As­tro­lo­ga Vron­ska dzī­ves maz­zi­nā­mās lap­pu­ses Lat­vi­jā

Šo in­ter­vi­ju gai­dī­ju se­šus ga­dus. To­reiz mē­ģi­nā­ju Va­len­tī­nu Vron­ski at­rast pa da­žā­diem ka­nā­liem, jo ga­ta­vo­ju pub­li­kā­ci­ju par vi­ņa tē­vu – sla­ve­no as­tro­lo­gu Ser­ge­ju Vron­ski. Cil­vē­ku, ku­ra bio­grā­fi­ja vai­rāk at­gā­di­na pie­dzī­vo­ju­mu ki­no si­že­tu, kaut ko starp «aģen­tu 007», «Ame­ri­kā­ņiem» un «Sep­tiņ­pa­dsmit pa­va­sa­ra mir­kļiem». Cil­vē­ku – le­ģen­du, ku­ra dzī­ves gā­jums pār­steidz un iz­brī­na. To­reiz ne­iz­de­vās. Acīm­re­dzot ne­bi­ja pie­nā­cis laiks. Šo­pa­va­sar sa­ti­kā­mies – tie­ši pirms Ser­ge­ja Vron­ska simt­ga­des. Va­len­tīns pa­vē­ra priekš­ka­ru uz tē­va dzī­ves ma­zi­nā­ma­jām lap­pu­sēm Lat­vi­jā.

Pal­dies so­ci­āla­jiem tīk­liem, kas pē­dē­jos ga­dos at­tīs­tī­ju­šies īpa­ši di­na­mis­ki. Pa­vi­sam ne­sen pa­ma­nī­ju cil­vē­ku vār­dā Va­len­tīns Vron­skis, sa­ņē­mos ne­kau­nī­bas un tie­ši tā arī uz­rak­stī­ju: «Vai jums ir kā­da sais­tī­ba ar sla­ve­no as­tro­lo­gu Vron­ski?» Iz­rā­dās – dēls Va­len­tīns, ku­ru sa­vu­laik tik ļo­ti bi­ju mek­lē­ju­si. Kā jau zi­nāms, viss no­tiek tā, kā tam jā­no­tiek. Mēs sa­tie­ka­mies re­dak­ci­jā, lai­kā, kad tik­ko bei­dzies Sau­les ap­tum­sums, bet pēc da­žām die­nām – 25. mar­tā – sla­ve­nā as­tro­lo­ga simt­sga­de.

Va­len­tī­na Vron­ska at­mi­ņas par tē­vu ir diez­gan sko­pas – kā jau daž­dien no bēr­nī­bas, kad vai­rāk ir iz­jū­tu un kā fo­to­grā­fi­jās ap­stā­di­nā­tu mir­kļu ne­tve­ra­mie no­spie­du­mi. Vē­lā­kās tik­ša­nās – ar ga­du un mē­ne­šu in­ter­vā­liem – diez­gan īsas un ne­re­gu­lā­ras. To­ties Va­len­tī­na līdz­pa­ņem­tais al­bums – pilns ar piec­des­mi­to ga­du uz­ņē­mu­miem, ku­ros as­tro­lo­ģi­jas vēs­tu­res le­ģen­da Ser­gejs Vron­skis re­dzams vien­kār­ši cil­vē­cis­kās un sa­dzī­vis­kās si­tu­āci­jās.

Grāf Vron­ski, kā­di ir jū­su no­slē­pu­mi?

«Ma­ni sais­ta 50 ga­dus ilgs klu­sē­ša­nas pie­nā­kums, pēc 50 ga­diem – lū­dzu.» «Vēl par ag­ru, par ag­ru... Ja cil­vē­ki pā­rāk daudz zi­nās, tad var kai­tēt.» «Vron­skis ir le­ģen­da, bet es to­mēr es­mu Vron­skis.» Šā­dus ci­tā­tus va­ram at­rast ne­skai­tā­ma­jās pub­li­kā­ci­jās un ver­si­jās par sla­ve­nā as­tro­lo­ga dzī­vi. Lai iz­stās­tī­tu par vi­ņu vi­su, ar vie­nu pub­li­kā­ci­ju, grā­ma­tu vai fil­mu ir par maz. Un da­žam var­būt arī ar vie­nu mū­žu par maz, lai iz­dzī­vo­tu vi­su to krā­sai­no no­ti­ku­mu vir­pu­li, kas tiek ap­rak­stīts bio­grā­fis­ka­jos dar­bos. Kurš ta­gad gan vairs pa­teiks, kur bei­dzas pa­tie­sī­ba un kur sā­kas le­ģen­da?

Kā vis­pār­zi­nāms bio­grā­fisks fakts da­žā­dos avo­tos tiek mi­nēts tas, ka 1915. ga­da 25. mar­tā ca­ra ar­mi­jas ģe­ne­rā­ļa grā­fa Alek­se­ja Vron­ska ģi­me­nē pie­dzi­mis dēls Ser­gejs – nā­ka­mais pa­saul­sla­ve­nais as­tro­logs. Ru­dī­te Štei­ne­re žur­nā­lā «Rī­gas Laiks» (Nr. 2, 1998.) rak­sta, ka nā­ka­mā as­tro­lo­ga tēvs Alek­sejs Vron­skis bi­jis po­li­glots, kurš pra­tis 42 va­lo­das. Ģi­me­ne bi­ja tu­rī­ga, bēr­nu audzi­nā­tā­jas bi­ja an­glie­te, vā­cie­te, itā­lie­te, fran­cū­zie­te, un Ser­gejs Vron­skis jau bēr­nī­bā ap­gu­vis četr­as va­lo­das, ne­skai­tot krie­vu. Sa­ska­ņā ar žur­nā­la pub­li­kā­ci­ju 1920. ga­dā, sa­ņe­mot pa­ša Ļe­ņi­na pa­rak­stī­tu ār­zem­ju iz­ce­ļo­ša­nas at­ļau­ju, Vron­sku ģi­me­ne no­nā­ku­si ne­lie­lā Pie­vol­gas pil­sē­ti­ņā. Ta­ču tur, par spī­ti Ļe­ņi­na ap­sar­dzes rak­stam, sar­kan­ar­mie­ši no­šā­vu­ši ģi­me­ni. Dzīvs pa­li­cis ti­kai Ser­gejs, kurš no­tu­rēts par auk­les ār­zem­nie­ces dē­lu.

Pēc šiem no­ti­ku­miem ma­zais Ser­gejs ar auk­li at­stāj Krie­vi­ju un aiz­brauc uz Fran­ci­ju. Pēc tam ar Starp­tau­tis­kā Sar­ka­nā Krus­ta pa­lī­dzī­bu viņš do­das pie vec­ve­cā­kiem uz Rī­gu. Vron­ska ve­cā­mā­te bi­ju­si ne­or­di­nā­ra per­so­nī­ba – Meln­kal­nes kņa­zie­ne, pro­fe­si­onā­la as­tro­lo­ģe, hi­ro­man­te un dzied­nie­ce.

Vēl ci­tos avo­tos mi­nēts, ka Vron­skis pa­tie­sī­bā ir Jā­nis Muiž­zem­nieks, ca­ra ar­mi­jas ofi­cie­ra dēls, kurš 1941. ga­dā ka­ro­ja strēl­nie­ku kor­pu­sā, bet 1943. ga­dā pār­dē­vē­jās par Ser­ge­ju Vron­ski. Ta­gad Va­len­tīns Vron­skis ve­ca­jā ģi­me­nes al­bu­mā rā­da se­nu fo­to­grā­fi­ju – tā esot ve­cā­mā­te Al­vī­ne Muiž­nie­ce, ta­ču nav zi­nāms, vai Vron­skis se­ni­ors bi­jis mie­sīgs vai pie­ņemts bērns. Tur­klāt Va­len­tīns at­mi­nas, ka tēvs ru­nā­jis tī­rā lat­vie­šu va­lo­dā, bet krie­vis­ki – ar ak­cen­tu.

Du­bult­aģents, ārsts un lid­ma­šī­nas no­za­dzējs?

Tā­lā­kā Ser­ge­ja Vron­ska bio­grā­fi­ja at­gā­di­na pie­dzī­vo­ju­mu fil­mu.

Līdz 1932. ga­dam Ser­gejs mā­cās ģim­nā­zi­jā, pēc tam avi­āci­jas kur­sos Ins­bru­kā. (Ša­jā lai­kā esot sā­ku­sies vi­ņa sa­dar­bī­ba ar Lat­vi­jas iz­lūk­die­nes­tu.) 1933. ga­dā Vron­skis ie­stā­jas Ber­lī­nes uni­ver­si­tā­tes me­di­cī­nas fa­kul­tā­tē un tiek ie­sais­tīts sle­pe­nā Bi­ora­di­olo­ģi­jas in­sti­tū­ta dar­bā. Sle­pus ie­stā­jas Vā­ci­jas Ko­mu­nis­tis­ka­jā par­ti­jā, stu­di­ju lai­kā kļūst arī par na­ci­onāl­so­ci­ālis­tis­kās par­ti­jas bied­ru.

Trīs­des­mi­to ga­du vi­dū iz­stai­gā­ti da­žā­di ka­ra ce­ļi – starp Pa­rag­va­ju un Bo­lī­vi­ju, Itā­li­jas kau­jas ar Abe­sī­ni­ju, vē­lāk – pil­so­ņu karš Spā­ni­jā. 1937. ga­dā sā­kās Vron­ska sa­dar­bī­ba ar PSRS iz­lūk­die­nes­tu. Sa­vu­kārt 1942. ga­dā viņš strā­dā par ār­stu kā­dā kon­cen­trā­ci­jas no­met­nē Dien­vid­slā­vi­jā. Šis pe­ri­ods pla­šāk at­spo­gu­ļots Krie­vi­jas stu­di­jas «Bu­me­rangs» 1996. ga­dā uz­ņem­ta­jā do­ku­men­tā­la­jā fil­mā, ku­rā ci­ta star­pā ir arī se­nāk no­fil­mē­ti Vron­ska at­mi­ņu stās­tī­ju­mu, kā viņš dzie­di­nā­jis ar vē­zi sli­mus cil­vē­kus. Iz­dzie­di­nā­jis, bet vē­lāk fa­šis­ti šos ie­slo­dzī­tos no­šā­vu­ši.

Rai­ba­jā ka­ra no­ti­ku­mu vir­pu­lī Ser­gejs Vron­skis tiek no­sū­tīts uz Aus­tru­mu fron­ti pie Ļe­ņin­gra­das. Tur viņš no­hip­no­ti­zē aero­dro­ma sar­dzi un, ie­priekš sa­da­bū­jis pa­dom­ju leit­nan­ta for­mu, no­zog sa­ni­tā­ro lid­ma­šī­nu, ar ku­ru pār­li­do fron­tes lī­ni­ju. Lid­ma­šī­nu krie­vi no­triec, Vron­skis iz­glāb­jas, ta­ču tiek no­sū­tīts uz so­da ba­tal­jo­nu. Īsu lai­ku strā­dā par ķi­rur­gu, tiek sma­gi ie­vai­nots, un vi­ņa dzī­vī­bu glābj ie­vē­ro­ja­mais krie­vu ārsts Bur­den­ko. Pēc gal­vas ope­rā­ci­jas zau­dē 12 va­lo­das. Četr­des­mi­to ga­du vi­dū Ufā sa­tie­kas ar Vi­li Lā­ci, kurš pa­līdz Vron­skim at­griez­ties Lat­vi­jā. Viņš no­pērk mā­ju Jūr­ma­lā un sāk strā­dāt par sko­las di­rek­to­ru Ma­jo­ros.

1946. ga­dā se­ko arests un piec­i ga­di no­met­nēs. Iz­man­to­jot hip­no­zi un iz­lie­ko­ties par mi­ru­šu, Vron­skim iz­do­das iz­bēgt. Kā­du lai­ku viņš slēp­jas Po­li­jā, pēc at­grie­ša­nās Lat­vi­jā, ie­spē­jams, arī pie me­ža­brā­ļiem. Vē­lāk sāk strā­dāt ātr­ajā pa­lī­dzī­bā un sa­na­to­ri­jā, spē­lē res­to­rā­nos, strā­dā par krā­vē­ju os­tā, kā arī veic ci­tus ga­dī­ju­ma dar­bus – tā­das zi­ņas snieg­tas da­žā­dos in­for­mā­ci­jas avo­tos.

Sie­vie­tes vi­ņa dzī­vē

Šar­mants, pie­vil­cīgs, vien­mēr la­bā spor­tis­kā for­mā – Ser­gejs Vron­skis par dai­ļā dzi­mu­ma uz­ma­nī­bas trū­ku­mu ne­va­rē­ja sū­dzē­ties. Kā­da le­ģen­da pat vēs­ta, ka jaun­os ga­dos viņš esot no­nā­cis In­di­jā, kur ie­mī­lē­jis ma­ha­ra­džas mei­tu, uz­pir­cis einu­hu, lai va­rē­tu sa­tik­ties. Ser­ge­ja Vron­ska dzī­ves­bied­re Li­āna grā­ma­tas «Zi­nā­mais un ne­zi­nā­mais as­tro­logs grāfs Vron­skis» (2002) au­to­rei Bri­gi­tai Zel­tkal­nei tei­ku­si: «Kur viņš, tur no­teik­ti būs sie­vie­tes, kaut vai slim­nī­cā, jo sie­vie­tes mī­lē­ja vi­ņu un viņš mī­lē­ja sie­vie­tes.» (Li­āna Žu­ko­va-Vron­ska bi­ja Ser­ge­ja Vron­ska tre­šā dzī­ves­bied­re – pēc cil­vē­ku stās­tī­tā, ļo­ti in­te­li­ģen­ta, gud­ra sie­vie­te, arī ta­lan­tī­ga as­tro­lo­ģe.) Pēc at­grie­ša­nās Lat­vi­jā 1992. ga­dā vi­ņi dzī­vo­ja Rī­gā, Zo­li­tū­dē, vien­kār­šā trīs­is­ta­bu dzī­vok­lī. Li­āna esot ga­ta­vo­ju­si garš­īgu bor­šču, un pie Vron­skiem pul­cē­ju­šies Lat­vi­jas as­tro­lo­gi, vi­ņa mā­cek­ļi. Abi ap­pre­cē­jās Krie­vi­jā, bet to­laik Vron­skim no ot­rās lau­lī­bas Lat­vi­jā bi­ja jau pie­au­gu­ši bēr­ni – dēls Va­len­tīns un mei­ta Vi­ne­ta.

Sa­vu­kārt par pir­mo lau­lī­bu zi­ņas ir sko­pas. Bri­gi­tas Zel­tkal­nes grā­ma­tā par Ser­ge­ja Vron­ska pir­mo sie­vu Ma­ri­ju la­sāms šis tas no no­pra­ti­nā­ša­nas pro­to­ko­liem sais­tī­bā ar Vron­ska ares­tu un in­for­mā­ci­ja par to, ka vi­ņu lau­lī­bā dzi­mu­ši dvī­ņi. Vi­sai drīz šī lau­lī­ba gan iz­ju­ku­si.

Ar Mar­tu, Va­len­tī­na Vron­ska mam­mu, Ser­gejs ie­pa­zi­nās Skrī­ve­ros, kad aiz mu­gu­ras jau bi­ja Vā­ci­jas un Krie­vi­jas pe­ri­ods un no­met­ne Mor­do­vi­jā. Kā­da zīl­nie­ce sla­ve­na­jam as­tro­lo­gam esot pa­re­ģo­ju­si – viņš ap­ņem­šot pir­mo sie­vie­ti, kas nāks pre­tī... Un tā bi­ja Mar­ta. Pār­is lau­lī­bā no­dzī­vo­ja vien­pa­dsmit ga­du. «Kad vi­ņi ap­pre­cē­ju­šies, mam­mī­te stās­tī­ja, vi­si ap­skau­du­ši. Paps mam­mu uz ro­kām nē­sā­jis,» Bri­gi­tas Zel­tkal­nes grā­ma­tā sa­vās at­mi­ņās da­lās Ser­ge­ja Vron­ska mei­ta Vi­ne­ta. Bet tad nā­ca 1963. ga­da feb­ru­āris, kad če­ka Ser­ge­jam Vron­skim li­ka sa­kra­vāt man­tas un 72 stun­du lai­kā pa­mest Lat­vi­ju. Sā­ku­mā viņš brau­ca cie­mos pie ģi­me­nes, vē­lāk ap­cie­mo­ju­mi kļu­va re­tā­ki, ce­ļo­ja vēl vēs­tu­les, bet pēc trīs ga­du prom­būt­nes Vron­skis Og­res ra­jo­na Tau­tas tie­sai ie­snie­dzis lū­gu­mu šķirt lau­lī­bu.

Un te nu ir vie­ta sa­ru­nai ar Va­len­tī­nu Vron­ski īsi pirms vi­ņa tē­va sim­tās dzim­ša­nas die­nas.

Dē­la stāsts

Tā­tad – piec­des­mi­to ga­du vi­dus, seš­des­mi­to sā­kums, Skrī­ve­ri.

– Mū­su ģi­me­ne dzī­vo­ja ko­pā līdz tam lai­kam, kad es sā­ku iet ot­ra­jā kla­sē. Tē­va bio­grā­fi­ja ap­rak­stī­ta grā­ma­tās, par vi­ņu uz­ņem­tas fil­mas, ta­ču dī­vai­nā kār­tā tie­ši šis posms ir «iz­kri­tis», tas nav iz­klās­tīts. Dzī­vo­jām Skrī­ve­ros īrē­tā mā­jok­lī. Mam­ma strā­dā­ja dārz­nie­cī­bā, vē­lāk kul­tū­ras na­mā, lie­lā­ko da­ļu mū­ža – Og­res tri­ko­tā­žas kom­bi­nā­tā, bet tēvs ta­jā lai­kā da­rī­ja vi­su ko. Viņš ir strā­dā­jis gan lau­ku dar­bus, gan par past­nie­ku. Brau­ca arī strā­dāt uz Rī­gu, viņš bi­ja ārsts, dzied­nieks, eks­tra­senss. Ma­ni pie pa­cien­tiem un klien­tiem ņē­ma līdz­i. Viņš ār­stē­jas cil­vē­kus, es skrai­dī­ju ap­kārt, dzī­vo­jos, gai­dī­ju vi­ņu, – bēr­nī­bas at­mi­ņu pa­ve­die­nu šķe­ti­na Va­len­tīns.

– No tā iz­riet, ka viņš to­mēr bi­ja vai­rāk dzied­nieks ne­kā as­tro­logs?

– Viņš bi­ja ārsts. Mas­ka­vas pe­ri­odā viņš vi­su Krem­li ār­stē­ja un sla­ve­nā dzied­nie­ce Džū­na bi­ja vi­ņa skol­nie­ce. Sa­vu­laik, kad pēc ga­diem sa­mek­lē­ju vi­ņu Krie­vi­jā, viņš arī man pa­lī­dzē­ja tikt va­ļā no mu­gu­ras sā­pēm. Di­vus ga­dus tās ne­ju­tu. Tēvs ār­stē­ja ar ener­ģi­jām.

– Da­žā­di avo­ti vēs­ta vis­ne­ie­do­mā­ja­mā­kās lie­tas, ka viņš bi­jis pa­zīs­tams ar Rū­dol­fu He­su, ti­cies ar Hit­le­ru, Evai Brau­nai pa­re­dzē­jis tik­ša­nos ar ie­vē­ro­ja­mu un spē­cī­gu per­so­nī­bu?

– Tas ir pēc vi­ņa no­stās­tiem. Es zi­nu ti­kai to, ka viņš sa­vu­laik ār­stē­ja Brež­ņe­vu, bet pēc tam at­tei­cās.

– Jo PSKP ģe­ne­rāl­sek­re­tārs ne­žē­lī­gi dzē­ra?

– Tie­ši tā.

– Jū­su tē­vam nā­cās kon­tak­tē­ties ar vis­da­žā­dā­ka­jiem cil­vē­kiem. Vai viņš pēc sa­vas bū­tī­bas bi­ja sa­bied­risks?

– Tēvs rak­stī­ja dze­jo­ļus, spē­lē­ja kla­vie­res, kom­po­nē­ja. Viņš gāja ciemos pie pūtēju orķestra vadītāja Aivara Krūmiņa tēva, kurš dzīvoja Skrīveros un kuram mājās bija klavieres. Bet pie mums gan ne­viens cie­mo­ties ne­nā­ca. Es ne­at­mi­nos arī, ka viņš pat kā­du rei­zi bū­tu ie­dzē­ris. Viņš no­dar­bo­jās ar spor­tu, dzī­vo­ja ve­se­lī­gi. No da­bas tēvs bi­ja ļo­ti mie­rīgs. Ne­kad ne­es­mu dzir­dē­jis, ka viņš pa­cel­tu pal­si pret mam­mu.

– Kā jūs abi sa­ru­nā­jā­ties? Krie­vis­ki?

– Lat­vis­ki! Vi­ņam krie­vu va­lo­dā vi­su mū­žu bi­ja ak­cents, viņš ne­ru­nā­ja tī­ri, ta­ču Krie­vi­jā bi­ja pie­ņē­mis pa­reiz­ti­cī­bu. Un bē­rēs mā­cī­tājs iz­va­dī­ja vi­ņu pēc pa­reiz­ti­cī­go tra­dī­ci­jām.

– Tēvs bēr­nī­bā pie­ska­tī­ja jūs, pa­lī­dzē­ja mā­jas dar­bos?

– Jā, viņš ļo­ti daudz zi­nā­ja, kā ne­kā bi­ja ta­ču strā­dā­jis par sko­lo­tā­ju. Pa­pus sa­vu­laik mā­cē­ja arī daudz va­lo­du, bet pēc kon­tū­zi­jas ka­ra lai­kā bi­ja at­mi­ņas zu­du­mi. Vi­ņam pie­rē bi­ja rē­ta, brū­ce ar kau­la frag­men­tu aizau­dzē­ta.

– Vai esat no tē­va man­to­jis kā­das do­tī­bas?

– Es­mu mu­zi­kāls, il­gus ga­dus spē­lē­ju an­sam­blī. Pro­tu arī no­teikt, ja cil­vē­kam kā­da vai­na. Bet ne­va­ru pa­teikt, kas tie­ši kaiš, jo nav me­di­cī­nis­ko zi­nā­ša­nu.

– Vai sa­vu­laik jūs kaut kā īpa­ši ne­pie­ska­tī­ja pa­dom­ju spec­die­nes­ti? Jūs ta­ču esat as­tro­lo­ga un eks­tra­sen­sa dēls, Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā šā­das lie­tas ne­at­zi­na, zi­nā­mā mē­rā tās pat bi­ja aiz­lieg­tas.

– Es šau­bos, vai kāds to pat zi­nā­ja, jo tēvs jau ne­dzī­vo­ja ar mums ko­pā kopš tā lai­ka, kad es vēl bi­ju pa­vi­sam mazs. Mums pa­zu­da kon­tak­ti uz dau­dziem ga­diem. Viņš dzī­vo­ja Mas­ka­vā un sā­kot­nē­ji pa rei­zei at­brau­ca. Sā­ku­mā ve­cā­ki tei­ca, ka paps do­das ko­man­dē­ju­mā, bet tad viņš ie­ra­dās ar­vien re­tāk un re­tāk. Pēc tam es vi­ņu sa­mek­lē­ju ti­kai 1989. ga­dā, kad tai­sī­jos ce­ļo­ju­mā uz An­gli­ju. Ie­ra­dos Mas­ka­vā kār­tot do­ku­men­tus, jo, lai tik­tu līdz An­gli­jai, to­laik bi­ja va­ja­dzī­gas piec­as vī­zas – Po­li­jas, Aus­trum­vā­ci­jas, Rie­tum­vā­ci­jas, Beļ­ģi­jas un An­gli­jas. Bi­ja jā­brauc ar vil­cie­nu Rī­ga–Lon­do­na cau­ri vi­sām šīm val­stīm. Mas­ka­vā es ne­va­rē­ju at­rast An­gli­jas vēst­nie­cī­bu, kaut gan vē­lāk iz­rā­dī­jās, ka tā tur­pat vien bi­ja, ot­rā pus­ē Krem­lim, pār­i ka­nā­lam. Jau­tā­ju cil­vē­kiem – ne­viens ne­ko ne­zi­na. No­do­mā­ju – jā­mē­ģi­na at­rast tēvs. At­mi­nie­ties, ka to­laik bi­ja iz­zi­ņu ki­os­ki, ku­ros va­rē­ja no­skaid­rot ad­re­ses. Vārds, uz­vārds un dzim­ša­nas gads zi­nāms, un tā­dā iz­zi­ņu ki­os­kā man arī ad­re­si pa­tei­ca. Un tad es pie vi­ņa ie­ra­dos.

– Pie­klau­vē­jāt pie dur­vīm un tei­cāt «Lab­dien!»?

– Tik vien­kār­ši ne­bi­ja. Mā­jā, ku­rā viņš dzī­vo­ja, bi­ja dur­vju ko­di. Gan pie pa­rā­des dur­vīm, gan stā­va gai­te­nī. Es pie­zva­nī­ju, man at­vē­ra dur­vis sie­vie­te, es pra­su: «Vron­skij do­ma?» («Vai Vron­skis mā­jās?» – krie­vu. val.) Vi­ņa man at­bild: «Ņet, on v ko­man­di­rov­ke.» («Nē, viņš ir ko­man­dē­ju­mā.» – krie­vu. val.) Es do­mā­ju: tā! Ko nu... Vi­ņa man pra­sa, kas es es­mu? At­bil­du, ka dēls. Vi­ņa ie­sau­cas: «Kā­pēc tad jūs uz­reiz ne­tei­cāt!» Aici­na ma­ni iek­šā, es dzir­du, viņš ru­nā pa tele­fo­nu. Pat pēc tik il­giem ga­diem vi­ņu pēc balss pa­zi­nu. Ne­bi­jām re­dzē­ju­šies 25 ga­dus. Viņš man pa­lī­dzē­ja vi­su no­kār­tot. Ap 1992. ga­du viņš pār­cē­lās no Mas­ka­vas uz dzī­vi Rī­gā, un es at­kal vi­ņu sa­mek­lē­ju. Tēvs bi­ja ļo­ti aiz­ņemts, daudz strā­dā­ja. Kad aiz­brau­cu cie­mos, tad ti­kai uz pus­stun­di­ņu, stun­du. «Nav lai­ka, nav lai­ka,» viņš vien­mēr tei­ca. Sa­ti­kā­mies pa­re­tam. Bē­rēs bi­ju, mēs ap­kop­jam vi­ņa ka­pa vie­tu Rī­gā, Me­ža ka­pos, bet šķiet, ka bez mums vēl kāds kopj. Es­mu ti­cies arī ar sa­viem Krie­vi­jas ra­diem. Ma­ni sa­mek­lē­ja pus­brā­ļa mei­tas un at­de­va tē­va ga­ta­vo­to as­tro­lo­ģis­ko kar­ti. Ti­kai ne­mā­ku to iz­tul­kot, – pa­smai­da Va­len­tīns Vron­skis, pa­ve­rot priekš­ka­ru uz ma­zi­nā­mām as­tro­lo­ga Vron­ska dzī­ves lap­pu­sēm.