ASTROLOĢIJA: Intervija ar kris­tā­lu ener­ģi­jas tul­ko­tā­ju

Tatjana Fomičeva © f64

Vis­pirms klau­sā­mies pār­pa­sau­lī­ga­jās kris­tā­la trau­ku ska­ņās, pēc tam no­dun ša­ma­ņu bun­gas. Tat­ja­na Fo­mi­če­va tās iz­ga­ta­vo­ju­si sa­vām ro­kām. Kris­tā­la trau­kus vi­ņa spē­lē pēc iz­jū­tas, prot at­šif­rēt ak­me­ņu vēs­tī­ju­mus un ko­pā ar do­mu­bied­riem vei­do kris­tā­lu rež­ģi ze­mes­lo­des aiz­sar­dzī­bai. Kopš bēr­nī­bas sa­ru­nā­jas ar eņ­ģe­ļiem un sa­ska­ta ener­ģi­jas. Par se­vi sa­ka – kris­tā­lu ener­ģi­jas meis­ta­re.

– Kad un kā jums ra­dās in­te­re­se par kris­tā­liem?

– Reiz pa­vi­sam ne­gai­dī­ti, ap 1998. ga­du, vīrs man uz­dā­vi­nā­ja kris­tā­lu. Pa­ras­ti viņš pir­ka ap­avus, un bi­ju pār­lie­ci­nā­ta, ka ti­kai viņš spēj no­pirkt man vis­la­bā­kās kur­pes. Ko vēl vī­rie­ši dā­vi­na? Smar­žas, ro­tas­lie­tas. Bet te – kris­tāls. Ska­tī­jos uz to un ne­sa­pra­tu – tas ta­ču nav pat spī­gu­lī­tis-vi­zu­lī­tis. No­li­ku ma­lā un no­do­mā­ju, ka vē­lāk tik­šu skaid­rī­bā. Pa­gā­ja pār­is die­nu, un no­lē­mu to no­maz­gāt. Pēk­šņi no­zi­bē­ja dzirk­ste­les, un kris­tāls ma­nās ro­kās sa­plī­sa di­vos ga­ba­los. Sa­vām acīm re­dzē­ju zel­tai­nas dzirk­ste­les iz­li­do­jam. Tur­klāt kris­tāls sa­plī­sa tā, ka abas da­ļas va­rē­ja at­kal sa­vie­not. Do­mā­ju: tā­tad brā­ķis, jā­sa­mai­na. Vīrs aiz­brau­ca uz vei­ka­lu, tur pa­tei­ca – kris­tā­lus ne­mai­nām. La­bi. Es to ne­iz­me­tu, at­stā­ju mā­jās un lai­ku pa lai­kam pa­vē­ro­ju. Pēc lai­ka re­dzē­ju sap­ni, bet tie man ir ļo­ti re­ālis­tis­ki, ne­ko ne­va­jag mi­nēt un šif­rēt. Kris­tāls sa­ka: no­pērc man una­kī­tu! Kas tas par vār­du? Aiz­gā­ju uz vei­ka­lu un no­pir­ku grā­ma­ti­ņu par ak­me­ņiem. Man mā­jās pat tā­das ne­bi­ja. At­vē­ru grā­ma­ti­ņu un ie­rau­dzī­ju una­kī­tu. Tāds pār­stei­gums! Tad arī pa­kā­pe­nis­ki sā­ku mā­cī­ties to, ko da­ru ta­gad.

– Kas ir una­kīts?

– Ak­mens. (Una­kīts, arī epi­dots, sa­stāv no za­ļā epi­do­ta, lauk­špa­ta un kvar­ca. To lie­to, lai no­ņem­tu ne­ga­tī­vo ener­ģi­ju un blo­kā­des no sirds čak­ras, sa­ze­mē ar pla­nē­tu Ze­me un sti­mu­lē vi­sap­tve­ro­šu ra­do­šo ener­ģi­ju – red.). Sā­ku šķir­stīt to grā­ma­ti­ņu un sa­ju­tu ener­ģi­ju. Pēc tam kris­tāls sā­ka pra­sīt, lai at­ro­du vēl ci­tus kris­tā­lus, un tā iz­vei­do­jās ma­na ko­lek­ci­ja. Tā kā ar ma­ni vien­mēr sa­ru­nā­ju­šies eņ­ģe­ļi, tad kat­ru nak­ti sā­kās mā­cī­bas. Gu­lē­ju, mie­gā no­ti­ka se­an­si, ku­ros ie­gu­vu zi­nā­ša­nas. Ja kā­dam to stās­tī­tu, zi­nu, ka uz­reiz jau­tā­tu: kas ar te­vi ru­nā­ja, vai eņ­ģe­ļi? Bet tā no­ti­ka. Sā­ku­mā vi­su pār­bau­dī­ju pa­ti, ti­kai pēc tam pa­lī­dzē­ju ci­tiem.

– Vai ta­gad zi­nāt at­bil­di, kā­pēc vīrs, kurš vien­mēr dā­vā­ja ap­avus, no­pir­ka kris­tā­lu?

– Es vi­ņam jau­tā­ju vai­rāk­kārt, bet viņš ne­spēj pa­teikt. Vien­kār­ši gā­jis vei­ka­lam ga­rām un no­pir­cis. Bet zi­nu, ka dievs mūs vir­za ar cil­vē­ka ro­kām. Tā ir no­ti­cis – ja vei­ka­lā ne­no­pēr­ku, kris­tāls at­nāk pats.

– Acīm­re­dzot vīrs ir jū­su īs­tais cil­vēks, sa­pro­ta­ties bez vār­diem.

– Es ar vi­ņu ko­pā ne vie­nu dzī­vi vien es­mu no­dzī­vo­ju­si.

– Ko spē­jat pa­teikt par cil­vē­ku, kurš iz­vē­las kā­du no kris­tā­liem? It kā tā­pat vien, jo pa­tīk vai nu for­ma, vai krā­sa, vai arī fak­tū­ra.

– Tū­līt no­de­mons­trē­šu. (Vēr­šas pie fo­to­grā­fa, žur­nā­la re­dak­to­res Gu­nas un ma­nis.) Pa­ņe­miet katrs pa ak­men­ti­ņam! Ne­ska­to­ties. Uz­ska­tī­sim to par mi­ne­rā­lu pa­sau­les vēs­tī­ju­mu. Cil­vē­ki daž­reiz do­mā – tū­līt no mai­si­ņa iz­vil­kšu bril­jan­tus! To­mēr katrs in­tui­tī­vi iz­vē­las to ak­men­ti­ņu, kurš at­spo­gu­ļo šo­brīd vi­ņam sva­rī­gā­ko.

Ahā, jums la­zu­rīts. Tas past­ip­ri­na to, ar ko cil­vēks jau no­dar­bo­jas, un ļauj šo no­dar­bi pār­vērst nau­dā. Pro­fe­si­onā­lis­ma ak­mens. Cil­vē­kam tiek do­tas ie­spē­jas iz­paus­ties caur sa­viem ta­lan­tiem un sa­mak­sā ie­gūt ie­spē­ju dzī­vot, sa­ņe­mot gan­da­rī­ju­mu nau­das bal­vas vei­dā.

Bet Gu­nai ir kal­nu kris­tāls, un tas lie­ci­na par to, ka cil­vēks ir ie­gu­vis ga­rī­gu in­for­mā­ci­ju un pa­kā­pies sa­lī­dzi­no­ši augst­ā lī­me­nī. Kāds ir šā ak­mens vēs­tī­jums? Kāp vēl augst­āk, ej vēl tā­lāk, jo tev ir vi­sas ie­spē­jas! Tā ir cil­vē­ka sa­ru­na ar ga­ru.

Arī Lau­rim ir kal­nu kris­tāls, bet ne­ap­strā­dāts. Re­dzat, ka tas ir pie­nai­ni balts? Tas lie­ci­na, ka cil­vē­kam ir do­tas lie­las ie­spē­jas, viņš iz­smal­ci­nā­ti pār­val­da ap­kār­tē­jās pa­sau­les snieg­to in­for­mā­ci­ju, bet ir ar sa­viem asu­mi­ņiem, ar šķaut­nī­tēm, to­ties zi­na sa­vu vēr­tī­bu, ap­zi­nās, kas viņš iek­šē­ji ir, un cie­na paš­iz­paus­mes brī­vī­bu. Ga­dās, ka pie ma­nis at­nāk un sa­ka: ne­zi­nu, kā pa­jau­tāt. Tad ie­ro­si­nu: ņe­mam ak­me­ņus un ska­tā­mies, kā­das ener­ģi­jas ap­kārt gro­zās. Ak­me­ņi ru­nā tā­pat kā Ta­ro kār­tis, kā rū­nas, jo ak­me­ņi sa­tur in­for­mā­ci­ju.

– Var­būt pro­tat «at­kost», ja kāds uz kon­sul­tā­ci­ju at­nā­cis ar ļau­niem no­lū­kiem?

– Kā­di gan tie va­rē­tu būt? Nē, pa­sau­lē nav slik­tu no­lū­ku. Ne­es­mu tā­du cil­vē­ku sa­ti­ku­si un ne­va­ru ie­do­mā­ties, kā­di ļau­ni no­lū­ki va­rē­tu būt. Bet, ja kāds at­nāk­tu ar slik­tām do­mām, es ne­pre­to­tos. Pro­tams, va­rē­tu no­stā­ties ka­ro­jo­šā po­zā, bet va­ru arī tā ne­da­rīt, vai ne? Viss ir ener­ģi­ja. Ener­ģi­ju var trans­for­mēt, un viss.

Ja ru­nā­jam par to, ka cil­vē­ki bai­dās no no­lā­dē­ju­ma, no­skau­ša­nas, tad tas viss ir ener­ģi­ja. Kāds pa­tei­ca – es te­vi ne­mī­lu, iz­jū­tu pret te­vi ne­lā­gas jū­tas – un šo ener­ģi­ju no­sū­tī­ja ci­tam. Ja vēl veik­tu kā­du ri­tu­ālu, tad no­sū­tī­tu šā­du vēs­tī­ju­mu ar mēr­ķi, lai arī ap­kār­tē­jā pa­sau­le vi­ņam pa­līdz. Pa­sau­le, Vi­sums pa­līdz, jo ir nei­trāls. Tas ne­vie­nu ne­no­so­da un ir vi­siem pie­ejams. Lūk, cil­vēks no­sū­ta tā­du ener­ģi­ju, tā at­li­do pie ma­nis un gai­da. Ne­vie­na ener­ģi­ja ne­me­tas uz­reiz vir­sū. Katrs var to sa­just, ie­rau­dzīt, in­tui­tī­vi ap­jaust. Mē­dzam ta­ču teikt: man ir sa­jū­ta, ka briest ne­pa­tik­ša­nas. Tā­pēc sa­ki ener­ģi­jai: «Svei­ka!» Pa­ska­ties, vai uz tās ir plāk­snī­te ar uz­rak­stu «Ļau­nums». Ja te­vī mīt mī­les­tī­ba un tu zi­ni, kā rī­ko­ties ar ener­ģi­ju, tad no­ņem plāk­snī­ti un iz­met to. Jo tu pie­ņem ne­vis ļau­nu­mu, bet mī­les­tī­bu. Ja cil­vē­kā ir ļau­nums, tā­tad vi­ņam pie­trūkst mī­les­tī­bas. Tie­ši mī­les­tī­bas trū­kums liek vē­lēt ļau­nu ci­tam. Tad va­jag šo ener­ģi­ju pa­pil­di­nāt un pa­teikt: pal­dies, ka at­nā­ci pie ma­nis! Tas dar­bo­jas.

– Iz­skaid­ro­jiet, lū­dzu, kā ak­mens var ie­dar­bo­ties. Pro­tams, zi­nām par li­to­te­ra­pi­ju, to­mēr ir grū­ti sa­prast, kā ak­mens mij­ie­dar­bo­jas ar cil­vē­ku. Tas jau ti­kai ak­mens. Ciets un ne­dzīvs.

– Ak­mens sa­stāv no mik­ro­ele­men­tiem, kas sa­ko­po­ti no­teik­tā ģeo­met­ris­kā for­mā. Cil­vē­kā arī ir tie pa­ši mik­ro­ele­men­ti, ti­kai kom­bi­nā­ci­ja ci­ta. Kā­pēc ak­mens mums šķiet ciets? Tā­pēc, ka tā laiks ir mū­žī­ba, bet mū­su dzī­ves laiks, mū­su dzī­ves lī­ni­ja ir ie­ro­be­žo­ta, mū­su dzī­ve pa­skrien ātr­āk. Ti­kai tā­pēc ak­mens šķiet ciets. Zi­nāt­nie­ki ir iz­pē­tī­ju­ši, ka ak­mens ie­el­po rei­zi piec­pa­dsmit mi­nū­tēs. Cil­vēks el­po bie­žāk, tā­dē­jā­di ro­das lai­ka star­pī­ba. Gra­nī­ta kalns el­po, tās vib­rā­ci­jas ir pie­rā­dī­tas. Ak­me­ņi ir dzī­vi un no­ve­co. Tir­kīzs no­ve­co ātr­āk, tā­pat arī se­le­nīts, un sa­nāk, ka ak­mens ir tik­pat dzīvs kā augu un dzīv­nie­ku pa­sau­le. Tam ir past­āvīgs kris­tā­lisks rež­ģis. Pat ja kris­tā­lam ār­ēji nav ide­āla for­ma, iek­šē­ji tas sa­tur no­teik­tā kār­tī­bā iz­vie­to­tus ato­mus un mo­le­ku­las, kas at­bilst sak­rā­la­jai ģeo­met­ri­jai.

Sak­rā­lā ģeo­met­ri­ja ir vie­nī­gā pie­griez­tne, pēc ku­ras ra­dī­ta pa­sau­le. Pro­ti, ener­ģi­jas plūs­mas ma­tē­ri­jā vei­do no­teik­tu struk­tū­ru, tā­pēc sa­ka – ie­stā­jies Kris­tā­lis­kais laik­mets. Šī iek­šē­jā struk­tū­ra ir ļo­ti ener­go­ie­til­pī­ga un jau­dī­ga. Ka­mēr kris­tā­li at­ro­das ze­mes iek­šie­nē, tie at­sta­ro ener­ģē­tis­ko fo­nu, kad tos iz­ceļ virs­ze­mē, tad kris­tā­lus ie­dar­bi­na gais­ma. Kas no­tiek, kad gais­mas vil­nis iz­iet cau­ri kris­tā­lam? Kā­pēc ie­tei­cams ska­tī­ties caur kris­tā­lu, tā­pat kā dzert ar kris­tā­liem uz­lā­dē­tu ūde­ni? Tā ir vib­rā­ci­ja, kas nes in­for­mā­ci­ju par zel­ta grie­zu­mu, par ide­ālo dzī­ves pie­grie­zu­mu, par kris­tā­lis­ko rež­ģi, kam ir pa­rei­za for­ma. Cil­vēks ne­re­ti sa­vas vib­rā­ci­jas pa­zau­dē, ti­kai ne kvarcs. Ne vel­ti to iz­man­to pre­cī­zo apa­rā­tu būv­nie­cī­bā, jo tas ir ener­go­ie­til­pīgs.

– Ja cil­vēks ir Men­de­ļe­je­va ta­bu­la tā­pat kā ak­mens, kā tad ar re­in­kar­nā­ci­ju? Dvē­se­le tā­pat kā ak­mens ir mū­žī­ga?

– Jā, bet ne ķer­me­nis. Tā­pēc mēs ar ak­me­ni va­ram vieg­li no­nākt kon­tak­tā. Dvē­se­les lī­me­nī. Ka­mēr at­ro­da­mies ķer­me­ņa lī­me­nī, ir grū­ti sa­prast, kā ak­mens var pa­lī­dzēt. Pa­ņe­mam to ro­kā un sā­kam prā­tot, kas nu no­tiek. Ja at­ro­da­mies dvē­se­les lī­me­nī, spē­jam sa­pras­ties, sa­just ener­ģi­ju. Kā ma­zi bēr­ni – vi­ņi ak­me­ņus sa­jūt lie­lis­ki. Maz­mei­ti­ņa, ka­mēr bi­ja ma­zi­ņa, vien­mēr iz­vē­lē­jās caur­spī­dī­go kvar­cu, kaut šķī­vī bi­ja daudz ci­tu ak­men­ti­ņu. In­te­re­san­ti, ka in­tui­tī­vi viss no­tiek, pat ja cil­vēks ne­ko ne­zi­na, ne­tic un sa­ka – tas jau ti­kai ak­mens.

– Tā­pat kā es pa­jau­tā­ju.

– Gri­bē­tu pa­teikt vēl ko. Vai zi­nāt, kas ir kau­li? Tie ir kris­tā­li mū­su ķer­me­nī. Kad no­mir­stam, dvē­se­le aiz­li­do, bet no ķer­me­ņa vi­sil­gāk sa­gla­bā­jas lie­lie kau­li un gal­vas­kauss. Tas tad arī ir kris­tāls, kurš uz Ze­mes pa­liek pēc cil­vē­ka. Zi­nāt­nie­ki sa­ka – ja kris­tāls dzird mū­zi­ku vai ska­ņas, tas pul­sē un dzir­dē­to trans­for­mē ap­kār­tē­jā pa­sau­lē. Mū­su auss to var ne­sa­klau­sīt, jo tā­dā di­apa­zo­nā ne­dzir­dam. Ta­ču ār­kār­tī­gi pre­cī­zi apa­rā­ti to ir ap­stip­ri­nā­ju­ši. Pēc nā­ves cil­vē­ka gal­vas­kauss trans­lē Vi­su­mā to, kas viņš bi­jis dzī­ves lai­kā.

– Kam trans­lē?

– Ze­mei, Vi­su­mam. Dvē­se­le, ku­ra ir aiz­li­do­ju­si, at­kal nāk uz Zem­i ie­mie­so­ties. Kau­li kal­po par bā­ku, lai sa­ska­tī­tu, kurp tai at­griez­ties. Dvē­se­le at­li­do un ie­kāpj pa­šas at­stā­ta­jās ve­ca­jās kur­pēs. Ja ru­nā­jam par upu­rē­ša­nas jē­dzie­nu, tad upu­ra kau­li ir kā en­kurs uz Ze­mes. Vi­sas baz­nī­cas cel­tas uz tā­diem zie­do­ju­miem. Mēs ti­kai do­mā­jam, ka upu­ris ir rau­dā­jis, ne­vē­lē­jies mirt, bet tā nav. Viņš zi­nā­ja, kā­da bi­ju­si mi­si­ja – kal­pot par ener­ģi­jas en­ku­ru.

Nu lai­ki ir mai­nī­ju­šies. Ta­gad zi­nām par kris­tā­lu fun­kci­ju un va­ram vei­dot en­ku­ru ar kris­tā­liem, ne­vis cil­vē­ku upu­riem. Kris­tā­li at­grie­žas zem­ē, kur tos ar ri­tu­āliem ie­ro­kam un tie strā­dā ar kon­krē­tu prog­ram­mu. Ar do­mu­bied­riem esam ap­ce­ļo­ju­ši vi­su Lat­vi­ju un iz­vei­do­ju­ši kris­tā­lu rež­ģi, kas sa­vie­nots ar Lie­tu­vu un Igau­ni­ju.

– Ko ie­gūst Lat­vi­ja?

– Ja cil­vē­ki sa­pul­cē­jas ar kon­krē­tu no­lū­ku un katrs to ie­ru­nā kris­tā­lā, tad kris­tāls vi­su at­ce­ras. Pēc tam ar ri­tu­ālu kris­tā­lu at­dod ze­mei. Pie­mē­ram, ie­prog­ram­mē­jam kris­tā­lu uz mī­les­tī­bu, un vib­rā­ci­jas iz­pla­tās.

Pro­tams, Ze­me ir gud­ra. Pie­mē­ram, kvar­cam pie­mīt spē­cī­ga ener­ģē­ti­ka, bet mēs esam mai­ga tau­ta, jo kvar­ca Lat­vi­jā nav daudz. Ze­me no­sa­ka cil­vē­ku ti­pu, to, kā­di bū­sim – kā no­asi­nā­ti zī­mu­ļi vai mai­gi kā dū­nu spal­va. Ne­re­ti cil­vē­ki, ku­ri jūt ener­ģi­jas, ku­riem pa­mo­du­šās sen­so­ras spē­jas, sū­dzas: ak, tro­lej­bu­sā uz ma­ni slik­ti ie­dar­bo­jās; ak, kāds ma­ni no­lū­ko­ja ar ļau­nu aci. Tas no­zī­mē, ka sen­so­ri­ka ir pa­mo­du­sies, bet no­tu­rī­bas vēl nav. Cil­vēks sāk kon­sul­tē­ties, vai ti­kai nav uz­sū­tīts lāsts. Viņš svār­stās līdz­i jeb­ku­rai ener­ģē­tis­kai plūs­mai. Viņš bai­dās, ne­vis dzī­vo. Bet dievs mūs ir ra­dī­jis, lai mēs dzī­vo­tu ar vi­su sa­vu spa­ru un dros­mi, lai pras­tu ap­ie­ties ar ener­ģi­jām.

Un tāds cil­vēks in­tui­tī­vi no­pērk kvar­cu vai di­man­tu – stip­ru struk­tū­ru. Diem­žēl tas ne­pa­lī­dzēs, ja viņš ne­sa­pra­tīs, kas īs­te­nī­bā no­tiek, ja ne­ap­zi­nā­sies, ka ne­pie­cie­šams kļūt ne­at­ka­rī­gam, lai ku­ra kat­ra ga­rām ejo­ša tan­te ar sa­vu ener­ģē­ti­ku ne­spē­tu ie­tek­mēt.

– Šķie­ta­mi vien­kār­ša lie­ta – ie­pa­zīt se­vi.

– Pēc pie­re­dzes va­ru teikt, ka ak­me­ņi ir Mā­tes Ze­mes ener­ģi­ja. Man ir zi­nā­mas mei­te­nes, ku­ras at­nāk uz lek­ci­jām un sa­mī­las ak­me­ņos, līdz kat­ra dā­mu so­mi­ņa kļūst par ak­me­ņiem pie­pil­dī­tu ko­fe­ri. Tas pār­iet.

Es­mu sa­pra­tu­si, ka kris­tā­lu aura dar­bo­jas vib­rā­ci­ju vei­dā. Es­mu to sa­ju­tu­si un re­dzē­ju­si. Jā, ir ak­me­ņi, kas klu­sē. Bet ko­pu­mā aura ir ļo­ti elas­tī­ga un tai va­ja­dzē­tu būt mū­su gal­ve­na­jam ie­tēr­pam. Ja cil­vēks aurai pie­vie­no kris­tā­la gais­mu un struk­tū­ru, tad viņš kļūst ne­ie­vai­no­jams. Uz­ska­tu, ja kāds sāk rak­ņā­ties se­vī, tad viņš to ener­ģi­jas da­ļu, ko va­rē­tu iz­man­tot šo­dien, no­vir­za va­kar­die­nā – kā­pēc tā no­ti­ka, man ir bēr­nī­bas trau­ma, kāds ma­ni aiz­vai­no­ja, man jā­iz­ve­se­ļo­jas. Ne­pie­cie­šams pie­ņemt se­vi ša­jā mir­klī – jā, es­mu tā­da. Punkts. Ga­lu ga­lā me­žā re­dzam lī­ku ko­ku, bet tik un tā tas zi­na, kur at­rast gais­mu, un sāk tiek­ties uz to. Ne­viens koks ne­do­mā – es­mu slikts, jo šķībs un greizs. Tā­pat arī kris­tā­li. Kad cil­vēks sāk se­vi uz­tvert kā kris­tā­lis­ku struk­tū­ru, viss no­tiek.

– Vai kris­tā­lu pa­sau­lē past­āv mo­de, to­pa pre­ces? Pie­mē­ram, šun­gīts.

– Šun­gī­tu pa­zi­na sen, bet mūs­die­nu zi­nāt­ne ļā­va iz­pē­tīt tā uz­bū­vi. Šun­gīts ir su­per­ab­sor­bents.

– Tā­pēc tas va­rē­tu būt in­dīgs?

– Nē. Ta­ču ja gri­bat at­tī­rīt ūde­ni, tad va­jag iz­vē­lē­ties tā­du šun­gī­ta ga­ba­li­ņu, ku­rā nav pie­mai­sī­ju­mu, pie­mē­ram, lai ne­pa­rā­dās rū­sa. Ar tā­du ak­me­ni at­tī­rī­tu ūde­ni ir ie­tei­cams dzert, jo viss ne­ga­tī­vais ir iz­vilkts.

Arī ar kris­tā­lu at­tī­rīts ūdens ir labs, ti­kai va­jag iz­vē­lē­ties vieg­li kop­ja­mus glu­dus kris­tā­lus (lai nav po­rai­ni), ie­likt caur­spī­dī­gā trau­kā un at­stāt gais­mā. Gais­ma iz­iet cau­ri kris­tā­lam, vib­rā­ci­jas no­nāk ūde­nī, un tas uz­lā­dē­jas. Kvarcs ab­sor­bē pie­mai­sī­ju­mus, to­mēr ak­me­ņus va­jag maz­gāt un kopt.

Trau­kā var iz­vei­dot ve­se­lu va­ra­vīk­sni, ne ti­kai ie­likt vie­nu ak­men­ti­ņu. Pie­mē­ram, ja pro­blē­mas sa­gā­dā at­mi­ņa un gre­mo­ša­nas sis­tē­ma, tad iz­man­to­jiet ame­tis­tu. Ja ir sirds sli­mī­bas, ie­lie­ciet ūde­nī avan­tu­rī­nu, ja ak­nu pro­blē­mas – ob­si­di­ānu vai he­ma­tī­tu, ja pie­trūkst ro­man­ti­kas un sir­snī­bas – ro­zā kvar­cu un avan­tu­rī­nu, ja vē­la­ties lie­lā­ku ko­mu­ni­ka­bi­li­tā­ti un fi­nan­ses, tad cit­rī­nu. Ja gri­bat no­vērst gi­ne­ko­lo­ģi­jas pro­blē­mas un ak­ti­vi­zēt zem­ākās čak­ras, tad ne­pie­cie­šams he­ma­tīts un jaš­ma.

– No bēr­nī­bas at­ce­ros, ka krie­vu pa­sa­kās fi­gu­rē­ja ma­la­hīts. Vai tam pie­mīt kā­das īpa­šas spē­jas?

– Tas ir ti­pisks Krie­vi­jas ak­mens, jo ma­la­hī­tu ie­gu­va Urā­los. Ma­la­hīts ir skaists ak­mens iz­strā­dā­ju­mos, bet ar to ne­drīkst uz­lā­dēt ūde­ni. Tā­pat kā tir­kīzs, arī ma­la­hīts ir at­da­ri­nā­ju­mu lī­de­ris. Es­mu no­pir­ku­si it kā ma­la­hī­tu, bet pār­bau­dot re­dzu, ka iz­man­to­tas tie­vas ma­la­hī­ta plāk­snī­tes, kas uz­tī­tas uz ci­ta ma­te­ri­āla.

– Jū­su vēr­tē­jums – vai Lat­vi­jai dzin­tars ir no­zī­mī­gā­kais ak­mens?

– Ma­nu­prāt, par dzin­ta­ru vi­sur iz­sa­kās po­zi­tī­vi. Kad dvē­se­le no­lai­žas uz Ze­mes ie­mie­so­ties, tai ir aiz­sar­gap­valks, un to dē­vē par dvē­se­les dzin­ta­ra ap­val­ku. Dzin­tars iz­pla­tī­ju­mā ilg­sto­ši sa­gla­bā fan­to­mu. Ja at­ne­sī­siet dzin­ta­ru uz ma­nu ka­bi­ne­tu, tā fan­toms sa­gla­bā­sies vai­rā­kas die­nas. Ja ap­li­kāt dzin­ta­ra ro­tu, tā­tad vē­lē­jā­ties aiz­sar­gāt sa­vu dvē­se­li.

– Dzin­tars ir kā dvē­se­les aura?

– Jā. Tas ir dvē­se­les aiz­sar­gau­ra. Kad dvē­se­le nāk uz Zem­i, tā ir ne­ie­vai­no­ja­ma dzin­ta­ra dēļ. Dzin­tars ir mū­su te­ri­to­ri­jas eg­re­gors, pat ja ne­val­kā­jam dzin­ta­ru. Mū­su dvē­se­les at­nā­ca dzī­vot uz šo ze­mes­lo­des stū­rī­ti, mūs šurp at­sau­ca Ze­me ar sa­vu pie­vil­kša­nās spē­ku. Tā­pēc ģi­me­nes un nā­ci­jas šeit ie­mie­so­jās. Cil­vē­ki ār­ze­mēs ta­ču ap­gal­vo: man ir no­stal­ģi­ja. Tās ir il­gas pēc Ze­mes vib­rā­ci­jām. Ķer­me­nis jūt, kā tam pie­trūkst.

– Ja kāds pēk­šņi sāk pirkt dzin­ta­ru, vai tas no­zī­mē, ka vi­ņam pie­trūkst glo­bā­las aiz­sar­dzī­bas?

– Vi­ņā mīt skum­jas pēc sa­vas dvē­se­les. Dvē­se­le ir mū­su mā­jas. Tas ne­no­zī­mē, ka vi­ņam va­jag aiz­sar­gā­ties, bet iek­šē­ji cil­vēks grib sa­vu dvē­se­li sa­just. Ie­do­mā­si­mies, ka dvē­se­le ir kā auk­li­ņā pie­siets ba­lons. Mēs to pie­vel­kam, ap­skau­jam un jū­ta­mies la­bi. Tik­līdz sa­ner­vo­zē­ja­mies, ba­lons aiz­li­do un at­kal sā­kam to vilkt aiz auk­li­ņas.

– Ko no­zī­mē, ja kris­tāls sa­plai­sā?

– Kad ener­ģi­ja ir uz­krā­ta, tai jā­aiz­plūst.

– Ma­na vai ci­ta cil­vē­ka ener­ģi­ja?

– Var pie­ļaut – ma­ni no­skau­da ar ļau­nu aci, tā­pēc ro­tas­lie­ta sa­plī­sa. Bet vis­pār pats ak­mens iz­pla­ta im­pul­su, ener­ģi­ju. Ne­pie­krī­tu, ka sa­plī­su­šu kris­tā­lu va­jag iz­mest tā­pat kā spo­gu­li. Pie­mē­ram, mēs no dī­ķa iz­vil­kām lie­lu, jau ie­plī­su­šu ak­me­ni. Ska­tos, ka starp abām da­ļām sa­gla­bā­ju­sies ener­ģē­tis­kā saik­ne. Sa­pro­tu, ka ak­mens dar­bo­jas kā «rā­mis» lid­os­tā, ku­ram jā­iziet cau­ri. Sa­pro­tu, ka ak­mens ap­zi­nā­ti ir sa­šķē­lies un iz­vei­do­jis di­vas da­ļas. Tā­tad abas da­ļas va­jag no­likt pie vār­tiem kā sar­gus. Bi­ja viens, bet kļu­va par di­viem. Ie­de­vām tiem prog­ram­mu – būt par sar­giem.

– Ko jums de­vu­šas zi­nā­ša­nas par ak­me­ņiem, un ko tās iz­mai­nī­ja jū­su pa­sau­lē?

– Vi­sas zi­nā­ša­nas, ko ie­gu­vu, ru­nā­jot ar eņ­ģe­ļiem, ir ener­ģē­tisks spē­riens – stās­tīt ci­tiem. Kad sā­ku stās­tīt par kris­tā­liem, man par lie­lu iz­brī­nu ap­kārt sā­ka pul­cē­ties do­mu­bied­ri. Vi­ņi ma­ni at­bal­stī­ja. Kris­tā­li pie­šķī­ru­ši ci­tu li­do­ju­mu ša­jā dzī­vē. Sa­ju­tu, ka dzī­vei ir jē­ga un ma­nai pār­dzim­ša­nai šeit ir mi­si­ja. Ne­ap­gal­vo­šu, ka tā ir kal­po­ša­na. Va­jag stās­tīt ci­tiem, ko pār­dzī­vo­ju.

– Stās­tī­jāt, ka lie­kat kris­tā­lus Lat­vi­jas lab­klā­jī­bai. Paš­laik Uk­rai­nā no­tiek karš. Vai to var no­vērst vai ap­tu­rēt ar pa­rei­zi sa­lik­tiem kris­tā­liem? Vai ka­ru vis­pār va­jag ap­tu­rēt un no­vērst, ja jau tas ir sā­cies? Tā­tad ir ie­mesls?

– Kad cil­vē­ki sāk strā­dāt ar iz­pla­tī­ju­mu, ro­das lie­la vēl­me to pa­kār­tot sa­vām va­ja­dzī­bām. Mēs va­ram ie­tek­mēt to iz­pla­tī­ju­ma da­ļu, ku­rā dar­bo­jas mū­su aura. Bet vi­su pā­rē­jo ne­va­jag aiz­tikt, jo tad sāk iz­paus­ties mū­su ego­isms. Ja reiz uz Ze­mes kaut kas no­tiek, tā­tad ener­ģi­jai ne­pie­cie­šams trans­for­mē­ties. Ja ir uz­krā­ta ag­re­si­ja, mēs ne­va­ram pār­iet la­bā­kā pa­sau­lē. Ag­re­si­ja ir jā­iz­re­aģē, diem­žēl tas no­tiek caur cil­vē­ku asa­rām un sā­pēm. Cil­vēks kļūst gud­rāks, kad sāk iz­dzī­vot un ri­si­nāt at­tie­cī­bu pro­blē­mas – kas es es­mu, kā­das ir at­tie­cī­bas ar nau­du, ar par­tne­ri, ar po­li­ti­ku, ar ci­tam val­stīm. Lī­me­ņi ir da­žā­di, ta­jā skai­tā ga­rī­gie.

Ja sā­kam mek­lēt pro­blē­mas ri­si­nā­ju­mu caur ag­re­si­ju un ma­ni­pu­lā­ci­ju, tad Ze­me mūs no­liek iz­dzī­vo­ša­nas re­žī­mā, lai sā­kam žā­vēt asa­ras, lai­zīt brū­ces, celt eko­no­mi­ku. Diem­žēl tad da­ļa cil­vē­ku aiziet no Ze­mes. Tas ir ne­iz­bē­ga­mi. Ci­ti to­ties sāk sa­prast, ka karš ne­der un jā­mek­lē ci­ti ri­si­nā­ju­mi. Pirms tam ir jā­pie­dzī­vo sprā­dziens ap­zi­ņā, ka ve­cais ne­strā­dā un ir jā­mek­lē jauns ri­si­nā­jums.

Kad man ko tā­du jau­tā, es at­bil­du – jā­sag­la­bā miers un mī­les­tī­ba, jo no ma­nis nav at­ka­rīgs, kā rī­ko­sies val­stis un po­li­ti­ķi. Ja es bū­šu mie­rī­ga, ne­ļau­šos pro­vo­kā­ci­jām, tad pa­sau­le mai­nī­sies. Ja man dos ie­ro­ci, es ne­ņem­šu. Lai kaut no­ga­li­na. Zi­nu, ka es­mu ne­mir­stī­ga dvē­se­le. Ja vi­si at­teik­sies ņemt ie­ro­ci, tad ka­ra ne­būs. Ka­mēr kaut viens cil­vēks sēž pie tele­vi­zo­ra un sa­vā sir­dī ka­ro, ka­ri ne­beig­sies. Vie­nī­gais, ko ie­sa­ku – mek­lēt nei­tra­li­tā­ti un mie­ru se­vī. Bai­ļu ener­ģi­ja pie­velk ag­re­si­ju, to mēs re­dzam ar su­ņiem. Ja kāds bai­dās, suns uz­brūk.

– Kā­da ir at­šķi­rī­ba starp me­tā­la gon­gu un kris­tā­la trau­kiem, ku­rus spē­lē­jat?

– Kad pir­mo rei­zi dzir­dē­ju gon­ga ska­ņas, es uz ska­ņas viļ­ņa tie­šām aiz­li­do­ju. Re­dzē­ju pat vī­zi­jas. Vie­nā no gon­gu se­si­jām bi­ja kris­tā­la trau­ki. Kad iz­dzir­dē­ju tos, sa­pra­tu star­pī­bu. Kā­da tā ir? Gon­gam ir me­tā­la ska­ņa, un, lai ska­nē­tu la­bāk, to vei­do no da­žā­du me­tā­lu sa­kau­sē­ju­ma īpa­šās pro­por­ci­jās. Tā­pēc ska­ņas vil­nis sa­tur me­tā­la vib­rā­ci­jas. Kā­pēc gon­ga me­di­tā­ci­jās dau­dziem kļūst bail un pār­ņem šaus­mas? Jo tā ir me­tā­la vib­rā­ci­ja, bet me­tāls mū­su šū­nās ie­rak­stīts kā bīs­tams, kā ie­ro­cis, ar ko cil­vē­ku var no­ga­li­nāt. To­ties kris­tā­la ska­ņa ir ļo­ti rad­nie­cī­ga mū­su ķer­me­nim, jo tā pēc bū­tī­bas ir ze­mes ska­ņa. Kvar­ca smilts tem­pe­ra­tū­rā tiek ap­strā­dā­ta un iz­vei­do­ta trau­ka for­mā, tā­pēc trau­ka jeb kris­tā­la vib­rā­ci­ja sa­tur smilts ska­ņu. Mēs zi­nām dau­dzus mi­ne­rā­lus, bet ja sāk­tu pē­tīt for­mu­las, tad lie­lā­kā da­ļa ir kvar­ci. Tie ir ne­pie­cie­ša­mi mū­su or­ga­nis­mam, jo kvarcs pie­šķir pa­pil­du ener­ģi­ju. Sa­vu­kārt ska­ņas vil­nis pār­nes ener­ģi­ju, un, ja gon­gam jeb me­tā­lam tā ir auk­sta, ie­ro­be­žo­jo­ša, lai arī vie­du­ma pil­na, tad kvar­cam – at­tīs­tī­bu un ener­ģi­ju sa­tu­ro­ša.

– Ja cil­vē­kam pa­tīk gon­ga ska­ņas, vai viņš uz­ska­tāms par ag­re­sī­vu?

– Tas lie­ci­na par to, ka viņš vien­kār­ši nav dzir­dē­jis kris­tā­lu mū­zi­ku. (Sme­jas.)

– Šķiet, ska­ņa jums ir bū­tis­ka?

– Ne­es­mu mū­zi­ķe, bet jū­tu, kā ska­ņa ie­dar­bo­jas uz auru. Kad bi­ju pie ša­ma­ņa un vei­cām ri­tu­ālu, at­ra­dā­mies lie­lā pļa­vā, tā­lāk – mežs. Tik­līdz viņš sā­ka spē­lēt bun­gas, re­dzē­ju pa­rā­dā­mies auru – da­žā­das krā­sas virs me­ža. Līdz­īgi kā no pa­klā­ja iz­sit pu­tek­ļus, tā ska­ņas vil­nis iz­gais­mo­ja auru.

Man nav mu­zi­kā­lās iz­glī­tī­bas, bet ma­nai ve­dek­lai tā­da ir, un vi­ņa spēj no­spē­lēt me­lo­di­ju uz kris­tā­la trau­kiem. Es to da­ru in­tui­tī­vi, ļau­jos vil­nim. Pie­mē­ram, va­du se­an­sus un jū­tu, ka ska­ņa vie­tām pa­zūd, dziest. Tad tik il­gi gro­zu trau­kus, ka­mēr sāk ska­nēt. Arī cil­vēks at­zīst – kļu­va vieg­lāk, kaut kas vi­ņā at­brī­vo­jās

Horoskopi

Zaļās koka čūskas gads būs pilns ar pārmaiņām un pārsteigumiem, kas ietekmēs mūsu dzīvi. Pēc astrologu un tarologu domām, mūs sagaida personīgās pārvērtības, un tiem, kas nebaidās pamest komforta zonu, liktenis var sagādāt negaidītas dāvanas.

Svarīgākais