An­dris Sku­ja: Par Zā­la­ma­na zvaig­zni, as­tro­lo­ģi­ju un dē­lēm

Dau­dzi An­dri Sku­ju jau no 80. ga­du bei­gām pa­zīst kā dzie­dā­tā­ju, ta­ču vi­ņa in­te­re­ses un no­dar­bo­ša­nās ir kriet­ni pla­šā­kas, jo dzī­ves ceļš ik pa lai­kam li­cis ap­gūt ko jaun­u. Arī as­tro­lo­ģi­ju un hi­ru­do­te­ra­pi­ju jeb dē­ļu te­ra­pi­ju, kas pa­sau­lē pa­zīs­ta­ma jau ga­du tūk­sto­šiem. Šos pa­lī­gus da­žā­du kai­šu – arī ne­aug­lī­bas – ārst­nie­cī­bā nu jau te­ju des­mit ga­dus iz­man­to arī An­dris Sku­ja.

In­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju ra­du­sies jau pa­sen – la­sot žur­nā­lus un grā­ma­tas, skats aiz­ķē­ries pie šīm to­laik vēl pa­sve­ša­jām lie­tām. «Tā kā mū­su dzī­ve sa­stāv no pos­miem, tad man, vie­nam no­slē­dzo­ties, jauns pa­kā­piens sā­kās ar past­ip­ri­nā­tu in­te­re­si par as­tro­lo­ģi­ju. Ne­jau­ši vēl ie­rau­dzī­ju uz rek­lā­mas sten­da aici­nā­ju­mu stā­ties As­tro­lo­ģi­jas aka­dē­mi­jā. Tā arī viss sā­kās. Lai­kam in­tu­īci­ja tei­ca priekš­ā, ka tas man ir va­ja­dzīgs,» sa­ka An­dris Sku­ja.

Daudz­pu­sī­ba un īs­tie cil­vē­ki

Uz­ru­nā­jis arī tas, ka mā­cī­bu ie­stā­de pie­dā­vā­ju­si pla­šā­ku in­for­mā­ci­ju – nu­me­ro­lo­ģi­ju, fi­zi­og­no­mi­ju, eidē­ti­ku, fi­lo­zo­fi­ju. Kaut ko no tā maz­liet zi­nā­jis, ta­ču tās nav bi­ju­šas sis­tē­mis­kas zi­nā­ša­nas. Ne­būt ne­no­žē­lo­jot, ka nav sā­cis to ap­gūt jau­nī­bā, jo uz­ska­tot, ka, lai mā­cī­tos vi­sas šīs lie­tas, va­ja­dzī­ga pie­re­dze, kas sa­snie­dza­ma, ti­kai ga­diem ejot. Tad arī nāk ap­jē­ga par augst­ākiem spē­kiem, kas no­sa­ka mū­su dzī­vi, kon­krē­tos brī­žos ie­vie­šot kā­das ko­rek­ci­jas. «Sa­vā zi­ņā bi­ja la­bi, ka stu­di­jas sā­ku bez no­piet­niem pa­ma­tiem, jo ne­re­ti – ja esi jau iz­vei­do­jis kā­du sis­tē­mu, pat ja tā ir mal­dī­ga, no tās ir grū­ti at­teik­ties. Lai gan glu­di jau ne­gā­ja. Pir­ma­jā se­mes­trī, klau­so­ties pa­snie­dzē­ju stās­tī­ta­jā, bi­ju ap­ju­cis – viss šķi­ta kā puz­le bez jeb­kā­diem frag­men­tiem, līdz ar to man ne­vei­do­jās ne­kā­da bil­de. Pat sā­kās pa­ni­ka – ko nu? Bet tad se­vi no­mie­ri­nā­ju un no­lē­mu ne­mest plin­ti krū­mos. Kad bei­dzot spē­ju de­fi­nēt, kā man īs­ti trūkst, lai vei­do­tu kop­ai­nu, tad aiz­gā­ja. Sa­pra­tu, ka ne viss jā­gai­da no pa­snie­dzē­jiem, bet jā­mek­lē pa­šam, jā­la­sa, jā­do­mā. Es bi­ju pie­ra­dis, ka sko­lā dod ga­ta­vu, bet šeit de­va ie­vir­zi,» par mā­cī­bās gū­to pa­tei­cīgs ir nu jau pie­re­dzē­ju­šais as­tro­logs.

Gods kam gods – pa­snie­dzē­ji bi­ju­ši sa­va aro­da meis­ta­ri. Vis­pār viņš ne­va­rot žē­lo­ties, jo bie­ži nā­cies sa­stap­ties ar gud­riem un iz­ci­liem sa­vas lie­tas spe­ci­ālis­tiem, kas ie­rā­dī­ju­ši jaun­u ce­ļu. To ap­lie­ci­not arī vi­ņa as­tro­lo­ģis­kā kar­te: ne­va­jag pie­ķer­ties ti­kai vie­nam, va­jag būt daudz­pu­sī­gam. Kla­sis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā ir tāds jē­dziens Zā­la­ma­na zvaig­zne, un tā vi­ņam kar­tē esot. «Tas, ar ko no­dar­bo­jos, it kā ne­jau­ši ie­nāk ma­nā dzī­vē. Es tā īpa­ši to ne­mek­lē­ju. Laiks un ap­stāk­ļi sa­plu­sē­jas tā, ka es no­nā­ku tur, kur man va­jag būt. Kā pa­ras­ti sa­ka: īs­ta­jā vie­tā un īs­ta­jā brī­dī. Lie­lā­ko­ties gan tas no­tiek tad, kad es­mu iz­gā­jis sa­rež­ģī­tu dzī­ves pos­mu. Ir bi­jis pat tā, ka šķi­tis – ne­kas labs ne­būs ne­kad un cik šaus­mī­gi es­mu pie­mek­lēts! Tad pa­iet ap­tu­ve­ni gads vai di­vi, viss vien­kār­ši pa­lē­nām sa­lie­kas pa plauk­tiem, un nā­kas kon­sta­tēt, ka tas bi­ja va­ja­dzīgs ma­nai tā­lā­kai iz­aug­smei, pār­mai­ņām. Ti­kai no at­tā­lu­ma va­ri ie­rau­dzīt kop­ai­nu,» se­ci­na An­dris Sku­ja.

Na­no­teh­no­lo­ģi­ju fab­ri­ka

Tā­pat dzī­vē ie­nā­ku­si hi­ru­do­te­ra­pi­ja jeb dē­ļu te­ra­pi­ja. Kad mā­cī­jies as­tro­lo­ģi­ju, ie­pa­zi­nies ar cil­vē­kiem, kas ar to no­dar­bo­jās. Kad kurss tu­vo­jies no­slē­gu­mam un va­ja­dzē­jis rak­stīt dip­lom­dar­bu, sā­cis ap­svērt – kam pie­vēr­sties un ko pē­tīt? Tad ie­nā­cis prā­tā: as­tro­lo­ģi­jā ir labs un slikts laiks, lai ko da­rī­tu. Kā­pēc gan ne­pa­rau­dzī­ties uz to kom­plek­si, ņe­mot par pa­ma­tu dē­ļu te­ra­pi­ju, no­sa­kot, kad to kon­krē­tam cil­vē­kam iz­man­tot, bet kad – la­bāk ne. Tā arī ta­pis dip­lom­darbs: hi­ru­do­te­ra­pi­ja un as­tro­lo­ģi­ja. Se­ci­nā­ju­mi? Iz­rā­dī­jies, ka, ide­ālā lai­kā uz­sā­kot te­ra­pi­ju, ārst­nie­cis­ko efek­tu var uz­la­bot līdz 12 rei­zēm. Par šo dar­bu sa­ņē­mis at­zi­nī­gus vār­dus, un tas pa­mu­di­nā­jis ie­sāk­to tur­pi­nāt. Tad šo pa­šu ārst­nie­cī­bas me­to­di sais­tī­jis ar ne­aug­lī­bas tē­mu. «Sa­viem jaun­ajiem klien­tiem, kam bi­ja šā­da pro­blē­ma, pie­pra­sī­ju ār­sta slē­dzie­nu – ar vi­siem skait­ļiem un di­ag­no­zēm. Bi­ja tā, ka vī­rie­tim skaid­ri un gai­ši no­teik­ta ne­aug­lī­ba, bet, iz­ejot hi­ru­do­te­ra­pi­jas kur­su, ana­lī­zes uz­rā­dī­ja daudz la­bā­ku ainu. Ār­sti bi­ja pār­steig­ti – kā tas ie­spē­jams? Jā, no­vir­zes no nor­mas jo­pro­jām bi­ja, bet cil­vēks var ra­dīt pēc­nā­cē­jus. Tā­tad tas ir ap­lie­ci­nā­jums, ka šā­da lie­ta strā­dāt,» stās­ta An­dris Sku­ja. To iz­skaid­rot va­rot glu­ži lo­ģis­ki: dē­les ie­dar­bo­jas uz asins­va­diem, uz­la­bo­jot to to­nu­su un caur­lai­dī­bu. Te­ra­pi­ja gan ir pēc lai­ka jā­at­kār­to, jo asins­va­diem ir at­mi­ņa un pēc pus­ga­da tie cen­šas at­kal ie­ņemt sa­vu ie­priek­šē­jo – sli­mī­go – stā­vok­li, bet pēc ot­ra cik­la tie vairs ne­at­grie­žas ve­ca­jās slie­dēs. Vis­lie­lā­kais prieks bi­jis ne ti­kai par pa­cien­tu ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nos, bet zi­ņas par jaun­dzi­mu­ša­jiem.

Šo­brīd pie An­dra Sku­jas lie­lā­ko­ties nā­kot pa­cien­ti ar mens­tru­ālā cik­la trau­cē­ju­miem un va­ri­ko­zām vē­nām. Nāk arī tie, kam ir pa­aug­sti­nāts in­far­ktu un in­sul­tu risks. Kat­rā zi­ņā cil­vē­ki, kas vē­las sa­vest kār­tī­bā sa­vu ve­se­lī­bu bez ķī­mi­jas. «Nav jau no­slē­pums, ka dzī­ve ir stre­sa pil­na, kam pie­vie­no­jas arī eko­lo­ģis­kās lie­tas – pie­sār­ņots gaiss un ūdens. Re­zul­tā­tā smal­kie ka­pi­lā­ri sāk no­spros­to­ties. Kad or­gā­nam tiek trau­cē­ta asins­ap­gā­de, tam var pa­lī­dzēt dē­les, kas iz­strā­dā hi­ru­dī­nu, ku­ra ie­tek­mē pa­pla­ši­nās ka­pi­lā­ri, pa­vā­ji­nās asins re­cē­ša­na, un tas šķī­di­na trom­bus. Dē­les tiek lik­tas, ie­vē­ro­jot aku­pun­ktū­ras prin­ci­pus – ak­tī­va­jās vie­tās. Va­rē­tu teikt, ka dē­lē ir ve­se­la na­no­teh­no­lo­ģi­ju fab­ri­ka, ku­ra uz cil­vē­ku ie­dar­bo­jas kom­plek­si,» sa­ka as­tro­logs un hi­ru­do­te­ra­peits, no­rā­dot, ka dē­les ir arī ju­tī­gi or­ga­nis­mi, kam ne­tīk asas smar­žas, ko ra­da kos­mē­ti­ka un hi­gi­ēnas pro­duk­ti, un arī stre­sa ra­dī­tās vib­rā­ci­jas. Tā­pēc pa­cien­tam jā­no­mie­ri­nās, ti­kai tad iz­do­sies pie­likt dē­les.

Pat darbs ar šiem it kā vien­kār­ša­jiem dzīv­nie­kiem nav tik vien­kāršs. Pirm­kārt, ārst­nie­cī­bai der ti­kai pār­is to vei­di – mū­su dī­ķos un eze­ros dzī­vo­jo­šās tam nav pa­re­dzē­tas. «Krie­vi­jā, kur mēs tās ie­pēr­kam no audzē­ta­vām, ir tei­ku­ši, ka pa­tie­sī­bā dē­les at­la­sa dar­bi­nie­kus. Ja šis posm­tārps pie­ņe­mas sva­rā kon­krē­tā cil­vē­ka ap­kal­po­ša­nas zo­nā, ti­kai tad ar dar­bi­nie­ku tiek pa­rak­stīts dar­ba lī­gums. Dē­les la­bi jūt bi­olau­ku un ne­pa­nes ne­ga­tī­vas vib­rā­ci­jas, tā­pēc ša­jās audzē­ta­vās ir ļo­ti mie­rī­ga un har­mo­nis­ka vi­de un tur strā­dā­jo­šie – iz­teik­ti lab­da­bī­gi,» stās­ta An­dris Sku­ja. Vai­cāts par ce­nu, as­tro­logs at­zīst, ka ar kat­ru ga­du dē­les kļūst aiz­vien dār­gā­kas. Esot bi­jis arī no­doms audzēt šos posm­tār­pus Lat­vi­jā, ta­ču nā­cies no šā­da no­do­ma at­teik­ties, jo pat par «know how» (zi­nāt, kā) pa­pra­sī­ta apaļ­a sum­ma – to­laik 200 000 la­tu. Un kur tad vēl celt­nie­cī­ba un ie­kār­tas! Nu tā­da nau­da šeit nav pa­ce­ļa­ma, no­plā­ta ro­kas as­tro­logs.

Vis­sli­mā­kie – ma­zi bēr­ni

An­dris Sku­ja ir pār­lie­ci­nāts, ka zā­les nav pa­na­ce­ja vi­sās kai­tēs. Daž­kārt to lie­to­ša­na var kļūt par at­ka­rī­bu. Sa­vu­laik Ame­ri­kā dau­dzi aiz­rā­vu­šies ar as­pi­rī­nu – un ar ko tas bei­dzās? Ar to, ka or­ga­nisms ne­iz­strā­dā­ja vie­las, kas šķī­di­na trom­bo­cī­tus. Asins­va­di pa­li­ka šļau­ga­ni, un, at­sa­ko­ties no zā­ļu lie­to­ša­nas, pie­au­ga trom­bu risks gan gal­vas sma­dze­nēs, gan sir­dī, kas bie­ži vien no­ved pie le­tā­la iz­nā­ku­ma. «Va­ru teikt tā, ka zā­ļu rī­ša­na ne ti­kai ne­ko ne­dod, bet dar­bo­jas ar mī­nu­sa zī­mi. Dau­dzi gud­ri ār­sti at­zi­nu­ši, ka, vē­zi ār­stē­jot, lie­to­jot ap­sta­ro­ša­nu, pa­slik­ti­na stā­vok­li, jo no­kauj or­ga­nis­ma imu­ni­tā­ti. Šīs sli­mī­bas struk­tū­ra ir pa­vi­sam ci­ta, ne­kā to pie­ņemts uz­ska­tīt, tur­klāt cen­šas to ap­ka­rot ne ar tām zā­lēm, kas uz to ie­dar­bo­jas. Diem­žēl – ir bi­jis tā, ka, lie­to­jot īs­tos me­di­ka­men­tu, tie pēk­šņi slim­nī­cās pa­zūd un, pie­mē­ram, da­bis­kā C vi­ta­mī­na vie­tā pa­rā­dās sin­tē­tis­kais. Ja da­bī­gais ir sārms, tad māk­slī­gais ir skā­be. Jā, tā tiek ma­zi­nā­tas sā­pes, bet tiek bo­jā­ta kuņ­ģa gļot­āda, ak­nas, nie­res, plus vēl no­sē­du­mi asi­nīs. Kā­pēc tā? Jo tam vi­sam apakš­ā ir mil­jar­diem do­lā­ru vēr­tā zā­ļu in­dus­tri­ja,» no­rā­da as­tro­logs.

Vai zi­not, kas ir vis­sli­mā­kie cil­vē­ki? Ma­zi bēr­ni. Pa­tie­sī­bā vi­ņu asi­nīs esot kap­sē­ta. Diem­žēl ofi­ci­ālā me­di­cī­na tik skai­tot erit­ro­cī­tus un lei­ko­cī­tus, bet ne­ska­tās, kas sē­žot tai šū­nā iek­šā. Da­žiem lik­sies, ka viņš dra­ma­ti­zē, bet jeb­kurš on­ko­logs ap­stip­ri­nā­šot, ka pie­aug ar šīm sli­mī­bām sirg­sto­šo bēr­nu skaits. Ar kai­tēm, kas rak­stu­rī­gas ve­ciem cil­vē­kiem. No kā tas ir? At­bil­de esot mek­lē­ja­ma asi­nīs.

Pro­tams, sau­ju zā­ļu ie­dzert ir vieg­lāk ne­kā ie­vē­rot re­žī­mu, mai­nīt sa­vus pa­ra­du­mus, iet uz pro­ce­dū­rām. Dē­ļu te­ra­pi­ja ir ne ti­kai pro­ce­dū­ra, tā arī mu­di­na pār­vēr­tēt sa­vu dzī­ves­vei­du un do­mā­ša­nu. Ja vēl tam klāt pie­slēdz as­tro­lo­ģi­ju, no­sa­kot, kad la­bāk iz­iet ār­stē­ša­nas kur­su, var sa­sniegt vē­rā ņe­ma­mu ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nos. Jo lai­kam pa­tie­šām ir no­zī­me. Arī me­di­ķi at­zīs­tot, ka daž­kārt at­nāk pa­cients ar sī­ku vai­nu, bet ār­stē­ša­na vai ope­rā­ci­ja ne­iz­do­das veik­smī­ga, ir no­piet­ni sa­rež­ģī­ju­mi. Bet ir arī pre­tē­jais va­ri­ants – cil­vēks pēc no­piet­nas ķi­rur­ģis­kas ie­jauk­ša­nās ātr­i vien at­labst. Esot pat dzir­dē­jis, ka Nī­der­lan­dē klī­ni­kās ir die­nas, kad plān­vei­da ope­rā­ci­jas vis­pār ne­veic, jo ir sa­pra­tu­ši, ka ir li­kum­sa­ka­rī­bas, ku­ras la­bāk ie­vē­rot, jo tas ie­tek­mēs pa­cien­tu un arī, ko no­liegt, slim­nī­cas bu­dže­tu. Cil­vē­kiem jā­kļūst ap­do­mī­gā­kiem un jā­sap­rot, ka tā ir vi­ņu ve­se­lī­ba. Jā­sap­rot, ka to no­pirkt ne­var – par to jā­rū­pē­jas un at­bil­dī­gi jā­iz­tu­ras, uz­ska­ta as­tro­logs.

Ne­ti­cī­gie un no­lie­dzē­ji

Vai­cāts par pir­mo klien­tu, as­tro­logs teic, ka to ne­at­ce­ras, bet at­mi­nas, ka tas bi­jis īsi pirms dip­lom­dar­ba aiz­stā­vē­ša­nas. «Tā bi­ja tā­da bez­pa­lī­dzī­bas sa­jū­ta, un šķi­ta, ka pa­ma­ta nav zem kā­jām. Mēs pirms tam gru­pā bi­jām sa­stā­dī­ju­ši kar­tes, ta­ču te ci­tu at­bal­sta ne­bi­ja – bi­ju viens pret vie­nu. Jā­at­bild uz kon­krē­tiem jau­tā­ju­miem. Lai ras­tu šīs at­bil­des, strā­dā­ju ve­se­lu ne­dē­ļu,» pa­smai­da An­dris Sku­ja. At­vieg­lo­jums bi­jis liels, kad iz­rā­dī­jies – vi­ņa prog­no­zes bi­ju­šas pa­rei­zas. Tas ie­dro­ši­nā­jis tur­pi­nāt dar­bo­ties un no­stip­ri­nā­jis paš­ap­zi­ņu. Lai gan viņš ne­kad se­vi kā as­tro­lo­gu ne­rek­la­mē­jot, klien­ti pa­ši vi­ņu uz­mek­lē­jot. Tas pats at­tie­cas uz ie­priekš teik­to par ne­aug­lī­bas pē­tī­ju­miem, tie­ši šā­di cil­vē­ki vi­ņu at­ro­dot.

Kā ir ar in­tu­īci­ju – vai arī to liek lie­tā? Uz to gan viņš ne­pa­ļau­jo­ties, bet pie­tu­ro­ties stin­gri pie fak­tiem un da­tiem, ko rā­da as­tro­lo­ģis­kā kar­te. «Es kar­tei uz­ti­cos arī tad, ja cil­vēks ne­pie­krīt tur re­dza­ma­jam. Reiz – pa­šos sa­vas prak­ses pirm­sā­ku­mos, strā­dā­jot ar klien­tu, vai­rāk pa­ļā­vos uz to, ko viņš stās­ta, lai gan re­dzē­ju, ka kar­te rā­da ko ci­tu. Re­dzē­ju pat pro­blē­mas, kas va­rē­tu ras­ties, ta­ču viņš to vi­su no­lie­dza. Tad do­mā­ju – kā­pēc ne­ti­cēt? Un uz sa­vu re­dzē­ju­mu ne­uz­stā­ju. Tad reiz sa­tie­ko­ties sā­kām ru­nāt, un iz­rā­dī­jās, ka no­ti­cis tā, kā bi­ju do­mā­jis, sa­stā­dot ho­ro­sko­pu – ka no­ti­ku­mi at­tīs­tī­sies sa­vā­dāk, ne­kā cil­vēks stās­tī­ja,» at­ce­ras as­tro­logs, pie­bil­stot, ka mā­cī­bu sa­pra­tis – un ne­kad vairs ne­pa­ļau­jo­ties uz klien­ta do­mām, jo tā nu cil­vēks ir ie­rī­kots, ka vi­ņam gri­bas vē­la­mo pa­sniegt kā eso­šo. Ne­kad gan ne­uz­ņe­mo­ties psiho­te­ra­pei­ta lo­mu, bet vis­grū­tāk ir tad, ja tie­kot lūgts pa­teikt, kā rī­ko­ties – pie­ņemt lē­mu­mu klien­ta vie­tā. Bet viens no as­tro­lo­ga ēti­kas li­ku­miem to tie­ši aiz­liedz da­rīt. «Es drīk­stu pa­teikt kon­krē­tu fak­tu un ie­spē­ja­mo ri­si­nā­ju­mu, bet ne­drīk­stu teikt: rī­ko­jies tie­ši tā un ne ci­tā­di,» uz­sver as­tro­logs.

Vai nāk arī tā­di, ka pa­vi­sam ne­tic as­tro­lo­ģi­jai? «Un kā vēl! Nāk tie­ši tā­di!» ie­sau­cas An­dris Sku­ja. Tā­di, kas esot ļo­ti skep­tis­ki pret vi­su un at­klā­ti pa­zi­ņo­jot, ka tas viss ir muļ­ķī­bas. Bet at­nākt pie zvaig­žņu tul­ka pa­mu­di­nā­ju­si vien ziņ­kā­rī­ba vai kā­da pa­zi­ņas stās­tī­tais. Vēl in­te­re­san­tāk esot tas, ka šā­di cil­vē­ki ar lai­ku kļūs­tot par past­āvī­ga­jiem klien­tiem. Un pat tā­di, kas esot rak­stu­ro­ja­mi kā vi­sīs­tā­kie ana­lī­ti­ķi. Viens no vi­ņiem ga­lu ga­lā at­zi­nis, ka sa­pra­tis, uz ko viss bal­stās un ka tas pa­tie­šām var pa­lī­dzēt ie­tau­pīt lai­ku, ener­ģi­ju un re­sur­sus. «Tā ir ļo­ti ra­ci­onā­la lie­ta, it īpa­ši tad, ja ho­ro­skops tiek vei­dots in­di­vī­dam, ne­vis vis­pā­rī­gi,» teic as­tro­logs.

Bet par ļau­dīm, kas pub­lis­ki gā­nās par as­tro­lo­giem, sau­cot tos par šar­la­tā­niem, viņš va­rot teikt vien­kār­ši: cil­vē­ka da­bā ir no­liegt to, ko viņš ne­zi­na. Un arī vis­vai­rāk bai­do­ties no ne­zi­nā­mā. Kā var strī­dē­ties un ru­nāt par lie­tu, ku­ru cil­vēks nav mā­cī­jies ne­vie­nu die­nu?! «Es šā­diem opo­nen­tiem vien­mēr vai­cā­ju – kā­da ir vi­ņa iz­glī­tī­ba as­tro­lo­ģi­jā? Ja ne­kā­da, tad – par ko mēs strī­dē­si­mies? Es ta­ču tad, ja ne­sa­pra­tī­šu kā­du augst­ākās ma­te­mā­ti­kas for­mu­lu, ne­teik­šu, ka tās ir muļ­ķī­bas. At­ce­ros, ka reiz la­sī­ju par kā­du žur­nā­lis­tu, kurš kļu­va par ie­vē­ro­ja­mu Fran­ci­jas as­tro­lo­gu. Sā­kot­nē­ji viņš to vi­su no­lie­dza, bet, gri­bē­dams pie­rā­dīt «no iekš­pu­ses», ka tas viss ir muļ­ķī­bas, sā­ka mā­cī­ties pats, pē­tīt ho­ro­sko­pus gan po­li­ti­ķiem, gan spor­tis­tiem. Ga­lu ga­lā nā­cās at­zīt, ka tas viss dar­bo­jas, un viņš kļu­vis par de­dzī­gā­ko as­tro­lo­ģi­jas aiz­stā­vi, mu­di­not iz­man­tot to, lai at­klā­tu sa­vas do­tī­bas un iz­man­to­tu jau sā­kot­nē­ji ie­lik­tās ie­spē­jas. Kā­pēc gan mo­cīt bēr­nu spor­tā, ja vi­ņam ir do­ti ci­ti ta­lan­ti?»

Pie An­dra Sku­jas nā­kot ve­cā­ki, kas ne ti­kai sev sa­stā­da kar­ti, bet arī vē­las uz­zi­nāt, kā­du ce­ļu sa­vai at­va­sei iz­vē­lē­ties. Pa­ras­ti kar­ti viņš vis­lab­prā­tāk uz­ņe­mo­ties sa­stā­dīt no 14 ga­du ve­cu­ma. Ir arī iz­ņē­mu­mi, kad to da­ra arī jaun­ākiem, ta­ču bez īpa­šas va­ja­dzī­bas ne­kad jaun­ākiem par sep­ti­ņiem ga­diem, jo tad bērns skai­tās pie­sais­tīts ga­ru pa­sau­lei, un tad bez ļo­ti no­piet­nas ne­pie­cie­ša­mī­bas līst iek­šā ne­va­ja­got. Bet no 14 ga­diem viņš jau skai­tās Ze­mes pil­so­nis, un tad var bez pro­blē­mām vei­dot ho­ro­sko­pu. Arī pa­šam as­tro­lo­gam bū­tu pa­lī­dzē­jis ša­jā ve­cu­mā sa­stā­dīts ho­ro­skops, ta­ču to­laik ne­viens par to pat ne­ru­nā­ja.

Mā­ju ap­saim­nie­ko­tājs

Lai nu kā – va­rot būt prie­cīgs, ka ar lai­ku vi­sas vi­ņa lie­tas at­nā­ku­šas pie vi­ņa. Ta­gad vēl bez mū­zi­kas, as­tro­lo­ģi­jas un hi­ru­do­te­ra­pi­jas klāt nā­ku­si mā­ju ap­saim­nie­ko­ša­nu. Arī tā pie vi­ņa at­nā­ku­si ne­jau­ši, jo ap­stāk­ļi tā sa­grie­zu­šies. Vi­ņu ne­kad nav bai­dī­ju­šas prak­tis­kas lie­tas, bet ša­jā ga­dī­ju­mā grū­tā­kais esot ko­mu­ni­kā­ci­ja ar cil­vē­kiem. Tā pār­spī­lē­tā sa­vu tie­sī­bu pie­pra­sī­ša­na, bet pie­nā­ku­mu aiz­mir­ša­na. Diem­žēl sā­kums tam vē­ro­jams jau bēr­nī­bā, kas no­ved pie vi­sat­ļau­tī­bas un pār­spī­lē­tas de­mo­krā­ti­jas. Kā jeb­ku­ra ga­lē­jī­ba – ne pie kā la­ba tas ne­ve­dīs, spriež An­dris Sku­ja.

Skum­di­not arī pār­mē­rī­gā jaun­u ļau­žu dzī­vo­ša­na vir­tu­āla­jā tel­pā. To vis­bie­žāk nā­ko­ties pie­dzī­vot, kad viņš mu­zi­cē­jot pa­sā­ku­mos un kā­zās. Sa­nā­kot vie­nas dzim­tas ļau­dis, ve­cā­kā un vi­dē­jā pa­au­dze ir ga­ta­vi de­jot un dzie­dāt, iet ro­ta­ļās, bet jaun­ie sēž gal­dam abās pus­ēs, de­guns ie­bāzts vied­tāl­ru­nī vai plan­šet­nie­kā, bik­sta tur ar pirk­stu, un tā arī pa­iet viss va­kars. Bū­tu pa­cē­lu­ši acis no tiem un tad ie­rau­dzī­ju­ši, ka, lūk, pre­tī sēž smuks pui­sis vai mei­te­ne – pa­dan­co­ju­ši, pa­līk­smo­ju­ši. To pa­šu nā­ko­ties pie­dzī­vot kā mā­ju ap­saim­nie­ko­tā­jam – sa­tie­kot ie­dzī­vo­tā­ju un uz­do­dot vi­ņam jau­tā­ju­mu, bet viņš sa­ka, ka ne­va­rot at­bil­dēt, ta­ču uz­rak­stī­šot e past­u. «Kas trau­cē ta­gad iz­ru­nā­ties? Jo ne­spēj ko­mu­ni­cēt, vi­ņam no­teik­ti jā­nos­lēp­jas aiz ek­rā­na, un tad var dro­ši uz­gāzt sa­maz­gu spai­ni,» skum­ji at­zīst An­dris Sku­ja. Un tad gri­bo­ties rei­zēm uz­mo­de­lēt si­tu­āci­ju: kas no­tik­tu tad, ja vie­nā die­nā iz­slēg­tu in­ter­ne­tu. Bet – ja elek­trī­bu? Cik būs to, kas spēs iz­dzī­vot? Un tad nā­kot prā­tā Bī­be­les vār­di: tie pirm­ie būs tie pē­dē­jie.

Fak­ti

Par dē­ļu ārst­nie­cis­ka­jām spē­jām pa­sau­le zi­nā­ju­si jau sen. Ēģip­tes pi­ra­mī­dās at­ras­ti at­tē­li, kur re­dzams, ka fa­ra­oniem pirms ga­du tūk­sto­šiem lik­tas dē­les. Arī ro­mie­ši ve­se­lī­bu stip­ri­nā­ju­ši, tam iz­man­to­jot ne ti­kai pir­tis un zie­des, bet arī dē­ļu te­ra­pi­ju. 

Pa­sau­lē ir ap­mē­ram 400 dē­ļu su­gu, Lat­vi­jā – ap 15, bet ārst­nie­cī­bā drīkst iz­man­tot ti­kai me­di­cī­nis­kās dē­les (Hi­ru­do me­di­ci­na­lis), kā­das brī­vā da­bā nav sa­sto­pa­mas. Tās audzē īpa­šās audzē­ta­vās, kur ir stin­gra kon­tro­le un ser­ti­fi­kā­ci­ja. Arī at­kār­to­ti iz­man­tot dē­les ir aiz­liegts – tās pa­re­dzē­tas vien­rei­zē­jai lie­to­ša­nai un pēc iz­man­to­ša­nas ne­pie­cie­šams uti­li­zēt.

Dē­ļu sek­rē­tā ir vai­rāk ne­kā 100 da­žā­du fer­men­tu, kas pa­līdz ma­zi­nāt sā­pes un sa­šķid­ri­nāt asi­nis. At­klāts, ka tie spēj šķī­di­nāt pat mē­ne­si ve­cus trom­bus, tur­pre­tī me­di­ka­men­tu ie­tek­mei la­bāk pa­do­das ti­kai svai­gie sa­re­cē­ju­mi.

Ār­stē­ša­nu ar dē­lēm iz­man­to ķi­rur­ģi­jā, pe­di­at­ri­jā, gi­ne­ko­lo­ģi­jā, acu, ausu, kak­la un de­gu­na sli­mī­bu ga­dī­ju­mos, nei­ro­lo­ģi­jā, uro­lo­ģi­jā, kos­me­to­lo­ģi­jā, en­do­kri­no­lo­ģi­jā, kar­di­olo­ģi­jā, sa­rež­ģī­tu trau­mu un ci­tos ga­dī­ju­mos. Vis­bie­žāk hi­ru­do­te­ra­pi­ju iz­man­to imu­ni­tā­tes sti­mu­lē­ša­nai, sāp­ju, ie­kai­su­ma un spaz­mu ma­zi­nā­ša­nai, asins­spie­die­na nor­ma­li­zē­ša­nai, trom­bu šķī­di­nā­ša­nai, ve­no­zās maz­spē­jas ra­dī­tas tūs­kas no­vēr­ša­nai un paš­sa­jū­tas uz­la­bo­ša­nai he­mo­ro­īdu ga­dī­ju­mā.