Žurnālā «Nature» publicēti zinātnieku darbi apstiprina jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izteikto hipotēzi – Mēness radies pēc tam, kad aizvēsturiskos laikos Zeme sadūrusies ar kādu mazāku kosmisko objektu. Līdz šim teorijas piekritējus bija mulsinājis fakts, ka Mēness sastāvs ir pārlieku līdzīgs Zemes sastāvam, lai gan teorētiski tā īpašībām vairāk būtu jāatgādina svešķermeņa īpašības.
Izraēlas un Francijas zinātnieku grupa, kas veikusi datormodelēšanu, gan uzskata, ka nekādu pretrunu šeit nav. Vienkārši debess ķermenis, kas aptuveni 250 miljonus gadu pēc Saules sistēmas izveidošanās ietriecās mūsu planētā (to mēdz saukt par Neiju), pēc sava sastāva bijis ļoti līdzīgs Zemei. Tas nav vis atklīdis no kāda mūsu zvaigžņu sistēmas nostūra, bet gan riņķojis aptuveni tikpat lielā attālumā no Saules, kā mūsu planēta – Zeme un Neija bija veidojušās no protoplanētu diska vienas un tās pašas daļas. «Zeme un Mēness nav dvīņi, kuri būtu radušies no vienas planētas, bet gan brālis un māsa, jo uzauguši līdzīgā vidē,» skaidrojis viens no pētījuma autoriem Hagajs Perecs.
Arī pārējās divas «Nature» publikācijas atbalsta šo hipotēzi. Vienā no tām norādīts, ka Neijas (tā bijusi aptuveni desmit reižu vieglāka par mūsu planētu) un Zemes sadursme bijusi tik spēcīga, ka abu kosmisko ķermeņu matērija sajaukusies, bet tikai pēc tam izmesta Visumā, kur vēlāk izveidojies Mēness. Savukārt otrajā norādīts, ka vēlāk Zeme un Mēness izjutuši dažādu kosmisko objektu ietekmi un ar to skaidrojams atšķirīgo volframa izotopu īpatsvars mūsu planētas un Mēness gruntī.