ASTROLOĢIJA: Har­mo­nis­kie as­pek­ti - ne viss ir tik la­bi kā iz­ska­tās

Dženisas Džoplinas karte © Rūta Mežavilka

Par gal­ve­na­jiem ma­žo­ra­jiem jeb lie­la­jiem har­mo­nis­ka­jiem as­pek­tiem pie­ņemts uz­ska­tīt tri­go­nu (120 grā­du leņ­ķis starp pla­nē­tām na­tā­la­jā kar­tē) un sek­sti­lu (60 grā­du). Tie sa­vu­kārt var vei­dot tā­das pla­nē­tu fi­gū­ras kā lie­lais trins jeb trij­stū­ris un ma­zais trins. Vai tie­šām to īpaš­nie­kiem har­mo­nis­ka dzī­ve ga­ran­tē­ta?

Lie­lais trins (šo un par ma­zo tri­nu at­se­viš­ķi kā kas­tes)

Lie­lais trins jeb lat­vis­ki vien­kār­ši trij­stū­ris ir pla­nē­tu kom­bi­nā­ci­ja, kas sa­stāv no trim (vai vai­rā­kām) pla­nē­tām, kas at­ro­das vie­nād­ma­lu trij­stū­ra vir­sot­nēs, starp ku­rām ir 120 grā­du jeb tri­go­na as­pek­ti.

Lie­lais trij­stū­ris ie­zī­mē har­mo­nis­ku ener­ģi­jas plūs­mu, po­ten­ci­ālu jo­mās, ku­ras pār­stāv trij­stū­rī ie­sais­tī­tās pla­nē­tas un na­tā­lās kar­tes mā­jas. Šā­dā kon­fi­gu­rā­ci­jā vi­si spē­ki at­ro­das līdz­sva­rā. Lie­lais trins sim­bo­li­zē iek­šē­ju sta­bi­li­tā­ti un no­tu­rī­bu, ta­jā pa­šā lai­kā sa­gla­bā­jot plas­tis­ku spē­ju pie­mē­ro­ties ār­pa­sau­les no­sa­cī­ju­miem. Cil­vē­ki ar šā­du vei­do­ju­mu pa­ras­ti mēdz būt iek­šē­ji līdz­sva­ro­ti un ta­lan­tī­gi. Tas ir kaut kas tāds, kas cil­vē­kam ir «dots», pie­mē­ram, ta­lan­ti, do­tī­bas, tas, kas pa­do­das bez īpa­šām pū­lēm. Diem­žēl tas no­zī­mē arī to, ka lie­lā tri­na īpaš­nieks, vien­kār­ši iz­sa­ko­ties, var būt slinks – mīl pel­dēt pa dzī­vi bez īpa­šas pie­pū­les un am­bī­ci­jām, jo «viss jau tā­pat ir». Vi­dus­lai­ku un re­ne­san­ses lai­ka as­tro­lo­gi lie­lo tri­nu pat uz­ska­tī­ja par ne­lai­mī­gu kon­fi­gu­rā­ci­ju, kurš no­zī­mē­jot stag­nā­ci­ju un ga­rām pa­lais­tas ie­spē­jas. Mūs­die­nu as­tro­lo­gi to­mēr šo kom­bi­nā­ci­ju tik skar­bi ne­in­ter­pre­tē, ie­spē­jams, tā­pēc, ka mūs­die­nu pa­sau­le per­so­nī­bai ko­pu­mā pie­dā­vā daudz lie­lā­ku kus­tī­bas un iz­paus­mes brī­vī­bu, ne­kā tas bi­ja ie­spē­jams vēl pirms pār­is gad­sim­tiem. To­mēr skai­tās la­bi, ja tri­nu pa­pil­di­na kāds di­na­mis­kais jeb kon­flik­ta as­pekts pret kā­du no ta­jā ie­sais­tī­ta­jām pla­nē­tām – pie­mē­ram, opo­zī­ci­ja, kas liek trij­stū­rī ie­slēg­ta­jai ener­ģi­jai «nākt ār­ā».

Ma­zais trins

Ma­zo tri­nu jeb trij­stū­ri vei­do di­vi sek­sti­li jeb 60 grā­du as­pek­ti un viens tri­gons. Ma­zais trins kar­tē iz­ska­tās pēc vie­nād­sā­nu trij­stū­ra, ku­ra pa­mat­ni vei­do ga­rā­kā – tri­go­na – as­pek­tu lī­ni­ja. Ma­zais trins dar­bo­jas līdz­īgi lie­lais, ta­ču ne tik «glo­bā­li».

Dže­ni­sa Džop­li­na: sa­va ta­lan­ta pa­zu­di­nā­ta

Dže­ni­sas Džop­li­nas kar­tē re­dzam gan lie­lo, gan ma­zo tri­nu, šā­du fi­gū­ru kom­bi­nā­ci­ju as­tro­lo­gi dē­vē par Pū­ķi. Fi­gū­ra tā no­sauk­ta tā­pēc, ka zī­mē­jums tik tie­šām iz­ska­tās pēc bēr­nu ro­taļ­lie­tas – gai­sa pū­ķa. Tiek uz­ska­tīts, ka šā kom­bi­nē­tā fi­gū­ra, līdz­īgi kā lie­lais trins, tās īpaš­nie­kam sniedz sta­bi­li­tā­ti, ta­lan­tus un ie­spē­jas, ta­ču, pa­tei­co­ties tās cen­trā­la­jai opo­zī­ci­jai, tai pie­mīt daudz vai­rāk di­na­mis­ma.

Ame­ri­kā­ņu rok­dzie­dā­tā­jas un hi­pi­ju kul­ta fi­gū­ras Dže­ni­sas Džop­li­nas (1943.–1970.) dzim­ša­nas kar­tē re­dzam spē­cī­gi iz­teik­tu tiek­smi pēc ne­at­ka­rī­bas, eks­tra­va­gan­ces un ra­do­ša ska­tī­ju­ma uz dzī­vi (as­cen­dents Ūdens­vī­rā). Ša­jā kar­tē do­mi­nē Gai­sa un Uguns sti­hi­jas, sa­vu­kārt Ze­me ir pār­stā­vē­ta ar ti­kai vie­nu, to­ties bū­tis­ku pla­nē­tu – Sau­li Me­žā­zī. Ūdens sti­hi­ju Džop­li­nas kar­tē pār­stāv Mē­ness un Ju­pi­ters, vei­do­jot ļo­ti emo­ci­onā­lu un vieg­li ie­vai­no­ja­mu per­so­nī­bu, ku­ra, kā bie­ži rak­stu­rīgs cil­vē­kiem ar Sau­li Me­žā­zī, bie­ži vien jū­tas ie­ro­be­žo­ta, ne­sa­pras­ta un ne­pie­vil­cī­ga. Tik tie­šām, bēr­nī­bā dzie­dā­tā­ja bie­ži ju­tu­sies ne­lai­mī­ga – kā at­ce­ras vi­ņas ve­cā­ki, ma­zā Dže­ni­sa at­šķi­rī­bā no brā­ļa un mā­sas pra­sī­ju­si daudz vai­rāk uz­ma­nī­bas. Jau ag­ri iz­pau­du­šies vi­ņas ta­lan­ti – mei­te­ne la­bi zī­mē­ju­si un in­te­re­sē­ju­sies par glez­nie­cī­bu, kā arī dzie­dā­ju­si ko­rī. Sa­vu­kārt pus­au­dža ga­dos Dže­ni­sa kla­ses­bied­ru vi­dū bie­ži ju­tu­sies kā iz­stum­tā sa­va lie­kā sva­ra dēļ.

1960. pa­bei­gu­si vi­dus­sko­lu un ie­stā­ju­sies Bī­mon­tas valsts ko­le­džā Tek­sa­sā, Dže­ni­sa pa­ma­zām at­brī­vo­jas no pus­au­dzes kom­plek­siem un ak­tī­vi ie­sais­tās hi­pi­ju kus­tī­bā, kas to­laik sāk uz­ņemt ap­grie­zie­nus. Jaun­ie­te me­tas ne­prā­tī­gā «sex,drugs&rock’n’roll» bo­hē­mā. Sa­vus iek­šē­jos kom­plek­sus vi­ņa cen­šas kom­pen­sēt ar vēt­rai­nu uz­dzī­vi uz, kā pa­ti reiz iz­tei­ku­sies, «ne­ie­spē­ja­mā ro­be­žas». Stu­di­jas vi­ņa tā arī ne­pa­beidz un pār­ce­ļas uz tā lai­ka hi­pi­ju Me­ku Sa­nfran­cis­ko un ar­vien vai­rāk lai­ka vel­tī sa­vam aici­nā­ju­mam – blū­zam, ku­ru vis­no­taļ ra­do­ši trans­for­mē, at­tīs­tot sa­vu īpa­šo dzie­dā­ša­nas ma­nie­ri. Dže­ni­sas vo­kāls ir kaut kas līdz tam vēl ne­bi­jis. Se­ko­jo­šā des­mit­ga­de līdz pat nā­vei no nar­ko­ti­ku pār­do­zē­ša­nas ir kā vul­kā­na iz­vir­dums – krāšņs un arī diem­žēl pos­tošs – ra­do­šā pa­cē­lu­ma vir­sot­nes mi­jas ar dzi­ļas dep­re­si­jas ie­pla­kām. Dže­ni­sas as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē ap­slēp­tā lie­lā un ma­zā tri­na ra­do­šā ener­ģi­ja lauz­tin lau­žas ār­pus, ta­ču vi­ņa ne­spēj no­tie­ko­šo kon­tro­lēt. Var­būt vi­ņa ne­maz to ne­vē­lē­jās? Kat­rā zi­ņā aiz se­vis vi­ņa ir at­stā­ju­si ne­aiz­mir­sta­mu mu­zi­kā­lo man­to­ju­mu un «hi­pi­ju ka­ra­lie­nes» le­ģen­du. Kā­pēc viss bei­dzās tra­ģis­ki – mē­ģi­nām rast as­tro­lo­ģis­ku skaid­ro­ju­mu.

Dže­ni­sas kar­tē lie­la­jā tri­nā ir ie­sais­tī­tas pa­vi­sam piec­as pla­nē­tas – vie­nā no tri­na vir­sot­nēm Sva­ru zī­mē un tu­vu 8. – trans­for­ma­tī­vi/sek­su­āli/nā­vī­gās – mā­jas sliek­snim at­ro­das Nep­tūns – mis­ti­ķu, dzej­nie­ku un arī at­ka­rī­bu pla­nē­ta. Ot­rā vir­sot­nē – Sau­le (līdz­ās at­ro­das vēl arī Mer­kurs), sa­vu­kārt tre­ša­jā vir­sot­nē at­ro­das Sa­tur­na/Urā­na sa­vie­no­jums. Bū­tī­bā pa­rei­zi bū­tu ru­nāt par di­viem lie­la­jiem tri­niem – vie­nu, ku­ru vei­do Sau­le ar Nep­tū­nu un Urā­nu/Sa­tur­nu, un ot­ru, ku­ru vei­do Mer­kurs ar Nep­tū­nu un Urā­nu/Sa­tur­nu. Cil­vēks ar šā­du kom­bi­nā­ci­ju slie­cīgs uz vieg­lu grim­ša­nu sa­vā mal­du sap­ņu pa­sau­lē, vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka Sau­le at­ro­das 12. – ilū­zi­ju, vie­nat­nes, sap­ņu un arī ga­rī­gu sli­mī­bu, iz­rai­dī­ju­ma un nar­ko­mā­ni­jas mā­jas pir­ma­jos grā­dos. Starp ci­tu, tā kā Nep­tūns, Urāns un Sa­turns ir lē­nas pla­nē­tas, tri­gons starp tām ir ie­tek­mē­jis ve­se­lu pa­au­dzi, kas dzi­mu­si 1940. ga­du vi­dū – lūk, no ku­rie­nes hi­pi­ju ilū­zi­jas par «pe­ace&lo­ve» ap­vie­no­ju­mā ar kre­ati­vi­tā­ti, ro­be­žu grau­ša­nu un sek­su­ālo at­brī­vo­tī­bu. Un pa­tie­šām, šī pa­au­dze re­āli mai­nī­ja pa­sau­li – jo īpa­ši cil­vē­ku at­tie­cī­bu at­brī­vo­tī­bas un ra­do­ša­jā jo­mā, un par to, kā šo­brīd rau­gā­mies uz dau­dzām lie­tām, va­ram pa­teik­ties šiem 60. ga­du dum­pi­nie­kiem.

Sa­vu­kārt ot­ra Dže­ni­sas kar­tes fi­gū­ra – ma­zais trins, ko vei­do Nep­tūns, Urāns/Sa­turns un Plū­tons, pie­šķir lie­la­jā tri­nā cir­ku­lē­jo­ša­jai ener­ģi­jai vul­kā­nis­ku spē­ku. Tie­ši Plū­tons Lau­vā ir tas, kurš liek vi­sai šai ra­do­ša­jai ma­sai «iz­virst». Opo­zī­ci­ja, ko Plū­tons vei­do pret Sau­li, no­sa­ka Dže­ni­sas ra­do­šo tem­pe­ra­men­tu, to, ar kā­du spē­ku vi­ņa iz­pau­žas gan bo­hē­mā, gan mū­zi­kā.

Kā­pēc Dže­ni­sa kļu­va par upu­ri šim ra­do­ša­jam spē­kam? Ie­spē­jams, «vai­nīgs» Vē­ža zī­mes Mē­ness – dum­pi­nie­cis­kā Dže­ni­sas ār­ie­ne slē­pa ār­kār­tī­gi mai­gu un jū­tī­gu dvē­se­li. Tur­klāt Dže­ni­sas Mē­ne­sim ir dis­har­mo­nisks as­pekts – kvad­rāts ar Nep­tū­nu, kas no­zī­mē past­ip­ri­nā­tu slie­cī­bu uz at­ka­rī­bām un dep­re­si­ju, vieg­lu ga­rī­gu ie­vai­no­ja­mī­bu, arī – paš­ap­mā­nu un paš­kri­ti­kas trū­ku­mu. Sa­vu­kārt Mē­ness kvin­konss (150 grā­du as­pekts) ar Mer­ku­ru, kurš tur­klāt ir ret­ro­grāds, va­rē­ja ra­dīt emo­ci­onā­las ne­pie­pil­dī­tī­bas iz­jū­tu, kā arī daž­kārt pār­pra­tu­mus ko­mu­ni­kā­ci­jā ar līdz­cil­vē­kiem.

Jā­pie­bilst vēl, ka no­ma­ļus no gal­ve­na­jām kon­fi­gu­rā­ci­jām Džop­li­nas kar­tē at­ro­das Marss, ku­ra vie­nī­gais as­pekts ar ci­tām pla­nē­tām ir dis­har­mo­nis­kais kvad­rāts ar Nep­tū­nu – vēl viens as­pekts, kurš sa­vam «īpaš­nie­kam» ra­da at­ka­rī­bas ris­ku – Dže­ni­sas rī­cī­ba bie­ži vien bi­ja ne­gri­bē­ti des­truk­tī­va. Vi­ņa glu­ži vien­kār­ši ne­pra­ta rī­ko­ties sa­prā­tī­gi. Mar­sa – Nep­tū­na kvad­rāts ra­da arī sai­ndē­ša­nās ris­ku.

He­lē­na Rē­ri­ha: grā­ci­ja un vie­dums

Spil­gtu un daudz sa­snie­gu­šu per­so­nī­bu kar­tēs bie­ži vien sa­sto­pa­mas vai­rā­kas as­pek­tu kon­fi­gu­rā­ci­jas vien­lai­kus. Tam pie­mērs ir arī rakst­nie­ce un fi­lo­so­fe Je­ļe­na Rē­ri­ha (1879–1955), glez­no­tā­ja Ni­ko­la­ja Rē­ri­ha sie­va un «Dzī­vās ēti­kas» grā­ma­tu au­to­re. Je­ļe­nas jeb He­lē­nas Rē­ri­has na­tā­la­jā kar­tē ir vai­rā­kas tri­nu kom­bi­nā­ci­jas – di­vi ma­zie tri­ni, lie­lais trins, 4 Bu­ras (as­pek­tu fi­gū­ra, ko vei­do da­žād­ma­lu trij­stū­ris, kam vie­nā ma­lā ir opo­zī­ci­jas as­pek­ta lī­ni­ja, bet pā­rē­jās di­vās – tri­gons un sek­stils. Tiek uz­ska­tīts par vi­su­mā veik­smī­gu kom­bi­nā­ci­ju, jo ta­jā ir gan har­mo­nis­kie, gan at­tīs­tī­bai ne­pie­cie­ša­mais di­na­mis­kais as­pekts) un arī di­vi di­na­mis­ki un sprie­dzes pil­ni T kvad­rā­ti. Ba­gā­tī­ga kar­te, kas dā­vā tās saim­nie­cei in­ten­sī­vu, ie­spē­jām ba­gā­tu dzī­ves gā­ju­mu. Šā­da fi­gū­ru kom­bi­nā­ci­ja dod lie­lu ār­ēju elas­tī­gu­mu sa­vie­no­ju­mā ar iek­šē­ju no­tu­rī­bu. Ne­ap­šau­bā­mi ta­lan­tī­ga cil­vē­ka kar­te.

No fo­to­grā­fi­jām un glez­nām uz mums rau­gās aristo­krā­tis­ka kun­dze ar iz­teik­smī­gu lie­lo acu ska­tie­nu – kat­ra de­ta­ļa ša­jā tē­lā ir sa­ska­ņo­ta ar ci­tām un iz­smal­ci­nā­ta – tas ir Sva­ru as­cen­dents, kurš pie­šķir cil­vē­kam šar­mu un spē­ju pa­tikt ap­kār­tē­jiem. Sa­vu­kārt Sau­le Ūdens­vī­rā pie­šķir Rē­ri­ha kun­dzei brīv­do­mī­bu un eks­tra­va­gan­ci, bet Mē­ness Skor­pi­onā dod emo­ci­onā­lo dzi­ļu­mu un in­te­re­si par dzī­vī­bas un nā­ves no­slē­pu­miem.

Līdz­īgi kā Džop­li­nai, arī He­lē­nas Rē­ri­has kar­tes lie­la­jā tri­nā di­vas no ie­sais­tī­ta­jām pla­nē­tām ir Nep­tūns un Urāns. Nep­tū­na – Urā­na tri­gons ie­zī­mē arī XIX gs. 70.–80. ga­du mi­jā dzi­mu­šo pa­au­dzi. Sa­vā zi­ņā šie ļau­dis līdz­inā­jās hi­pi­ju pa­au­dzei – vi­ņi bi­ja lie­li ide­ālis­ti un vē­lē­jās mai­nīt pa­sau­li, pa­da­rīt to la­bā­ku. He­lē­nas Rē­ri­has as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē Nep­tūns at­ro­das Vēr­sī, Urāns – Jau­na­vā, sa­vu­kārt tre­šā lie­la­jā tri­nā ie­sais­tī­tā pla­nē­ta ir Marss Me­žā­zī. Šāds lie­lais trins, ku­ra vi­sas vir­sot­nes at­ro­das Ze­mes sti­hi­jas zī­mēs, pie­šķir tā saim­nie­kam šīs sti­hi­jas īpa­šī­bas – prak­tis­ku­mu, sta­bi­li­tā­ti, pras­mi ap­ie­ties ar ma­te­ri­ālām vēr­tī­bām un nau­du. Tas no­zī­mē, ka, ne­rau­go­ties uz «Dzī­vās ēti­kas» augs­ti ga­rī­go pa­to­su un ide­ālis­tis­ko uz­stā­dī­ju­mu (Nep­tūns!), He­lē­na bi­ja vis­no­taļ re­ālis­tisks un prak­tisks cil­vēks (Marss Me­žā­zī!), kas la­bi ap­zi­nā­jās, ko da­ra un kā no­dro­ši­nāt sev la­bus dzī­ves ap­stāk­ļus. In­te­re­san­ti arī, ka Rē­ri­has lie­lais trins ir cie­ši «sa­jūgts» ar abiem ma­za­jiem tri­niem – vie­nā no tiem ie­sais­tīts Marss, Mē­ness un Sau­le, ot­rā – Marss, Ve­ne­ra un Nep­tūns. Vi­si šie tri­ni sav­star­pē­ji it kā pa­pil­di­na cits ci­tu, ra­dot pa­tie­šām vis­pu­sī­gas per­so­nī­bas iz­paus­mes ie­spē­jas.

Re­dzam, ka viens no gal­ve­na­jiem «at­slē­gas pun­ktiem» ša­jā kom­bi­nā­ci­jā ir Ve­ne­ra Zi­vīs, kas rak­stu­ram pie­šķir ro­man­tis­ku­mu, ie­jū­tī­bu, sie­viš­ķī­gu mai­gu­mu un tiek­smi glābt pa­sau­li caur skais­to – sek­stils ar Ne­ptu­nu Vēr­sī (Ve­ne­ras pār­val­dī­ta­jā zī­mē) iz­ceļ un spē­ci­na Ve­ne­ras ta­lan­tus. Bū­tis­ki, ka Nep­tūns He­lē­nas kar­tē no­vie­tots uz 8. mā­jas sliek­šņa – no še­jie­nes in­te­re­se par okul­tis­mu. Starp ci­tu, He­lē­nas kar­te rā­da, ka vi­ņa va­rē­tu būt bi­ju­si arī ta­lan­tī­ga as­tro­lo­ģe – Urāns, as­tro­lo­gu aiz­bil­dnis, vi­ņas kar­tē no­vie­tots 11. mā­jā. Sa­vu­kārt sek­stils ar prak­tis­ki me­žā­zis­ko Mar­su pie­šķī­ris He­lē­nai spē­ju vi­su šo skais­to ide­ālis­mu ma­te­ri­ali­zēt taus­tā­mā vei­dā – grā­ma­tās.

In­te­re­san­ti, ka gal­ve­nā par rak­stī­ša­nu at­bil­dī­gā pla­nē­ta Mer­kurs He­lē­nai Rē­ri­hai at­ro­das Ūdens­vī­rā (ori­ģi­na­li­tā­te) un ir ie­sais­tī­ta T kvad­rā­tā ar Mē­ne­si un Nep­tū­nu. Acīm­re­dzot tas ir ra­dī­jis ne­pie­cie­ša­mo sprie­gu­mu, lai tri­nos eso­šā ra­do­šā ener­ģi­ju tik­tu «iz­svies­ta» ār­pu­sē. To­mēr jā­pie­bilst, ka Mer­ku­ra – Nep­tū­na kvad­rā­tam pie­mīt ne­lā­ga «grei­zo briļ­ļu» op­ci­ja – tā īpaš­nie­kam ir ten­den­ce vai nu pa­šam tī­ši sa­gro­zīt in­for­mā­ci­ju, vai krist par upu­ri kā­diem mal­diem. Var­būt as­trā­lo Ma­hat­mu dik­tē­tās «Dzī­vās ēti­kas» grā­ma­tas arī nav ne­kas cits kā viens liels, brī­niš­ķi skaists malds?

Krie­vu aristo­krā­ti­jas at­va­sei He­lē­nai Ša­poš­ņi­ko­vai jau kopš bēr­nī­bas bi­ja no­dro­ši­nāts te­ju viss ne­trau­cē­tai ta­lan­tu at­tīs­tī­bai. He­lē­nas tēvs bi­ja ie­vē­ro­jams Pē­ter­bur­gas ar­hi­tekts, un vi­ņa drau­gu lo­kā bi­ja ie­vē­ro­ja­mā­kie tā lai­ka māk­sli­nie­ki, li­te­rā­ti un mū­zi­ķi. Mei­te­ne ap­gu­va kla­vier­spē­li, mā­cī­jās zī­mē­ša­nu un jau ag­ri sā­ka la­sīt grā­ma­tas par fi­lo­so­fi­ju un re­li­ģi­ju.

1895. ga­dā He­lē­na pa­beidz Sankt­pē­ter­bur­gas sie­vie­šu ģim­nā­zi­ju ar zel­ta me­da­ļu, pēc tam mā­cās kla­vier­spē­li pri­vā­ti, sa­snie­dzot vi­sai augs­tu lī­me­ni. Arī He­lē­nas per­so­nī­gā dzī­ve iz­vēr­šas veik­smī­ga – sa­vu nā­ka­mo dzī­ves un do­mu­bied­ru Ni­ko­la­ju Rē­ri­hu vi­ņa sa­stop jau 20 ga­du ve­cu­mā, pa­va­dot va­sa­ru ve­cā­ku ģi­me­nes drau­gu īpa­šu­mā Bo­lo­gā. Lai gan no sā­ku­ma He­lē­nas ve­cā­ki ie­bilst pret šīm lau­lī­bām, 1901. ga­dā jaun­ais pār­is ap­pre­cas. Kop­dzī­ve ir har­mo­nis­ka līdz pat mū­ža ga­lam, ša­jā lau­lī­bā dzi­mu­ši di­vi dē­li – Ju­rijs un Svja­tos­lavs.

Arī Krie­vi­jas re­vo­lū­ci­jas skar­bās vēs­mas Rē­ri­hu ģi­me­ni tie­ši ne­skar – 1916. ga­dā vi­ņi pār­ce­ļas uz So­mi­ju, kur Ni­ko­lajs ār­stē plau­šu sli­mī­bu un, kad So­mi­ja pa­slu­di­na ne­at­ka­rī­bu un slēdz ro­be­žas ar Krie­vi­ju, pa­liek tur. 1919. ga­dā Rē­ri­hi pār­ce­ļas uz An­gli­ju, bet 1920. ga­dā do­das uz ASV, kur no­dar­bo­jas ar Rē­ri­ha glez­nu iz­stā­žu or­ga­ni­zē­ša­nu un sa­bied­ris­ko dar­bu. Vē­lāk, 20. ga­du bei­gās, Rē­ri­hi or­ga­ni­zē eks­pe­dī­ci­jas pa Cen­trā­lā­zi­jas zem­ēm un ap­me­tas uz dzī­vi In­di­jā, kur arī pa­liek līdz lai­cī­gās dzī­ves bei­gām, no­dar­bo­jo­ties ar ie­mī­ļo­to fi­lo­so­fi­ju, māk­slu un Aus­tru­mu kul­tū­ras stu­di­jām.

Vie­nī­gais, kas He­lē­nas dzī­vē pa­li­ka ne­īs­te­nots – sap­nis par at­grie­ša­nos dzim­te­nē. 1948. ga­dā He­lē­na Rē­ri­ha lū­dza PSRS val­dī­bai at­ļau­ju ap­mek­lēt dzim­to zem­i, ta­ču diem­žēl ie­brauk­ša­nas vī­za tā arī ne­ti­ka pie­šķir­ta.

Svarīgākais