ASTROLOĢIJA: Nomaina vārdu, uzvārdu, darbu. Kas tālāk?

Šīs pub­li­kā­ci­jas ini­ci­ators ir žur­nā­la «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» abo­nents Pa­uls Lef­lers. Cil­vēks, kurš no­mai­nī­jis vār­du, uz­vār­du, dzī­ves­vie­tu un dar­ba­vie­tu. Un nu pē­ta, kā tas ie­tek­mē­jis vi­ņa dzī­vi. Sa­ru­nā gan no­smej, ka vi­ņam ir ie­spē­ja vi­su sa­mai­nīt at­pa­kaļ, to­mēr da­žus ga­dus lab­prāt pa­va­dī­šot šā­dā – iz­mē­ģi­nā­ju­ma tru­sī­ša – am­plu­ā. Viņš vār­da no­mai­ņu sais­ta ar ini­ci­āci­jas ri­tu­ālu, kurš cil­vē­ku ved no ve­cās uz jaun­o pa­tī­bu, ra­dot jaun­u dar­bo­jo­šos per­so­nu. Tas ir sais­tīts ar iek­šē­ju pār­dzī­vo­ju­mu. Pa­uls gan maz­liet šau­bās: «Vai es rī­ko­jos pa­rei­zi, vai bi­ja vērts to da­rīt?» Un pie­bilst: «Ja in­te­re­sē mans stāsts, es­mu ar mie­ru da­lī­ties ar sa­viem no­vē­ro­ju­miem.»

Pro­tams, in­te­re­sē! Lūk, Pa­ula Lef­le­ra, ag­rāk Pā­ve­la Kud­lā­na, stāsts:

Uz­ska­tu, ka as­tro­lo­ģi­ja dod cil­vē­kam at­klās­mi un tā nāk no Vis­prā­ta – Pa­tie­sā prā­ta, Die­va, Augst­ākā spē­ka, kā nu kurš to dē­vē. As­tro­lo­ģi­jas ie­spai­dā sā­ku pē­tīt sa­vu lik­te­ni. In­te­re­se par šiem jau­tā­ju­miem bi­ju­si vien­mēr. Ma­ni ie­tek­mē­ja Ri­čar­da Ro­ra grā­ma­tu «Āda­ma at­grie­ša­nās», ku­rā teikts, ka cil­vē­ka at­grie­ša­nās īs­ta­jā pa­tī­bā sais­tās arī ar vār­da do­ša­nu. Tā rī­ko­jas Ame­ri­kas in­di­āņi ini­ci­āci­jas ri­tu­ālos, kad uz­zi­na sa­vu svē­to vār­du un sa­tie­kas ar Lie­lo Ga­ru. In­die­ši bēr­nam uz­reiz ne­dod vār­du, bet vis­pirms vi­ņu no­vē­ro. Mums, kā bērns pie­dzimst, tā pra­sa, kā sauks.

Audžu­mei­ta, la­sot žur­nā­lu «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», no­lē­ma mā­cī­ties as­tro­lo­ģi­ju, un mēs ko­pā no­sprie­dām, ka jā­mai­na vārds un uz­vārds. Ša­jā iz­vē­lē pa­lī­dzē­ja arī por­tāls www.astroland.ru, ku­rā ie­spē­jams «iz­mē­rīt» sa­de­rī­bu. Nu jau ga­du es­mu Pa­uls Lef­lers, ne­vis Pā­vels Kud­lāns. Sa­pro­tu, ka mēs esam ti­kai ie­sā­cē­ji, var­būt pro­fe­si­onāls as­tro­logs va­rē­tu iz­vēr­tēt, vai to va­ja­dzē­ja da­rīt? Ta­ču iz­mai­ņas uz la­bo pus­i es jau re­dzu.

Kā man vis­pār tā­da ide­ja ra­dās? Sa­ku do­māt par to, kas no­tiek ap­kārt, kas no­ti­cis ar ma­ni pa­šu. Kad vēl dzī­vo­ju Jel­ga­vas ra­jo­nā, re­dzē­ju, ka ma­ni no­vad­nie­ki, no­mai­not ne vi­sai skais­tus uz­vār­dus, kļu­vu­ši veik­smī­gā­ki cil­vē­ki, kam dzī­vē un biz­ne­sā viss sā­cis iet uz augš­u. Pa­ska­tā­mies kaut vai to, kas no­tiek Krie­vi­jas šov­biz­ne­sā. Vai tad tur cil­vē­ki ir ne­veik­smī­gā­ki, pie­ņe­mot ska­tu­ves vār­du?

Es no­do­mā­ju – kā va­ru kaut kam ti­cēt, ka­mēr ne­es­mu pa­mē­ģi­nā­jis pats? Vār­du no Pā­ve­la uz Pa­ulu mai­nī­ju ne ti­kai as­tro­lo­ģi­jas por­tā­la ie­tek­mē. Vārds Pā­vels ne­bi­ja ka­len­dā­rā. Pā­vils ir, Ser­gejs un Alek­sandrs ir, Ni­ko­lajs, Pē­te­ris ir, bet Pā­vels nav. Ta­ču tas pat ne­bi­ja gal­ve­nais ie­mesls. Reiz aiz­brau­cu pie ār­sta, tur pa­ska­tās ma­nu pa­si un lat­vie­tis sāk mo­cī­ties ru­nāt krie­vis­ki. Es sa­ku: kā­pēc ne­ru­nā­jat lat­vis­ki? Man at­bild: jums krie­vu vārds.

Vēl kas. Var­būt at­ce­ra­ties, Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā pa­sēs ti­kām ie­rak­stī­ti bez ga­lot­nes «s» vār­dā un uz­vār­dā. Ti­kai pa­ses pē­dē­jā lap­pu­sē bi­ja lat­vis­ki rak­stīts vārds un uz­vārds. Brī­va­jā Lat­vi­jā do­ku­men­tos pa­li­kām ti­kai ar ga­lot­ni «s». Sa­lī­dzi­nā­ju, kā­da ir vār­da un uz­vār­da sa­de­rī­ba da­žā­dā rak­stī­bā, kā­da tā bi­ju­si do­ku­men­tos. Sa­de­rī­bas pro­cen­ti ļo­ti at­šķī­rās. Sa­lī­dzi­nā­ju ar no­ti­ku­miem ag­rā­ka­jā dzī­vē. Var­būt, kad bi­ju jaun­āks, ne­sli­mo­ju, bet šķi­ta, ka dzī­vot bi­ja la­bāk.

Vār­du un uz­vār­du no­mai­nī­ju 2013. ga­da 28. de­cem­brī. To­brīd bi­ja jā­mai­na vi­si do­ku­men­ti – pa­se, au­to­va­dī­tā­ja ap­lie­cī­ba. Īpa­šu­mu, ko pār­re­ģis­trēt, ne­bi­ja. Pa­rā­dī­jās ve­se­lī­bas pro­blē­mas. No­do­mā­ju – pa­mē­ģi­nā­šu!

Mā­te man ir vā­cie­te, tā­pēc no­mai­nī­ju uz­vār­du uz mam­mas dzim­tas uz­vār­du – Lef­lers. Vār­da mai­ņu pa­ma­to­ju ar to, ka gri­bu veik­smī­gāk ie­kļau­ties sa­bied­rī­bā, gri­bu dzī­vot un strā­dāt Lat­vi­jā, emig­rēt ne­gri­bu. Pa­uls man pa­tīk tā­pēc, ka tas ir starp­tau­tisks vārds. Ame­ri­kā un An­gli­jā tas ir Pols, Vā­ci­jā Pa­uls, arī Krie­vi­jā ma­ni par Po­lu sauc.

Vai bi­ja vērts? Zi­niet, bi­ja in­te­re­san­ti. Ne­pa­ras­ti. Ko es­mu pa­ma­nī­jis? Man bi­ja sva­rī­gi, lai ve­se­lī­ba uz­la­bo­jas. Es­mu do­nors. Il­gus ga­dus no­do­du asi­nis, un vien­mēr he­mo­glo­bīns bi­jis uz pie­ļau­ja­mās ro­be­žas. Ār­sti re­ko­men­dē­ja vi­su ko ēst un dzert, es ēdu un dzē­ru, bet iz­mai­ņu ne­bi­ja. Kad ar jaun­o vār­du un uz­vār­du no­de­vu asi­nis, viss bi­ja nor­mas ro­be­žās. Pir­mo rei­zi! Un ta­gad tā ir vi­su lai­ku. Pa­gā­ju­šo­gad asi­nis no­de­vu trīs rei­zes, šo­gad – vie­nu. Viss kār­tī­bā.

Kad vēl dzī­vo­ju Zem­ga­lē, tur bi­ja slik­ta ūdens kva­li­tā­te, un man at­klā­ja nier­ak­me­ņus. Šeit, Lie­pā­jā, tie pa­zu­da. Var­būt ūdens cits? (Sme­jas.) Ne­zi­nu. Ie­spē­jams, dzī­ve po­zi­tī­vā­ka pa­li­ku­si, ma­zāk stre­sa. Lie­pā­jā es­mu sep­ti­ņus ga­dus. Bet! Es­mu at­ra­dis in­for­mā­ci­ju, ka ir tāds Lef­le­ra sin­droms, kas sais­tīts ar elp­ce­ļiem. Zi­nu, ka mans vec­tēvs un mam­ma mo­cī­jās ar elp­ce­ļu vai­nām, un pērn, kad tik­ko no­mai­nī­ju vār­du un uz­vār­du, pats no­kle­po­ju četr­us mē­ne­šus. Tik il­gi ne­kad kle­pus ma­ni ne­bi­ja mo­cī­jis.

Sa­vu­kārt biz­ne­sa lie­tās – es­mu in­di­vi­du­ālais ko­mer­sants – vis­maz pa­gā­ju­šo­gad viss iz­lī­dzi­nā­jās. Man pa­tīk mā­cī­ties, pār­zi­nāt sa­vu lie­tu la­bi un iz­da­rīt la­bi. Es­mu no­di­bi­nā­jis fir­mu «Lef­le­ra sil­tum­sūk­ņi». In­te­re­san­ti, ka pa­ras­ti fir­mu no­dē­vē sa­vā vār­dā, bet man bi­ja pre­tē­ji – vis­pirms bi­ja fir­mas no­sau­kums, pēc tam sa­mai­nī­ju uz­vār­du uz Lef­le­ru.

Ma­ni tu­vi­nie­ki uz­reiz pie­drau­dē­ja, ka ne­būs sau­kša­na ci­tā vār­dā. Es uz to ne­pre­ten­dē­ju, bet ci­tiem, ku­ri ma­ni ie­priekš ne­pa­zi­na, stā­dī­jos priekš­ā ar jaun­o vār­du un uz­vār­du. Ne­slēp­šu, ka pats vēl jū­tos jo­cī­gi, īpa­ši tad, ja kāds sens pa­zi­ņa ma­ni uz­ru­nā par Pa­ulu vai Po­lu. Īs­ti ne­es­mu pie­ra­dis. Ne­es­mu māņ­ti­cīgs, bet pa­ma­nu, ka ci­pa­ri un zvaig­znes ie­spai­do. Man ir bi­ju­ši pro­ble­mā­tis­ki lī­gu­mi, pa­ska­tī­jos «Prak­tis­ka­jā As­tro­lo­ģi­jā», kā­dā lai­kā – lab­vē­lī­gā vai ne­lab­vē­lī­gā – es­mu lī­gu­mus slē­dzis. Kad bi­ju­si ne­rik­tī­ga die­na, ir pro­blē­mas, un tad, kad es­mu pār­cē­lis lī­gu­ma slēg­ša­nu uz ci­tu die­nu, pa­skaid­ro­jot klien­tam, viss ir ļo­ti veik­smī­gi sa­nā­cis.

Kād­reiz iz­la­sī­ju, ka ir veik­smī­gi mai­nīt dar­bu un dzī­ves­vie­tu mē­ne­si pirms sa­vas dzim­ša­nas die­nas. Es tā iz­da­rī­ju. Tie­šām, ko­pu­mā si­tu­āci­ja uz­la­bo­jās. Ag­rāk bi­ja sa­jū­ta, ka pat ne­zi­nu, kā man viss beig­sies.

NU­ME­RO­LO­GA KO­MEN­TĀRS

Ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce-Krī­ge­re: 

– Sa­ska­ņā ar ezo­tē­ri­kas fi­lo­zo­fi­ju Pā­vels un Pa­uls ir si­no­nī­mi, vār­da no­zī­me ir «ma­ziņš». Vār­da un uz­vār­da no­mai­ņa šī cil­vē­ka dzī­vi bū­tis­ki nav ie­tek­mē­ju­si, jo abos ga­dī­ju­mos vār­da un uz­vār­da sum­ma ir viens un tas pats skait­lis, tā pa­ti vib­rā­ci­ja. Vi­ņam ir sva­rī­gi iz­cel­ties, re­ali­zēt se­vi kā per­so­nī­bu, ie­spē­jams, vār­da un uz­vār­da mai­ņa no­ti­ku­si arī tā­lab. To­mēr katrs vārds un uz­vārds ra­da at­šķi­rī­gas ni­an­ses.

Pā­vels un Kud­lāns – sav­star­pē­ji la­ba kom­bi­nā­ci­ja. Šis vārds un uz­vārds vei­do ener­ģi­ju, kas sar­gā ve­se­lī­bu. Pā­vels Kud­lāns vi­ņam ener­ģē­tis­ki pie­stāv la­bāk, šo vār­du ener­ģē­ti­ka kon­krē­to cil­vē­ku vei­do par lī­de­ri. Va­rē­tu teikt, ka tā sa­skan ar vi­ņa kar­mis­ko ener­ģi­ju. Vārds Pā­vels ak­ti­vi­zē do­mā­ša­nu, ļauj pie­ņemt sva­rī­gus lē­mu­mus.

Pa­uls un Lef­lers – arī sav­star­pē­ji sa­ska­nī­gi, abiem vār­diem ir vī­riš­ķā ener­ģi­ja, kas ak­ti­vi­zē cil­vē­kā vī­riš­ķo ener­ģi­ju, no­stip­ri­na mu­gur­kau­lu – pār­nes­tā no­zī­mē. Vārds Pa­uls pa­da­ra traus­lā­ku ve­se­lī­bas zi­ņā, ie­spē­jams trau­ma­tisms. Tā­pēc ne­drīkst ris­kēt un da­rīt kaut ko eks­trē­mu. Ja viņš ir ap­mie­ri­nāts ar dzī­vi, tad ve­se­lī­bas pro­blē­mas ne­mo­ka. Sva­rī­gi ir, kā viņš jū­tas. Es to­mēr uz­ska­tu, ka Pa­uls vib­rā­ci­ju zi­ņā nav la­bā­kais kon­krē­ta­jam cil­vē­kam.

Pol Lef­ler – ie­sa­ku šā­du vār­da un uz­vār­da for­mu sa­dar­bī­bā ar ār­zem­ju par­tne­riem. Vārds Pol dod veik­smi biz­ne­sā, jo šim cil­vē­kam dzī­vē viss jā­iz­cī­na sa­viem spē­kiem. Ne­va­ru teikt, ka vi­ņam kas bū­tu no­kri­tis no gai­sa, bet vār­da for­ma Pol pie­šķir veik­smi. Pol Lef­ler pie­mīt po­zi­tī­va ener­ģē­ti­ka, biz­ne­sa par­tne­ri vi­ņu lab­prāt pie­ņem. Viņš ir lo­ģisks un mērķ­tie­cīgs vī­rie­tis. Šā­da vār­da un uz­vār­da for­ma vi­ņu pa­da­ra iz­jū­tām ba­gā­tā­ku, ak­ti­vi­zē in­tu­īci­ju.