ASTROLOĢIJA: Par viņu runā - Iveta Vējone

Ive­ta Vē­jo­ne par valsts pir­mo lē­di­ju kļu­va sa­vā pir­ma­jā in­di­vi­du­āla­jā ga­dā (nu­me­ro­lo­ģi­jā to ap­rē­ķi­na, sa­skai­tot dzim­ša­nas da­tu­mu, dzim­ša­nas mē­ne­si un paš­rei­zē­jo ka­len­dā­ro ga­du).

Kā­dus mēr­ķus šo­gad no­teiks, tā­du re­zul­tā­tu sa­gai­dīs de­vī­ta­jā in­di­vi­du­āla­jā ga­dā. Cil­vēks sa­vā pir­ma­jā in­di­vi­du­āla­jā ga­dā ir daudz dros­mī­gāks ne­kā ci­tā lai­kā. Tā­pēc šo­gad va­jag plā­not un iz­strā­dāt ide­jas – tad pār­mai­ņas būs tā­das, kā­das Valsts pre­zi­den­ta dzī­ves­bied­re vē­lē­sies. Jo vai­rāk tā­pēc, ka vi­ņa dzī­vo šeit un ta­gad, mā­ko­ņos ne­li­di­nās un ne­re­ālus mēr­ķus ne­iz­vir­za. Ne sev, ne ci­tiem.

Pēc nu­me­ro­lo­ģis­kās ana­lī­zes, Ive­tai Vē­jo­nei pie­mīt mērķ­tie­cī­ba, vi­ņa spēj mo­bi­li­zē­ties ār­kār­tas si­tu­āci­jās un krī­zes brī­žos rī­ko­ties ātr­i. Ne­at­kāp­sies no sa­va mēr­ķa, bet ir ga­ta­va kom­pro­mi­siem un va­ri­an­tiem. Ja kā­dā vi­dē ne­jū­tas la­bi, tad sev tī­ka­mu vi­di iz­vei­dos pa­ti. Mā­jās kom­forts ir vi­ņas ro­ku ra­dīts.

Pre­zi­den­ta kun­dze pil­nī­gi no­teik­ti ne­ko­man­dē vī­ru un ne­iz­rī­kos arī ci­tus, jo vi­ņai ne­pie­mīt ka­ra­va­do­ņa am­bī­ci­jas un ko­mu­ni­ka­bi­li­tā­te, ti­kai ne­va­jag do­māt, ka tā­pēc vi­ņu katrs va­rēs gro­zīt pēc sa­vām ie­gri­bām. Būs brī­ži, kad vi­ņa dzir­dēs ti­kai to, ko gri­bēs sa­klau­sīt. Un pa­klau­sīs tad, kad tas būs vi­ņai iz­de­vī­gi.

Ive­tai Vē­jo­nei pie­mīt ār­kār­tī­gi lie­las da­rba­spē­jas un ap­zi­nī­gums. Ja cil­vēks daudz iz­da­ra, tad pa­ras­ti vi­ņam ka­mie­šos uz­krauj ar­vien lie­lā­ku ne­sa­mo. Zi­na, ka pa­vilks to ve­zu­mu. Vi­ņai va­rē­tu pa­tikt ze­mes dar­bi, jo tie gan pa­do­das, gan re­lak­sē. Ie­grem­dē­jot ro­kas zem­ē, tāds cil­vēks gūst ener­ģi­ju. Diez vai tel­pās vi­ņa sa­ņem tā­du do­pin­gu kā svai­gā gai­sā. Ja prā­tā plo­sās vēt­ra, tad ne­pie­cie­ša­ma past­ai­ga svai­gā gai­sā, un ri­si­nā­jums ra­dī­sies. Vi­ņa ir ļo­ti prak­tisks, ļo­ti sta­bils cil­vēks un kār­tī­ga dar­ba da­rī­tā­ja, un tas ir Ive­tas Vē­jo­nes trum­pis.

Vi­su da­ra ar gal­vu, pie­mīt ana­lī­tisks prāts un fi­nan­šu lie­tās – «ņuhs», «čujs» un «po­ņa». Prot at­vērt ģi­me­nes ma­ci­ņu tik pla­ši, lai nau­das pie­tik­tu vi­siem un ne­pie­trūk­tu. Bū­tis­ki ir ne­kļūt par nau­das ver­gu. La­bāk strā­dāt un pel­nīt, ne­vis strā­dāt ti­kai un vie­nī­gi nau­das dēļ. Sva­rī­ga ir ma­te­ri­ālā dzī­ves pus­e un sta­bi­li­tā­te, tā­pēc nau­du tē­rē ap­do­mī­gi un diem­žēl par se­vi ne­re­ti pie­mirst. Vi­siem ci­tiem va­jag, ti­kai ne pa­šai. Vien­mēr no­kri­tīs uz kā­jām. Sta­bi­li­tā­te pie­mīt arī at­tie­cī­bās. Ja mīl, tad vien­reiz.

Jū­tas iz­rā­dīt ne­prot, jo ir no­slēgts cil­vēks. Var­būt par daudz kal­po ci­tiem. Ja kāds pa­lūgs pa­lī­dzī­bu, jā­šau­bās, vai Ive­ta Vē­jo­ne at­teiks, tur­klāt vi­ņa nav no­de­vīgs un ze­misks cil­vēks. Ār­ēji sa­vu vā­ju­mu ne­iz­rā­da, bet iek­šē­ji ir traus­lā­ka ne­kā iz­ska­tās. Pre­zi­den­ta kun­dze var iz­rā­dīt ci­tiem to, ko vi­ņi grib re­dzēt, bet īs­te­nī­bā tur se­vi aiz sep­ti­ņiem zie­ģe­ļiem aiz­slēg­tu.

Ģi­me­ne vi­ņai ir ļo­ti sva­rī­ga, tai var vel­tīt vi­su sa­vu dzī­vi un upu­rēt pā­rē­jo, pie­mē­ram, kar­je­ru. Pie­mīt al­truisms, ie­jū­tī­ba, līdz­cie­tī­ba, lab­sir­dī­ba (tā dēļ cil­vē­kiem vi­ņa pa­tīk). Vē­las itin vi­sā līdz­sva­ru un har­mo­ni­ju. Ja di­vi strī­dē­sies, vi­ņa cen­tī­sies kaš­ķus no­glu­di­nāt un strīd­nie­kus sa­la­bi­nāt. Par tā­du cil­vē­ku mēdz teikt – dzi­mis sko­lo­tājs. Sa­vas ze­mes pat­ri­ote, die­zin vai spē­tu ie­dzī­vo­ties ci­tā val­stī. Var­būt pat bū­tu grū­ti ie­jus­ties ci­tā pil­sē­tā te­pat Lat­vi­jā.  

AS­TRO­LO­ĢIS­KAIS CV, Iveta Vējone

SAU­LE – VĒ­ZĪ

MĒ­NESS – ME­ŽĀ­ZĪ

MER­KURS – LAU­VĀ

VE­NE­RA – DVĪ­ŅOS

Īss rak­stu­ro­jums: po­zi­tīvs cil­vēks, kam sva­rī­ga ģi­me­ne, sa­vē­jie un vi­ņu lab­klā­jī­ba. Pra­tīs pa­rū­pē­ties, or­ga­ni­zēt mā­jas dzī­vi un sa­ska­tīt iz­de­vī­gu­mu. Do­tas ie­spē­jas dzī­ves gai­tā uz­krāt pie­re­dzi, kas no­der ne ti­kai pa­šai, bet arī ci­tiem. Ja arī ār­ējais tēls ir mie­rīgs, pre­zi­den­ta kun­dzei to­mēr pie­mīt ve­se­lī­gas am­bī­ci­jas, ir sva­rīgs no­vēr­tē­jums un se­vis pa­rā­dī­ša­na. Tie­sa, vis­dzi­ļā­kās emo­ci­jas tu­rēs se­vī un par to, kas uz sirds, ci­tiem ne­žē­lo­sies (bet – daž­kārt var­būt va­ja­dzē­tu). At­tie­cī­bās ar ot­ro pus­īti sva­rīgs arī in­te­lek­tu­ālais mo­ments – lai ko­pā ir in­te­re­san­ti un ir par ko pa­ru­nāt.

Gu­nas Kār­kli­ņas in­ter­pre­tā­ci­ja