ASTROLOĢIJA: Maskēšanās un zvaigznes

As­tro­lo­ģi­ja ir ek­sak­ta mā­cī­ba, ku­rā viss pa­kār­to­jas no­teik­tiem Vi­su­ma li­ku­miem un bal­stās uz ma­te­mā­tis­kiem ap­rē­ķi­niem. Ta­ču arī vis­no­taļ ra­ci­onā­lās lie­tās vien­mēr pa­liek vie­ta iz­tē­lei. Un im­pro­vi­zā­ci­jai. Un spē­lei ar tē­liem, un arī ne­ie­ro­be­žo­tam ra­do­šās fan­tā­zi­jas li­do­ju­mam.

Māk­sli­nie­ce San­dra Sa­bī­ne Jaun­dal­de­re ra­dī­ju­si sa­vu ver­si­ju par tra­di­ci­onā­la­jām Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jas zo­di­aka zī­mēm, at­ro­dot tām līdz­inie­kus lat­vju mas­ku gā­jie­na tē­los. Kat­ram tē­lam un zīm­ju pār­im ir savs fi­lo­zo­fis­kais mo­tīvs.

– Ar jū­su zī­mē­ju­miem tik­ko kā iz­dots as­tro­lo­ģis­kais ka­len­dārs, ta­ču ta­jā pie­ras­to zo­di­aka zīm­ju vie­tā ir lat­vis­ki mas­ku tē­li. Kā­pēc šā­da ne­ti­pis­ka pie­eja?

– As­tro­lo­ģi­ja šo­brīd ir ļo­ti po­pu­lā­ra, un cil­vē­ki ir pie­ra­du­ši pie no­teik­tiem zo­di­aka zīm­ju tē­liem. Pirms sā­ku dar­bu pie zī­mē­ju­miem, ie­ni­ru it kā pien­bal­tā tuk­šu­mā. Mig­lā no­jau­ta kļu­va sva­rī­gā­ka par re­dzi un zi­nā­ša­nu. Šis darbs ļā­va pa­lū­ko­ties no ci­ta ska­tu pun­kta, un es ap­jau­tu, ka ie­ras­to zo­di­aka zīm­ju bū­tī­ba ir tu­va lat­vie­šu tra­di­ci­onā­lo mas­ku gā­jie­nu mas­kām. Mēs esam lat­vie­ši, dzī­vo­jam Lat­vi­jā, un – kā­da gan mums var būt Lau­va un kāds Skor­pi­ons? Tad sā­ku do­māt par fol­klo­ras tē­liem, kas ir mums un kas va­rē­tu būt Rie­tu­mu zo­di­aka zīm­ju ana­logs. Nu, pie­mē­ram – dien­vi­dos vi­ta­mī­nu avots ir cit­rons, bet mums dzēr­ve­ne.

– Jā, jā, dien­vid­nie­ki ir prie­cī­gi un op­ti­mis­tis­ki, jo vi­ņiem C vi­ta­mīns no apel­sī­niem, bet lat­vie­šiem no rut­kiem!... J

– At­šķi­rī­gais vien­mēr ir in­te­re­sants, un es gri­bē­ju tā arī pa­lū­ko­ties uz zo­di­aka zī­mēm. Tas ne­bi­ja vieg­li, un pār­do­mu posms bi­ja diez­gan ilgs. Bi­ja tā­da sa­jū­ta, ka te­pat tā do­ma ir... bet jā­prot ti­kai sa­tvert. Un tad mas­kas pa­ma­zām iz­kār­to­jās ap­lī, ie­ņē­ma zo­di­aka zīm­ju vie­tas un at­ra­da pār­i-pre­tme­tu.

– Vai jums ie­priekš arī bi­ju­si in­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju?

– Ma­ni pa­tīk cil­vē­ki, arī uz­lū­kot vi­ņu da­bu un bū­tī­bu. Kā māk­sli­nie­ce un kā jeb­kurš ra­došs cil­vēks ska­tos ne ti­kai vir­sē­jo slā­ni, bet daudz dzi­ļāk. Vai ār­ējā for­ma pa­rā­da arī sa­tu­ru? Ir aiz­rau­jo­ši vē­rot, kā iek­šē­jā bū­tī­ba ru­nā uz pa­sau­li. Mēs va­ram sa­ru­nā­ties viens ar ot­ru, esot mēs pa­ši, mēs va­ram no­ska­ņo­ties uz vie­na sa­skar­smes viļ­ņa un, ti­kai lū­ko­jo­ties viens ot­ram acīs, sa­prast, ko otrs cil­vēks do­mā. Un arī caur as­tro­lo­ģi­ju ie­spē­jams pa­teikt to, kas ir no­jau­šams, kas vir­mo gai­sā, ko var re­dzēt de­be­sīs un cil­vē­ka acīs. As­tro­lo­ģis­kie pē­tī­ju­mi ir ie­pa­zī­ša­nas pro­ce­sa da­ļa. Mēs caur to ie­pa­zīs­tam pa­sau­li, ie­pa­zīs­tam cil­vē­kus. Uz­ska­tu, ka jeb­kurš labs pa­sau­les un cil­vē­ku ie­pa­zī­ša­nas veids ir de­rīgs.

– Se­na­jiem bal­tiem arī bi­ju­si sa­va as­tro­lo­ģis­kā sis­tē­ma, kas bal­stī­jās uz Mē­ness ce­ļu. Zo­di­aka zī­mes gan bi­ju­šas ci­tā­das. Pie­mē­ram, Skor­pi­ons – Sik­spār­nis. Diem­žēl re­ālu ma­te­ri­ālu vai pē­tī­ju­mu par to nav.

– Es­mu dzir­dē­ju­si, ka esot bi­ju­si bal­tu zo­di­aka sis­tē­ma. Bet ek­sis­tē arī tā­da lie­ta kā vēs­tu­res jaun­ra­dī­ša­na. Cil­vē­kiem ir lie­la vēl­me ta­jā vie­tā, kur ne­kā nav, ra­dīt mī­tu. Ja mēs sa­pro­tam, ka tas ir mīts – tad viss ir la­bi. Bet, ja mēs šo mī­tu pa­slu­di­nām par vēs­tu­ris­ku pa­tie­sī­bu... tad sa­jūk pa­sa­ka un vēs­tu­ris­kā re­ali­tā­te. Ta­ču cil­vē­kiem gri­bas pa­sa­kas, un sa­vā zi­ņā šie tē­li ir kā pa­sa­ka. Bal­tu tra­dī­ci­jā mas­ko­jas no Mār­ti­ņiem līdz Me­te­ņiem, ta­ču mas­ku gā­jie­nos ir tē­li, ku­ri rak­stu­rī­gi arī tiem ga­da­lai­kiem, kad mas­ko­ša­nās ne­no­tiek. Mans spē­les lau­kums bi­ja ie­ro­be­žots, jo tas ir ka­len­dā­ra for­māts – 12 mē­ne­ši, 12 zī­mes. Tas ir kā sā­kums, no ku­ra var iet arī tā­lāk. Vei­do­jot šos ka­len­dā­ra zī­mē­ju­mus, kon­sul­tē­jos ar Val­di Cel­mu, Aī­du Ran­cā­ni, Gun­tu Sau­li un Er­nes­tu Spī­ču. Vai­rā­kus ga­dus pē­tu lat­vie­šu tau­tas tra­dī­ci­jas un es­mu ro­si­nā­ju­si Liel­vār­dē iz­vei­dot tau­tas tra­dī­ci­ju ko­pu «Aus­tras koks», ku­rā cil­vē­ki ap­gūst tau­tas tra­dī­ci­jas, dzies­mas, svēt­kus, go­dus, dzī­ves­zi­ņu un mā­ca to ci­tiem. Tā ir vie­ta, ku­rā va­ram ru­nāt par to, ko esam sa­ņē­mu­ši man­to­ju­mā un ko ar to va­ram ie­sākt tā­lāk. Tā ir pū­ra lā­de. Un pū­ra lā­de jā­vē­di­na. Mas­kas ir mī­tis­kās pa­sau­les da­ļa. Mas­ko­ša­nās rak­stu­rī­ga vi­sām tau­tām da­žā­dos svēt­kos un ri­tu­ālos. Ne ti­kai lat­vie­šiem. Tur­klāt ir tra­di­ci­onā­las mas­kas, kas ir ne­at­ņe­ma­ma mas­ku gā­jie­na sa­stāv­da­ļa, un kat­rai mas­kai ir sa­va no­zī­me. Sā­ku pē­tīt, ku­ras mas­kas bū­tī­ba va­rē­tu at­bilst kat­rai zo­di­aka zī­mei.

– Pēc kā­da prin­ci­pa jūs to da­rī­jāt? Iz­vē­lē­jā­ties pēc rak­stu­ra? Iz­paus­mēm?

– Bi­ja jā­lauž fun­da­men­tā­li ste­reo­ti­pi. Pie­mē­ram, cil­vē­kiem gri­bē­tos, lai Auns ir āzis...

– Tī­ri vi­zu­āli un arī pēc spīt­nie­ka rak­stu­ra tā jau ir. Vai tad ne?

– Jā, bet ne pēc bū­tī­bas. Bi­ja jā­mek­lē, ku­ram mas­ku tē­lam viņš at­bilst vis­vai­rāk, ar kā­dām tē­mām viņš sais­tās. Pri­mā­ri Auns ir ka­ra­vīrs, tas, kurš vien­mēr iet pir­mais. No vi­siem lat­vie­šu mas­ku tē­liem tam vi­sat­bil­sto­šā­kais ir Vilks, kurš iet me­dī­bās. Pa­tie­sī­bā, iz­vē­lo­ties tē­lus, tie pa­ši sa­kār­to­jās pa pār­iem. Me­žā­zis at­bilst Lā­cim, kas ie­ro­das či­gā­nu lai­kā uz zie­mas saul­grie­žiem. Lā­cis ir īsts ze­mes gars, kurš lab­prāt iet uz četr­ām, bet vi­ņu dan­ci­na uz pa­kaļ­kā­jām, lai viņš ne­stu lai­mi.

– Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jā Me­žā­zim pre­tī ir Vē­zis – aug­lī­bas un mā­tiš­ķu­ma zī­me. Kas jū­su ver­si­jā sim­bo­li­zē va­sa­ras vi­du­cī­ti?

– Ma­nā ap­lī tas ir Spēl­ma­nis. Viņš dan­ci­na Lā­ci. Un ne ti­kai. Spēl­ma­ņa lo­ma ir ie­līk­smot sir­di, da­rīt prā­tu vieg­lu un likt kā­jām diet un lēkt. Kur augs­tu lec, tur vai­ro­jas spars un veik­sme. Spēl­ma­nis ir vi­sur gai­dīts un bran­gi iz­dan­ci­na, lai rai­tāk veik­tos darbs. Nā­ka­mais ka­len­dā­ra tēls ir Ūdens­vīrs jeb Bu­dē­ļu tēvs, un vi­ņam pre­tī Lau­va jeb Kū­lis. Jūs jau­tā­siet – kā tas var būt?

– Jā, Lau­va jau ir grez­nī­bas, krāš­ņu­ma un pla­ša vē­rie­na zī­me. Šam­pa­nie­tis un mil­jons ro­žu. Kā to sa­vie­not ar Kū­li, kas ra­da aso­ci­āci­jas ar sma­gu dar­bu un ra­žu?

– Skaid­ro­jums šim pār­im ir tāds – Bu­dē­ļu tēvs nāk ar pā­ta­gu un vi­sus dze­nā, lai bū­tu aug­lī­ba. Lat­vie­šu tra­dī­ci­jās tas ir īpašs ri­tu­āls. Bu­dē­ļu tē­va rī­ki ir aug­lī­bas sim­bols ste­be­re, kas sa­stāv no bur­kā­na un di­viem sī­po­liem, un dzī­pa­ru pā­ta­ga. «Cik cir­ta mei­tām, tik bi­ra zel­ta. Cik cir­ta pui­šiem, tik sid­ra­bi­ņa.» Vi­si tiek no­pēr­ti, lai bū­tu svē­tī­ba. Vi­ņam ir ko­nus­vei­da vār­pu stieb­ru ce­pu­re, kas tie­cas de­be­sīs. Bū­tī­bā tā at­gā­di­na kū­ļa for­mu – kas Bu­dē­ļu tē­vam gal­vā jeb pa­do­mā, tas vē­lāk vēr­šas Kū­ļa augu­mā – ra­žā.

– Rie­tum­nie­kiem Ūdens­vīrs ir ide­ju ģe­ne­ra­tors, nā­kot­nes do­mas ne­sējs.

– Va­ram teikt, ka arī Bu­dē­ļu tēvs ra­da do­mu – par nā­kot­nes ra­žu. Tā­tad – kā Lau­va var būt Kū­lis? Tas ir pats lie­lā­kais spēks! Viens stiebrs vieg­li pār­lūst, bet sa­liec ko­pā – ne­pār­lau­zī­si ne­mū­žam. Sa­liec ko­pā – un vei­do­jas dās­na ra­ža. Tā­lāk – Ziv­ju zo­di­aka zī­mei at­bilst Dzēr­ve. Vi­ņa stai­gā un knā­bā, brien dūk­stī un tie­cas pēc dzi­ļu­ma. Vi­ņai ir garš kakls un knā­bis. Vi­ņa var brist dub­ļos un li­dot gai­sā.

– Mēdz teikt, ka Zi­vis kā zo­di­aka ap­ļa pē­dē­jā zī­me, ejot tam cau­ri, sa­vā­ku­si vis­da­žā­dā­kās krā­sas no vi­siem.

– Dzēr­vei nav tā­du ro­be­žu kā ci­tiem. Tā­pat kā Zi­vis var būt ļo­ti vis­pu­sī­gas. Dzēr­vei pre­tē­jā zī­me ir Siets. Ko vi­ņa uz­la­sa pa vie­nam, to Siets iz­sēj uz vi­sām pus­ēm. At­bil­sto­ši Rie­tu­mu sis­tē­mai tā bū­tu Jau­na­vas zī­me. Siets nāk iz­si­jāt, lai da­rī­tu la­bā­ku un tī­rā­ku, lai iz­kai­sī­tu, iz­vē­di­nā­tu ru­dzus, mie­žus un auzas. Vie­ta, kur tas gā­jis, top bal­tā­ka. Bal­tais ir sak­rā­lais, svi­nī­gais, sva­rī­gais. Tā­lāk no­nā­kam pie Vil­ka-Auna un pre­tme­ta Ka­zas jeb Sva­riem. «Vilks un ka­za» ir tra­di­ci­onā­la Ziem­svēt­ku ro­ta­ļa. Vi­ņi abi griež jaun­u cik­lu – viens bēg, otrs ķer. Viņš vi­ņu prec. Un ap­ēd. Pirms zie­mas saul­grie­žiem vai­ro­jas Tum­sa, pēc – Gais­ma.

«Ga­ni, ga­ni, sar­giet ka­zu. Ka­zai brau­ca pre­ci­nie­ki.» Kas tad tas pre­ci­nieks bi­ja? Vilks! Tā­lāk se­ko tēls, kas at­bilst Vēr­ša zī­mei. Tā ir Ga­rā sie­va. Es vi­ņu re­dzu kā sie­viš­ķo tē­lu, kā Ve­ne­ru un arī kā Lie­lo mā­ti. Lat­vie­šiem nav iz­teik­ta sie­viš­ķī­gā tē­la, kas bū­tu līdz­inieks Ve­ne­rai. Mas­ku gā­jie­nos Ga­rā sie­va iet ko­pā ar Ma­zo vī­ri­ņu. Var­būt va­rē­tu arī teikt, ka vi­ņa ir Sau­le un viņš ir Mē­ness. Sie­viš­ķais un vī­riš­ķais.

– At­šķi­rī­bā no dau­dzām ci­tām tau­tām lat­vie­šu mi­to­lo­ģi­jā Sau­le tie­šām ir sie­viš­ķais tēls, Mē­ness vī­riš­ķais.

– Ga­ra­jai sie­vai jeb Vēr­sim pre­tē­jā zī­me ir Skor­pi­ons. Un ta­gad dau­dzi var­būt ie­sauk­sies – kā tad tā!?... Jo ma­nā in­ter­pre­tā­ci­jā no mas­ku gā­jie­na šai zī­mei at­bilst tēls – Nā­ve.

– Ide­jis­ki jau tur ne­kā­das pre­tru­nas nav, jo Skor­pi­ons ir spē­cī­gā­kā zo­di­aka zī­me, ku­ras pār­zi­ņā ci­ta star­pā ir dzī­vī­bas un nā­ves jau­tā­ju­mi. Trans­for­mā­ci­ja, pār­dzim­ša­na. Tās ir īs­ti skor­pi­onis­kas tē­mas.

– Nā­ve ir pļā­vējs. Fi­lo­zo­fis­ki sa­nāk, ka Ga­rā sie­va ir Lie­lā mā­te – de­vē­ja, bet Pļā­vējs ir Nā­ve – ņē­mējs. Ne­re­ti abi tē­li at­ro­das tik tu­vu, ka sa­plūst vie­nā. Ie­spē­jams, tie­ši tā­pēc Ga­rās sie­vas mas­ka ie­gūst bai­su un maz­liet at­sve­ši­nā­tu iz­ska­tu. Mas­ku gā­jie­nos vi­ņas tie­šām iz­ska­tās vi­sai bai­sas, sa­vu­kārt Nā­ve ir ļo­ti dzī­va. Ar vi­ņu Ziem­svēt­ku ri­tu­ālā de­jo. Aiz­va­dī­ta­jos saul­grie­žos bi­ju Nā­ves mas­kā. Nā­ve ne ti­kai lūdz uz de­ju, bet arī iet vi­siem klāt un sa­ka: «Vai nā­vi gai­dī­jāt?»

– Jūs lai­kam tad de­jās daudz «kur­vī­šu» da­bū­jāt?

– Nē. Tā ir sak­rā­la de­ja, ku­ras bū­tī­ba – dzī­ves spē­ka vai­ro­ša­na, lai, ja nā­ve tie­šām nāk, cil­vēks var teikt: ej vien tā­lāk, mēs jau pa­de­jo­jām! Ša­jā ri­tu­āla de­jā tiek dan­ci­nā­ti vi­si, arī tie, kas ne­vē­las. Uz­lū­dzu kā­du sir­mu vī­ru, kurš ne­maz ne­gri­bē­ja de­jot ar Nā­vi, bet pēc tam de­jo­ja par vi­siem vai­rāk. Lai­kam ta­ču sa­pra­ta. Šī de­ja dā­vi­na prie­ku un var­būt pie­liek klāt vēl arī lai­ku. Ie­grie­žot ap­li de­jā, mēs ie­grie­žam arī dzī­vī­bas ri­te­ni.

– Ska­tos, nā­ka­mo – Dvī­ņu – zī­mi jūs esat at­tē­lo­ju­si kā Ku­me­ļu. Kā­pēc? Dvī­ņi pēc bū­tī­bas ir kaut kas du­bults. Di­vi kā viens vai ot­rā­di, Ku­meļš ir viens.

– Ku­me­ļa mas­kā pa­ras­ti ir di­vi cil­vē­ki. Pār­is – kam jā­dar­bo­jas sa­ska­ņo­ti. Ku­me­ļi iet dan­co­da­mi, cil­vē­ka grū­tu­mu da­rī­da­mi vieg­lā­ku. Šim tē­lam pre­tī ir Či­gāns jeb Strēl­nieks. Jāt­nie­ka augums ir brīvs, bet gars – ne. Ku­me­ļa gars ir brīvs, augums – ne. Ku­meļš ir gods un jāt­nieks – prāts. Či­gāns ir sais­tīts ar Ku­me­ļu. Ar kā­du at­jāj, ar kā­du sa­mij un kā­du pa­ņem līdz­i. Rau­gies, lai ne­pie­mā­na! Či­gāns ne­kad nav lū­dzējs, viņš ir mie­rā ar to, kas ir, un zi­na, kas vi­ņam pie­nā­kas.

– Kas jūs pa­ti esat? Ku­ra mas­ka vi­sat­bil­sto­šā­kā?

– Dzēr­ve. Kad no­nā­cu līdz sa­vai zo­di­aka zī­mei, do­mā­ju: ku­ru mas­ku iz­vē­lē­jos pir­ma­jam mas­ku gā­jie­nam? Tā bi­ja Dzēr­ve. Ap­do­mā­ju – jā. In­tui­tī­vi es­mu ņē­mu­si īs­to.

– Vie­nā no at­tē­liem ir ti­kai et­no­grā­fis­kie rak­sti, kā­da tiem no­zī­me?

– Uz ka­len­dā­ra vā­ka at­tē­lots viss gads ko­pu­mā. Uz zi­lā de­be­su fo­na Sau­le, zvaig­znes un zal­kša sim­bo­li, kas pēc sa­vas bū­tī­bas ir ļo­ti dzi­ļi. Ci­tām tau­tām par čūs­kām var­būt ir cits vie­dok­lis, bet mums tā ir spi­rā­le – bez­ga­lī­ga dzī­ve un at­tīs­tī­ba, vī­riš­ķais un sie­viš­ķais. Ša­jā sim­bo­lā ir ie­likts daudz in­for­mā­ci­jas. Līdz­īgi kā Liel­vār­des jos­tā.

– Lat­vju zī­mes kļūst sa­mē­rā po­pu­lā­ras un tiek iz­man­to­tas arī ko­mer­ci­ālos no­lū­kos. Ko jūs do­mā­jat par to?

– Par tra­dī­ci­ju tē­mām un zī­mēm ir mil­zī­ga in­te­re­se, ta­ču gri­bu aici­nāt iz­tu­rē­ties ar cie­ņu un rū­pī­gi iz­vēr­tēt to lie­to­ju­mu. Tās ir sak­rā­las zī­mes, sak­rāls man­to­jums, ja mēs tās sā­kam lie­tot uz ik­die­nas priekš­me­tiem... No vie­nas pus­es, it kā va­rē­tu teikt: tas jau ne­var nākt par slik­tu... Bet vai tad mēs zi­nām vi­su par tām? Ap­jau­šam to pa­tie­so no­zī­mi un spē­ku? Mū­su sen­vēs­tu­re un ga­rī­gā tel­pa jo­pro­jām ir lie­la mīk­la. Arī šis mans darbs ir uz­dro­ši­nā­ša­nās tai tu­vo­ties un to­mēr veikts ar vis­lie­lā­ko pie­tā­ti.

– Jūs de­jo­jat arī ri­tu­ālās de­jas, vei­do­jat per­for­man­ces. Kā­das sa­jū­tas ta­jās at­ro­dat? Ie­spai­dī­ga ir jū­su Uguns sti­hi­jas per­for­man­ce. Nakts. Uguns. Mis­ti­ka.

– Uguns da­ba ir ļo­ti tī­ra. Pie­mē­ram, Jā­ņu uguns­ku­rā tiek lik­ta vis­la­bā­kā mal­ka un uguns ie­gūst lūg­ša­nas spē­ku. Uguns de­ja bi­ja kā me­di­tā­ci­ja un vien­lai­kus sak­rā­lās de­jas ra­dī­ša­na. Me­di­ta­tī­va de­ja ir cil­vē­ka iek­šē­jās tel­pas sa­kār­to­ša­na, sak­rā­lā de­ja ir kā ri­tu­āls. Tā sa­kār­to ār­ējo pa­sau­li. De­jo­ju sak­rā­lo lūg­ša­nu īpa­šos brī­žos, kad to ne­var ne­da­rīt. Bi­ja ru­dens nakts, ab­so­lūts piln­mē­ness, vējš, vē­sums, bet vien­lai­kus ver­smai­na Uguns – de­ga dzī­vī­bas ko­ku za­ros uz­krā­tā Sau­les ener­ģi­ja, gaiss – blīvs, dzirk­ste­ļains un rei­bi­nošs. Vie­nu augu­ma pus­i ap­gais­mo­ja Mē­ness, ot­ru Uguns – Sau­les kvē­le. Mil­zī­ga sak­rā­lā ener­ģi­ja. Liels lūg­ša­nas spēks. Ie­spē­ja vie­nam lūgt par dau­dziem, lai vi­siem ir la­bi.

(!!!! Pie ma­ke­tē­ša­nas at­se­viš­ķā blo­kā!!!)

CV

San­dra Sa­bī­ne Jaun­dal­de­re

* Māk­sli­nie­ce, dzej­nie­ce, de­jo­tā­ja.

* Ab­sol­vē­ju­si Lat­vi­jas Māk­slas aka­dē­mi­ju, Gra­fi­kas ka­ted­ru (ma­ģis­tra grāds, 2001), Rakst­nie­ku sa­vie­nī­bas dze­jas, pro­zas un drā­mas meis­tar­dar­bnī­cas.

* Da­lī­ba iz­stā­dēs kopš 1996. ga­da. Dar­bi at­ro­das Lat­vi­jā, Lie­tu­vā, Ka­nā­dā, Vā­ci­jā, Fran­ci­jā, Ap­vie­no­ta­jā Ka­ra­lis­tē un Itā­li­jā.

* Dar­bo­jas rakst­nie­ku ko­pā «Do­re», māk­sli­nie­ku ap­vie­nī­bā «4 ele­men­ti», tau­tas tra­dī­ci­ju ko­pā «Aus­tras koks», va­da zi­nī­bu bied­rī­bu «Gais­mas dārzs»Liel­vār­dē.

* Pie­da­lās dze­jas un pro­zas la­sī­ju­mos, ri­tos un ska­tu­ves no­ti­ku­mos.

* Bēr­nu grā­ma­ta pie­au­gu­ša­jiem «Kam­pū­ri­jas stās­ti un pa­sa­kas» ir ap­gā­da «Zvaig­zne ABC» kon­kur­sa «Ori­ģi­nāl­li­te­ra­tū­ra bēr­niem un jaun­ie­šiem» lau­re­āte 2010. ga­dā.

* Po­ēma «Des­mit dzies­mas par Bal­to bru­ņi­nie­ku», Liel­vār­des no­va­da do­mes iz­de­vums, 2013.

* Zi­nī­bu bied­rī­bas blogs: www.gais­mas­darzs.blog­spot.com

* Māk­slas blogs: www.sandrasabineart.blogspot.com

Li­te­rā­rais blogs: www.san­dra­sa­bi­ne­li­te­ra.blog­spot.com