ASTROLOĢIJA: Visuma pētnieks Aldis Dobenbergs

© f64

Glez­no­tājs Al­dis Do­ben­bergs jau di­vus ga­dus īpa­ši in­te­re­sē­jas par Vi­su­mu: pē­ta to caur te­le­sko­pu, fo­to­gra­fē un glez­no. Sā­cies tas pēc tam, kad ne­gai­sa lai­kā vi­ņu ķē­ris zi­bens. Kā pats at­zīst, «shē­mas sa­slē­dzās tā, ka pēk­šņi ra­dās vēl­me pē­tīt zvaig­znes». Jan­vā­rī «Ar­se­nā­lā» va­rē­ja ska­tīt iz­stā­di «Sau­les sis­tē­mas per­spek­tī­va», ku­rā bi­ja iz­vie­to­ti arī vi­ņa šim te­ma­tam vel­tī­ti dar­bi.

Māk­sli­nieks jau kopš 1984. ga­da dzī­vo Kok­ne­sē – sa­vas vec­mā­mi­ņas mā­jā, ko to­gad bei­dzot iz­de­vies at­gūt sa­vā īpa­šu­mā. Na­mā, ku­ra lik­te­ņa stāsts ir tik­pat raibs kā vi­sai Do­ben­ber­gu dzim­tai. Glez­no­tājs tur dzī­vo viens, jo ne­kas ne­esot la­bāks par vien­tu­lī­bu – ti­kai tā var ra­do­ši strā­dāt un no­do­ties sa­vam va­ļas­prie­kam – Vi­su­ma pē­tī­ša­nai.

Di­vas ob­ser­va­to­ri­jas pa­gal­mā

Pa­gal­mā ska­tiens uz­reiz aiz­ķe­ras pie di­vām sav­da­bī­gām cel­tnēm. Tās, iz­rā­dās, ir pa­ša bū­vē­tas ob­ser­va­to­ri­jas. Ma­zā­kā no tām, kas maz­liet at­gā­di­na ra­ķe­tes ma­ke­tu, gan vairs ne­tiek lie­to­ta zvaig­žņu vē­ro­ša­nai, jo te­le­sko­pa tur vairs nav. Ta­ču no­jaukt arī ne­gri­bo­ties, jo to ļo­ti ie­mī­ļo­ju­ši sko­lē­ni, kas nāk pie Do­ben­ber­ga mā­cī­ties glez­not. Ie­rau­šas ta­jā un grie­žas kā ka­ru­se­lī, jo bū­ve ar svi­ras pa­lī­dzī­bu bī­dā­ma uz vi­sām pus­ēm. «Sā­ku­mā pie­ti­ka ar iz­mē­ros pie­ti­cī­gā­ku cel­tni, jo pir­mais te­le­skops bi­ja ma­zāks. Bet tad ie­gri­bē­jās re­dzēt vai­rāk, tā­pēc ie­gā­dā­jos lie­lā­ku ag­re­gā­tu. Nu un tad va­ja­dzē­ja celt ko prā­vā­ku. Ar vie­na lat­ga­lie­šu meis­ta­ra at­bal­stu no ko­ka kon­struk­ci­jām tri­ju mē­ne­šu lai­kā ta­pa ot­ra ēka,» stās­ta Al­dis Do­ben­bergs, mu­di­nā­dams mūs ar fo­to­grā­fu raus­ties augš­ā pa kāp­nēm un ap­lū­kot vi­ņa saim­nie­cī­bu pa­šu acīm: gan kā var pa­vērt lū­kas, gan kā gro­zīt kar­ka­su. To vei­dot bi­jis vi­sai piņ­ķe­rī­gi, jo va­ja­dzē­ja pa­nākt, lai pa­mats ne­kus­tas. Ta­ču kop­darbs iz­nā­cis labs, tur­klāt ko­kam ir sa­vi plu­si: tel­pa va­sa­rā la­bāk ven­ti­lē­jas un ne­pār­karst, kas ir sva­rī­gi ju­tī­ga­jam in­stru­men­tam. Māk­sli­nieks de­mon­strē arī, kā uz­stel­lēt gud­ro ie­kār­tu uz va­ja­dzī­go pla­nē­tu vai zvaig­zni (tā va­dās pēc Po­lār­zvaig­znes). Sā­kot­nē­ji gan šķi­tis: viss, ar to ga­lā viņš ne­tiks – tik daudz po­gu, elek­tro­ni­kas! Ne­pa­vi­sam ne tā, kā ie­priek­šē­jam te­le­sko­pam, ku­ru vai­rāk va­ja­dzē­jis ar ro­kām gro­zīt. Ap­skai­ties un aiz­ve­dis uz in­ter­ne­ta vei­ka­lu, lai no­pār­dod to ver­ķi kā­dam gri­bē­tā­jam. Ta­ču tad reiz aiz­brau­cis uz Rī­gu, pa­ska­tī­jies – apa­rāts vēl stāv, uz­nā­ku­si no­stal­ģi­ja, un pa­ņē­mis to at­pa­kaļ. Ga­lu ga­lā pa­lē­nām ti­cis ar vi­su skaid­rī­bā, un nu tas kal­po­jot la­bi. «Re, gri­bi at­rast Mer­ku­ru – pie­spied ši­to po­gu, pa­rā­dās ko­or­di­nā­tas, no­spied po­gu «Ska­tīt», un in­stru­ments at­bild, ka pla­nē­ta ir «zem ho­ri­zon­ta», tā­tad nav ap­ska­tā­ma,» skaid­ro māk­sli­nieks.

Lai vē­ro­tu de­bes­ju­mu, tam jā­būt skaid­ram. Diem­žēl to­dien, kad cie­mo­ja­mies pie glez­no­tā­ja, laiks ir ap­mā­cies, tā­pēc ne­ko vai­rāk kā mā­ko­ņu vā­lus ne­iz­do­das ie­rau­dzīt. Vē­lams arī, lai laiks bū­tu silts, jo auk­stu­mā, gri­bi vai ne­gri­bi, pēc kā­da brī­ža nāk­sies vien mek­lēt mā­jas sil­to mū­rī­ti. Ta­ču, tā kā vēl­me re­dzēt ti­kai ša­jā lai­ka pe­ri­odā vē­ro­ja­mos spī­dek­ļus ir ga­na lie­la, jā­pie­cieš arī sa­la knie­bie­ni. Daž­kārt aiz­rā­vies, ir ne­pa­ma­nī­jis, kā kā­jas pār­vēr­tu­šās par le­dus ga­ba­liem, at­zīst Al­dis Do­ben­bergs.

Glez­no­tājs pa­smīn, ka gan vi­ņa ak­ti­vi­tā­tes, gan abas jaun­bū­ves ļo­ti sais­tī­ju­šas kok­ne­sie­šu un ie­brau­cē­ju in­te­re­si. Reiz pat at­nā­cis vie­tē­jais po­li­cists, lai no­skaid­ro­tu, kā­du uz­pa­rik­ti Do­ben­bergs tur slēp­jot. «Nu jā, lai­kam do­mā­ja, ka tur es­mu kā­du šau­ja­mo uz­rī­ko­jis un pa­vēr­sis pret aus­tru­miem. Es arī ziņ­kā­rī­ga­jiem, kas te snaik­stās pie sē­tas, vi­su ko sa­stās­tu – gan ka man tur ie­rī­kots dža­ku­zi, gan ka rap­šu eļ­ļas spies­tu­ve,» iro­ni­zē māk­sli­nieks, pa­raus­tot ple­cus par ci­tu ne­iz­prat­ni. Dažs jau uz­ska­tot, ka viņš pēc zi­bens spē­rie­na ne­esot īs­ti pie pil­na prā­ta – ko tad no tā­da var gri­bēt!

Zi­bens at­nes­tas at­klās­mes

Kā tas no­ti­cis? Vien­kār­ši ne­gai­sa lai­kā sē­dē­jis pie da­to­ra, kad sa­ņē­mis pa­ma­tī­gu elek­trī­bas lā­di­ņu. Tā, ka vie­nu­brīd tumšs gar acīm no­grie­zies. La­bi, ka dzīvs pa­li­cis. Pēc tam arī viss sā­cies. Pēk­šņi sap­ņi kļu­vu­ši ļo­ti krā­sai­ni un vie­di, pat tā­das kā pus­no­mo­da vī­zi­jas ap­cie­mo­jot (vi­sus sa­vus tu­vos cil­vē­kus pēc nā­ves re­dzē­jis at­nā­kam skaid­rāk par skaid­ru – tā, ka skud­ri­ņas pār kau­liem skrē­ju­šas), ra­du­sies arī no­piet­na in­te­re­se par as­tro­no­mi­ju. Pirms tam par to gal­vu nav lau­zī­jis, arī glez­nās šim te­ma­tam nav pie­skā­ries. Tad arī sa­pra­tis, ka vairs ne­grib strā­dāt sko­lā par pe­da­go­gu (pēc pro­fe­si­jas Al­dis Do­ben­bergs ir spor­ta un māk­slas pe­da­gogs – sa­vu­laik bei­dzis Fiz­kul­tū­ras in­sti­tū­tu un arī Māk­slas aka­dē­mi­ju), bet mā­cek­ļus kā ve­cos lai­kos sko­lot mā­jās: tad var dot pa­do­mus gan māk­slai, gan dzī­vei. Arī pa­šam tad vai­rāk lai­ka at­liek ra­do­šām iz­paus­mēm un de­be­su vē­ro­ša­nai. «Tā ir sa­va vei­da me­di­tā­ci­ja – kad iz­ej va­sa­ras va­ka­rā lau­kā, ska­ties un dzir­di, kā sik­spār­ņi šņā­ci­nās ap­kārt. Uz­kāp augš­ā sa­vā ob­ser­va­to­ri­jā, at­bī­di va­ļā jum­tu un vē­ro. Laiks un tel­pa pa­zūd – cik tas ir in­te­re­san­ti! It kā jau va­rē­tu pa­ska­tī­ties to vi­su tele­vī­zi­jā vai arī fo­to­grā­fi­jās, to­mēr tas nav tas – te ir kaut kā­da klāt­būt­nes sa­jū­ta,» at­klāj glez­no­tājs. Re­dzē­to ne­re­ti pie­fik­sē­jot fo­to­grā­fi­jās – tās īpa­šā prog­ram­mā ap­strā­dā­jot, top fas­ci­nē­jo­šas bil­des (vai­rā­ki māk­sli­nie­ka dar­bi ska­tā­mi vi­ņa pro­fi­lā «drau­giem.lv»). Pla­nē­tas gan jā­bil­dē ga­ba­li­ņu pa ga­ba­lam un tad viss jā­sa­liek ko­pā, lai iz­vei­do­tos viss ob­jekts.

Ru­nā­jot par sap­ņiem, ta­jos snieg­tā in­for­mā­ci­ja ne vien­mēr esot sa­pro­ta­ma. «Reiz vai­rā­kas nak­tis pēc kār­tas man ska­ļi ti­ka at­kār­tots skait­lis 51. Bei­dzot sā­ku mek­lēt un at­ra­du ga­lak­ti­ku M 51. Tāds skaists vir­pu­lis – sa­vi­jies kā glie­me­zis. Tik­līdz to uz­glez­no­ju, tā arī balss mi­tē­jās. Cit­kārt snieg­tās zi­ņā ir kon­krē­tas, pie­mē­ram, ne­sen sap­nī kāds man vai­rāk­kārt pa­cie­tī­gi skaid­ro­ja, kā cel­tas Ēģip­tes pi­ra­mī­das: tie blu­ķi ne­esot ne­kur ves­ti, ne vil­kti – šīs cel­tnes vien­kār­ši ir uz vie­tas at­lie­tas no ma­sas,» par ne­pa­ras­ta­jām nakts vēs­tīm stās­ta Al­dis Do­ben­bergs. Pa­tie­sī­bā jau tā­das at­klās­mes ne­esot ne­kas uni­kāls – tā ne­re­ti iz­da­rī­ti pat no­zī­mī­gi zi­nāt­nis­ki at­klā­ju­mi. Pa­reizs arī esot lat­vie­šu tei­ciens – rīts gud­rāks par va­ka­ru. At­ce­ro­ties, kā sa­vu­laik ar tē­vu mū­rē­ju­ši krās­ni un ne­kā ne­va­rē­ju­ši iz­do­māt, kā pa­rei­zāk sa­tai­sīt. Ga­lu ga­lā at­me­tis ar ro­ku un gā­jis vien gu­lēt – no rī­ta at­mo­dies, un viss bi­jis skaidrs. «Mū­sos iek­šā jau ir vi­sas at­bil­des, va­jag ti­kai prast tās at­rast. Es tā arī cen­šos dzī­vot – mek­lēt pat­stā­vī­gi, tā­pēc ne­aiz­rau­jos ne ar la­sī­ša­nu, ne iz­stā­žu ap­mek­lē­ša­nu: lai tās ne­no­jauk­tu ma­nu ce­ļu,» sa­vu pār­lie­cī­bu pa­už glez­no­tājs, uz­sve­rot, ka aiz­rau­ša­nās ar as­tro­no­mi­ju arī ir sav­da­bīgs veids, kā pē­tīt pa­sau­li un pa­šam se­vi. To vi­su gan pil­nī­bā at­mi­nēt ne­esot ie­spē­jams. Vie­ni sa­kot: vie­nas dzī­ves lai­kā va­ri sa­krāt ti­kai kā­du ba­gā­žas da­ļu, lai pēc tam ar to aizie­tu smal­kā­kās sfē­rās un pēc tam nāk­tu at­pa­kaļ. Un tā ne­skai­tā­mas rei­zes. Ci­ti teic: no pu­tek­ļiem tu nāc, tur arī aizej. Kā īs­ti ir – va­rot ti­kai mi­nēt. Arī vi­ņam esot sa­va ver­si­ja, bet tā esot ti­kai vi­ņa dzi­ļi in­tī­ma bū­ša­na. Ta­bu lie­tas, kas ci­tiem nav jā­zi­na. Rei­zēm gan ar dē­lu ko pa­ru­nā­jot, jo vi­ņam esot pa­vi­sam ci­ta pie­re­dze. Ko­pu­mā vai­rāk slie­co­ties uz to, ka šī pa­sau­le nav iz­zi­nā­ma: «Jo vai­rāk to vi­su vē­ro­ju, jo vai­rāk ro­das pār­lie­cī­ba, ka re­dzam un zi­nām ti­kai nie­cī­gu da­ļu no ko­pē­jās bil­des. Arī zi­nāt­ne ir pie­skā­ru­sies ti­kai vir­sē­jai kār­ti­ņai, bet lie­lā­kā ais­ber­ga da­ļa jo­pro­jām ir zem ūdens. Daudz arī ir mal­du, vis­pā­rē­ju pie­ņē­mu­mu, dog­mu, kas ir tā­las no pa­tie­sī­bas. Arī at­tie­cī­bā uz kos­mo­su.»

Vi­ņam esot ra­dies daudz jau­tā­ju­mu, kaut vai pē­tot to pa­šu mū­su tu­vā­ko spī­dek­li Mē­ne­si. Ne rei­zi vien uz tā esot re­dzē­jis dī­vai­nus kus­tī­gus ob­jek­tus. Kas tie ir? Un vai Ze­mes pa­va­do­nis ir da­bis­ki vai māk­slī­gi ra­dīts ob­jekts? Ja tas ir da­bisks, tad – kā­pēc uz tā nav met­ru bie­za pu­tek­ļu kār­ta, kā­dai tur tai va­ja­dzē­ja būt? Kā­pēc ame­ri­kā­ņi ap­tu­rē­ja pēt­nie­cī­bas prog­ram­mu? Esot bi­ju­ši arī ci­ti ne­iz­skaid­ro­ja­mi pie­dzī­vo­ju­mi: reiz, at­ve­rot ob­ser­va­to­ri­jas dur­ti­ņas un ie­lū­ko­jo­ties te­le­sko­pā, ie­rau­dzī­jis zvaig­znī­tes, kas riņ­ķo­ju­šas pa ap­li un pēc kā­da brī­ža pa­zu­du­šas (tā­das pie­fik­sē­ju­ši arī as­tro­no­mi­jas pro­fe­si­onā­ļi). Vai arī pēk­šņi, ve­ro­ties de­be­sīs, virs te­le­sko­pa acs aiz­pel­dē­jis tāds kā ato­ma rež­ģis.

Fi­lo­zo­fi­ja un se­vis har­mo­ni­zē­ša­na

«Sa­vu re­dzē­ju­mu, šau­bas, mek­lē­ju­mus es iz­lie­ku uz audek­la. Re­āli jau tu uz­glez­not to de­be­sīs re­dzē­to ne­va­ri, ti­kai iz­laist caur sa­vām iz­jū­tām – pie­vie­no­jot sa­vu fi­lo­zo­fi­ju,» Al­dis Do­ben­bergs teic, ve­di­not uz sa­vu dar­bnī­cu mā­jas ot­ra­jā stā­vā un no­rā­dot, ka ko­pu­mā par kos­mo­sa tē­mu ta­pis ap­tu­ve­ni 300 bil­žu. Lie­lā­kā da­ļa dar­bu sa­lik­ta bē­ni­ņos. Vai pār­ci­lā­jot? Prin­ci­pā – nē. Tas esot tā­pat kā Iman­tam Zie­do­nim, kurš tei­cis, ka vi­ņam uz­rak­stīts dze­jo­lis esot kā mi­ro­nis. Arī vi­ņam – kad bil­de ga­ta­va un iz­jū­tas iz­rak­stī­ju­šās, tā vairs ne­in­te­re­sē. Va­rot teikt tā – glez­no­ša­na ir kā zā­les, kā ārst­nie­cī­ba, se­vis har­mo­ni­zē­ša­na.

Ap­lū­ko­jot dar­bnī­cā eso­šo krā­ju­mu, var re­dzēt, ka tur nav ti­kai tī­ri Vi­su­ma ska­ti, uz tā fo­na sa­vi­ju­šies arī dzīv­nie­ku un cil­vē­ku tē­li. Tas tā­pēc, ka viss dzī­vais ir sais­tīts ko­pā, ne­kas ne­pa­stāv at­se­viš­ķi, skaid­ro māk­sli­nieks, rā­dī­dams da­ļu no jaun­āka­jām bil­dēm. «Traus­lums». Ta­jā re­dza­ma var­dī­te, kas sū­ta mums zi­ņu: va­jag ti­kai ne­daudz, lai no dzī­vās ra­dī­bas pa­lik­tu pār­i ti­kai pel­nu kau­dzī­te. «Gra­vi­tā­ci­ja» rā­da cil­vē­ku at­tie­cī­bas: cik spē­cī­ga ir saik­ne, kas pie­velk ko­pā di­vus pa­tie­si tu­vus cil­vē­kus. Nav sva­rī­gi, vai vi­ņi dzī­vos tu­vu vai tā­lu – ne­kas vi­ņus ne­va­rēs at­raut vie­nu no ot­ra. «Tau­re­ņi» – di­vas dvē­se­les, aize­jot no šīs pa­sau­les, pa­liek ko­pā arī smal­ka­jā pa­sau­lē. «No se­vis ne­iz­bēg­si» – no mel­nā kos­mo­sa cau­ru­ma iz­li­do iz­plū­kāts melns putns. «Tā­di, kā­di mēs esam – ar vi­siem sa­viem dē­mo­niem. Ne­va­ram ne pa­ši, ne ci­ti mūs var iz­mai­nīt,» no­pū­šas glez­no­tājs. Un kas šī par sa­vā­du glez­nu: ga­lak­ti­ka ar mel­no cau­ru­mu vi­dū? Ta­jā ak­cen­tēts ma­te­ri­ālās pa­sau­les nī­cī­gums – no pu­tek­ļiem ce­ļa­mies, pu­tek­ļos viss aiziet, ko­men­tē Al­dis Do­ben­bergs, pie­bil­zdams, ka viens no pa­zi­ņām pa­sē­dē­jis pie tās un tei­cis, ka tā ir la­ba me­di­tā­ci­jai un iz­ie­ša­nai as­trā­la­jā pa­sau­lē. Iz­mē­ģi­nā­jis arī pats – rau­dzī­jies ta­jā des­mit mi­nū­tes un vie­nu­brīd ap­tvē­ris, ka ir no­nā­cis kaut kur iz­pla­tī­ju­mā, bet no tā uz vi­ņu rau­gās ne­skai­tāms dau­dzums acu. Šo sa­vu re­dzē­ju­mu pēc tam arī uz­glez­no­jis. Bez­ga­lī­bas sa­jū­ta esot ļo­ti fas­ci­nē­jo­ša, un ir dī­vai­ni ap­zi­nā­ties, ka mēs te, uz Ze­mes, pa­tie­sī­bā re­dzam mil­jo­niem ga­du ve­cu kos­mo­sa at­spul­gu. «Tur uz vie­tas tā bil­de var­būt ir pa­vi­sam ci­ta, ta­ču – ka­mēr tā at­nāk līdz mums, tā jau ir se­na vēs­tu­re. Pat tu­vā­kā zvaig­zne Cen­tau­ra Al­fa ir četr­u gais­mas ga­du at­tā­lu­mā, bet, lai līdz tai no­kļū­tu ar mū­su pār­vie­to­ša­nās ie­spē­jām, bū­tu va­ja­dzī­gi tūk­sto­šiem ga­du.» 

Rei­zēm jau uz­tai­sot arī ko jan­cī­gā­ku, lai ci­tiem ir ko gal­vu pa­lau­zīt. Pie­mē­ram, «Audi pla­nē­ta» – šīs mar­kas ma­šī­nas disks bi­ja pie­ri­po­jis pie žo­ga, tā­pēc no­lē­mis – kā­pēc ne? Jā­ie­liek tas bil­dē. Drau­gi jau esot smē­ju­ši – vai tad nu se­ko­šot arī «Volkswagen» vai BMV pla­nē­tas? Bet fakts ir – kos­mo­sā viss iz­vie­to­jas ap­ļos. Arī uz Ze­mes daudz kas aug apļ­vei­da for­mā. «Zvans no Vi­su­ma» – ta­jā iz­man­tots vecs tele­fons. Pa­mat­do­ma – var­būt kād­reiz to­mēr spē­sim sa­zi­nā­ties ar ci­tiem Vi­su­ma ie­mīt­nie­kiem. Vēl, lūk, glez­na «Liel­die­nu pla­nē­ta». Pa­va­sa­ri sa­gai­dot, no­dzi­nis ma­tus uz nul­li, sa­li­cis tos ap­lī un pie­lī­mē­jis pie audek­la. Bū­šot ko pēt­nie­kiem pēc tam brī­nī­ties – kas tas tāds? Ta­gad jau šā­du māk­slu Rī­gā at­ples­tām ro­kām gai­dot. «Ja aizej ar kā­du klu­so da­bu vai tra­di­ci­onā­lu glez­ni­ņu, tas iz­stā­des vei­do­tā­jus ne­prie­cē, jo pub­li­ku ta­gad grū­ti ar ko pār­steigt – vi­si ir pār­sā­ti­nā­ju­šies. Arī «Ar­se­nā­lā» uz iz­stā­di ma­ni lū­dza aiz­nest video uz­ņem­tās ga­lak­ti­kas, jo tā­das tur ne­vie­nam ne­bū­šot. Bet bil­des – ku­ru tas in­te­re­sē­šot?» Vēl klāt pie­li­cis aus­ti­ņās klau­sā­mo Mē­ness mū­zi­ku. Kā tā ta­pu­si? Vien­kār­ši ie­rak­stī­jis ap­kār­tnes ska­ņas ar vil­cie­na un kai­mi­ņa zā­ģu ska­ņām, un tās ska­nē­ju­ša tik drū­mi un mo­no­to­ni, ka la­bi pa­pil­di­nā­ju­šas vi­ņa uz­ņem­to ma­te­ri­ālu.

Vai­cāts par per­so­nāl­iz­stā­di, māk­sli­nieks at­met ar ro­ku – va­rē­tu jau tai­sīt, jo dar­bu ir ga­na, bet vi­ņam to ne­maz ne­kā­ro­jo­ties. Kā­pēc? Tā esot mil­zī­ga ķē­pa un ner­vu ben­dē­ša­na – māk­slai tad lai­ka tik­pat kā ne­at­lie­kot. Gan­da­rī­jums? To dod glez­no­ša­nas pro­cess, bet no iz­stā­des – tik­pat kā ne­kāds. Jo ga­dās, ka iz­stā­žu or­ga­ni­zē­tā­ji sa­bo­jā­jot vai pat pa­zau­dē­jot dar­bus. Nu tāds tas laiks – pa­viršs un bez­at­bil­dīgs. Vi­ņam kā ļo­ti pun­ktī­gam un god­prā­tī­gam to esot grū­ti pār­dzī­vot un pie­ņemt. 

Horoskopi

Zaļās koka čūskas gads būs pilns ar pārmaiņām un pārsteigumiem, kas ietekmēs mūsu dzīvi. Pēc astrologu un tarologu domām, mūs sagaida personīgās pārvērtības, un tiem, kas nebaidās pamest komforta zonu, liktenis var sagādāt negaidītas dāvanas.

Svarīgākais