Kas numeroloģijai sakāms par tiesnesi Vladimiru Ponomarjovu?

Ho­reo­grāfs Vla­di­mirs Po­no­mar­jovs šo­va «De­jo ar zvaig­zni» žū­ri­jā ir tiešs un ne­sa­udzīgs vēr­tē­tājs. Pat tie, ku­ri par kād­rei­zē­jo ba­let­de­jo­tā­ju ie­priekš ne­zi­nā­ja ne­ko vai ne­cik daudz, pēk­šņi kļu­vu­ši ie­in­te­re­sē­ti. Kas viņš tāds ir? Kā­pēc par sa­bied­rī­bas krē­ju­mu dē­vē­tos dan­co­tā­jus viņš kri­ti­zē tā, ka no­pel­ta­jam asa­ras sa­sprāgst acīs?

Vie­ni ir ne­ap­mie­ri­nā­ti un pār­met, ka viņš ir pā­rāk skarbs. Sa­vu­kārt ot­riem tie­ši pa­tīk, ka ho­reo­grāfs ne­glau­da pa spal­vai. Vien­al­dzī­go nav. Bū­tu lie­ki teikt, ka Vla­di­mi­ra Po­no­mar­jo­va no­lūks nav pa­ze­mot šo­va da­līb­nie­kus. Drī­zāk – at­vērt vi­ņiem acis, jo pe­da­gogs pa­ma­to sa­vas kri­tis­kās pie­zī­mes, ja vien vi­ņā grib ie­klau­sī­ties.

Pats at­zi­nis, ka ne­pa­tīk me­li, stul­bums un vul­ga­ri­tā­te un ka jau sen ap­zi­nā­jies sa­vu spē­ju da­lī­ties ar zi­nā­ša­nām.  

Uz jau­tā­ju­mu «kas viņš ir?» var at­bil­dēt ko­do­lī­gi: ab­sol­vē­jis Rī­gas Ho­reo­grā­fi­jas vi­dus­sko­lu un Lat­vi­jas Kon­ser­va­to­ri­jā ie­gu­vis ho­reo­grā­fi­jas ma­ģis­tra dip­lo­mu; 20 ga­du de­jo­jis Lat­vi­jas Na­ci­onā­lā ba­le­ta tru­pā; ir pe­da­gogs – audzi­na jaun­os de­jo­tā­jus.

Ho­reo­grā­fa nu­me­ro­lo­ģis­kā por­tre­ta ski­ci, iz­man­to­jot dzim­ša­nas da­tus, ie­zī­mē ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce-Krī­ge­re:

– Ļo­ti tais­nīgs un go­dīgs cil­vēks. Vi­ņa vēr­tē­ju­mā par šo­va da­līb­nie­kiem nav ne mi­ņas no ble­fo­ša­nas. Šo­vā tie, kas se­vi dē­vē par zvaig­znēm, pie­ra­du­ši dzir­dēt kom­pli­men­tus. Viņš sa­ka, kā ir, bet tas tiek teikts no tī­ras sirds. Muļ­ķī­gas un tuk­šas frā­zes ne­ru­nās. Ru­nā maz, ir at­tu­rīgs. Vi­ņam ne­pa­tīk liš­ķī­ba un kom­pli­men­tus sa­ka tad, kad cil­vēks tos no­pel­nī­jis. Var­būt kā­dam trau­cē tas, ka viņš ne­uci­nās un ne­mī­li­nās.

Daudz­pu­sīgs un ap­dā­vi­nāts cil­vēks. Ska­tu­ve vi­ņam ir pie­mē­ro­ta vie­ta, arī do­tu­mi ir de­jo­ša­nai at­bil­sto­ši, ta­ču tie­ši pe­da­go­ģis­ka­jā dar­bā viņš ir iz­cils. Vi­ņam pie­mīt va­dī­tā­ja un sko­lo­tā­ja ener­ģi­ja, bet es teik­tu, ka drī­zāk viņš ir ne­vis aka­dē­mis­kais, bet dzī­ves pe­da­gogs, kurš ci­tiem var no­dot tās zi­nā­ša­nas, ku­ras pats ie­mā­cī­jies. Viņš to gan spēj, gan prot iz­da­rīt. Va­rē­tu dar­bo­ties tā­lāk­iz­glī­tī­bā, va­rē­tu būt arī tre­ne­ris. Pats ir la­bā fi­zis­kā for­mā, spē­cī­gas kā­jas.

Vien­mēr at­bil­dī­gi iz­tu­ras pret dar­bu un pie­nā­ku­miem, kār­tī­gi pa­veic ie­sāk­to. Viņš ir da­rī­tājs, vi­ņam pa­tīk sa­ga­ta­vot ba­le­ta zvaig­znes, ne­vis pa­šam po­zēt glan­cē­tos žur­nā­los kā pseido­zvaig­znei.

Vla­di­mi­ru Po­no­mar­jo­vu ir grū­ti iz­pro­vo­cēt un iz­sist no līdz­sva­ra. Ta­ču aiz ūsām raus­tīt nav ie­tei­cams – at­spē­lē­sies mie­rī­gi un to­le­ran­ti, bet pie vie­tas no­liks. Iek­šē­ji spēj būt mai­gāks ne­kā iz­ska­tās un iz­tu­ras, bet to ne­iz­rā­dīs.

Paš­laik ir labs pe­ri­ods dzī­vē, tā­pēc pa­šam jā­būt ak­tī­vam, lai ne­pa­lais­tu ga­rām lik­te­ņa pie­dā­vā­tās ie­spē­jas. Ta­gad ie­tei­cams dar­bo­ties pri­vā­tā biz­ne­sā, ne­vis valsts dar­bā vai valsts struk­tū­rās.