ASTROLOĢIJA: Ārzemnieki Latvijā. Kāpēc viņi te dzīvo?

Pa­mest dzim­to zem­i un ie­sak­ņo­ties Lat­vi­jā... Lai­kā, kad mū­su val­dī­ba ne­zi­na, kā at­vi­li­nāt at­pa­kaļ sa­vus emig­ran­tus, kā­das ci­tas valsts pil­so­ņa iz­vē­le Lat­vi­ju uz­ska­tīt par sa­vu ot­ro dzim­te­ni var pār­steigt. Ta­ču esam pie­ra­du­ši pie tiem cil­vē­kiem, ku­ri jau dau­dzus ga­dus šeit dzī­vo un da­ži ir kļu­vu­ši par Lat­vi­jas pil­so­ņiem. Kā pie sa­vē­jiem.

Kā­pēc par sa­vu dzī­ves­vie­tu vi­ņi iz­vē­lē­jās ne­lie­lo val­sti pie Bal­ti­jas jū­ras, «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» skaid­ro ko­pā ar ser­ti­fi­cē­tu nu­me­ro­lo­ģi Ine­tu Vent­nie­ci.

Mek­si­kā­nis – Lat­vi­jas pil­so­nis

Īss dos­jē:

Mek­si­kā­ņu šef­pa­vārs Ho­sē Hav­jers Man­surs-Gar­si­ja pir­mo­reiz uz Lat­vi­ju at­brau­ca 1992. ga­da 18. augus­tā. Sa­vu dzī­vi Lat­vi­jā Hav­jers Gar­si­ja sā­ka Ķei­pe­nē (ir tāds mies­tiņš ne­ku­rie­nē) ko­pā ar sie­vu, at­sau­co­ties sie­vas­tē­va, trim­das lat­vie­ša, aici­nā­ju­mam. Mī­les­tī­ba pa­pu­tē­ja, Hav­jers iz­šķī­rās, sie­va aiz­brau­ca uz Mek­si­ku, bet viņš pa­li­ka. Ti­kai vairs ne Ķei­pe­nē, bet jau Rī­gā.

Hav­jers Gar­si­ja ir pir­mais mek­si­kā­nis, kurš ie­gu­vis Lat­vi­jas pil­so­nī­bu. Tad, kad viņš iz­lē­ma kļūt par Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pil­so­ni, re­ko­men­dā­ci­jas vēs­tu­li pa­rak­stī­ja arī bi­ju­sī Valsts pre­zi­den­te Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga.

Lat­vi­jā ir iz­do­ta vi­ņa sa­rak­stī­tā krāš­ņā grā­ma­ta «Ga­ta­vots a la mexicana», ku­rā pa­vārs ie­pa­zīs­ti­na ar pa­ša ra­dī­tām re­cep­tēm. Lai gan karst­asi­nī­gais mek­si­kā­nis sūk­stās, ka lat­vie­tes mēdz būt sal­tas, no Lat­vi­jas viņš prom ne­brauc.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe:

«Jā­teic, ka Hav­jers ir iz­teikts dien­vi­du val­stu, Vi­dus­jū­ras re­ģi­ona val­stu cil­vēks ar lie­lu ener­ģi­ju, ku­ram Lat­vi­ja va­rē­tu būt par ma­zu. Ja viņš dzī­vo­tu Spā­ni­jā vai Vi­dus­jū­ras re­ģi­ona val­stīs, viņš bū­tu daudz veik­smī­gāks. Ta­ču pār­is skaid­ro­ju­mu man ir. Hav­je­ra dzī­ves lī­ni­ja lie­ci­na par veik­smī­gu cil­vē­ku, un lai­mī­gie, kā zi­nāms, var ce­ļot pa vi­su pa­sau­li un jus­ties ap­mie­ri­nā­ti vi­sur. Viņš ir kā Don­ki­hots, ku­ram iek­šā dī­dās dzi­nu­lis, kas tir­da un dzen vi­su lai­ku uz priekš­u. Ne­mie­ra ga­ri, tā­di kā Hav­jers, vien­mēr būs ga­ta­vi mai­nīt ap­stāk­ļus. Viņš la­bi jū­tas Rī­gā vai Vents­pi­lī, sa­vu­kārt Lat­vi­jas lau­ki vi­ņam ne­der. Vi­ņam ir va­ja­dzī­ga jū­ra un sa­mē­rā lie­la dzī­ves­vie­tas ener­ģi­ja. Ie­spē­jams, vi­ņam ne­pie­cie­ša­ma Lat­vi­jas kā in­te­lek­tu­ālas valsts sa­jū­ta un ha­ris­ma.

Tā ti­kai var šķist, ka Hav­jers ir šov­me­nis, vien­mēr jautrs un at­rak­tīvs, ta­ču viņš ir cil­vēks, par ku­ru mēdz teikt: dzi­ļais ūdens. Tāds ne­kad līdz ga­lam ne­at­klā­sies. Viņš ir ļo­ti ten­dēts uz no­piet­nām lie­tām. Ja va­ja­dzē­tu iz­vē­lē­ties starp pa­vār­māk­slu un grā­ma­tu rak­stī­ša­nu, tad es teik­tu, ka vi­ņa bū­tī­bai vai­rāk at­bilst rak­stī­ša­na. Ēdie­nu ga­ta­vo­ša­na var būt kā ho­bijs, jo res­to­rā­nu biz­ness vi­ņam nav pie­mē­rots. Daudz vai­rāk pie­mē­ro­ta ir fi­nan­šu jo­ma, eko­no­mi­ka, in­ves­tī­ci­jas.

Ko­pu­mā dzī­ve vi­ņam ir lai­mī­ga, lai gan ne­kas vieg­li nav nā­cis. Hav­je­ram pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja, tā­pēc viņš ļo­ti la­bi jū­tas starp sie­vie­tēm un ar sie­vie­tēm.»

*

Si­bī­rie­te ie­sak­ņo­jas Rī­gā

Īss dos­jē:

Tēr­pu di­zi­ane­re Na­tā­li­ja Ja­no­ne dzi­mu­si Si­bī­ri­jas pil­sē­tā Kras­no­jar­skā, bet Lat­vi­jā dzī­vo kopš 1990. ga­da. Vi­ņa ir bei­gu­si Sankt­pē­ter­bur­gas uni­ver­si­tā­ti, mā­cī­ju­sies ko­re­jie­šu va­lo­du Dien­vid­ko­re­jā, strā­dā­ju­si par mo­de­li, ta­ču ne­kad nav mā­cī­ju­sies par di­zai­ne­ri.

1995. ga­dā iz­vei­do­ja pir­mo ap­ģēr­bu ko­lek­ci­ju, drīz vien pēc tam at­vē­ra sa­vu stu­di­ju «NJ», un nu Na­tā­li­jas Jan­so­nes vārds un uz­vārds ir kļu­vis par fir­mas zī­mi ne ti­kai Lat­vi­jā, bet arī pa­sau­lē. Mo­des māk­sli­nie­ce kā­dā in­ter­vi­jā at­zi­nu­si, ka ātr­i sa­pra­tu­si – al­gots darbs ar strik­ti no­teik­tām dar­ba stun­dām nav do­māts vi­ņai. Jau bū­da­ma mo­de­le, ie­in­te­re­sē­ju­sies par ap­ģēr­bu vei­do­ša­nu. Mo­de­les dar­bā no­pel­nī­to māk­sli­nie­ce ie­gul­dī­ja sa­vā pir­ma­jā ko­lek­ci­jā un «Ne­pie­ra­di­nā­tās mo­des asam­ble­jā» to pa­rā­dī­ja ci­tiem. Jan­so­nes tēr­pus no­vēr­tē­ja, sla­vē­ja, iz­pir­ka... Un tur­pi­na pirkt.

Vi­ņa par se­vi kaut­rī­gi sa­ka – ne­jū­to­ties ta­lan­tī­ga. Bet ir!

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe:

«Lat­vi­ja ko­pu­mā vi­ņai ne­der, to­ties Rī­gā Na­tā­li­ja Ja­no­ne var pa īs­tam at­plaukt. Tik­līdz kaut ko da­rī­tu ār­pus Rī­gas, tā jus­tos slik­ti. Kā­pēc vi­ņa iz­vē­lē­ju­sies dzī­vot Lat­vi­jā? Krie­vi­jas ener­ģi­ja vi­ņu sma­cē, vi­ņai ar šo val­sti ir ab­so­lū­ta ne­sa­de­rī­ba. Pie­mē­ram, Sankt­pē­ter­bur­ga ir vi­ņas kar­mis­kā pil­sē­ta, bet Na­tā­li­ja ir ti­pisks Eiro­pas cil­vēks. Vi­ņa ļo­ti la­bi jus­tos arī Vi­dus­jū­ras re­ģi­ona val­stīs. Ja dzī­vo­tu un strā­dā­tu tur, pie­mē­ram, mo­des me­kā Itā­li­jā, tad pel­nī­tu vai­rāk un ne­bū­tu ma­te­ri­ālu pro­blē­mu. Bet vi­ņai no­teik­ti va­ja­dzī­ga in­te­lek­tu­āla pil­sē­ta, un Rī­ga tā­da ir. Vi­ņa ir lie­tišķs cil­vēks, un Rī­ga vi­ņai spēj dot to, ko Na­tā­li­ja grib pa­nākt un sa­sniegt.

Na­tā­li­ja ir ļo­ti ta­lan­tī­ga. Ļo­ti! Vi­ņai pie­mīt uni­kā­las da­rba­spē­jas un ir ab­so­lū­ti lai­mī­ga dzī­ves lī­ni­ja. Kopš 12 ga­du ve­cu­ma viss dzī­vē iet ti­kai uz augš­u un no­tiek ti­kai uz la­bu. Vi­ņa ir veik­smi­nie­ce, un daudz kas tiek ie­dots kā bal­va. Cil­vēks kon­krē­tā vie­tā var jus­ties lai­mīgs tad, ja vi­ņam ir ilg­sto­ši lai­mīgs pe­ri­ods. Na­tā­li­jai tāds ir. Vi­ņa ir arī cil­vēks, kurš sa­dzī­vo un sa­pro­tas ar vi­siem.

Dzim­ša­nas da­tu­mam – 22. – pie­mīt mis­ti­kas un ma­ģi­jas de­va, jo ša­jā da­tu­mā dzi­mu­ši dau­dzi māk­sli­nie­ki un ra­do­ši cil­vē­ki.»

*

Ka­nā­das le­tiņš un kar­ma

Īss dos­jē:

Ir 1992. gads. Ka­nā­das lat­vie­tis El­mārs Tan­nis ie­ro­das Lat­vi­jā. Vai­rāk ne­kā 20 ga­du lai­kā po­zi­tī­vi no­ska­ņo­tais El­mārs te ir ie­ka­ro­jis pa­lie­ko­šu vie­tu – kļu­vis par pa­zīs­ta­mu pa­vā­ru, at­vē­ris res­to­rā­nus, de­jo­jis tele­vī­zi­jas šo­vā un pie­da­lī­jies ci­tos TV pro­jek­tos, pie­dzī­vo­jis krī­zi biz­ne­sā, pēc tās at­kal piec­ēlies un tur­pi­na to, ko pie­prot vis­la­bāk – res­to­rā­nu biz­ne­su. Pirm­ā ka­fej­nī­ca Lat­vi­jā vi­ņam bi­ja «Fre­dis», sa­vu­kārt de­mo­krā­tis­kā «Pi­ca Lu­lū» ir il­gdzī­vo­tā­ja.

Pats sa­cī­jis, ka kopš bēr­nī­bas ti­cis «tre­nēts», lai brauk­tu uz Lat­vi­ju. Iz­bau­dī­jis ti­pis­ku trim­das lat­vie­šu bēr­na dzī­vi – lat­vie­šu va­lo­da, sko­li­ņas, or­ga­ni­zā­ci­jas... Dzi­ļi ie­sak­ņo­tā pār­lie­cī­ba, ka lat­vie­tim jā­dzī­vo brī­vā Lat­vi­jā, vi­ņu at­ve­da uz tē­vu­ze­mi. Šeit viņš ie­mī­lē­jās, ap­pre­cē­jās, un pie­dzi­ma bēr­ni. Krī­zes lai­kā, kad biz­ness šķī­da pa vi­sām vī­lēm, El­mārs Tan­nis klu­sī­bā ap­ce­rē­jis do­mu aiz­braukt. To­mēr pa­li­ka.

Re­ti dzir­dē­ta sā­pī­gā nots mū­žam op­ti­mis­tis­kā El­mā­ra tē­lā bi­ja sa­klau­sā­ma kā­dā in­ter­vi­jā, ku­rā viņš stās­tī­ja par šķir­ša­nos no sie­vas – Lat­vi­jā sa­tik­tās un ie­mī­lē­tās Il­zes.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe:

«El­mā­ram Tan­nim Rī­ga ir kar­mis­kā pil­sē­ta. Ne vel­ti in­tu­īci­ja sa­vu­laik vi­ņu uz še­jie­ni at­ve­da. Ame­ri­ka ne­bū­tu tik pie­mē­ro­ta. Var­būt ti­kai tie šta­ti, ku­ros ir silts, un oke­āna tu­vu­mā, bet tā valsts ko­pu­mā vi­ņam ir pā­rāk sma­ga un ne­pār­re­dza­ma. Rī­gā viņš jū­tas kā zivs ūde­nī, it īpa­ši Blau­ma­ņa ie­lā, kas ko­pu­mā ir la­ba vie­ta ēdi­nā­ša­nas biz­ne­sam. In­te­re­san­ti, ka šī ir arī vi­ņa kar­mis­kā ie­la. Un, ja kon­krē­tā vie­ta ir kar­mis­ka, tad cil­vēks tur jū­tas kā zivs ūde­nī, jo viss no­tiek un pa­do­das itin kā pats no se­vis.

Vi­ņa bū­tī­ba ir ļo­ti pie­mē­ro­ta biz­ne­sam – lai kaut ko no­kār­to­tu, sa­ru­nā­tu, iz­vei­do­tu, at­tīs­tī­tu. Es teik­tu, ka viņš ir cil­vēks, kurš māk iz­līst caur ada­tas aci. Viņš ir arī labs va­dī­tājs. El­mā­ra ener­ģi­ja ir ļo­ti at­bil­sto­ša biz­ne­sam un ce­ļo­ju­miem.

Ta­ču dzī­vē vi­ņam viss jā­iz­cī­na sa­viem spē­kiem. Kā lat­vie­ši teik­tu, «cū­kas lai­me» vi­ņam šū­pu­lī nav ie­lik­ta. El­mā­ram pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja, tā­pēc viņš la­bi jū­tas ar sie­vie­tēm.»

*

Arābs Lat­vi­jas Saei­mā

Īss dos­jē:

Li­bā­nā dzi­mu­šais ārsts un nu arī Saei­mas de­pu­tāts Ho­sams Abu Me­ri uz dzī­vi Lat­vi­jā pār­cē­lies 1993. ga­dā. Ab­sol­vē­jis ta­ga­dē­jo Rī­gas Stra­di­ņa uni­ver­si­tā­ti un Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­ti. Vis­pirms ie­gu­vis ār­sta grā­du, tad – in­ter­nis­ta spe­ci­ali­tā­ti un pē­cāk – gas­tro­en­te­ro­lo­ga spe­ci­ali­tā­ti.

Lat­vi­jā nu jau no­dzī­vo­jis il­gāk ne­kā Li­bā­nā, šeit bi­jis un ir sa­bied­ris­ki ļo­ti ro­sīgs, un par to 2007. ga­dā vi­ņam pie­šķir­ta Lat­vi­jas pil­so­nī­ba. At­zīst, ka jū­tas vai­rāk kā Lat­vi­jas pil­so­nis un pē­dē­jos ga­dos sā­cis do­māt lat­vis­ki. In­te­re­se par po­li­ti­ku ra­du­sies, gan­drīz vai sā­kot ar pir­ma­jiem Lat­vi­jā pa­va­dī­ta­jiem mē­ne­šiem. Li­kum­sa­ka­rī­gi, ka tā ār­stu aiz­ve­du­si līdz Lat­vi­jas par­la­men­tam.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe:

«Viņš no vie­nas kar­mis­kās valsts Li­bā­nas ir pār­brau­cis uz ot­ru kar­mis­ko val­sti, uz Lat­vi­ju. Acīm­re­dzot Li­bā­nā re­li­ģi­jas dēļ ne­va­rē­ja at­ļau­ties da­rīt to, ko var Lat­vi­jā. Ie­spē­jams, vi­ņa dvē­se­le la­bāk jū­tas šeit, jo Lat­vi­ja ir de­mo­krā­tis­kā­ka un eiro­peis­kā­ka. Šeit viņš jū­tas la­bi un da­bū gan to, ko grib, gan to, kas vi­ņam va­ja­dzīgs.

Ja viņš dzī­vo­tu Li­bā­nas gal­vas­pil­sē­tā Bei­rū­tā, Ho­sams ne­pār­trauk­ti jus­tos opo­zī­ci­jā, jo Bei­rū­ta kaut kā­dā vei­dā vi­ņu iz­man­to­tu. Ta­ču kom­bi­nā­ci­ja «Bei­rū­ta un Li­bā­na» vi­ņam der la­bāk ne­kā kom­bi­nā­ci­ja «Rī­ga un Lat­vi­ja». Tā­pēc es ie­teik­tu dzī­vot ār­pus Lat­vi­jas gal­vas­pil­sē­tas.

Viņš ir ļo­ti gudrs – pa­tei­co­ties iz­glī­tī­bai. Ja ne­bū­tu mā­cī­jies, tad jā­sa­ka skar­bi: ne­kas sa­ka­rīgs ne­bū­tu iz­nā­cis. Tas ir la­bi, ka ve­cā­ki sa­pra­ta iz­glī­tī­bas no­zī­mi un sū­tī­ja mā­cī­ties. Tur­klāt vi­ņa lie­lais uz­nā­ciens vēl ir priekš­ā. Šo­brīd Ho­sams ne­būt nav ļo­ti spē­cīgs un va­rošs. Bet viņš vēl pa­kāp­sies, un augst­āk ne­kā at­ro­das paš­laik.

Viņš ir ļo­ti vī­riš­ķīgs vī­rie­tis. Ho­sams var dzī­vot ļo­ti dau­dzās val­stīs, un vi­ņu vi­sur uz­ņems la­bi – tāds cil­vēks. Vie­nī­gi no An­gli­jas va­ja­dzē­tu iz­vai­rī­ties. Es ie­teik­tu par dzī­ves­vie­tu iz­vē­lē­ties Švei­ci.

Dzī­ves lī­ni­ja pa­rā­da, ka vi­ņam ir veik­smī­ga dzī­ve un nav jā­mo­kās, lai kaut ko sa­snieg­tu. Viss tā­pat no­tiek.»

*

Itā­lis. Lat­vi­jā po­pu­lā­rāks par Če­len­ta­no

Īss dos­jē:

Ro­ber­to Me­lo­ni dzi­mis Sar­dī­ni­jā Itā­li­jā. Ie­ra­dies Lat­vi­jā uz nie­ka ga­di­ņu, bet aiz­ķē­ries šeit il­gāk ne­kā 10 ga­dus. Ab­sol­vē­jis Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Fi­lo­lo­ģi­jas no­da­ļas Sveš­va­lo­du fa­kul­tā­ti. Ru­nā­jot Ro­ber­to vār­diem, Lat­vi­jā viņš gri­bē­jis strā­dāt Itā­li­jas vēst­nie­cī­bā, bet viss ie­gro­zī­jās ci­tā­di.

Ro­ber­to Me­lo­ni ir kā Fi­ga­ro – viņš kus­tas ātr­āk ne­kā atoms, viņš ir re­dzams šur un tur, vi­sur. Pa­zīs­tams kā dzie­dā­tājs, ak­tie­ris, da­žā­du TV šo­vu da­līb­nieks un iz­klai­des pa­sā­ku­mu va­dī­tājs. Viņš ir di­vas rei­zes pār­stā­vē­jis Lat­vi­ju starp­tau­tis­ka­jā Eiro­vī­zi­jas dzies­mu kon­kur­sā. Viņš cep pan­kū­kas un ri­pi­na olas, va­da pa­sā­ku­mus un spē­lē te­āt­ri, dzied un vien­kār­ši klīst no vie­na bur­zi­ņa uz ci­tu. Ne­būs me­lots, ka viņš ir viens no pa­zīs­ta­mā­ka­jiem itā­ļiem Lat­vi­jā. Pat sa­vu­laik tik smu­kais Ad­ri­ano Če­len­ta­no no­bāl Ro­ber­to po­pu­la­ri­tā­tes ēnā. 

Viņš pats stās­ta, ka pa­tīk pel­dēt, spē­lēt kār­tis un ce­ļot. Par sa­vu ģi­me­nes stā­vok­li Ro­ber­to ir iz­vai­rīgs – kā­da tam no­zī­me? Vien at­jo­ko: pre­cē­jies vēl ne­esot.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe:

«Šī ne­būt nav vi­ņam vis­lab­vē­lī­gā­kā, pie­mē­ro­tā­kā valsts, un es do­mā­ju, ka Lat­vi­jas sa­bied­rī­ba vi­ņu pie­ņem lie­lā­ko­ties tā­pēc, ka itā­lis. Lat­vi­jā mē­dzam glo­ri­fi­cēt cil­vē­kus «no ār­pu­ses», lab­prāt vi­ņus ie­vel­kam sa­vā vi­dē un uz­ti­ca­mies. Viņš pa­rā­dās vi­sur – lai kāds bū­tu pa­sā­kums, Ro­ber­to tur ir.

In­te­re­san­ti, ka Itā­li­ja vi­ņam ne­pie­stāv vis­pār, re­dzu, ka Ro­ber­to Me­lo­ni nav ti­pis­ka itā­ļa nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca. Itā­ļiem pie­mīt pa­vi­sam ci­tas ener­ģi­jas. Es teik­tu, ka no Vi­dus­jū­ras re­ģi­ona val­stīm vi­ņam pie­mē­ro­tā­kā ir Grie­ķi­ja – to var uz­ska­tīt par Ro­ber­to kar­mis­ko val­sti. Viņš ir se­na dvē­se­le, ie­spē­jams, tā­pēc Lat­vi­ja vi­ņam šķiet pie­vil­cī­ga sa­vas in­te­lek­tu­ālās auras dēļ. Dzī­ves lī­ni­ja rā­da, ka ag­rā bēr­nī­bā vi­ņa dzī­ve nav bi­ju­si ro­žai­na, var­būt tā­pēc ra­dās vēl­me aiz­mukt. Bet jeb­ku­rā ci­tā val­stī, ku­rā no­nāk, cil­vēks ar tā­du mat­ri­cu au­to­mā­tis­ki kļūst par tās valsts pat­ri­otu. Un viņš pa­tie­si ir liels pat­ri­ots, lai cik ne­il­gu lai­ku arī dzī­vo­tu ār­pus Itā­li­jas. Ro­ber­to spēj jus­ties kat­rā val­stī kā ģi­me­nē, kā dzim­te­nē.

Es teik­tu, ka Ro­ber­to slēp­jas di­vi da­žā­di cil­vē­ki. Pirm­kārt, viņš ir ļo­ti ra­došs cil­vēks un labs ak­tie­ris. Otr­kārt, Ro­ber­to ir ļo­ti lo­ģisks cil­vēks, ga­lī­gi nav klauns, iz­klai­dē­tājs, kaut gan tā­du vai līdz­īgu tē­lu viņš de­mon­strē. Vi­ņa mi­si­ja va­rē­tu būt pa­vi­sam ci­ta, ne­kā mēs šo per­so­nu paš­laik uz­tve­ram. Ko viņš grib sa­sniegt, ie­gūt? Kas slēp­jas zem tā vi­sa? In­te­re­san­ti, ka cil­vēks ar šā­du nu­me­ro­lo­ģis­ko mat­ri­cu bū­tu pie­mē­rots arī dar­bam da­žā­dās dro­šī­bas struk­tū­rās.»