PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA: Leģendārais Elviss Preslijs

Viņš jo­pro­jām ir dzīvs. Vi­ņa dzies­mas tur­pi­na ska­nēt, man­ti­nie­ki pel­na mil­jo­nus, fa­ni die­vi­na. Ir ka­pa­vie­ta, ir pie­mi­ņas pa­sā­ku­mi, ta­ču pub­li­kas uz­ku­ri­nā­ša­nai lai­ku pa lai­kam tiek pie­mes­ta mis­ti­kas pa­ga­lī­te – var­būt ro­ken­ro­la ka­ra­lis to­mēr nav mi­ris?

«Pirms El­vi­sa ne­bi­ja ne­kā,» sā­kot stās­tu par pa­saul­sla­ve­no mū­zi­ķi, me­di­ji gan­drīz vien­mēr ci­tē šos Džo­na Le­no­na vār­dus. Pro­tams, El­viss Pre­slijs ro­ken­ro­lu ne­ra­dī­ja, to­ties pār­lie­ci­no­ši uz­ne­sa to viļ­ņa vir­sot­nē. Vēl šo­dien dē­vē­jam vi­ņu par ro­ken­ro­la ka­ra­li. Rau­go­ties uz vi­ņa as­tro­lo­ģis­ko kar­ti, re­dzams, ka mū­zi­ķim pie­mi­tu­šas gan lie­las dar­ba spē­jas (du­bul­ta Me­žā­ža zo­di­aka zī­mes ie­tek­me, ta­jā at­ro­das Sau­le, kas pa­rā­da cil­vē­ka per­so­nī­bas ko­do­lu jeb ego, un Mer­kurs, kas at­bild par do­mā­ša­nu, in­te­re­sēm un ko­mu­ni­kā­ci­ju), gan tiek­ša­nās pēc pa­nā­ku­miem un kar­je­ras, gan ra­do­šais gars (Mē­ness Ziv­ju zī­mē, uz­svēr­ta as­tro­lo­ģis­kās kar­tes ra­do­šā 5. mā­ja un 10. kar­je­ras mā­jā Nep­tūns, ku­ra pār­zi­ņā ci­ta star­pā ir da­žā­das māk­slas no­za­res, ie­skai­tot mū­zi­ku).

No elek­tri­ķa pre­tī mū­zi­kas vir­sot­nēm

Ro­ken­ro­la ka­ra­ļa bio­grā­fi­jas bēr­nī­bas posms ne ar ko īpa­šu ne­iz­ce­ļas. Kā jau dau­dzi mu­zi­kā­li zē­ni, arī El­viss bēr­nī­bā dzie­dā­ja ko­rī un vē­lāk pie­da­lī­jās jaun­o ta­lan­tu kon­kur­sā. Kā bal­vu tēvs vi­ņam uz­dā­vā­ja akus­tis­ko ģi­tā­ru, ta­ču des­mit­ga­dī­gais pui­ka par in­stru­men­tu īpa­ši ne­prie­cā­jās. Bet, kā sme­jies – dā­vā­tam zir­gam zo­bos ne­ska­tās. El­viss ņē­ma to ro­kās un ie­mā­cī­jās pie­spē­lēt blū­za un gos­pe­ļu dzies­mās. (Vi­ņa as­tro­lo­ģis­kās kar­tes 3. mā­jas ak­ti­vi­tā­te no­rā­da uz to, ka El­vi­sa dzī­vē bēr­nī­bas pe­ri­ods ir no­zī­mīgs, un ar šā­du no­vie­to­ju­mu ne­re­ti ag­rās jau­nī­bas in­te­re­ses dzī­ves gai­tā at­tīs­tās un daž­kārt cil­vē­ka ho­bijs pār­vēr­šas pro­fe­si­jā.)

Pēc sko­las beig­ša­nas El­viss strā­dā­ja par kra­vas au­to­ma­šī­nas šo­fe­ri, bet vē­lē­jās kļūt par elek­tri­ķi, tā­pēc va­ka­ros sā­ka ap­mek­lēt kur­sus. Tad kā­du die­nu 1953. ga­dā El­viss no­lē­ma ie­dzie­dāt dzies­mu, jo gri­bē­ja ar šā­du dā­va­nu ie­prie­ci­nāt mam­mu. Mem­fi­sas ie­rak­stu stu­di­jā sa­mak­sā­jis četr­us do­lā­rus, viņš ie­dzie­dā­ja di­vas dzies­mas – «My Hap­pi­ness» un «That’s When Your He­ar­tac­hes Be­gin».

Stu­di­jā viņš at­grie­zās nā­ka­mā ga­da jan­vā­rī, lai ie­rak­stī­tu vēl da­žas dzies­mas, un šo­reiz sa­ti­ka stu­di­jas īpaš­nie­ku Se­mu Fi­lip­su, kam bi­ja lie­la ie­tek­me vi­ņa sā­kot­nē­jā dzie­dā­tā­ja kar­je­rā.

Tā­lā­kie ie­rak­stu mē­ģi­nā­ju­mi ne­bi­ja diez ko veik­smī­gi, bet 1954. ga­da jū­li­jā El­viss iz­mē­ģi­nā­ja maz­liet pa­āt­ri­nā­tā tem­pā ie­dzie­dāt Ar­tū­ra Kra­dap­sa dzies­mu «That’s All Right». Tā El­viss ti­ka pie pirm­ā sin­gla. Dzies­mai ne­bi­ja lie­lu pa­nā­ku­mu – ASV dien­vi­du šta­tos to uz­ska­tī­ja par pār­lie­ku kan­tri sti­lā ie­tu­rē­tu, sa­vu­kārt cit­viet ra­di­o dar­bi­nie­kiem tā šķi­ta pār­lie­ku «meln­ādai­na». To­mēr drīz dī­dže­ji sa­pra­ta, ka šī mū­zi­ka pie­sais­ta pub­li­ku.

Šarms, sek­sa­pīls un dzies­mas, kas «pa­ņem»

Da­žus ga­dus vē­lāk El­viss ie­pa­zi­nās ar me­ne­dže­ri To­mu Pār­ke­ru, kas pa­nā­ca, ka vi­ņa klients no­slēdz lī­gu­mu ar vie­nu no to­laik pa­sau­lē lie­lā­ka­jām sak­ņu ie­rak­stu kom­pā­ni­jām «RCA Re­cords». Tas sa­vu­kārt Pre­sli­jam pa­vē­ra ce­ļu uz ie­spē­jām uz­stā­ties tele­vī­zi­jā.

Jau­nat­ne bi­ja sa­jūs­mā, jo no Pre­sli­ja sta­ro­ja šarms un sek­sa­pīls. (Dzie­dā­tā­ja as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē vī­rie­šiem tik sva­rī­gais Marss at­ro­das Sva­ru zo­di­aka zī­mē. Ša­jā stā­vok­lī tas pa­vā­ji­nāts, to­mēr pie­šķir šar­mu, spē­ju la­bi iz­ska­tī­ties un vēl­mi sa­pos­ties. Sa­vu­kārt lie­lā Me­žā­ža zī­mes ie­tek­me dod arī sek­sa­pī­lu.) Viņš pa­ņē­ma pub­li­ku ar sa­vu jau­nek­lī­gu­mu un dzie­dā­ju­ma ma­nie­ri. Ta­ču ASV cen­zū­rai, ai, kā ne­pa­ti­ka šis jau­nek­lis. Pat līdz tam, ka vi­ņa uz­stā­ša­nās Eda Sa­li­va­na rai­dī­ju­mā kļu­va par bar­gās cen­zū­ras pa­raug­stun­du – dzie­dā­tājs ti­ka rā­dīts ti­kai līdz vi­duk­lim, lai ska­tī­tā­ji ne­va­rē­tu re­dzēt vi­ņa gur­nu kus­tī­bas. Pro­du­cen­ti uz­ska­tī­ja tās par ne­pie­mē­ro­tām, lai iz­rā­dī­tu pla­šai audi­to­ri­jai.

Sa­vu­kārt Frenks Si­nat­ra reiz pat at­ļā­vās iz­teik­ties, ka mū­zi­ka, ko dzied El­viss, ir «pēc pu­vu­ma smir­došs, dzi­mum­tiek­smi ro­si­nošs lī­dzek­lis, kas gan­drīz pil­nī­bā ne­ga­tī­vi un grau­jo­ši ie­tek­mē jaun­ie­šus».

Ta­ču klau­sī­tā­ji do­mā­ja ci­tā­di. 1956. ga­dā dzies­ma «He­art­bre­ak Ho­tel» as­to­ņas ne­dē­ļas tu­rē­jās ASV po­pu­lā­rā­ko dzies­mu sa­rak­stu pir­ma­jās vie­tās. Nā­ka­ma­jos ga­dos tur­pat ie­rin­do­jās arī vai­rā­ki al­bu­mi.

Pre­sli­ja me­ne­dže­ris vir­zī­ja El­vi­su arī ki­no vir­zie­nā. Ta­ču tie bi­ja vi­du­vē­ji mū­zik­li, kam pa­nā­ku­mus no­dro­ši­nā­ja vie­nī­gi Pre­sli­ja pie­da­lī­ša­nās. Bet par ki­no­zvaig­zni viņš to­mēr ne­kļu­va. (Vie­dok­ļi par at­slē­gas vār­du «ki­no» as­tro­lo­ģi­jā at­šķi­ras. Sa­vu­laik to ie­rin­do­ja Urā­na aiz­bild­nie­cī­bā kā teh­no­lo­ģis­ku jau­nu­mu, vē­lāk «pie­ka­bi­nā­ja» arī Nep­tū­nam – kā pār­do­da­mus sap­ņus un ilū­zi­jas. Pre­sli­ja kar­tē Urāns at­ro­das 5. ra­do­ša­jā mā­jā, ta­ču ir ar sa­sprin­gtiem as­pek­tiem, kas ra­da pro­blē­mas. Līdz ar to va­ram pie­ļaut, ka ki­no ne­bi­ja glu­ži tā jo­ma, ar ko Pre­sli­jam jā­no­dar­bo­jas. Ša­jā sek­to­rā ska­ta arī mī­les­tī­bas tē­mu, un at­bil­sto­ši as­tro­lo­ģis­ka­jai kar­tei sirds­lie­tās mū­zi­ķim va­rē­ja būt rai­bi pie­dzī­vo­ju­mi, ta­ču par­tne­re va­ja­dzī­ga sta­bi­la un ar sta­tu­su. Viņš il­gus ga­dus bi­ja ko­pā ar vie­nu sie­vie­ti, un par ie­spē­ja­mām dē­kām zi­ņu nav.)

La­ko­nis­ki par sirds­lie­tām

Par El­vi­sa Pre­sli­ja sirds­lie­tām me­di­ji daudz ne­rak­sta. Pār­sva­rā tiek mi­nēts fakts, ka viņš no 1967. līdz 1973. ga­dam bi­ja pre­cē­jies ar Pris­cil­lu Bel­jē, ar ku­ru pirms tam drau­dzē­jās vai­rā­kus ga­dus. Abu lau­lī­bā pie­dzi­ma mei­ta Li­sa Ma­ri­ja.

Sie­va cen­tās vi­ņu pa­sar­gāt no ne­pa­rei­za­jiem drau­giem, al­ko­ho­la un nar­ko­ti­kām, bet pēc šķir­ša­nās ne­vie­na glā­bē­ja vairs ne­bi­ja... 70. ga­dos El­vi­sa Pre­sli­ja ve­se­lī­ba pa­slik­ti­nā­jās bīs­ta­mā dzī­ves­vei­da, zā­ļu un slik­tas pār­ti­kas dēļ, viņš sā­ka ap­vel­ties mie­sās. 1973. ga­da ok­tob­rī Pre­slijs iz­šķī­rās no Pris­cil­las un no­nā­ca slim­nī­cā, kur vi­ņam ti­ka kon­sta­tē­tas vis­da­žā­dā­kās kai­tes – plau­šu kar­so­nis, plau­šu plē­ves ie­kai­sums, res­nās zar­nas kai­tes un he­pa­tīts. Vi­ņam iz­de­vās at­labt, un de­cem­brī viņš tur­pi­nā­ja dar­bu stu­di­jā un uz­stā­jās kon­cer­tos, bet turp­mā­ka­jos ga­dos slim­nī­cā no­nā­ca aiz­vien bie­žāk.

Pē­dē­jais El­vi­sa kon­certs no­ti­ka 1977. ga­da 26. jū­ni­jā. Sa­vas nā­ves die­nā 16. augus­tā viņš bi­ja pa­li­cis no­mo­dā līdz sep­ti­ņiem no rī­ta un pēc tam de­vās pie mie­ra. Pēc­pus­die­nā drau­dze­ne Džin­dže­ra Ale­na vi­ņu at­ra­da van­nas­is­ta­bā bez­sa­ma­ņā gu­ļam uz grī­das. Viņš ti­ka no­gā­dāts slim­nī­cā, ta­ču bi­ja par vē­lu. Sā­kot­nē­jā di­ag­no­ze bi­ja sirds­lēk­me, bet sek­ci­jas re­zul­tā­ti li­ka do­māt, ka pie vai­nas nar­ko­tis­kās vie­las. Pēc ga­diem vi­ņa ārsts nā­ca kla­jā arī ar ver­si­ju, ka nā­ve va­rē­tu būt sais­tī­ta ar bie­žiem aiz­cie­tē­ju­miem.

Ta­jā pa­šā lai­kā sle­pe­no te­ori­ju pie­kri­tē­ji tur­pi­na kul­ti­vēt do­mu, ka Pre­slijs ir dzīvs, vien­kār­ši at­tei­cies no ie­priek­šē­jās dzī­ves un kaut kur klu­si un mie­rī­gi va­da sa­vas die­nas. Vie­ni ap­gal­vo, ka viņš rā­mi va­da ve­cum­die­nas kā­dā Ar­gen­tī­nas fer­mā, ci­ti ir pār­lie­ci­nā­ti, ka El­viss pār­cē­lies uz Aus­trā­li­ju, vēl ci­ti do­mā, ka viņš no­slē­pies bri­tu sa­lu zie­me­ļos, ta­ču vis­vai­rāk, pro­tams, ir pat­ri­otu, ku­ri uz­ska­ta, ka mū­zi­ķis ne­maz nav pa­me­tis dzim­to Ame­ri­ku un dzī­vo kaut kur Tek­sa­sā, Mi­sū­ri vai Klin­šu kal­nu pie­kā­jē. 2002. ga­dā pa­ma­tī­gu jez­gu sa­cē­la Mi­sū­ri šta­ta psi­hi­atrs Do­nalds Hin­ktons, kurš ap­gal­vo­ja, ka vi­sus šos ga­dus Pre­slijs sek­mī­gi slē­pies vie­tā, kur ne­viens vi­ņu ne­ie­do­mā­tos mek­lēt – pro­ti, psi­hi­at­ris­ka­jā klī­ni­kā.

In­ter­ne­tā fun­kci­onē arī pār­is mā­jas­la­pu, ku­rās ļau­dis, ku­ri, pēc vi­ņu do­mām, sa­sta­pu­ši El­vi­su, ak­tī­vi ap­mai­nās ar jaun­āko in­for­mā­ci­ju – 1991. ga­dā viņš re­dzēts Ber­lī­nes cen­trā, 1996. ga­dā – Ohai­o šta­tā, 2001. ga­dā – Ka­li­for­ni­jā, bet pirms pār­is ga­diem – tir­go­jam da­žā­du gru­pu krek­li­ņus Glas­ton­be­ri­jas mū­zi­kas fes­ti­vā­lā. Ci­ta star­pā ek­sis­tē arī šāds ie­raksts: «Mēs ko­pā ar vi­ņu, Amē­li­ju Er­hār­tu un Ho­var­du Hjū­zu dzī­vo­jam Ar­gen­tī­nā.» Pa­raksts – Džims Mo­ri­sons.

(No as­tro­lo­ģis­kā vie­dok­ļa šā­da slēp­ša­nās un sle­pe­nī­bas «op­ci­ja» ir maz ti­ca­ma. Uz dzī­vi sle­pe­nī­bā vai no­slēg­tī­bā, tos­tarp psi­hi­at­ris­ka­jā klī­ni­kā, vis­drī­zāk no­rā­dī­tu Sau­les at­ra­ša­nās 12. mā­jā, bet tās tur nav. Vis­ti­ca­mā­kā nā­ves ver­si­ja, rau­go­ties uz Nep­tū­na stā­vok­ļiem, tie­šām va­rē­tu būt sais­tī­ta ar nar­ko­tis­kām vie­lām, me­di­ka­men­tiem, in­fek­ci­jām. At­bil­sto­ši mū­zi­ķa kar­tei, vi­ņam ļo­ti bū­tu pa­lī­dzē­ju­si ga­rī­gā at­tīs­tī­ba un ezo­tē­ri­ka, bet tai, cik zi­nāms, viņš pie­vēr­sās ti­kai pa­šā mū­ža no­ga­lē.)