Ma­ģis­kās sti­hi­jas saul­grie­žu nak­tī: Kā at­jau­not līdz­sva­ru se­vī?

Va­sa­ras saul­grie­žu laiks ir ma­ģisks brī­dis, kad krus­to­jas, sa­plūst vi­sas sti­hi­jas – Uguns, Ūdens, Ze­me un Gaiss. Šis var būt īs­tais mo­ments, lai ie­ska­tī­tos se­vī un at­jau­no­tu arī sa­vu iek­šē­jo sti­hi­ju līdz­sva­ru.

Glu­ži kā da­bā, arī kat­ra cil­vē­ka ho­ro­sko­pā ir pār­stā­vē­tas vi­sas četr­as sti­hi­jas – Uguns, Gaiss, Ūdens un Ze­me. Tas, ja cil­vēks pēc Sau­les zī­mes ir, pie­mē­ram, Dvī­ņi, kas ir Gai­sa zī­me, ne­būt ne­no­zī­mē, ka viņš ir ti­pis­ki «gai­sīgs». Ja lie­lā­kā da­ļa pla­nē­tu at­ra­dī­sies Ze­mes sti­hi­jas pār­val­dī­ta­jās zī­mēs, rak­stu­ra ie­zī­mes būs pil­nī­gi ci­tā­das.

Kat­ram sa­va re­ak­ci­ja

Ap­ska­tot sa­vu ho­ro­sko­pu vai kon­sul­tē­jo­ties ar as­tro­lo­gu, kļūst re­dzams, vai sti­hi­jas ir līdz­sva­rā vai kā­da no tām do­mi­nē, var­būt kā­da nav pār­stā­vē­ta vis­pār (kas arī ir sva­rī­gi), un tā­dē­jā­di ie­spē­jams iz­prast sa­vas rak­stu­ra īpa­šī­bas, no­slie­ces, tiek­smes. Uguns do­mi­nan­tei rak­stu­rī­gi rī­ko­ties, Ze­mes īpat­svars iz­vē­lē­sies no­gai­dīt, Gai­sam va­ja­dzēs vi­su sa­prast, Ūdens sti­hi­jai iz­just. Pie­mē­ram, cil­vē­kam, ku­ra ho­ro­sko­pā pre­va­lē Uguns sti­hi­ja, bet Ze­mes zī­mēs vis­pār nav ne­vie­nas pla­nē­tas, var bie­ži ras­ties la­bas ide­jas, ta­ču ne­vie­nu no tām viņš ne­spēj re­ali­zēt līdz ga­lam. Vi­ņam, ie­spē­jams, pa­tīk būt sa­bied­rī­bā un uz­ma­nī­bas cen­trā, ta­ču pa­ga­lam ne­vei­cas ar sa­dzī­vis­ka­jiem jau­tā­ju­miem. Sa­vu­kārt cil­vē­kam, ku­ra ho­ro­sko­pā dau­dzas pla­nē­tas ir Ūdens sti­hi­jas zī­mēs, var būt grū­tī­bas ar ro­be­žu ie­vē­ro­ša­nu – ir tiek­sme uz at­ka­rī­bām, viņš vien­mēr un vi­sur ka­vē, ie­grimst me­lan­ho­li­jā un dep­re­si­jā. Arī uz vie­nu un to pa­šu no­ti­ku­mu sti­hi­jas re­aģē at­šķi­rī­gi – Uguns var likt aiz­svil­ties dus­mās, bet Ūdens – iz­plūst asa­rās.

Da­bis­kā tiek­sme būt līdz­sva­rā

«Jeb­ku­ram cil­vē­kam jeb­kā­dā si­tu­āci­jā ir tiek­sme sa­gla­bāt līdz­sva­ru, vien­al­ga, vai cil­vēks dzī­vo me­hā­nis­ku, ne­ap­zi­nā­tu dzī­vi vai ir pa­mo­dies Ap­zi­ņā, ir kā­dā no se­vis iz­pē­tes un piln­vei­do­ša­nas sta­di­jām,» teic as­tro­logs Di­dzis Šķi­la.

No­teik­ti esam pa­ma­nī­ju­ši, ka cil­vē­ku rī­cī­bas pa­ma­tā mēdz būt vai­rāk vai ma­zāk kli­še­jis­kas re­ak­ci­jas uz ār­ējiem kai­ri­nā­ju­miem. Nav ob­li­gā­ti jā­lie­to as­tro­lo­ģi­jā pie­ņem­tie ap­zī­mē­ju­mi, var teikt arī, ka cil­vēks ir ak­tīvs vai pa­sīvs, in­tro­verts vai eks­tra­verts, fleg­ma­ti­ķis vai ho­le­ri­ķis.

Jā­ņem vē­rā arī tas, ka ik­vie­nā cil­vē­kā sa­dzī­vo di­vi pre­tē­ji spē­ki – ra­do­šais un ār­do­šais, un abi ir vien­līdz no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi. Līdz ar to kat­ra sti­hi­ja cil­vē­ka dzī­vē var būt pār­stā­vē­ta mai­nī­gi – gan kon­struk­tī­vi, gan grau­jo­ši. Arī kat­rā no dzī­ves tē­mām, ar ku­rām cil­vēks sa­ska­ras mū­ža lai­kā (ģi­me­ne, kar­je­ra, va­ļas­prie­ki utt.), tiek iz­dzī­vo­tas da­žā­das to sta­di­jas, da­žā­das re­ak­ci­jas. Kā­dam strī­di ģi­me­nē liek jus­ties pa­ga­lam slik­ti, bet ci­tam vis­pār ģi­me­ne tās kla­sis­ka­jā iz­prat­nē ir vien­al­dzī­ga.

Ko da­rīt ga­dī­ju­mos, kad ir sa­pro­tams, ka vie­nas sti­hi­jas trū­kums ap­grū­ti­na cil­vē­ka rī­cī­bu un veik­smī­gu dar­bo­ša­nos? «Darbs ar se­vi un piln­vei­do­ša­nās nes vē­la­mos aug­ļus,» ir pār­lie­ci­nāts Di­dzis Šķi­la. «Pie­mē­ram, man ir ga­dī­jies il­gā­ku lai­ka pos­mu pa­vē­rot tā­da cil­vē­ka ģe­nē­zi, ku­ram trīs sti­hi­jas ir ap­tu­ve­ni vie­nā­di pār­stā­vē­tas, bet Ūdens sti­hi­ja – vis­na­ba­dzī­gāk. Tad, lūk, šis cil­vēks uz­rā­da la­bas in­te­lek­tu­ālās spē­jas (Gaiss), ir ga­na prag­ma­tisks (Ze­me), var uz­ņem­ties ini­ci­atī­vu, būt lī­de­ris (Uguns), bet ir emo­ci­onā­li in­fan­tils un ne­spēj ne pats emo­ci­onā­li iz­teik­ties, ne adek­vā­ti re­zo­nēt uz ot­ra cil­vē­ka jū­tu iz­paus­mēm (iz­teikts Ūdens trū­kums). To­mēr, cau­ri dzī­vei iz­jū­tot šo trū­ku­mu, šo per­so­nu vien­mēr ir sais­tī­ju­šas Ūdens sti­hi­jai rak­stu­rī­gās jo­mas – re­li­ģi­ja, mū­zi­ka, me­di­tā­ci­ja, psiho­lo­ģi­ja, arī vien­kār­ši ūdens kā ele­ments. Vien­kār­ši eks­plu­atē­jot sa­vus ta­lan­tus, viņš bū­tu va­rē­jis kļūt par la­bu prog­ram­mē­tā­ju, veik­smī­gu uz­ņē­mē­ju vai zi­nāt­nie­ku, to­mēr trūk­sto­šais ele­ments vien­mēr it kā vil­ka uz sa­vu pus­i un, lai arī ne­kā­du iz­ci­lo pa­nā­ku­mu šim cil­vē­kam mū­zi­kā nav, to­mēr mu­zi­ka­li­tā­te tiek iz­kop­ta un piln­vei­do­ta. Kāds var­būt bil­dīs – bet kā­pēc jā­tie­cas uz to, kas nav dots? Vai tā ir pa­rei­zā for­mu­la cil­vē­ka dzī­vē? Uz to var pa­rau­dzī­ties no di­viem ska­tu pun­ktiem, jo viens no ap­gal­vo­ju­miem, un ne bez pa­ma­ta, ir tāds, ka cil­vēks vi­su as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē at­ro­da­mo po­ten­ci­ālu sa­vas dzī­ves lai­kā ne­spēj īs­te­not, un tā būs tie­sa. Otrs bal­stās uz ezo­tē­ris­kām tra­dī­ci­jām, ku­rās ir vēs­tīts, ka dvē­se­le nāk uz Ze­mes ie­mie­so­ties ar no­lū­ku piln­vei­do­ties, un tas ir ie­spē­jams ti­kai caur pie­re­dzi. Pie­re­dzes re­zul­tā­tā cil­vēks ie­gūst ie­ma­ņas, kas lai­ka gai­tā pār­aug dvē­se­les īpa­šī­bās. Un ne­kā ci­tā­di. Līdz ar to var teikt, ka cil­vēks, kas eks­plu­atē sa­vus ta­lan­tus nau­das, sla­vas vai vien­kār­ši ek­sis­ten­ces lī­dzek­ļu no­dro­ši­nā­ša­nai, peld pa strau­mi un vei­ci­na en­tro­pi­ju. Sa­vu­kārt cil­vēks, kurš ap­zi­nā­ti strā­dā pie se­vis piln­vei­do­ša­nas, kaut kā­du īpa­šī­bu at­tīs­tī­ša­nas, as­tro­lo­ģis­ki va­ram teikt – sti­hi­ju līdz­sva­ro­ša­nas, har­mo­ni­zē arī kos­mo­su ap se­vi.»

Tā­tad ne­pie­cie­šams ie­spē­ju ro­be­žās iz­vei­dot kom­pen­sē­jo­šo me­hā­nis­mu vai at­tīs­tīt se­vī tās īpa­šī­bas, ku­ras rak­stu­rī­gas maz pār­stā­vē­ta­jām sti­hi­jām. To var da­rīt ik­die­nas gai­tās ar īpa­šu ga­rī­go vin­gri­nā­ju­mu pa­lī­dzī­bu, ta­ču va­sa­ras saul­grie­žu nakts ir labs brī­dis tī­ri fi­zis­ku un ri­tu­ālu dar­bī­bu veik­ša­nai, tie­šai sa­skar­smei ar sti­hi­jām.

Jauns sā­kums

Ar da­bas sti­hi­jām, ele­men­tiem, mēs sa­sto­pa­mies arī ār­ējā pa­sau­lē kat­ru die­nu, tās ir mums vi­sap­kārt un da­bis­ki sa­sau­cas gan ar mū­su iek­šē­jām sti­hi­ju iz­paus­mēm, gan da­bas no­ri­sēm, arī as­tro­lo­ģis­ka­jiem cik­liem – kat­ra tā da­ļa arī pa­iet kā­das sti­hi­jas zī­mē.

Sau­le ga­da ga­ru­mā šķēr­so vi­sas zo­di­aka zī­mes. Čet­ri pun­kti ir sva­rī­gi, tie ie­zī­mē vie­na pro­ce­sa pār­eju ot­rā. Tā, pro­tams, ir ga­da­lai­ku mai­ņa. As­tro­no­mis­ki un as­tro­lo­ģis­ki ga­da­lai­ki ne­sā­kas ka­len­dā­ra­jā pir­ma­jā da­tu­mā, arī va­sa­ras sā­kums nav vis 1. jū­ni­jā, bet ap 21. jū­ni­ju (da­tu­mi pa ga­diem var mai­nī­ties pār­is die­nu ie­tva­ros). Tie arī ir va­sa­ras saul­grie­ži, kad die­na ir vis­ga­rā­kā, bet nakts – vi­sī­sā­kā.

As­tro­lo­ģi­jā pa­va­sa­ra sā­ku­mu ie­zī­mē Auna zī­me (Uguns sti­hi­ja, jauns im­pulss), va­sa­ras – Vē­zis (Ūdens, at­tīs­tī­ba), ru­dens – Sva­ri (Gaiss, kon­tak­ti, do­mā­ša­na), zie­mas – Me­žā­zis (Ze­me, sa­gla­bā­ša­na, re­zul­tāts). Šīs zī­mes aiz­sāk jaun­u pro­ce­su, kas ir lie­lā cik­la sa­stāv­da­ļa.

Zie­me­ļu tau­tām, ku­rām sau­les tiek ma­zāk, iz­se­nis tie­ši pa­va­sa­ra un va­sa­ras saul­grie­ži ba­gā­ti ar da­žā­diem ri­tu­āliem. Va­sa­ras saul­grie­ži no se­niem lai­kiem mūs­ze­mē (un ne ti­kai) uz­ska­tī­ti par ma­ģis­ku brī­di, kad sa­tie­kas vi­sas sti­hi­jas.

Arī lī­got­nēs šis vie­nī­bas, har­mo­ni­jas kul­mi­nā­ci­jas, vi­sa ko­pī­bas punkts ir bie­ži mi­nēts:

Ai, Jā­nī­ti, Die­va dēls(i), lī­go, lī­go,

Ta­vu pla­tu ce­pu­rī­ti,

Vi­sa pla­ša pa­sau­lī­te

Apakš ta­vas ce­pu­rī­tes.

Jānīt’s sa­vu ku­me­li­ņu

Jū­ri­ņā(i) pel­di­nā­ja:

Pats sē­dē­ja kal­ni­ņā,

Zel­ta gro­ži ro­ci­ņā.

Viss ir sa­vā star­pā sais­tīts, un viens bez ot­ra past­āvēt ne­var. Arī mēs ne­va­rē­tu ek­sis­tēt uz šīs pa­sau­les, ja te bū­tu ti­kai Uguns vai ti­kai Ze­me. Ne­pie­cie­ša­ma vi­su četr­u sti­hi­ju klāt­būt­ne, kā arī mij­ie­dar­bī­ba, har­mo­nis­ka ie­dar­bī­ba. Uguns ne­va­rē­tu degt, ja ne­bū­tu Gai­sa, ta­ču pā­rāk daudz Gai­sa un Uguns no­da­ra ti­kai pos­tu, tā­pēc to ap­dzēst steidz Ūdens un Ze­me.

Sak­rā­lie ri­tu­āli

Ār­ējie spē­ki ie­tek­mē arī cil­vē­ka ga­ru, iek­šē­jo sa­tva­ru. Un ot­rā­di.

Esam ta­ču no­vē­ro­ju­ši – rei­zēm vēt­ra un lie­tus lie­kas tie­ši tas, kas va­ja­dzīgs, tā vien gri­bas iet ār­ā, braukt pie jū­ras, li­dot līdz­i, ta­ču rei­zēm tie šķiet vien­kār­ši ār­kār­tī­gi trau­cē­jo­ši da­bas ap­stāk­ļi. Tā­pat arī ar sti­hi­ju iz­paus­mēm mū­sos – ir vie­tas un rei­zes, kad va­ja­dzīgs «ugu­nīgs» tem­pe­ra­ments, aiz­rau­tī­ba, deg­sme, ta­ču ir si­tu­āci­jas, ku­rās ne­pie­cie­šams Ūdens dziļ­do­mī­gums.

Lai sa­vie­no­tos ar da­bu, ar kos­mo­su un līdz­sva­ro­tu arī sa­vu iek­šē­jo pa­sau­li, no se­niem lai­kiem veik­ti da­žā­di ri­tu­āli:

Pie avo­ta lī­got gā­ju

Pa­šā zā­ļu va­ka­rā;

Iz­lī­go­ju zel­ta kro­ni

Ar vi­sām la­pi­ņām.

Ri­tu­āls ir kon­krē­ta dar­bī­bu vir­kne, kas ra­da dro­šī­bu, vie­no­tī­bas iz­jū­tu ar ci­tiem ko­pie­nas lo­cek­ļiem un Vi­su­mu, da­bu, kos­mo­su, pa­sau­li. Ri­tu­āli pa­līdz to pie­dzī­vot. Tiem ir sak­rā­la jē­ga, tā­pēc tos veic īpa­šās vie­tās un lai­kos. Tie­ši tā­pēc vie­tā ir pie­bil­de, ka, vei­cot ri­tu­ālus ar īpa­šu, ma­ģis­ku no­zī­mi, jā­būt ļo­ti uz­ma­nī­giem! Tie vei­do tā­dus kā sa­vie­no­ju­ma pun­ktus starp pa­sau­lēm. Ne­zi­not, kā un ko pre­cī­zi da­rīt, ar kā­diem spē­kiem ir da­rī­ša­na, var sa­gā­dāt gan sev, gan ap­kār­tē­jiem kriet­nas ne­pa­tik­ša­nas. Pat ja arī cil­vē­kam ir spē­jas, ne­re­ti viņš ne­zi­na, kas tās ir un kas ri­tu­ālos īs­ti no­tiek. Se­kas var būt pat diez­gan bai­sas un ilg­sto­šas. Vien­kār­ši ru­nā­jot – at­vēr­sies dur­vis, ku­rām la­bāk pa­likt ciet, uz­sē­dī­sies jums tāds ne­re­dzams mū­dzis uz kak­la, un tad nu tie­ciet no vi­ņa va­ļā. Ne­ļau­jie­ties da­žā­du pseido­zi­nā­tā­ju aici­nā­ju­miem veikt, pie­mē­ram, at­tī­ro­šos uguns ri­tu­ālus, tā vie­tā la­bāk ie­klau­sī­ties sa­vās sa­jū­tās, ap­kār­tē­jā pa­sau­lē, bau­dīt da­bu, pa­me­di­tēt vai vien­kār­ši dzie­dāt lī­got­nes – arī tām ir dzi­ļa iek­šē­ja no­zī­me.

Saul­grie­ži ie­zī­mē jaun­u sā­ku­mu, tā­pēc šo brī­di ik­katrs var iz­man­tot ne ti­kai ār­ējai līk­smī­bai, bet arī iek­šē­jās har­mo­ni­jas vei­ci­nā­ša­nai, vien­kār­ši sa­kot – arī sev ie­zī­mēt jaun­u, piln­vēr­tī­gā­ku dzī­vi; sa­prast, ka esam ne ti­kai tā­di kā bi­oro­bo­ti, bet cil­vē­ki ar Ap­zi­ņu.

Sa­ru­na ar se­vi un pa­sau­les ele­men­tiem

Va­sa­ras saul­grie­žu nak­tī vi­sa pa­sau­le lī­go­jas, šū­po­jas, prie­cā­jas vie­nā rit­mā, pat Sau­le, de­be­sis, ūde­ņi. Gaiss trīs, uguns prie­cī­gi sprē­gā, ze­me ir dās­na, viss plaukst un zeļ, un tū­līt dos la­bus aug­ļus. Ze­me ir kā sie­vie­te pirms dzem­dī­bām – apaļ­a, lek­na, pil­na no­jau­ša­mas dzī­vī­bas, brī­dis pirms aug­ļa nāk­ša­nas pa­sau­lē. Lī­go nak­tī ir la­ba ie­spē­ja sa­just sti­hi­jas ap­kār­tē­jā pa­sau­lē un sa­vā iek­šē­jā pa­sau­lē, ar tām pa­ru­nā­ties, var­būt at­vai­no­ties, var­būt pa­lūgt Ugu­nij kļūt rā­mā­kai vai Ze­mei – dās­nā­kai. Tiem, kam bū­tis­ki do­mas kon­kre­ti­zēt, pa­sau­les tī­mek­lī var at­rast (arī lat­vie­šu va­lo­dā) lūg­ša­nas sti­hi­ju ga­riem, me­di­tā­ci­jas tek­stus, kā arī me­di­ta­tī­vās de­jas u.c. To­mēr tik­pat la­bi var vien­kār­ši pa­būt vie­nat­nē ar se­vi, vis­maz uz brī­di, un mē­ģi­nāt sa­just pa­sau­les ele­men­tus. Pat ja ne­esat lau­ku klu­su­mā, jeb­ku­rā Lat­vi­jas pil­sē­tā ir ie­spē­ja aiziet pie upes vai ci­ta ūdens, pie ko­ka, uz par­ku, ga­lu ga­lā – ap­sēs­ties dzī­vok­lī pie lo­ga, at­vērt ūdens­krā­nu, ska­tī­ties de­be­sīs, uz is­ta­bas augu vai sve­ci un brī­di no sirds pa­ru­nā­ties pa­šam ar se­vi un pa­sau­li ap se­vi. Mū­su ga­ra prog­ram­mas, iek­šē­jās un ār­ējās dzī­ves ap­stāk­ļu iz­mai­ņa nav ie­spē­ja­ma bez pa­sau­les ener­ģi­ju at­bal­sta.

Ja grū­ti me­di­tēt vai iz­tē­lo­ties ab­strak­ci­jas, pa­lī­dzēs arī tī­ri fi­zis­kas dar­bī­bas, ti­kai tās jā­pie­pil­da ar jē­gu un ie­dzi­ļi­nā­ša­nos. Glu­ži tā­pat kā mū­su iek­šē­jās pa­sau­les iz­mai­ņas ie­tek­mē mū­su ap­kār­tni, arī ār­ējās iz­paus­mes ie­tek­mē mū­su iek­šē­jo pa­sau­li. Ir daudz pa­vi­sam prak­tis­ku un ne­pa­vi­sam ne augs­ti ezo­tē­ris­ku pie­mē­ru – jūs iz­do­mā­jat, ka laiks uz­la­bot fi­zis­ko for­mu, un, zo­bus sa­ko­dis, kat­ru rī­tu vai va­ka­ru ar div­ri­te­ni no­brau­cat div­des­mit kilo­met­rus. No sā­ku­ma ir grū­ti un tā vien gri­bas at­rast at­tais­no­ju­mu, lai to ne­da­rī­tu. Pēc kā­da lai­ka jūs sa­pro­tat, ka jau gai­dāt šos iz­brau­cie­nus. Vēl pēc kā­da lai­ka jūs sa­pro­tat, ka uz­la­bo­ju­sies ne ti­kai fi­zis­kā paš­sa­jū­ta, bet arī gal­va strā­dā la­bāk. Jūs ie­rau­gāt da­žā­dus no­stū­rus un de­ta­ļas, ko, ar ma­šī­nu brau­cot, ne­var pa­ma­nīt. Jūs at­ro­dat ve­lo­ka­fej­nī­cas, sa­pa­zīs­ta­ties ar ci­tiem ve­lo­brau­cē­jiem, tā vie­tā, lai piekt­die­nu va­ka­ros do­tos uz klu­bu, ar do­mu­bied­riem do­da­ties ve­lo­pār­gā­jie­nos. Tā ne­ma­not pēc ga­da jūs re­dzat, ka esat, tā sa­kot, kļu­vis par pil­nī­gu ci­tu cil­vē­ku un pa­tī­kat sev un ci­tiem daudz la­bāk.

Arī ar trūk­sto­ša­jām sti­hi­jām ir līdz­īgi, un var mek­lēt tie­ši fi­zis­ku sa­ska­ri ar to, kā pie­trūkst. Lat­vie­šu tau­tas­dzies­mās un ti­cē­ju­mos jau viss pa­teikts priekš­ā – par maz­gā­ša­nos ra­sā, vai­na­gu pī­ša­nu, dzie­dā­ša­nu. Katrs var pa­ņemt sev to, kas vai­rāk va­ja­dzīgs. Ja pie­trūkst Ūdens – maz­gā­ties upē, jū­rā, ra­sā; braukt uz avo­tu pēc ūdens; Ze­me – ēst rupj­mai­zi, stai­gāt ba­sām pē­dām pa zem­i, sa­just kat­ru olī­ti, smil­šu grau­di­ņu; ie­stā­dīt pu­ķi po­di­ņā un kopt to. Gaiss – dzi­ļi el­pot, ār­ā ga­vi­lēt un ska­ļi dzie­dāt, sa­ru­nā­ties ar ci­tiem, mā­cī­ties spē­lēt sta­bu­li, svil­pau­nie­ku, trom­pe­ti. Uguns – ie­kurt uguns­ku­ru, ie­degt sve­ci, gu­lēt kai­lam sau­lē. At­likt ma­lā prā­tu, ego, ļau­ties sa­jū­tām. Šā­das tī­ri prak­tis­kas dar­bī­bas (un, pro­tams, arī ga­rī­gās prak­ses) var veikt vi­sa ga­da ga­ru­mā, jo, kā uz­sver arī Di­dzis Šķi­la – saul­grie­žu lai­kā veik­ti ri­tu­āli un dar­bī­bas kā­das sti­hi­jas stip­ri­nā­ša­nai vai har­mo­ni­zē­ša­nai var būt labs aiz­sā­kums, to­mēr pa­lie­ko­šu efek­tu var sa­sniegt ar re­gu­lā­ru un ik­die­niš­ķu dar­bu, ne­vis vien­rei­zē­ju, kaut arī spil­gtu epi­zo­di.  

Pa­zīs­ti sti­hi­jas se­vī!

Uguns – ini­ci­atī­va, im­pulss, centrs, lī­de­ris, ide­ja, uz ār­u vēr­sta ak­ti­vi­tā­te, dros­me, mērķ­tie­cī­ba, di­na­mi­ka, strau­jums, spēks, gri­ba, ātr­as dus­mas, spējš prieks. Ātr­i uz­švirkst, ātr­i iz­dziest.

Gaiss – in­te­lekts, sa­skar­sme, ziņ­kā­re, zi­nāt­kā­re, mā­cī­bas, ko­mu­ni­kā­ci­ja, daudz­vei­dī­gas in­te­re­ses, dip­lo­mā­ti­ja, prāts, in­for­mā­ci­ja, iz­glī­tī­ba, jau­nu­mi, pļā­pī­gums. Vai­rāk ru­nu, ma­zāk dar­bu. Ja nav va­ja­dzī­bas mo­bi­li­zē­ties, da­rīt­spē­ja iz­plēn.

Ūdens – dvē­se­le, dzī­ve, sa­turs, at­mi­ņa, emo­ci­jas, re­li­ģi­ja, māk­sla, mis­ti­ka, in­tu­īci­ja, sap­ņi, at­tie­cī­bas, ģi­me­ne, vi­de, līdz­jū­tī­ba. Tiek­sme uz me­lan­ho­li­ju, ira­ci­onā­lo. Pie­lā­go­jas ap­stāk­ļiem, to­mēr tos ne­ma­nā­mi ie­tek­mē­jot.

Ze­me – ma­tē­ri­ja, for­ma, re­zul­tāts, pat­stā­vī­ba, ap­strā­de, krā­ša­na, ob­jek­ti­vi­tā­te, ana­lī­ze, lo­ģi­ka, pie­rā­dī­ju­mi, pie­re­dze, sta­bi­li­tā­te, prak­tis­kums, ēr­tī­bas. Da­ra lē­ni, bet pa­ma­tī­gi. Vēr­tī­ba ir vi­sam, kam ir for­ma un ko var sa­taus­tīt, sa­krāt, uz­celt, pa­ņemt.

! Sa­vu in­di­vi­du­ālo as­tro­lo­ģis­ko kar­ti tieš­sais­tē ie­spē­jams iz­vei­dot šeit: http://www.astrologi.lv/astro_karte/horoskopu-aprekini/. La­ba­jā ma­lā no­rā­dī­ta pla­nē­tu at­ra­ša­nās zo­di­aka zī­mēs. At­tie­cī­gi var iz­pē­tīt, ku­ras sti­hi­jas zī­mes do­mi­nē, ku­ras ir ma­zu­mā vai ku­ru vis­pār trūkst.