ASTROLOĢIJA: Kos­mo­sa ka­tas­tro­fas un to mā­cī­bas

12. ap­rī­lī ap­ri­tēs kār­tē­jā ga­da­die­na, kopš 1961. ga­dā Ju­rijs Ga­ga­rins kļu­va par pir­mo cil­vē­ku, kurš pa­bi­jis kos­mo­sā. Kopš tā lai­ka veik­tas ne­skai­tā­mas kos­mis­kās mi­si­jas, Ze­mes or­bī­tā un aiz tās ro­be­žām pa­bi­ju­ši sim­tiem kos­mo­nau­tu, as­tro­nau­tu un tai­ko­nau­tu – kā nu ku­rā val­stī vi­ņus sauc. Vien piec­as kos­mis­kās mi­si­jas bei­gu­šās tra­ģis­ki, zau­dē­jot cil­vē­ku dzī­vī­bas, un kat­ra no tām de­vu­si kā­du mā­cī­bu.

Nā­ve lies­mās uz Ze­mes

1967. ga­da 27. jan­vā­ris.

«Apo­llo 1» mi­si­jas da­līb­nie­ki Vēr­džils Gri­soms, Eds Vaits un Ro­džers Ča­fijs sa­de­ga kos­mo­sa ku­ģī uz Ze­mes pirms li­do­ju­ma tes­tu lai­kā.

Pa­gā­ju­šā gad­sim­ta seš­des­mi­to ga­du ot­rās pus­es «fir­mas zī­me» bi­ja PSRS un ASV sān­cen­sī­ba kos­mo­sa ie­ka­ro­ša­nas jo­mā. Pēc tam, kad Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bai bi­ja iz­de­vies pir­ma­jai ne ti­kai pa­laist māk­slī­go Ze­mes pa­va­do­ni, bet arī no­gā­dāt kos­mo­sā cil­vē­ku, ame­ri­kā­ņi plā­no­ja re­van­šē­ties, pirm­ie spe­rot kā­ju uz Mē­ness. Tie­ši ar šo mēr­ķi ti­ka re­ali­zē­ta «Apo­llo» prog­ram­ma, un, tā kā iz­lūk­die­nes­ti ba­žī­gi zi­ņo­ja, ka «krie­vi jau min uz pa­pē­žiem», daudz kas ti­ka da­rīts lie­lā stei­gā. Līdz 1967. ga­da 27. jan­vā­rim, kad Ke­ne­di­ja vār­dā no­sauk­ta­jā kos­mod­ro­mā Flo­ri­das šta­ta Ka­na­ve­ra­las ze­mes­ra­gā gā­ja bo­jā trīs as­tro­nau­ti...

Mūs­die­nās Vēr­džils Gri­soms, Eds Vaits un Ro­džers Ča­fijs ir zi­nā­mi kā «Apo­llo 1» mi­si­jas da­līb­nie­ki, bet to­laik šo pro­jek­tu vēl sau­ca par «AS-204». Tri­jot­nes uz­de­vums bi­ja pār­bau­dīt jaun­o kos­mo­sa ku­ģi Ze­mes or­bī­tā, ta­ču per­spek­tī­vā past­āvē­ja iz­re­dzes, ka kāds no vi­ņiem tik­tu ie­kļauts eki­pā­žā pir­ma­jam li­do­ju­mam uz Mē­ne­si. Kos­mo­sa ku­ģa starts bi­ja pa­re­dzēts feb­ru­āra ot­ra­jā pus­ē, bet jan­vā­ra bei­gās kos­mod­ro­mā tur­pi­nā­jās tre­ni­ņi un iz­mē­ģi­nā­ju­mi, kas ti­ka uz­ska­tī­ti par ab­so­lū­ti dro­šiem, zi­nā­mā mē­rā pat par ru­tī­nu – ga­lu ga­lā ne­sēj­ra­ķe­tes «Sa­turn IB» deg­vie­las tver­tnes bi­ja tuk­šas.

Ta­ču ne­lai­me pie­za­gās, no ku­rie­nes ne­viens to ne­gai­dī­ja. As­tro­nau­ti, tēr­pu­šies pil­nā «kau­jas eki­pē­ju­mā», jau kā­du piekt­o stun­du pēc kār­tas pār­bau­dī­ja da­žā­du ie­rī­ču dar­bī­bu, cen­tās līdz au­to­mā­tis­mam no­slī­pēt, kas ku­ram jā­da­ra star­ta brī­dī, līdz pēk­šņi sa­ka­ru ie­rī­cēs at­ska­nē­ja klie­dzie­ni un pēc brī­ža arī Eda Vai­ta zi­ņo­jums: «Uguns­grēks ka­bī­nē.» Tā kā iz­mē­ģi­nā­ju­mu lai­kā ka­bī­nē bi­ja uz­stā­dī­tas arī tele­vī­zi­jas ka­me­ras, lies­mas, kas ap­ņē­ma kos­mo­sa ku­ģa sa­mē­rā pla­šo iek­šie­ni, re­dzē­ja arī li­do­ju­mu va­dī­bas cen­trā. Re­dzē­ja – ta­ču ne­kā pa­lī­dzēt ne­spē­ja, jo jau ap­tu­ve­ni 17 se­kun­des pēc pir­ma­jiem iz­sau­cie­niem sa­ka­ri pār­trū­ka. As­tro­nau­tiem tā arī ne­iz­de­vās iz­kļūt no lies­mu pār­ņem­tās ka­bī­nes. Kaut gan sā­ku­mā ti­ka ru­nāts, ka vi­ņi sa­de­gu­ši dzī­vi, tie­su me­di­cī­nas eks­per­tī­ze kon­sta­tē­ja, ka vi­siem ap­stā­ju­sies sirds­dar­bī­ba strau­ji ie­el­po­tās tva­na gā­zes dēļ. Līdz pat pē­dē­jam brī­dim tri­jot­ne bi­ja rī­ko­ju­sies sa­ska­ņā ar in­struk­ci­ju – Eds Vaits un Vēr­džils Gri­soms bi­ja mē­ģi­nā­ju­ši at­vērt lū­ku, bet Ro­džers Ča­fijs pa­li­cis sa­vā krēs­lā, cen­šo­ties at­jau­not sa­ka­rus.

Teh­nis­ku ka­tas­tro­fu ga­dī­ju­mos tra­ģē­di­jas pa­ras­ti no­tiek ve­se­las fak­to­ru vir­knes dēļ. Tā bi­ja arī ša­jā ga­dī­ju­mā. Iz­mek­lē­ša­nā no­skaid­ro­jās, ka uguns­grē­ku iz­rai­sī­jis īs­sa­vie­no­jums, vis­ti­ca­māk tā­pēc, ka, re­gu­lā­ri at­ve­rot un aiz­ve­rot vie­nu no lū­kām, bo­jā­ta va­du izo­lā­ci­ja. Ta­ču ie­spē­jams, ka vai­na slē­pās kur ci­tur – nā­ka­mā pus­ot­ra ga­da lai­kā, ka­mēr prog­ram­ma bi­ja ap­tu­rē­ta un skru­pu­lo­zi la­bo­ja stei­gā pie­ļau­tās kļū­das, spe­ci­ālis­ti vei­ca gan­drīz 1500 la­bo­ju­mu elek­tris­ka­jā in­sta­lā­ci­jā un vi­si va­di ti­ka rū­pī­gi izo­lē­ti. Pa­ras­tos ap­stāk­ļos lies­mas ne tu­vu ne­bū­tu uz­lies­mo­ju­šas tik ātr­i, bet ame­ri­kā­ņu kos­mis­ka­jā prog­ram­mā bi­ja pie­ņemts, ka kos­mo­sa ku­ģos ir at­mo­sfē­ra, kas sa­stāv fak­tis­ki no tī­ra skā­bek­ļa. Li­do­ju­ma ap­stāk­ļos šā­dam ri­si­nā­ju­mam bi­ja sa­vi plu­si, ta­ču lai­kā, kad kos­mo­sa ku­ģi ap­ņē­ma ne­vis va­ku­ums, bet gan Ze­mes at­mo­sfē­ra, tie pār­vēr­tās par mī­nu­siem. Spie­diens ku­ģa ka­bī­nē sa­snie­dza 1,1 at­mo­sfē­ru, un gan­drīz tī­rā skā­bek­lī pie šā­da spie­die­na deg pat ma­te­ri­āli, kas tiek uz­ska­tī­ti par ne­de­go­šiem. Ne­ru­nā­jot ne­maz par tiem vieg­li uz­lies­mo­jo­ša­jiem ma­te­ri­āliem, kas bi­ja iz­man­to­ti kos­mo­sa ku­ģa iek­šē­jā ap­da­rē. Tā­pēc vē­lāk ma­te­ri­ālu iz­vē­le ti­ka kon­tro­lē­ta daudz rū­pī­gāk, bet ame­ri­kā­ņu kos­mo­sa ku­ģu at­mo­sfē­ru turp­māk vei­do­ja 60% skā­bek­ļa un 40% slā­pek­ļa.

Ņe­mot vē­rā to, cik ātr­i uz­lies­mo­ja viss, kas at­ra­dās kos­mo­sa ku­ģa ka­bī­nē, ie­skai­tot as­tro­nau­tu ska­fan­drus, nav pār­stei­gums, ka vi­ņi ne­pa­spē­ja at­vērt lū­ku, lai iz­kļū­tu no ka­bī­nes. Ta­ču to ātr­i ne­va­rē­ja iz­da­rīt arī glā­bē­ji, jo dro­šī­bas ap­svē­ru­mu dēļ lū­ka sa­stā­vē­ja no di­vām da­ļām. Aug­šē­jā no tām vē­rās uz ār­pu­si, bet apakš­ējā uz iekš­pu­si – kad sā­kās uguns­grēks, spie­diens ka­bī­nē vēl vai­rāk pa­aug­sti­nā­jās, un šo lū­ku vairs fi­zis­ki at­vērt ne­bi­ja ie­spē­jams. Lū­ka ne­bi­ja ap­rī­ko­ta arī ar pi­ro­pat­ro­nām, kas to at­vēr­tu ār­kār­tas si­tu­āci­jā, tur­klāt ša­jā ga­dī­ju­mā var ru­nāt par lik­te­ņa iro­ni­ju – šāds ri­si­nā­jums ti­ka iz­vē­lēts pēc tam, kad vie­nā no ie­priek­šē­jiem li­do­ju­miem Vēr­džils Gri­soms gan­drīz no­slī­ka oke­ānā, jo pēc mo­du­ļa no­lai­ša­nās ta­jā nez kā­dēļ no­strā­dā­ja avā­ri­jas sig­nāls un lū­ka at­vē­rās. Avā­ri­ja aiz­ka­vē­ja «Apo­llo» prog­ram­mas re­ali­zē­ša­nu par vai­rāk ne­kā pus­ot­ru ga­du, ta­ču šī aiz­ka­vē­ša­nas no­ve­da pie dro­šā­ku kos­mo­sa ku­ģu iz­strā­dā­ša­nas, un pat tad, kad ra­dās avā­ri­jas si­tu­āci­jas (kā «Apo­llo 13» mi­si­jas lai­kā), ap­kal­pei bi­ja zi­nāms, kā rī­ko­ties.

*

Ne­veik­smei no­lem­tais li­do­jums

1967. ga­da 24. ap­rī­lis.

«So­juz 1» kos­mo­sa ku­ģim no­sē­ša­nās brī­dī ne­at­vē­rās ne­viens no di­viem iz­plet­ņiem, bo­jā gā­ja kos­mo­nauts Vla­di­mirs Ko­ma­rovs.

«Šis li­do­jums par de­viņ­des­mit pro­cen­tiem būs ne­veik­smīgs,» ne­il­gi pirms sa­vas ot­rās mi­si­jas kā­dam sma­gi sli­mam bied­ram sa­cī­jis kos­mo­nauts Vla­di­mirs Ko­ma­rovs, bet vi­ņa mei­ta Iri­na vie­nā no in­ter­vi­jām at­mi­nē­ju­sies, ka pirms lik­te­nī­gā li­do­ju­ma tēvs rū­pī­gi sa­kār­to­jis vi­sus sa­vus do­ku­men­tus un it kā starp ci­tu de­vis pa­do­mus, kā ģi­me­nei dzī­vot tā­lāk. Šķiet, viņš pats bi­jis pār­lie­ci­nāts par ne­veik­smi, ta­ču vien­lai­kus uz­stā­jis, ka vē­las do­ties ša­jā mi­si­jā – bau­mo, ka šā­dā vei­dā Vla­di­mirs Ko­ma­rovs cen­ties glābt sa­vu drau­gu Ju­ri­ju Ga­ga­ri­nu, kas bi­ja vi­ņa dub­lie­ris.

Pa­dom­ju kos­mo­nau­ta rī­cī­ba nav skaid­ro­ja­ma ar māņ­ti­cī­bu vai pār­lie­cī­bas trū­ku­mu par sa­viem spē­kiem. Glu­ži vien­kār­ši arī viņš (tā­pat kā lie­lā­kā da­ļa «So­juz» prog­ram­mā ie­sais­tī­to spe­ci­ālis­tu) skaid­ri zi­nā­ja, ka li­do­jums nav pie­nā­cī­gi sa­ga­ta­vots un kos­mo­sa ku­ģim ir ne­skai­tā­mi de­fek­ti, par ko daiļ­ru­nī­gi lie­ci­nā­ja tas, ka vi­si trīs ie­priek­šē­jie bez­pi­lo­ta li­do­ju­mi bi­ja bei­gu­šies ar ār­kār­tas si­tu­āci­jām, bet pi­lo­tē­ja­mus li­do­ju­mus PSRS ne­bi­ja vei­ku­si bei­dza­mos di­vus ga­dus. Ta­ču, kā ta­jos lai­kos mē­dza teikt: «Par­ti­ja sa­ka, ka va­jag!» Pro­ti, tu­vo­jās Ok­tob­ra re­vo­lū­ci­jas 50. ga­da­die­na, un kos­mo­sa no­za­res va­dī­tā­jiem par kat­ru ce­nu va­ja­dzē­ja pie­rā­dīt, ka vi­ņi ir «iz­pil­dī­ju­ši un pat pār­pil­dī­ju­ši plā­nu», pie vie­na kār­tē­jo rei­zi ap­stei­dzot ame­ri­kā­ņus.

Ie­ce­re pa­tie­šām bi­ja gran­di­oza. 23. ap­rī­lī ar «So­juz 1» star­tē­ja Vla­di­mirs Ko­ma­rovs, bet vēl pēc die­nas bi­ja ie­plā­nots «So­juz 2» starts ar tri­ju vī­ru ap­kal­pi. Abiem kos­mo­sa ku­ģiem or­bī­tā bi­ja jā­sa­vie­no­jas, trim kos­mo­nau­tiem jā­pā­riet uz «So­juz 1», bet pēc tam bi­ja ie­ce­rē­ta kos­mo­sa ku­ģu ko­pī­ga pie­ze­mē­ša­nās. Ta­ču jau pār­des­mit mi­nū­tes pēc tam, kad «So­juz 1» bi­ja sa­snie­dzis or­bī­tu, plā­nu nā­cās gro­zīt – ne­at­vē­rās viens no di­viem kos­mo­sa ku­ģa sau­les ba­te­ri­ju pa­ne­ļiem, un kļu­va skaidrs, ka ar eso­šo ener­ģi­jas dau­dzu­mu sa­vie­no­ša­nās ma­nev­riem ne­pie­tiks. «So­juz 2»mi­si­ja ti­ka at­cel­ta, un do­mā­jams, ka šī ķi­be­le iz­glā­ba dzī­vī­bas trim tā eki­pā­žas lo­cek­ļiem, jo vē­lāk iz­mek­lē­ša­nas lai­kā ti­ka no­skaid­rots, ka arī vi­ņu ku­ģim bi­ja tie­ši tie pa­ši de­fek­ti, kas Vla­di­mi­ra Ko­ma­ro­va ku­ģim.

Kos­mo­nau­tam ti­ka dots rī­ko­jums pēc ie­spē­jas ātr­āk at­griez­ties uz Ze­mes, ta­ču dot šo pa­vē­li bi­ja kriet­ni vien­kār­šāk ne­kā to iz­pil­dīt. Ne­si­met­ris­ki at­vē­ru­šos sau­les ba­te­ri­ju dēļ bi­ja mai­nī­jies kos­mo­sa ku­ģa ma­sas centrs, to vairs ne­va­rē­ja au­to­mā­tis­ki no­orien­tēt, lai uz­sāk­tu brem­zē­ša­nas ma­nev­ru. Li­do­ju­mu va­dī­bas centrs lie­lā stei­gā iz­strā­dā­ja jaun­u in­struk­ci­ju, kas Vla­di­mi­ram Ko­ma­ro­vam pēc ap­tu­ve­ni 26 stun­du il­ga li­do­ju­ma (to­brīd viņš me­ta 19. lo­ku ap Zem­i) ļā­va ma­nu­āli uz­sākt brem­zē­ša­nas ma­nev­ru.

Kad kos­mo­nauts zi­ņo­ja par «So­juz 1» ie­ie­ša­nu pla­nē­tas at­mo­sfē­rā, li­do­ju­mu va­dī­bas cen­trā dau­dzi at­vieg­lo­ti uz­el­po­ja, ne­zi­not, ka īs­tais murgs ti­kai sā­cies. 9,5 kilo­met­ru augs­tu­mā, kā plā­nots, at­vē­rās gal­ve­nā iz­plet­ņa lū­ka, ta­ču brem­zē­ša­nas iz­plet­nis ne­spē­ja iz­vilkt gal­ve­no iz­plet­ni. 5,5 kilo­met­ru augs­tu­mā ti­ka ak­ti­vi­zēts re­zer­ves iz­plet­nis, ta­ču tas sa­pi­nās ar brem­zē­ša­nas iz­plet­ni, un no­lai­ša­nās kap­su­la ie­trie­cās zem­ē ar ap­tu­ve­ni 140 km/h lie­lu āt­ru­mu. Vē­lāk ti­ka no­skaid­rots, ka Vla­di­mirs Ko­ma­rovs no šā trie­cie­na gā­jis bo­jā, ta­ču pa­pil­dus vi­sam no tver­tnes iz­plū­da kon­cen­trē­tā ūdeņ­ra­ža pār­skā­be, iz­rai­sot spē­cī­gu uguns­grē­ku, kas gan­drīz pil­nī­bā iz­nī­ci­nā­ja no­sē­ša­nās mo­du­li.

Šā ie­mes­la dēļ iz­mek­lē­ša­na bi­ja ap­grū­ti­nā­ta, ta­ču gal­ve­nos se­ci­nā­ju­mus uz 18 mē­ne­šiem ap­tu­rē­tās «So­juz» prog­ram­mas va­dī­tā­ji iz­da­rī­ja – ti­ka no­vēr­sti vai­rāk ne­kā 200 bū­tis­ki de­fek­ti, tai skai­tā mai­nī­ta iz­plet­ņa kon­tei­ne­ra kon­struk­ci­ja un at­ras­ti jaun­i ri­si­nā­ju­mi, kā no­dro­ši­nāt sau­les ba­te­ri­ju pa­ne­ļu ne­vai­no­ja­mu at­vēr­ša­nos.

* 

Bez­gai­sa at­mo­sfē­rā

1971. ga­da 30. jū­nijs.

Ge­or­gijs Dob­ro­voļ­skis, Vla­di­mirs Vol­kovs un Vik­tors Pa­ca­jevs gā­ja bo­jā, kad kos­mo­sa ku­ģa «So­juz 11» no­sē­ša­nās mo­du­lim ra­dās sū­ce un tas zau­dē­ja her­mē­tis­ku­mu – kos­mo­nau­ti vien­kār­ši no­slā­pa.

Tri­ju kos­mo­nau­tu eki­pā­ža 1971. ga­da 30. jū­ni­jā uz dzim­tās pla­nē­tas va­rē­ja at­griez­ties ar la­bi pa­da­rī­ta dar­ba ap­zi­ņu. Vi­ņi bi­ja kļu­vu­ši par pir­ma­jiem (un kā vē­lāk iz­rā­dī­jās, arī pē­dē­jiem), ku­ri ap­mek­lē­ja pa­sau­les pir­mo or­bi­tā­lo kos­mo­sa sta­ci­ju «Sa­ļut 1» un uz­stā­dī­ja ta­jā ne­pie­cie­ša­mo zi­nāt­nis­ko ap­rī­ko­ju­mu, kā arī sa­snie­gu­ši jaun­u re­kor­du, kos­mo­sā pa­va­dot 23 dien­nak­tis, 18 stun­das, 21 mi­nū­ti un 43 se­kun­des. Ta­ču no­lai­ša­nās iz­rā­dī­jās tra­ģis­ka – jo­pro­jām īs­ti ne­no­skaid­ro­tu ie­mes­lu dēļ at­mo­sfē­ras aug­šē­jos slā­ņos at­ve­ro­ties no­sē­ša­nās mo­du­ļa ven­ti­lā­ci­jas vār­stu­lim, no ka­bī­nes strau­ji iz­plū­da gaiss. Vē­lāk me­di­ķi ap­gal­vo­ja, ka kos­mo­nau­ti ap­tu­ve­ni 20 se­kun­des pēc sū­ces ra­ša­nās zau­dē­ju­ši sa­ma­ņu, bet vēl pēc pus­ot­ras mi­nū­tes vi­ņu sirds­dar­bī­ba ap­stā­ju­sies.

Vēl četr­as die­nas pirms «So­juz 11» star­ta Ge­or­gijs Dob­ro­voļ­skis, Vik­tors Vol­kovs un Vik­tors Pa­ca­jevs bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka mi­si­ja no­tiks bez vi­ņiem – šis trij­nieks bi­ja dub­lē­jo­šā eki­pā­ža. Ta­ču me­di­cī­nis­ko pār­bau­žu lai­kā Alek­se­ja Ļe­ono­va va­dī­tās eki­pā­žas lo­cek­lim Va­lē­ri­jam Ku­ba­so­vam ti­ka kon­sta­tēts plau­šu kar­so­nis vieg­lā for­mā, un, sa­ska­ņā ar in­struk­ci­ju, nā­cās mai­nīt vi­su eki­pā­žu. Lē­mums gan ti­ka pie­ņemts diez­gan ne­gri­bī­gi, jo tas no­zī­mē­ja lie­kas kla­pa­tas – kos­mo­sa ku­ģī viss bi­ja sa­ga­ta­vots pa­ma­ta eki­pā­žas dar­bam, un nā­cies veikt sa­mē­rā no­zī­mī­gus pār­kār­to­ju­mus. In­te­re­san­ti, ka Vla­di­mirs Vol­kovs ne­maz īs­ti nav vē­lē­jies do­ties ša­jā li­do­ju­mā – sa­ska­ņā ar vie­nu ver­si­ju, viņš vē­lē­jies pirms tam pa­beigt grā­ma­tu par ie­priek­šē­jo mi­si­ju, sa­ska­ņā ar ci­tu – bi­jis pār­lie­ci­nāts, ka no li­do­ju­ma ne­at­grie­zī­sies.

Lai gan ie­rak­sti Ge­or­gi­ja Dob­ro­voļ­ska die­nas­grā­ma­tā lie­ci­na, ka ko­man­das lo­cek­ļi brī­žam nav sa­pra­tu­šies īpa­ši la­bi, vi­su li­do­ju­ma prog­ram­mu vi­ņi iz­pil­dī­ja ne­vai­no­ja­mi. Kad ag­rā 30. jū­ni­ja rī­tā kos­mo­sa ku­ģis uz­sā­ka no­sē­ša­nos un sa­snie­dza mū­su pla­nē­tas at­mo­sfē­ru, šķi­ta, ka li­do­jums būs bei­dzies ļo­ti veik­smī­gi. Ta­ču pēc «Sa­ļut 1» no­lai­ša­nās mo­du­ļa pie­ze­mē­ša­nās ti­ka kon­sta­tēts, ka vi­si trīs kos­mo­nau­ti ir mi­ru­ši. Ārsts Ana­to­lijs Ļe­be­devs, kurš pie­da­lī­jās kos­mo­nau­tu sa­gai­dī­ša­nā, stās­tī­jis, ka ti­kai vē­lāk at­skār­tis kā­du dī­vai­nī­bu – kad iz­plet­nis ar no­lai­ša­nās mo­du­li tu­vo­jies ze­mei, ra­di­o ēte­rā ska­nē­ju­šas sa­jūs­mi­nā­tas mek­lē­ša­nas ko­man­du da­līb­nie­ku bal­sis, bet pa­ši kos­mo­nau­ti nez kā­dēļ klu­sē­ju­ši. Mē­ģi­nā­ju­mi vi­ņus re­ani­mēt bi­ju­ši no­lem­ti ne­veik­smei, un pēc pār­des­mit mi­nū­tēm Ana­to­lijs Ļe­be­devs kā­dam no ļo­ti ne­pa­cie­tī­ga­jiem ģe­ne­rā­ļiem no­de­vis ne­pa­tī­ka­mo zi­ņu, kas tā­lāk bi­ja jā­sū­ta uz Mas­ka­vu.

Iz­mek­lē­ša­nas lai­kā kon­sta­tēts, ka ven­ti­lā­ci­jas vār­stu­lis, vis­ti­ca­māk, at­vē­ries brī­dī, kad, ie­ejot Ze­mes at­mo­sfē­rā, no­ti­ka kār­tē­jās lie­kās kos­mo­sa ku­ģa pa­kā­pes at­da­lī­ša­nās, ko pa­va­dī­ja sprā­dziens un sa­tri­ci­nā­jums. Ska­ļi tas ne­ti­ka pa­zi­ņots, ta­ču te­ju vai vi­siem bi­ja skaidrs, ka no­ti­ku­ša­jā vai­no­ja­ma brā­ķa de­ta­ļa vai līdz ga­lam ne­pie­vilkts uz­griez­nis. Iz­dzī­vot kos­mo­nau­tiem nav bi­jis ne­kā­du iz­re­džu, jo to­laik pa­dom­ju kos­mo­sa ku­ģos vi­ņi at­ra­dās bez ska­fan­driem (šāds ri­si­nā­jums bi­ja iz­skaid­ro­jams ar vēl­mi ie­tau­pīt vie­tu). Vis­ti­ca­māk, kos­mo­nau­ti sa­pra­ta, ka ra­du­sies sū­ce, ie­spē­jams, vi­ņi pat ap­zi­nā­jās, ka vai­no­jams ven­ti­lā­ci­jas vār­stu­lis, kas bi­ja pa­re­dzēts ga­dī­ju­miem, ja no­lai­ša­nās apa­rāts, pie­mē­ram, ie­krīt oke­ānā. Ta­ču vār­stu­ļi ir di­vi, pie­kļu­ve tiem ir sa­mē­rā ap­grū­ti­no­ša, un kos­mo­nau­tiem, ku­ri bi­ja pie­sprā­dzē­ju­šies, vien­kār­ši ne­pie­ti­ka lai­ka aiz­da­rīt sū­ci – pēc tam to ap­stip­ri­nā­ja Zvaig­žņu pil­sē­ti­ņā veikts eks­pe­ri­ments, ku­rā pie­da­lī­jās Alek­sejs Ļe­onovs.

Pēc avā­ri­jas «So­juz» prog­ram­ma ti­ka pār­trauk­ta uz il­giem 27 mē­ne­šiem, bet 1971. ga­da ru­de­nī pa­klu­sām oke­ānā no­grem­dē­ja arī or­bi­tā­lo sta­ci­ju «Sa­ļut 1», jo to vairs ne­bi­ja ie­spē­jams ap­kal­pot. Sva­rī­gā­kās iz­mai­ņas gan skā­ra pa­šus kos­mo­nau­tus – turp­māk li­do­ju­mu lai­kā vi­ņiem bi­ja jā­tēr­pjas ska­fan­dros, un šā ie­mes­la dēļ nā­ka­ma­jās mi­si­jās va­rē­ja do­ties ti­kai di­vu, ne­vis trīs cil­vē­ku eki­pā­žas. Ti­ka uz­la­bo­ta arī ven­ti­lā­ci­jas vār­stu­ļu kon­struk­ci­ja, pār­vei­do­jot tos tā, ka ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā vār­stu­ļus at­ver ma­nu­āli un zūd risks, ka ne­lai­kā no­strā­dās to au­to­mā­tis­kā at­vēr­ša­nas sis­tē­ma.

*

Eks­plo­zi­ja Flo­ri­das de­be­sīs

1986. ga­da 28. jan­vā­ris.

As­tro­nau­ti Frēn­siss Sko­bī, Maikls Smits, Ro­nalds Mak­neirs, Eli­sons Oni­zu­ka, Džū­di­ta Res­ni­ka, Gregs Džār­viss un Kris­ta Ma­kau­li­fa gā­ja bo­jā maz­liet vai­rāk ne­kā mi­nū­ti pēc tam, kad šatls «Chal­len­ger» star­tē­ja no Ke­ne­di­ja vār­dā no­sauk­tā kos­mod­ro­ma.

Ta­gad, zi­not «Chal­len­ger» un tā ap­kal­pes tra­ģis­ko lik­te­ni, tā vien gri­bē­tos sa­cīt, ka kāds «Tur Augš­ā» ļo­ti ne­vē­lē­jās, lai vi­ņi vis­pār do­tos ša­jā mi­si­jā, sū­tot vi­sas ie­spē­ja­mās zī­mes, ku­ras to­rei­zē­jās NA­SA amat­per­so­nas ar pār­val­des va­dī­tā­ju Vil­ja­mu Grei­emu priekš­ga­lā ap­brī­no­ja­mā spī­tī­bā un tuv­re­dzī­bā ig­no­rē­ja. Daudz­kārt iz­man­to­ja­mā kos­mo­sa ku­ģa starts bi­ja ie­plā­nots jau 24. jan­vā­rī, šā­dā vei­dā NA­SA ce­rē­ja pie­sais­tīt me­di­ju uz­ma­nī­bu, ar seš­pa­dsmit die­nu in­ter­vā­lu sū­tot kos­mo­sā di­vus šat­lus pēc kār­tas, kas bū­tu sav­da­bīgs re­kords. Ta­ču smil­šu vēt­ra re­zer­ves no­sē­ša­nās lau­ku­mā Da­ka­rā (Se­ne­gā­lā) li­ka plā­no­to star­tu at­celt. Pēc di­vām die­nām bi­ja pa­nāk­ta vie­no­ša­nās kā re­zer­ves no­sē­ša­nās lau­ku­mu iz­man­tot Ka­sab­lan­kas lid­os­tu Ma­ro­kā, ta­ču nu jau si­nop­ti­ķi prog­no­zē­ja lie­lu ne­gai­su pa­šā Flo­ri­dā, un star­tu at­kal at­cē­la. 27. jan­vā­rī vi­si sep­ti­ņi ap­kal­pes lo­cek­ļi vai­rā­kas stun­das pa­va­dī­ja kos­mo­sa ku­ģī gai­dot pa­cel­ša­nos, ta­ču, ka­mēr ti­ka no­vēr­stas teh­nis­kas kļū­mes (šat­lu ne­kā­di ne­iz­de­vās her­mē­tis­ki no­slēgt), virs Flo­ri­das sa­bie­zē­ja mā­ko­ņi, bet Ka­sab­lan­kai tu­vo­jās vēt­ra – starts at­kal ti­ka at­celts.

Ta­ču kli­ma­ta kap­rī­zes ne tu­vu ne­bi­ja vie­nī­gais un ne pats gal­ve­nais ap­stāk­lis, kā­dēļ, va­do­ties pēc ve­se­lā sa­prā­ta, star­tu bū­tu ne­pie­cie­šams at­likt. Nak­tī uz 28. jan­vā­ri gai­sa tem­pe­ra­tū­ra Flo­ri­dā strau­ji pa­ze­mi­nā­jās, kas da­rī­ja ļo­ti ba­žī­gus kom­pā­ni­jas «Mor­ton Thi­okol» in­že­nie­rus – tie­ši šis uz­ņē­mums iz­ga­ta­vo­ja šat­lu pa­āt­ri­nā­tā­jus, ku­rus dar­bi­nā­ja cie­tā deg­vie­la. Jau ie­priek­šē­jo mi­si­ju lai­kā bi­ja kon­sta­tēts, ka blī­ves, kas at­da­la at­se­viš­ķas pa­āt­ri­nā­tā­ja sek­ci­jas, nav īs­ti kva­li­ta­tī­vas un ne­no­dro­ši­na pil­nī­gu her­mē­tis­ku­mu sa­vie­no­ju­mu vie­tās. Tur­klāt jo zem­āka ir gai­sa tem­pe­ra­tū­ra, jo vai­rāk šī ne­pil­nī­ba iz­pau­žas, tā­pēc «Mor­ton Thi­okol» dar­bi­nie­kiem bi­ja pa­ma­tots ie­mesls celt trauk­smi un pie­pra­sīt at­celt li­do­ju­mu, ko vi­ņi arī da­rī­ja. Ta­ču NA­SA amat­per­so­nas ne­uz­ska­tī­ja par ne­pie­cie­ša­mu ņemt vē­rā šo vie­dok­li. Tās ce­rē­ja, ka glu­ži tā­pat kā ie­priek­šē­jās rei­zēs, kad ra­dī­sies blīv­ju pro­blē­mas (un no 24 līdz tam no­ti­ku­ša­jām šat­lu mi­si­jām sa­kar­sē­tas gā­zes no sprau­gām bi­ja iz­lau­zu­šās de­vi­ņos ga­dī­ju­mos), tās ne­no­ve­dīs pie tra­ģis­ka iz­nā­ku­ma. NA­SA arī ne­vē­lē­jās vis­maz uz de­vi­ņiem mē­ne­šiem pār­traukt šat­lu eks­plu­atā­ci­ju (tik il­gu lai­ku vi­su pro­blē­mu no­vēr­ša­nai pra­sī­ja pa­āt­ri­nā­tā­ju bū­vē­tā­ji), jo tas no­zī­mē­tu pa­pil­du fi­nan­si­ālos zau­dē­ju­mus prog­ram­mai, ku­ra jau tā­pat bi­ja iz­rā­dī­ju­sies kriet­ni ne­efek­tī­vā­ka eko­no­mis­kā zi­ņā, ne­kā bi­ja plā­nots, to uz­sā­kot.

28. jan­vā­rī «Chal­len­ger» star­tē­ja pa­re­dzē­ta­jā lai­kā, bet jau maz­liet vai­rāk ne­kā 50 se­kun­des pēc pa­cel­ša­nās no pa­āt­ri­nā­ju­ma sek­ci­ju sa­vie­no­ju­ma vie­tas sā­ka plūst mel­ni dū­mi, ku­rus pēc brī­ža no­mai­nī­ja lies­mas, kas strau­ji ap­ņē­ma ne­sēj­ra­ķe­ti un šat­lu. To­brīd vai­rā­ki tele­vī­zi­jas ka­nā­li, kas jau bi­ja pa­spē­ju­ši pa­zi­ņot par veik­smī­go star­tu, at­grie­zās tieš­rai­dē ar vēs­ti par teh­nis­kām pro­blē­mām un zau­dē­tiem sa­ka­riem ar eki­pā­žu. Vēl pēc da­žām se­kun­dēm vi­su kos­mo­sa ku­ģi ap­ņē­ma mil­zī­ga lies­mu jū­ra.

Ka­tas­tro­fa no­ti­ka, šat­lam un ne­sēj­ra­ķe­tei at­ro­do­ties 14 kilo­met­ru augs­tu­mā, un, pre­tē­ji diez­gan iz­pla­tī­ta­jam uz­ska­tam, as­tro­nau­ti ne­sa­de­ga dzī­vi – trie­ciens šat­lu uz­me­ta ap­tu­ve­ni 20 kilo­met­ru augs­tu­mā, un ir pa­mats uz­ska­tīt, ka to­brīd vis­maz čet­ri eki­pā­žas lo­cek­ļi bi­ja ne ti­kai bi­ja dzī­vi, bet arī pie sa­ma­ņas. Par to lie­ci­na gan ak­ti­vi­zē­tie el­po­ša­nas apa­rā­ti, gan pār­slēg­tie ie­rī­ču slē­dži, acīm­re­dzot da­ļa ap­kal­pe rī­ko­ju­sies, lai iz­glāb­tos. To­mēr kri­tiens At­lan­ti­jas oke­āna ūde­ņos ar āt­ru­mu 320 km/h nav de­vis ne ma­zā­kās ce­rī­bas uz veik­smī­gu iz­nā­ku­mu.

Pēc avā­ri­jas «Spa­ce Shut­tle» prog­ram­ma ti­ka ap­tu­rē­ta uz 32 mē­ne­šiem («Mor­ton Thi­olok» spe­ci­ālis­tu lūg­to de­vi­ņu mē­ne­šu vie­tā) un bei­dzot no­vēr­stas pa­āt­ri­nā­tā­ju blīv­ju pro­blē­mas. To­mēr NA­SA tā arī ne­uz­ska­tī­ja par ne­pie­cie­ša­mu iz­strā­dāt pie­nā­cī­gu glāb­ša­nas sis­tē­mu ga­dī­ju­miem, ja kaut kas ne­pa­re­dzēts no­tiek pir­ma­jās di­vās mi­nū­tēs pēc star­ta – pa­gai­du glāb­ša­nas sis­tē­ma bi­ja sa­mē­rā vec­mo­dī­ga un iz­man­to­ja­ma vien ga­dī­ju­mos, kad pats šatls ab­so­lū­ti nav cie­tis. Par lai­mi, līdz pat 2011. ga­da 21. jū­li­jam, kad sa­vu pē­dē­jo li­do­ju­mu vei­ca kos­mo­sa ku­ģis «At­lan­tis» un prog­ram­mu ofi­ci­āli slē­dza, pēc glāb­ša­nas sis­tē­mas ne­pie­cie­ša­mī­ba ne­ra­dās.

*

Ne­veik­smī­gais mā­jup­ceļš

2003. ga­da 1. feb­ru­āris.

Pēc 16 or­bī­tā pa­va­dī­tām die­nām, ie­ejot Ze­mes at­mo­sfē­ras blī­va­jos slā­ņos, ap­tu­ve­ni 63 kilo­met­ru augs­tu­mā eks­plo­dē­ja šatls «Co­lum­bi­a», aiz­ne­sot sep­ti­ņu cil­vē­ku dzī­vī­bas – bo­jā gā­ja Riks Haz­bends, Vil­jams Mak­kūls, Maikls An­der­sons, Kal­pa­na Čav­la, Dei­vids Brauns, Lo­re­la Klār­ka un Ilans Ra­mons.

Mēdz sa­cīt, ka vie­nā strau­mē div­reiz ne­ie­kāpt, bet vēs­tu­re, ja arī at­kār­to­jas, tad ti­kai far­sa vei­dā. To nav ie­spē­jams at­tie­ci­nāt uz šat­lu mi­si­jām. Sep­ti­ņus ga­dus pēc «Chal­len­ger» avā­ri­jas at­kal bo­jā gā­ja sep­ti­ņi as­tro­nau­ti, tur­klāt iz­mek­lē­ša­na ap­lie­ci­nā­ja, ka avā­ri­jas cē­lo­nis at­kal ir pro­blē­ma, par ku­ru bi­ja zi­nāms jau ie­priekš, bet ku­ru no­vērst pie­trū­cis lai­ka un vē­lē­ša­nās, jo nez kā­dēļ val­dī­ju­si pār­lie­cī­ba, ka tā ne­var no­vest pie tra­ģis­kām se­kām.

2003. ga­da 16. jan­vā­rī daudz­kārt iz­man­to­ja­mais kos­mo­sa ku­ģis «Co­lum­bi­a» star­tē­ja no Ke­ne­di­ja vār­dā no­sauk­tā kos­mod­ro­ma, šo star­tu fil­mē­ja no da­žā­diem ra­kur­siem, un uz­ņem­ta­jos at­tē­los bi­ja re­dzams, kā no ār­ējās deg­vie­las tver­tnes at­rau­jas un pa šat­la krei­sā spār­na apakš­ējo da­ļu trā­pa kāds ob­jekts prā­va če­mo­dā­na lie­lu­mā – vai nu le­dus ga­bals, vai arī ter­mo­izo­lā­ci­jas ap­šu­ves frag­ments. Ta­ču 16 die­nās, ka­mēr «Co­lum­bi­a» vei­ca sa­vu mi­si­ju Ze­mes or­bī­tā, ne­vie­nam tā arī ne­ie­nā­ca prā­tā pa­in­te­re­sē­ties, kā­dus bo­jā­ju­mus šat­la spār­nam šis trie­ciens ir no­da­rī­jis. Ie­mesls šā­dai no­lai­dī­bai, kas kon­krē­ta­jā ga­dī­ju­mā fak­tis­ki iz­rā­dī­jās no­zie­dzī­ga, ir gau­žām vien­kāršs – arī ie­priekš daudz­kārt iz­man­to­ja­mo kos­mo­sa ku­ģu star­ta lai­kā ap­šu­ves frag­men­ti un ci­tas dra­zas li­do­ju­šas uz vi­sām pus­ēm, bet ne pie kā­diem tra­ģis­kiem ne­ga­dī­ju­miem šie in­ci­den­ti ne­bi­ja no­ve­du­ši.

«Co­lum­bi­a» lik­te­nis iz­rā­dī­jās bē­dī­gāks ne­kā ci­tiem šat­liem. Kos­mo­sa ku­ģim at­grie­žo­ties uz Ze­mes un sa­snie­dzot ap­tu­ve­ni 70 kilo­met­ru augs­tu­mu, ie­ska­nē­jās pirm­ie trauk­smes zva­ni li­do­ju­mu va­dī­bas cen­trā Hjūs­to­nā – no vai­rā­kiem krei­sā spār­na sen­so­riem vairs ne­ti­ka sa­ņem­ti tele­met­ri­jas da­ti. Va­dī­bas cen­tra dar­bi­nie­ki ce­rē­ja uz la­bā­ko sce­nā­ri­ju, pro­ti, kā­dām ne­lie­lām kļū­mēm, ta­ču nā­ka­mo mi­nū­šu lai­kā ne ti­kai pār­stā­ja dar­bo­ties vēl vai­rā­ki sen­so­ri, bet arī pa­zu­da sa­ka­ri ar šat­lu. Ka­mēr li­do­ju­mu va­dī­bas centrs tos mē­ģi­nā­ja at­jau­not, no Lui­zi­ānas un Tek­sa­sas šta­tiem jau sā­ka pie­nākt vēs­tis par eks­plo­zi­ju augs­tu gai­sā – kā no­skaid­ro­jās vē­lāk, «Co­lum­bi­a» bi­ja eks­plo­dē­ju­si 63 kilo­met­ru augs­tu­mā virs ze­mes.

Lai gan sā­kot­nē­ji pa­vī­dē­ja pat ver­si­jas, ka «Co­lum­bi­a» ka­tas­tro­fa ir te­ro­ra akts (svai­gā at­mi­ņā bi­ja 2001. ga­da 11. sep­tem­bris), pēc tam, kad ti­ka sa­vākts vai­rāk ne­kā 12 000 at­lū­zu, ku­ras iz­vie­to­ja uz spe­ci­āli iz­ga­ta­vo­ta ma­ke­ta, kļu­va skaidrs, ka tra­ģē­di­jas cē­lo­nis mek­lē­jams star­ta lai­kā no­ti­ku­ša­jā in­ci­den­tā. Pro­ti, šat­la krei­sā spār­na ter­mo­izo­lā­ci­jas slā­nis bi­ja bo­jāts tik no­piet­ni, ka, kos­mo­sa ku­ģim ie­ejot at­mo­sfē­ras blī­va­jos slā­ņos, spārns strau­ji pār­kar­sa, līdz bei­gu bei­gās uz­lies­mo­ja. Vai­rā­ki en­tu­zi­as­ti, ku­ri ar te­le­sko­pu pa­lī­dzī­bu fil­mē­ja «Co­lum­bi­a» ie­nāk­ša­nu at­mo­sfē­rā, pat bi­ja fik­sē­ju­ši pirm­ās dū­mu vēr­pe­tes, kas pa­rā­dī­jās šat­la krei­sa­jā pus­ē.

Kos­mo­sa ku­ģa eki­pā­žai īs­ti ne­bi­ja pat lai­ka ap­tvert no­tie­ko­šo, ne­ru­nā­jot ne­maz par kā­diem mē­ģi­nā­ju­miem glāb­ties. Ta­ču vi­sus sep­ti­ņus cil­vē­kus bi­ja ie­spē­jams iz­glābt, ja vien kā­dam no NA­SA dar­bi­nie­kiem bū­tu ie­nā­cis prā­tā pār­bau­dīt, kā­dus bo­jā­ju­mus šat­lam no­da­rī­jis trie­ciens star­ta lai­kā. Pirm­kārt, bi­ja ie­spē­jams cil­vē­kus eva­ku­ēt no or­bī­tas ar šat­lu «At­lan­tis», bet, otr­kārt, arī pa­ši «Co­lum­bi­a» eki­pā­žas lo­cek­ļi va­rē­ja mē­ģi­nāt sa­re­mon­tēt bo­jā­to ter­mo­izo­lā­ci­ju.

Pēc ka­tas­tro­fas šat­lu iz­man­to­ša­na ti­ka ap­tu­rē­ta uz 29 mē­ne­šiem, tur­klāt arī pēc tam no­ti­ka ti­kai tās mi­si­jas, bez ku­rām ab­so­lū­ti ne­bi­ja ie­spē­jams iz­tikt – fak­tis­ki «Co­lum­bi­a» avā­ri­ja no­zī­mē­ja «Spa­ce Shut­tle» prog­ram­mas slēg­ša­nu, tur­klāt aiz­vie­to­tājs šai prog­ram­mai nav at­rasts līdz pat šim lai­kam un ame­ri­kā­ņu as­tro­nau­tiem, lai no­kļū­tu Starp­tau­tis­ka­jā kos­mo­sa sta­ci­jā, jā­iz­man­to Krie­vi­jas kos­mo­sa ku­ģi.

*

AS­TRO­LO­GA KO­MEN­TĀRS

Komentē sertificēta astroloģe Guna Kārkliņa:

Kos­mo­sa ku­ģu avā­ri­ju ana­lī­zi ap­grū­ti­na fakts, ka šai teh­ni­kai prak­tis­ki nav ie­spē­jams no­teikt kaut kā­du kon­krē­tu dzim­ša­nas brī­di, kas kal­po­tu kā at­skai­tes punkts. Līdz ar to ie­spē­jams ana­li­zēt ti­kai pla­nē­tu stā­vok­ļus avā­ri­jas lai­kā.

Sa­vu­laik «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» pub­li­cē­ja pē­tī­ju­mu par atom­re­ak­to­riem un tra­ģis­kā­ka­jām avā­ri­jām – Čer­no­bi­ļu, Fu­ku­ši­mu u.c. (Nr. 4, 2013.). Ta­jā ga­dī­ju­mā par sva­rī­gā­ko at­skai­tes pun­ktu ti­ka ņemts pa­mat­ak­mens ie­lik­ša­nas brī­dis un ob­jek­ta no­do­ša­na eks­plu­atā­ci­jā, kā arī ti­ka ska­tī­ti avā­ri­jas die­nu fo­ni un vei­do­tas tran­zī­tu kar­tes. Sa­vu­kārt as­tro­lo­gi, kas kād­reiz mē­ģi­nā­ja ana­li­zēt prām­ja «Es­to­ni­a» avā­ri­jas as­tro­lo­ģis­kos as­pek­tus, par at­skai­tes pun­ktu kā dzim­ša­nas brī­di iz­vē­lē­jās to lai­ku, kad prā­mi pir­mo rei­zi no­lai­da ūde­nī.

Ar kos­mo­sa ku­ģiem viss ir sa­rež­ģī­tāk, par tiem šā­du da­tu nav, tā­pēc nā­cās ap­lū­kot vien kon­krē­to tra­ģis­ko die­nu fo­nus.

Te uz­reiz jā­sa­ka, ka iz­teik­tu li­kum­sa­ka­rī­bu starp piec­u ap­rak­stī­to avā­ri­ju kar­tēm nav (kā tas bi­ja, pie­mē­ram, ga­dī­ju­mā ar ie­priekš mi­nē­ta­jiem atom­re­ak­to­riem). Ir ti­kai da­žas ie­spē­ja­mī­bu no­rā­des.

* «Apo­llo 1» tra­ģē­di­jas kar­tē slik­ta kom­bi­nā­ci­ja starp «teh­nis­ka­jām un teh­no­lo­ģis­ka­jām pla­nē­tām» Sa­tru­nu un Urā­nu. Mar­sam, ko va­ram uz­ska­tīt par «uguns pla­nē­tu», slikts as­pekts ar vi­sa pa­pla­ši­nā­tā­ju Ju­pi­te­ru.

* «So­juz 1» avā­ri­jas kar­tē T krusts – dar­bī­bu ap­grū­ti­no­šas kom­bi­nā­ci­jas. Ie­sais­tī­ta teh­nis­kā pla­nē­ta Marss. Tur­klāt ir piln­mē­ness ie­tek­me – 15. Mē­ness die­na, kad daudz ko no­sa­ka emo­ci­onā­lie fak­to­ri. Plus tie­ša Mē­ness ap­tum­su­ma un jū­ta­ma arī Sau­les ap­tum­su­ma ie­tek­me. Šā­dus pe­ri­odus uz­ska­ta par ris­kan­tiem, kad pa­vi­sam no­teik­ti ne­va­jag iz­ai­ci­nāt lik­te­ni.

* «So­juz 11» avā­ri­jas kar­tē no ie­spē­ja­mām teh­nis­ki ne­ga­tī­vām kom­bi­nā­ci­jām ir ti­kai vie­na, ta­ču in­te­re­san­ti, ka ta­jā die­nā Mer­kurs, kas ci­ta star­pā at­bild par el­po­ša­nu, ir iz­teik­ti vājš – bez jeb­kā­diem sa­vie­no­ju­miem ar ci­tām pla­nē­tām. Kā vēs­ta ofi­ci­ālā ver­si­ja, kos­mo­nau­ti gā­ju­ši bo­jā no gai­sa trū­ku­ma.

* «Chal­len­ger» avā­ri­jas brī­dis. At­kal jau slikts «teh­nis­kais» Marss, tā­pat arī Plū­tons, kurs as­tro­lo­ģi­jā «at­bild» par lie­lām ka­tas­tro­fām. Ir 19. Mē­ness die­na, kas tiek uz­ska­tī­ta par ļo­ti ne­lab­vē­lī­gu, daž­kārt to pat dē­vē par Sā­ta­na die­nu.

* «Co­lum­bi­a» tra­ģē­di­jā jā­ana­li­zē star­ta brī­dis, kur tie­šām pa­rā­dās pro­blē­mas. Slikts Marss plus pro­ble­mā­tis­ka kom­bi­nā­ci­ja tie­ši ar teh­no­lo­ģi­ju pla­nē­tu Urā­nu.