ASTROLOĢIJA: Visuma pētnieks Aldis Dobenbergs

© f64

Glez­no­tājs Al­dis Do­ben­bergs jau di­vus ga­dus īpa­ši in­te­re­sē­jas par Vi­su­mu: pē­ta to caur te­le­sko­pu, fo­to­gra­fē un glez­no. Sā­cies tas pēc tam, kad ne­gai­sa lai­kā vi­ņu ķē­ris zi­bens. Kā pats at­zīst, «shē­mas sa­slē­dzās tā, ka pēk­šņi ra­dās vēl­me pē­tīt zvaig­znes». Jan­vā­rī «Ar­se­nā­lā» va­rē­ja ska­tīt iz­stā­di «Sau­les sis­tē­mas per­spek­tī­va», ku­rā bi­ja iz­vie­to­ti arī vi­ņa šim te­ma­tam vel­tī­ti dar­bi.

Māk­sli­nieks jau kopš 1984. ga­da dzī­vo Kok­ne­sē – sa­vas vec­mā­mi­ņas mā­jā, ko to­gad bei­dzot iz­de­vies at­gūt sa­vā īpa­šu­mā. Na­mā, ku­ra lik­te­ņa stāsts ir tik­pat raibs kā vi­sai Do­ben­ber­gu dzim­tai. Glez­no­tājs tur dzī­vo viens, jo ne­kas ne­esot la­bāks par vien­tu­lī­bu – ti­kai tā var ra­do­ši strā­dāt un no­do­ties sa­vam va­ļas­prie­kam – Vi­su­ma pē­tī­ša­nai.

Di­vas ob­ser­va­to­ri­jas pa­gal­mā

Pa­gal­mā ska­tiens uz­reiz aiz­ķe­ras pie di­vām sav­da­bī­gām cel­tnēm. Tās, iz­rā­dās, ir pa­ša bū­vē­tas ob­ser­va­to­ri­jas. Ma­zā­kā no tām, kas maz­liet at­gā­di­na ra­ķe­tes ma­ke­tu, gan vairs ne­tiek lie­to­ta zvaig­žņu vē­ro­ša­nai, jo te­le­sko­pa tur vairs nav. Ta­ču no­jaukt arī ne­gri­bo­ties, jo to ļo­ti ie­mī­ļo­ju­ši sko­lē­ni, kas nāk pie Do­ben­ber­ga mā­cī­ties glez­not. Ie­rau­šas ta­jā un grie­žas kā ka­ru­se­lī, jo bū­ve ar svi­ras pa­lī­dzī­bu bī­dā­ma uz vi­sām pus­ēm. «Sā­ku­mā pie­ti­ka ar iz­mē­ros pie­ti­cī­gā­ku cel­tni, jo pir­mais te­le­skops bi­ja ma­zāks. Bet tad ie­gri­bē­jās re­dzēt vai­rāk, tā­pēc ie­gā­dā­jos lie­lā­ku ag­re­gā­tu. Nu un tad va­ja­dzē­ja celt ko prā­vā­ku. Ar vie­na lat­ga­lie­šu meis­ta­ra at­bal­stu no ko­ka kon­struk­ci­jām tri­ju mē­ne­šu lai­kā ta­pa ot­ra ēka,» stās­ta Al­dis Do­ben­bergs, mu­di­nā­dams mūs ar fo­to­grā­fu raus­ties augš­ā pa kāp­nēm un ap­lū­kot vi­ņa saim­nie­cī­bu pa­šu acīm: gan kā var pa­vērt lū­kas, gan kā gro­zīt kar­ka­su. To vei­dot bi­jis vi­sai piņ­ķe­rī­gi, jo va­ja­dzē­ja pa­nākt, lai pa­mats ne­kus­tas. Ta­ču kop­darbs iz­nā­cis labs, tur­klāt ko­kam ir sa­vi plu­si: tel­pa va­sa­rā la­bāk ven­ti­lē­jas un ne­pār­karst, kas ir sva­rī­gi ju­tī­ga­jam in­stru­men­tam. Māk­sli­nieks de­mon­strē arī, kā uz­stel­lēt gud­ro ie­kār­tu uz va­ja­dzī­go pla­nē­tu vai zvaig­zni (tā va­dās pēc Po­lār­zvaig­znes). Sā­kot­nē­ji gan šķi­tis: viss, ar to ga­lā viņš ne­tiks – tik daudz po­gu, elek­tro­ni­kas! Ne­pa­vi­sam ne tā, kā ie­priek­šē­jam te­le­sko­pam, ku­ru vai­rāk va­ja­dzē­jis ar ro­kām gro­zīt. Ap­skai­ties un aiz­ve­dis uz in­ter­ne­ta vei­ka­lu, lai no­pār­dod to ver­ķi kā­dam gri­bē­tā­jam. Ta­ču tad reiz aiz­brau­cis uz Rī­gu, pa­ska­tī­jies – apa­rāts vēl stāv, uz­nā­ku­si no­stal­ģi­ja, un pa­ņē­mis to at­pa­kaļ. Ga­lu ga­lā pa­lē­nām ti­cis ar vi­su skaid­rī­bā, un nu tas kal­po­jot la­bi. «Re, gri­bi at­rast Mer­ku­ru – pie­spied ši­to po­gu, pa­rā­dās ko­or­di­nā­tas, no­spied po­gu «Ska­tīt», un in­stru­ments at­bild, ka pla­nē­ta ir «zem ho­ri­zon­ta», tā­tad nav ap­ska­tā­ma,» skaid­ro māk­sli­nieks.

Lai vē­ro­tu de­bes­ju­mu, tam jā­būt skaid­ram. Diem­žēl to­dien, kad cie­mo­ja­mies pie glez­no­tā­ja, laiks ir ap­mā­cies, tā­pēc ne­ko vai­rāk kā mā­ko­ņu vā­lus ne­iz­do­das ie­rau­dzīt. Vē­lams arī, lai laiks bū­tu silts, jo auk­stu­mā, gri­bi vai ne­gri­bi, pēc kā­da brī­ža nāk­sies vien mek­lēt mā­jas sil­to mū­rī­ti. Ta­ču, tā kā vēl­me re­dzēt ti­kai ša­jā lai­ka pe­ri­odā vē­ro­ja­mos spī­dek­ļus ir ga­na lie­la, jā­pie­cieš arī sa­la knie­bie­ni. Daž­kārt aiz­rā­vies, ir ne­pa­ma­nī­jis, kā kā­jas pār­vēr­tu­šās par le­dus ga­ba­liem, at­zīst Al­dis Do­ben­bergs.

Glez­no­tājs pa­smīn, ka gan vi­ņa ak­ti­vi­tā­tes, gan abas jaun­bū­ves ļo­ti sais­tī­ju­šas kok­ne­sie­šu un ie­brau­cē­ju in­te­re­si. Reiz pat at­nā­cis vie­tē­jais po­li­cists, lai no­skaid­ro­tu, kā­du uz­pa­rik­ti Do­ben­bergs tur slēp­jot. «Nu jā, lai­kam do­mā­ja, ka tur es­mu kā­du šau­ja­mo uz­rī­ko­jis un pa­vēr­sis pret aus­tru­miem. Es arī ziņ­kā­rī­ga­jiem, kas te snaik­stās pie sē­tas, vi­su ko sa­stās­tu – gan ka man tur ie­rī­kots dža­ku­zi, gan ka rap­šu eļ­ļas spies­tu­ve,» iro­ni­zē māk­sli­nieks, pa­raus­tot ple­cus par ci­tu ne­iz­prat­ni. Dažs jau uz­ska­tot, ka viņš pēc zi­bens spē­rie­na ne­esot īs­ti pie pil­na prā­ta – ko tad no tā­da var gri­bēt!

Zi­bens at­nes­tas at­klās­mes

Kā tas no­ti­cis? Vien­kār­ši ne­gai­sa lai­kā sē­dē­jis pie da­to­ra, kad sa­ņē­mis pa­ma­tī­gu elek­trī­bas lā­di­ņu. Tā, ka vie­nu­brīd tumšs gar acīm no­grie­zies. La­bi, ka dzīvs pa­li­cis. Pēc tam arī viss sā­cies. Pēk­šņi sap­ņi kļu­vu­ši ļo­ti krā­sai­ni un vie­di, pat tā­das kā pus­no­mo­da vī­zi­jas ap­cie­mo­jot (vi­sus sa­vus tu­vos cil­vē­kus pēc nā­ves re­dzē­jis at­nā­kam skaid­rāk par skaid­ru – tā, ka skud­ri­ņas pār kau­liem skrē­ju­šas), ra­du­sies arī no­piet­na in­te­re­se par as­tro­no­mi­ju. Pirms tam par to gal­vu nav lau­zī­jis, arī glez­nās šim te­ma­tam nav pie­skā­ries. Tad arī sa­pra­tis, ka vairs ne­grib strā­dāt sko­lā par pe­da­go­gu (pēc pro­fe­si­jas Al­dis Do­ben­bergs ir spor­ta un māk­slas pe­da­gogs – sa­vu­laik bei­dzis Fiz­kul­tū­ras in­sti­tū­tu un arī Māk­slas aka­dē­mi­ju), bet mā­cek­ļus kā ve­cos lai­kos sko­lot mā­jās: tad var dot pa­do­mus gan māk­slai, gan dzī­vei. Arī pa­šam tad vai­rāk lai­ka at­liek ra­do­šām iz­paus­mēm un de­be­su vē­ro­ša­nai. «Tā ir sa­va vei­da me­di­tā­ci­ja – kad iz­ej va­sa­ras va­ka­rā lau­kā, ska­ties un dzir­di, kā sik­spār­ņi šņā­ci­nās ap­kārt. Uz­kāp augš­ā sa­vā ob­ser­va­to­ri­jā, at­bī­di va­ļā jum­tu un vē­ro. Laiks un tel­pa pa­zūd – cik tas ir in­te­re­san­ti! It kā jau va­rē­tu pa­ska­tī­ties to vi­su tele­vī­zi­jā vai arī fo­to­grā­fi­jās, to­mēr tas nav tas – te ir kaut kā­da klāt­būt­nes sa­jū­ta,» at­klāj glez­no­tājs. Re­dzē­to ne­re­ti pie­fik­sē­jot fo­to­grā­fi­jās – tās īpa­šā prog­ram­mā ap­strā­dā­jot, top fas­ci­nē­jo­šas bil­des (vai­rā­ki māk­sli­nie­ka dar­bi ska­tā­mi vi­ņa pro­fi­lā «drau­giem.lv»). Pla­nē­tas gan jā­bil­dē ga­ba­li­ņu pa ga­ba­lam un tad viss jā­sa­liek ko­pā, lai iz­vei­do­tos viss ob­jekts.

Ru­nā­jot par sap­ņiem, ta­jos snieg­tā in­for­mā­ci­ja ne vien­mēr esot sa­pro­ta­ma. «Reiz vai­rā­kas nak­tis pēc kār­tas man ska­ļi ti­ka at­kār­tots skait­lis 51. Bei­dzot sā­ku mek­lēt un at­ra­du ga­lak­ti­ku M 51. Tāds skaists vir­pu­lis – sa­vi­jies kā glie­me­zis. Tik­līdz to uz­glez­no­ju, tā arī balss mi­tē­jās. Cit­kārt snieg­tās zi­ņā ir kon­krē­tas, pie­mē­ram, ne­sen sap­nī kāds man vai­rāk­kārt pa­cie­tī­gi skaid­ro­ja, kā cel­tas Ēģip­tes pi­ra­mī­das: tie blu­ķi ne­esot ne­kur ves­ti, ne vil­kti – šīs cel­tnes vien­kār­ši ir uz vie­tas at­lie­tas no ma­sas,» par ne­pa­ras­ta­jām nakts vēs­tīm stās­ta Al­dis Do­ben­bergs. Pa­tie­sī­bā jau tā­das at­klās­mes ne­esot ne­kas uni­kāls – tā ne­re­ti iz­da­rī­ti pat no­zī­mī­gi zi­nāt­nis­ki at­klā­ju­mi. Pa­reizs arī esot lat­vie­šu tei­ciens – rīts gud­rāks par va­ka­ru. At­ce­ro­ties, kā sa­vu­laik ar tē­vu mū­rē­ju­ši krās­ni un ne­kā ne­va­rē­ju­ši iz­do­māt, kā pa­rei­zāk sa­tai­sīt. Ga­lu ga­lā at­me­tis ar ro­ku un gā­jis vien gu­lēt – no rī­ta at­mo­dies, un viss bi­jis skaidrs. «Mū­sos iek­šā jau ir vi­sas at­bil­des, va­jag ti­kai prast tās at­rast. Es tā arī cen­šos dzī­vot – mek­lēt pat­stā­vī­gi, tā­pēc ne­aiz­rau­jos ne ar la­sī­ša­nu, ne iz­stā­žu ap­mek­lē­ša­nu: lai tās ne­no­jauk­tu ma­nu ce­ļu,» sa­vu pār­lie­cī­bu pa­už glez­no­tājs, uz­sve­rot, ka aiz­rau­ša­nās ar as­tro­no­mi­ju arī ir sav­da­bīgs veids, kā pē­tīt pa­sau­li un pa­šam se­vi. To vi­su gan pil­nī­bā at­mi­nēt ne­esot ie­spē­jams. Vie­ni sa­kot: vie­nas dzī­ves lai­kā va­ri sa­krāt ti­kai kā­du ba­gā­žas da­ļu, lai pēc tam ar to aizie­tu smal­kā­kās sfē­rās un pēc tam nāk­tu at­pa­kaļ. Un tā ne­skai­tā­mas rei­zes. Ci­ti teic: no pu­tek­ļiem tu nāc, tur arī aizej. Kā īs­ti ir – va­rot ti­kai mi­nēt. Arī vi­ņam esot sa­va ver­si­ja, bet tā esot ti­kai vi­ņa dzi­ļi in­tī­ma bū­ša­na. Ta­bu lie­tas, kas ci­tiem nav jā­zi­na. Rei­zēm gan ar dē­lu ko pa­ru­nā­jot, jo vi­ņam esot pa­vi­sam ci­ta pie­re­dze. Ko­pu­mā vai­rāk slie­co­ties uz to, ka šī pa­sau­le nav iz­zi­nā­ma: «Jo vai­rāk to vi­su vē­ro­ju, jo vai­rāk ro­das pār­lie­cī­ba, ka re­dzam un zi­nām ti­kai nie­cī­gu da­ļu no ko­pē­jās bil­des. Arī zi­nāt­ne ir pie­skā­ru­sies ti­kai vir­sē­jai kār­ti­ņai, bet lie­lā­kā ais­ber­ga da­ļa jo­pro­jām ir zem ūdens. Daudz arī ir mal­du, vis­pā­rē­ju pie­ņē­mu­mu, dog­mu, kas ir tā­las no pa­tie­sī­bas. Arī at­tie­cī­bā uz kos­mo­su.»

Vi­ņam esot ra­dies daudz jau­tā­ju­mu, kaut vai pē­tot to pa­šu mū­su tu­vā­ko spī­dek­li Mē­ne­si. Ne rei­zi vien uz tā esot re­dzē­jis dī­vai­nus kus­tī­gus ob­jek­tus. Kas tie ir? Un vai Ze­mes pa­va­do­nis ir da­bis­ki vai māk­slī­gi ra­dīts ob­jekts? Ja tas ir da­bisks, tad – kā­pēc uz tā nav met­ru bie­za pu­tek­ļu kār­ta, kā­dai tur tai va­ja­dzē­ja būt? Kā­pēc ame­ri­kā­ņi ap­tu­rē­ja pēt­nie­cī­bas prog­ram­mu? Esot bi­ju­ši arī ci­ti ne­iz­skaid­ro­ja­mi pie­dzī­vo­ju­mi: reiz, at­ve­rot ob­ser­va­to­ri­jas dur­ti­ņas un ie­lū­ko­jo­ties te­le­sko­pā, ie­rau­dzī­jis zvaig­znī­tes, kas riņ­ķo­ju­šas pa ap­li un pēc kā­da brī­ža pa­zu­du­šas (tā­das pie­fik­sē­ju­ši arī as­tro­no­mi­jas pro­fe­si­onā­ļi). Vai arī pēk­šņi, ve­ro­ties de­be­sīs, virs te­le­sko­pa acs aiz­pel­dē­jis tāds kā ato­ma rež­ģis.

Fi­lo­zo­fi­ja un se­vis har­mo­ni­zē­ša­na

«Sa­vu re­dzē­ju­mu, šau­bas, mek­lē­ju­mus es iz­lie­ku uz audek­la. Re­āli jau tu uz­glez­not to de­be­sīs re­dzē­to ne­va­ri, ti­kai iz­laist caur sa­vām iz­jū­tām – pie­vie­no­jot sa­vu fi­lo­zo­fi­ju,» Al­dis Do­ben­bergs teic, ve­di­not uz sa­vu dar­bnī­cu mā­jas ot­ra­jā stā­vā un no­rā­dot, ka ko­pu­mā par kos­mo­sa tē­mu ta­pis ap­tu­ve­ni 300 bil­žu. Lie­lā­kā da­ļa dar­bu sa­lik­ta bē­ni­ņos. Vai pār­ci­lā­jot? Prin­ci­pā – nē. Tas esot tā­pat kā Iman­tam Zie­do­nim, kurš tei­cis, ka vi­ņam uz­rak­stīts dze­jo­lis esot kā mi­ro­nis. Arī vi­ņam – kad bil­de ga­ta­va un iz­jū­tas iz­rak­stī­ju­šās, tā vairs ne­in­te­re­sē. Va­rot teikt tā – glez­no­ša­na ir kā zā­les, kā ārst­nie­cī­ba, se­vis har­mo­ni­zē­ša­na.

Ap­lū­ko­jot dar­bnī­cā eso­šo krā­ju­mu, var re­dzēt, ka tur nav ti­kai tī­ri Vi­su­ma ska­ti, uz tā fo­na sa­vi­ju­šies arī dzīv­nie­ku un cil­vē­ku tē­li. Tas tā­pēc, ka viss dzī­vais ir sais­tīts ko­pā, ne­kas ne­pa­stāv at­se­viš­ķi, skaid­ro māk­sli­nieks, rā­dī­dams da­ļu no jaun­āka­jām bil­dēm. «Traus­lums». Ta­jā re­dza­ma var­dī­te, kas sū­ta mums zi­ņu: va­jag ti­kai ne­daudz, lai no dzī­vās ra­dī­bas pa­lik­tu pār­i ti­kai pel­nu kau­dzī­te. «Gra­vi­tā­ci­ja» rā­da cil­vē­ku at­tie­cī­bas: cik spē­cī­ga ir saik­ne, kas pie­velk ko­pā di­vus pa­tie­si tu­vus cil­vē­kus. Nav sva­rī­gi, vai vi­ņi dzī­vos tu­vu vai tā­lu – ne­kas vi­ņus ne­va­rēs at­raut vie­nu no ot­ra. «Tau­re­ņi» – di­vas dvē­se­les, aize­jot no šīs pa­sau­les, pa­liek ko­pā arī smal­ka­jā pa­sau­lē. «No se­vis ne­iz­bēg­si» – no mel­nā kos­mo­sa cau­ru­ma iz­li­do iz­plū­kāts melns putns. «Tā­di, kā­di mēs esam – ar vi­siem sa­viem dē­mo­niem. Ne­va­ram ne pa­ši, ne ci­ti mūs var iz­mai­nīt,» no­pū­šas glez­no­tājs. Un kas šī par sa­vā­du glez­nu: ga­lak­ti­ka ar mel­no cau­ru­mu vi­dū? Ta­jā ak­cen­tēts ma­te­ri­ālās pa­sau­les nī­cī­gums – no pu­tek­ļiem ce­ļa­mies, pu­tek­ļos viss aiziet, ko­men­tē Al­dis Do­ben­bergs, pie­bil­zdams, ka viens no pa­zi­ņām pa­sē­dē­jis pie tās un tei­cis, ka tā ir la­ba me­di­tā­ci­jai un iz­ie­ša­nai as­trā­la­jā pa­sau­lē. Iz­mē­ģi­nā­jis arī pats – rau­dzī­jies ta­jā des­mit mi­nū­tes un vie­nu­brīd ap­tvē­ris, ka ir no­nā­cis kaut kur iz­pla­tī­ju­mā, bet no tā uz vi­ņu rau­gās ne­skai­tāms dau­dzums acu. Šo sa­vu re­dzē­ju­mu pēc tam arī uz­glez­no­jis. Bez­ga­lī­bas sa­jū­ta esot ļo­ti fas­ci­nē­jo­ša, un ir dī­vai­ni ap­zi­nā­ties, ka mēs te, uz Ze­mes, pa­tie­sī­bā re­dzam mil­jo­niem ga­du ve­cu kos­mo­sa at­spul­gu. «Tur uz vie­tas tā bil­de var­būt ir pa­vi­sam ci­ta, ta­ču – ka­mēr tā at­nāk līdz mums, tā jau ir se­na vēs­tu­re. Pat tu­vā­kā zvaig­zne Cen­tau­ra Al­fa ir četr­u gais­mas ga­du at­tā­lu­mā, bet, lai līdz tai no­kļū­tu ar mū­su pār­vie­to­ša­nās ie­spē­jām, bū­tu va­ja­dzī­gi tūk­sto­šiem ga­du.» 

Rei­zēm jau uz­tai­sot arī ko jan­cī­gā­ku, lai ci­tiem ir ko gal­vu pa­lau­zīt. Pie­mē­ram, «Audi pla­nē­ta» – šīs mar­kas ma­šī­nas disks bi­ja pie­ri­po­jis pie žo­ga, tā­pēc no­lē­mis – kā­pēc ne? Jā­ie­liek tas bil­dē. Drau­gi jau esot smē­ju­ši – vai tad nu se­ko­šot arī «Volkswagen» vai BMV pla­nē­tas? Bet fakts ir – kos­mo­sā viss iz­vie­to­jas ap­ļos. Arī uz Ze­mes daudz kas aug apļ­vei­da for­mā. «Zvans no Vi­su­ma» – ta­jā iz­man­tots vecs tele­fons. Pa­mat­do­ma – var­būt kād­reiz to­mēr spē­sim sa­zi­nā­ties ar ci­tiem Vi­su­ma ie­mīt­nie­kiem. Vēl, lūk, glez­na «Liel­die­nu pla­nē­ta». Pa­va­sa­ri sa­gai­dot, no­dzi­nis ma­tus uz nul­li, sa­li­cis tos ap­lī un pie­lī­mē­jis pie audek­la. Bū­šot ko pēt­nie­kiem pēc tam brī­nī­ties – kas tas tāds? Ta­gad jau šā­du māk­slu Rī­gā at­ples­tām ro­kām gai­dot. «Ja aizej ar kā­du klu­so da­bu vai tra­di­ci­onā­lu glez­ni­ņu, tas iz­stā­des vei­do­tā­jus ne­prie­cē, jo pub­li­ku ta­gad grū­ti ar ko pār­steigt – vi­si ir pār­sā­ti­nā­ju­šies. Arī «Ar­se­nā­lā» uz iz­stā­di ma­ni lū­dza aiz­nest video uz­ņem­tās ga­lak­ti­kas, jo tā­das tur ne­vie­nam ne­bū­šot. Bet bil­des – ku­ru tas in­te­re­sē­šot?» Vēl klāt pie­li­cis aus­ti­ņās klau­sā­mo Mē­ness mū­zi­ku. Kā tā ta­pu­si? Vien­kār­ši ie­rak­stī­jis ap­kār­tnes ska­ņas ar vil­cie­na un kai­mi­ņa zā­ģu ska­ņām, un tās ska­nē­ju­ša tik drū­mi un mo­no­to­ni, ka la­bi pa­pil­di­nā­ju­šas vi­ņa uz­ņem­to ma­te­ri­ālu.

Vai­cāts par per­so­nāl­iz­stā­di, māk­sli­nieks at­met ar ro­ku – va­rē­tu jau tai­sīt, jo dar­bu ir ga­na, bet vi­ņam to ne­maz ne­kā­ro­jo­ties. Kā­pēc? Tā esot mil­zī­ga ķē­pa un ner­vu ben­dē­ša­na – māk­slai tad lai­ka tik­pat kā ne­at­lie­kot. Gan­da­rī­jums? To dod glez­no­ša­nas pro­cess, bet no iz­stā­des – tik­pat kā ne­kāds. Jo ga­dās, ka iz­stā­žu or­ga­ni­zē­tā­ji sa­bo­jā­jot vai pat pa­zau­dē­jot dar­bus. Nu tāds tas laiks – pa­viršs un bez­at­bil­dīgs. Vi­ņam kā ļo­ti pun­ktī­gam un god­prā­tī­gam to esot grū­ti pār­dzī­vot un pie­ņemt. 

Horoskopi

Pilnmēness Vērša zīmē vienmēr iestājas laikā, kad dabā rudens sezonu nomaina ziema un atnāk gada aukstākais, tumšākais laiks. Šis pilnmēness, kas šogad iestāsies 15.novembrī plkst.11:02, vēlas, lai mūsu krājumi ir gana bagāti un mājokļi gana silti, lai varam mierpilni pavadīt un pārziemot šo laiku.

Svarīgākais