., 8., 13., 22., 26. – at­ma­te­ne (šam­pin­jons)

9., 15., 17., 23. – bal­tā maks­tsē­ne

14., 16., 18., 24. – bal­tā kri­mil­de

19., 31. – sam­tai­nā zie­me­ne

* Rak­stā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no I. Fi­ļi­po­vas grā­ma­tas «Sē­ņu ho­ro­skops»