ASTROLOĢIJA: Kā pareizi izvēlēties piemērotu sportaveidu?

© scanpix

Pie­nāk laiks, kad ve­cā­kus sāk no­dar­bi­nāt jau­tā­jums: kāds spor­ta veids bēr­nam ir pie­mē­ro­tā­kais? Un ne­re­ti bēr­niem nā­kas pie­pil­dīt ve­cā­ku ne­re­ali­zē­tos sap­ņus, bet tas nav la­bā­kais, ko tē­tis un mam­ma sa­vai at­va­sei va­rē­tu no­vē­lēt.

 

 

Jā­no­sa­ka mēr­ķis un jā­iz­vēr­tē do­tu­mi

Ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce sa­ka – vis­pirms ir jā­sap­rot, kā­du mēr­ķi vē­la­ties sa­sniegt: uz­la­bot bēr­na ve­se­lī­bu, vir­zīt vi­ņu uz pro­fe­si­onā­lo spor­tu vai no­dar­bi­nāt, lai iz­lā­dē ener­ģi­ju… Ir dzir­dēts sa­kām: īsts hu­li­gāns, kas no tā­da iz­augs?! Tik­līdz zi­ķe­ris sāk spor­tot, tā kļūst par ci­tu cil­vē­ku, jo ag­re­si­ju un sprie­dzi at­stāj spor­ta lau­ku­mā, pār­vēr­šot to po­zi­tī­vā ener­ģi­jā.

Pēc tam jā­iz­vēr­tē, vai bērns ir pie­mē­rots ko­man­das vai in­di­vi­du­āla­jam spor­ta vei­dam; vai viņš ir iz­teikts lī­de­ris, kurš tik un tā se­vi iz­pau­dīs, vai arī ir spē­jīgs res­pek­tēt ci­tus cil­vē­kus un ne­iz­vir­zī­ties priekš­plā­nā. Var­būt viņš ir bikls un se­vī ie­rā­vies cil­vē­ciņš, ku­ram ne­nāk­tu par ļau­nu ie­mā­cī­ties se­vi pa­rā­dīt, pie­rā­dīt un aiz­stā­vēt?

Vēl ir bū­tis­ki no­vēr­tēt, ku­rām ķer­me­ņa da­ļām jā­būt at­tīs­tī­tām ve­cā­ku vai bēr­na iz­vē­lē­ta­jā spor­ta vei­dā – kā­jām, ro­kām, ple­ciem utt. Pie­mē­ram, ja gri­bas no pui­kas «uz­tai­sīt» ho­ke­jis­tu, vis­pirms jā­pār­bau­da, vai vi­ņa kā­jas ir ga­na spē­cī­gas, lai stā­vē­tu uz sli­dām. Bēr­nu ne­va­ja­dzē­tu no­dar­bi­nāt trau­ma­tis­kos spor­ta vei­dos, ja pēc vi­ņa mat­ri­cas var prog­no­zēt ļo­ti lie­lu lū­zu­mu, sma­gu sa­si­tu­mu vai ne­uz­ma­nī­bas dēļ gū­tu trau­mu ie­spē­ja­mī­bu. Dau­dzās no­dar­bēs ne­pie­cie­ša­ma ātr­a re­ak­ci­ja, lo­ģis­ka rī­cī­ba un vēss prāts. Ga­lu ga­lā, ne­pie­cie­ša­ma arī veik­sme. Tā­pēc ne vi­siem bēr­niem de­rēs tas, ko grib vi­ņu ve­cā­ki.

Nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca pa­rā­da, kad bēr­nu ir vērts vir­zīt spor­tā. Pie­mē­ram, ja vi­ņam pie­mīt spor­tis­tam at­bil­sto­ša ener­ģi­ja. Ja bērns to iz­lie­to ci­tur, tad šī ener­ģi­ja sāk trau­cēt un viņš sa­strā­dā muļ­ķī­bas – pa­mē­ģi­na ci­ga­re­tes, al­ko­ho­lu un pār­ag­ru sek­su vai iz­da­ra li­kum­pār­kā­pu­mus, jo ener­ģi­ja mo­ko­ši lau­žas uz ār­u.

Sports ļauj līdz­sva­rot cil­vē­ka sie­viš­ķo un vī­riš­ķo ener­ģi­ju. Ir sva­rī­gi zē­nos ar sie­viš­ķo ener­ģi­ju at­tīs­tīt vī­riš­ķī­bu. Sa­vu­kārt ja no da­bas ir do­ta spē­cī­ga vī­riš­ķā ener­ģi­ja, tad ir jā­pa­do­mā, vai va­jag to at­tīs­tīt vēl vai­rāk. Jā­pas­kaid­ro, ka nu­me­ro­lo­ģi­jā sie­viš­ķā un vī­riš­ķā ener­ģi­ja ne­at­bilst cil­vē­ka fak­tis­ka­jam dzi­mu­mam, to no­sa­ka pār­a un ne­pār­a ci­pa­ri mat­ri­cā.

«Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» ko­pā ar nu­me­ro­lo­ģi Ine­tu Vent­nie­ci ana­li­zē­ja vai­rā­ku veik­smī­gu spor­tis­tu dzim­ša­nas da­tus, un, ie­spē­jams, pub­li­kā­ci­jā snieg­tais vi­ņu nu­me­ro­lo­ģis­kais rak­stu­ro­jums sa­gā­dās da­žu la­bu pār­stei­gu­mu.

Ie­gu­vums – ve­se­lī­ba un vī­riš­ķī­ba

Pie­mē­ram, pel­dē­tā­jam Maik­lam Fel­psam sports ir pa­lī­dzē­jis no­stip­ri­nāt imu­ni­tā­ti. Vi­ņa nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca lie­ci­na, ka pa­sau­les re­kor­dists, vi­su lai­ku veik­smī­gā­kais olim­pie­tis (viņš ir vie­nī­gais spor­tists, ku­ram vie­nās olim­pis­ka­jās spē­lēs iz­de­vies iz­cī­nīt as­to­ņas zel­ta me­da­ļas) un ci­tu augs­tu ti­tu­lu ie­gu­vējs Maikls bēr­nī­bā bi­jis sli­mīgs, vi­ņa vā­rī­gā vie­ta –plau­šas. Tā­dē­jā­di var teikt, ka ve­cā­ki ir rī­ko­ju­šies ļo­ti tāl­re­dzī­gi, vir­zot dē­lu spor­tā. Tas ļā­vis vi­ņam stip­ri­nāt ne ti­kai ve­se­lī­bu, bet arī per­so­nī­bu un vī­riš­ķī­bu, jo Fel­psam pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja. «Pa­tei­co­ties» tai, Maikls va­rē­tu būt sli­mīgs, ner­vozs, maigs un vieg­li ie­vai­no­jams vī­rie­tis. Sa­vu­kārt pel­dē­ša­na no­stip­ri­na ner­vu sis­tē­mu, un tas ir sva­rī­gi cil­vē­kiem ar mai­nī­gu psi­hi.

Maikls Felpss uz­va­ras lau­rus pro­fe­si­onā­la­jā spor­tā plū­cis sa­vā veik­smī­gā­ka­jā pe­ri­odā, kā ap­lie­ci­na vi­ņa dzī­ves lī­ni­ja. Ta­ču re­gu­lā­ri un ilg­sto­ši sa­snie­gu­mi vi­ņam nav pa­re­dzē­ti, tā­lab pro­fe­si­onā­lā spor­tis­ta kar­je­ru ie­tei­cams beigt ap­mē­ram 36 ga­du ve­cu­mā.

Sports ir no­rū­dī­jis arī bas­ket­bo­lis­ti Ane­ti Jē­kab­so­ni-Žo­go­tu, un vi­ņa ir ļo­ti pie­mē­rots cil­vēks pro­fe­si­onā­la­jam spor­tam. Vi­ņai pie­mīt āt­rums un pie­tie­ka­ma ne­kau­nī­bas de­va, bez ku­ras bas­ket­bo­lā (un spor­tā) ne­var gūt pa­nā­ku­mus, kā arī vē­lē­ša­nās sa­sniegt la­bus re­zul­tā­tus par kat­ru ce­nu. Ta­ču Ane­te ir ko­man­das spē­lē­tā­ja un sa­vu vie­tu res­pek­tē, tā­pēc so­lo ne­iz­pau­žas. Vi­ņa at­bil­dī­gi iz­tu­ras pret sa­vu dar­bu – ja spē­lē, tad pēc la­bā­kās sirds­ap­zi­ņas. Bas­ket­bo­lis­tes trum­pis ir spē­cī­gās ro­kas – ja bum­bu ne­no­tu­rēs, tad gro­zā ne­trā­pīs. Sa­vu­kārt grozs ir mēr­ķis, kas jā­sas­niedz, un vi­ņa to da­ra.

Nu­me­ro­lo­ģe uz­ska­ta, ka Ane­tes ve­cā­ki rī­ko­jās pa­rei­zi, iz­vē­lo­ties vi­ņu no­dar­bi­nāt spor­tā, jo tā­dē­jā­di vi­ņai at­tīs­tī­ja vī­riš­ķo ener­ģi­ju. Vī­riš­ķā ener­ģi­ja nu­me­ro­lo­ģi­jā sais­tās ar ve­se­lī­bu, ta­ču Ane­tei – cil­vē­kam ar du­bul­to sie­viš­ķo ener­ģi­ju – pie­trūkst ve­se­lī­bas aiz­sar­dzī­bas. «Tā­pēc bēr­nu va­jag laist spor­tā, lai vi­ņam ir nor­mā­la imu­ni­tā­te un kā­dā brī­dī viņš ne­sa­čākst sli­mī­bas gul­tā,» no­rā­da Ine­ta Vent­nie­ce.

 

Eks­trē­mie spor­ta vei­di

Lat­vi­jas auto­spor­tists Ha­ralds Šlē­gel­milhs pie stū­res sē­dies jau as­to­ņu ga­du ve­cu­mā. Sā­cis ar kar­tin­gu, vē­lāk spor­tis­ta kar­je­ru ar pa­nā­ku­miem tur­pi­nā­jis for­mu­las sa­cen­sī­bās. «Ve­cā­ki vi­ņu ie­vil­ka vī­riš­ķī­gā un eks­trē­mā spor­ta vei­dā. Es uz­ska­tu, ka vi­ņi rī­ko­jās pa­rei­zi. Vi­ņam ir pie­mē­ro­ti teh­nis­kie spor­ta vei­di. Šlē­gel­milhs ir ve­ca, gud­ra un vie­da dvē­se­le, bet for­mu­lā jā­do­mā ar gal­vu, tra­kot ne­va­jag. Vi­ņam pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja, un ve­cā­ki caur šo spor­ta vei­du dē­lā at­tīs­ta vī­riš­ķo ener­ģi­ju – to līdz­sva­ro­ša­na ir ne­pie­cie­ša­ma. Tur­klāt vi­ņu sar­gā di­vi sep­tīt­nie­ki mat­ri­cā, un nu­me­ro­lo­ģi­jā tas no­zī­mē, ka cil­vēks var no­dar­bo­ties ar eks­trē­miem spor­ta vei­diem, vi­ņam tas ne­kai­tē, un var­bū­tī­ba, ka gūs trau­mas, ir sa­lī­dzi­no­ši ļo­ti ne­lie­la. Šā­da ti­pa bēr­nus, ku­riem ir du­bul­tais sar­geņ­ģe­lis, var sū­tīt eks­trē­mos spor­ta vei­dos,» stās­ta nu­me­ro­lo­ģe.

Ha­ral­dam ir no da­bas do­ta ie­spē­ja gūt pa­nā­ku­mus sa­vu do­tī­bu dēļ, un ne ti­kai spor­tā, bet, ie­spē­jams, arī fi­nan­šu jo­mā vai mū­zi­kā. Mat­ri­ca rā­da, ka viņš kā­dā brī­dī var kļūt sla­vens, iz­vel­kot pil­no lo­zi, pie­mē­ram, spor­tā, bet god­al­gas ne­pār­trauk­ti ne­ie­gūs. Kaut arī Ha­ralds ir veik­smi­nieks, vi­ņam iz­vir­zī­ties var trau­cēt am­bī­ci­ju trū­kums.

Arī BMX ri­teņ­brau­cē­jam Mā­rim Štrom­ber­gam lik­te­nis ir de­vis lie­lis­ku ie­spē­ju se­vi pie­rā­dīt ša­jā spor­ta vei­dā. Viņš ir lī­de­ris, in­di­vi­du­ālists, kurš dzī­ves sā­kum­pos­mos drīkst no­dar­bo­ties ar eks­trē­mu spor­tu, jo pa­va­dīs veik­sme. Viņš vien­mēr no­tu­rēs stū­ri, jo vār­da tie­šā no­zī­mē ta­jā ie­kram­pē­jas ar sa­vām spē­cī­ga­jām ro­kām. Viņš ir ātrs un mērķ­tie­cīgs – ri­teņ­brau­cē­jam pie­mē­ro­tas īpa­šī­bas. Dzī­ves pir­ma­jos pos­mos Mā­rim Štrom­ber­gam pa­re­dzēts būt uz­va­rē­tā­jam un gūt lie­lus sa­snie­gu­mus, kā­di tie arī ir (pie­tiek pie­mi­nēt, ka Štrom­bergs ir div­kār­tē­jais un vie­nī­gais olim­pis­ko spē­ļu čem­pi­ons BMX ri­teņ­brauk­ša­nā vī­rie­šiem). Ap­mē­ram 36 ga­du ve­cu­mā ri­teņ­brauk­ša­nai bū­tu jā­met miers, jo past­āv trau­ma­tis­ma ris­ki.

Ine­ta Vent­nie­ce pie­sar­dzī­gi vēr­tē Lat­vi­jas la­bā­kā bok­se­ra Mai­ra Brie­ža kar­je­ras ie­spē­jas ša­jā eks­trē­ma­jā spor­ta vei­dā: «Es kā mam­ma sa­vu bēr­nu tā­dā spor­ta vei­dā ne­lais­tu. Vi­ņam past­āv risks gūt trau­mas. Mat­ri­cā re­dzu, ka vi­ņam nav spē­cī­gas ro­kas, kas bok­sā ir sva­rī­gi. Paš­laik viņš dar­bo­jas, pa­tei­co­ties jau­nī­bas ener­ģi­jai, un tās vi­ņam ir mil­zī­gi daudz, to­mēr bokss nav pie­mē­ro­tā­kais spor­ta veids. Il­gi ne­va­jag ar to no­dar­bo­ties, jo var ras­ties pro­blē­mas ar imu­ni­tā­ti, kā­jām un psi­hi. Paš­laik vi­ņam ir veik­smīgs pe­ri­ods sa­snie­gu­miem, bet 36 ga­du ve­cu­mā bū­tu la­bi šim spor­ta vei­dam likt pun­ktu. Viņš va­rē­tu būt iz­cils bas­ket­bo­lists, viņš ir ātrs cil­vēks un iz­cils lī­de­ris, kurš vi­su grib sa­sniegt viens, vien­mēr būt pir­mais.» Jā­pie­bilst, ka bok­se­rim pa­gā­ju­šā ga­da sā­ku­mā kon­sta­tē­ja ro­kas lū­zu­mu.

Nu­me­ro­lo­ģe jau­tā un at­bild vien­lai­kus: «Kā­pēc bokss? Ie­spē­jams, tā­dēļ, lai kļū­tu iek­šē­ji vī­riš­ķī­gāks, jo Mai­rim Brie­dim pie­mīt du­bul­ta sie­viš­ķā ener­ģi­ja.» Vi­ņa pie­vērš uz­ma­nī­bu tam, ka bokss ir ag­re­sīvs sports. Tā­tad rin­gā bok­se­ris iz­lā­dē sa­vu iek­šē­jo ag­re­si­ju, un dzī­vē vi­ņam nav ne­pie­cie­šams ie­gūt asas iz­jū­tas, pa­rā­dot spē­ku un va­ru.

Ag­re­si­ju iz­lā­dē kor­tos

Te­ni­sists Er­nests Gul­bis ne­spēj ap­slā­pēt emo­ci­jas, mēdz la­mā­ties spē­les lai­kā, triec pret zem­i ra­ke­tes, ap­mek­lē nakts­klu­bus, ie­ku­ļas ne­pa­tik­ša­nās un pat pa­sēž cie­tu­mā…

Nu­me­ro­lo­ģe vi­ņu rak­stu­ro kā ne­mie­ra ga­ru, tra­ku­lī­gu cil­vē­ku, kurš sev ne­ko ne­liedz, diem­žēl ris­kē ar ve­se­lī­bu un dzī­vī­bu. Par tā­diem cil­vē­kiem mēdz teikt – dzi­ļais ūdens. Te­ni­sis­ta rak­stu­ru ir grū­ti iz­tu­rēt ap­kār­tē­jiem cil­vē­kiem, bet vi­ņam kā spor­tis­tam tas ir kā «Ra­fa­el­lo» kon­fek­te sal­da­jā ēdie­nā. Viņš ir per­so­nī­ba, lai gan lī­de­ra do­tī­bas ne­pie­mīt, un ļo­ti pie­mē­rots spor­tam. Er­nests Gul­bis va­rē­tu kļūt arī par iz­ci­lu ri­teņ­brau­cē­ju. Viņš ir ātrs, prot pa­rā­dīt se­vi, vi­ņam pie­mīt mil­zī­gas am­bī­ci­jas, bet arī ne­līdz­sva­rots rak­sturs un ag­re­si­ja. To ie­gro­žot spor­tis­tam pa­līdz te­niss, un ar kat­ru ga­du viņš vai­rāk no­briest kā per­so­nī­ba un kļūst sta­bi­lāks, pār­lie­ci­no­šāks un veik­smī­gāks kā spor­tists. Nu­me­ro­lo­ģe sa­mier­nie­cis­ki no­teic, ka te­ni­sists ir jaun­a dvē­se­le, tā­pēc rei­zēm uz­ve­das kā mazs bērns.

 

Īs­ta­jā vie­tā

Bi­ju­šais svar­cē­lājs Vik­tors Ščer­ba­tihs ar spor­tu ir uz tu. «Kā­jas spē­cī­gas, un tas svar­cel­ša­nā ir bū­tis­ki, viņš stāv sta­bi­li, spēj sa­gru­pē­ties un pa­celt sma­gu­mu. Grib būt pir­mais, pie­dzī­vot asas iz­jū­tas. Pie­mīt vēl­me pēc uz­va­ras un sa­snie­gu­miem, pie­mīt āt­rums. Veik­sme ie­lik­ta šū­pu­lī, tas no­zī­mē, ka spor­to­jot sma­gas trau­mas ne­gūs. Ener­ģē­tis­ki spē­cīgs cil­vēks. Ve­cā­ki pa­rei­zi da­rī­ja, ka sū­tī­ja tā­dā spor­ta vei­dā,» ko­men­tē nu­me­ro­lo­ģe.

 

Ko­man­das spē­lē­tājs 

Ho­ke­jists Mi­ķe­lis Rēd­lihs ir iz­teikts ko­man­das cil­vēks. Mērķ­tie­cīgs, bet se­vi priekš­plā­nā ne­bī­dīs un sa­vas am­bī­ci­jas uz ci­tu rē­ķi­na ne­īs­te­nos. To vi­ņam arī ne­va­jag, jo vi­su dzī­vi viņš tiks pa­ma­nīts un vi­ņa vār­du vien­mēr zi­nās. Mi­ķe­lis Rēd­lihs var gūt pa­nā­ku­mus ne ti­kai ho­ke­jā, bet arī ci­tos spor­ta vei­dos, ku­ros lie­la no­zī­me ir āt­ru­mam.

 

Sa­va lai­ka in­di­go bēr­ni

Diez vai kāds ap­šau­bīs fak­tus: Lat­vi­jas sla­ve­nā­kā bas­ket­bo­lis­te Uļ­ja­na (īs­ta­jā vār­dā Iu­li­ja­ka) Sem­jo­no­va ir vie­na no vi­su lai­ku ti­tu­lē­tā­ka­jām bas­ket­bo­lis­tēm pa­sau­lē. To­mēr nu­me­ro­lo­ģe zi­nā­mā mē­rā šo­kē, sa­kot, ka Uļ­ja­na ne­pie­dzi­ma īs­ta­jā lai­kā un vie­tā un sports ne­bi­ja vi­ņai pie­mē­ro­tā­kā no­dar­be. To­laik Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā mei­te­nei ar tā­du augu­mu (213 cm), pro­tams, bi­ja jā­spē­lē bas­ket­bols, kas gan cits. Ta­gad sla­ve­nā spor­tis­te ir pār­cie­tu­si ope­rā­ci­jas, jo spor­ta ra­dī­tās se­kas ir ne ti­kai sla­va, bet arī sa­beig­tas kā­jas. In­di­vi­du­ālā nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca lie­ci­na, ka Uļ­ja­nai Sem­jo­no­vai vā­jā vie­ta ir sirds un asins­va­du sis­tē­ma, plau­šas, gal­va un mu­gu­ra. Vi­ņai ne­pie­mīt tas, ko dē­vē par dzelzs ve­se­lī­bu, tur­klāt Uļ­ja­na Sem­jo­no­va pēc sa­vas bū­tī­bas nav dzelzs lē­di­ja, kaut arī vi­ņai pie­mīt vī­riš­ķā ener­ģi­ja. Bas­ket­bo­lā vi­ņai pa­lī­dzē­ja ie­dzim­tās īpa­šī­bas – āt­rums, iz­vei­cī­ba un lī­de­res do­tī­bas. «Iz­vei­cī­ga tā­pēc, ka gud­ra, ar la­bu in­tu­īci­ju, mā­cē­ja bum­bu vien­mēr gro­zā da­būt. Vi­ņai ak­tī­vās spor­tis­tes gai­tās va­ja­dzē­ja uz­ma­nī­ties, jo bas­ket­bols to­mēr ir eks­trēms spor­ta veids, ku­rā past­āv ie­spē­ja gūt trau­mas. Eks­trē­mi spor­ta vei­di vi­ņai nav ie­tei­ca­mi,» vēr­tē nu­me­ro­lo­ģe. Uļ­ja­nas Sem­jo­no­vas lie­lā­kais trum­pis – pras­me pie­sais­tīt cil­vē­kus un mā­ka pa­ņemt sa­vā va­rā uz lau­ku­ma gan sa­vas ko­man­das bied­re­nes, gan pre­ti­nie­ces.

To­ties sports kā biz­ness, kā nau­das pel­nī­ša­nas veids un ie­spē­ja Uļ­ja­nai Sem­jo­no­vai gan ir pie­mē­rots. Ti­kai laik­mets bi­ja tāds, ku­rā vi­ņa, bū­da­ma pro­fe­si­onā­la­jā spor­tā, no­pel­nī­ja či­ku. «Vi­ņa ir 1952. ga­da in­di­go bērns,» re­zu­mē Ine­ta Vent­nie­ce. Līdz­īgi vi­ņa rak­stu­ro vārt­sar­gu Ar­tū­ru Ir­bi – 1967. ga­da in­di­go bērns, kurš ar spor­tu var pel­nīt nau­du, to­mēr bū­tu veik­smīgs un nau­dīgs cil­vēks arī ci­tās jo­mās.

Kurš gan teik­tu, ka le­ģen­dā­rais ho­ke­jists Ar­tūrs Ir­be uz le­dus, vār­tos ne­bi­ja sa­vā īs­ta­jā vie­tā? Sa­vu­kārt nu­me­ro­lo­ģe jau­tā: «Ko viņš da­ra ho­ke­jā?» Šim spor­tis­tam pēc nu­me­ro­lo­ģis­kās ana­lī­zes tie­ši kā­jas (ceļ­ga­li, vē­nas u.tml.) ir vā­rī­gā vie­ta, bet ho­ke­jā kā­jas ir balsts.

Nu­me­ro­lo­ģe Ar­tū­ra Ir­bes pa­nā­ku­mus iz­skaid­ro ar dzim­ša­nas brī­dī šū­pu­lī ie­lik­to veik­smi un ta­lan­tu, pie­bil­stot, ka ta­lan­tīgs viņš va­rē­tu būt ne ti­kai spor­tā, jo Ir­be kā per­so­nī­ba al­laž tiks at­pa­zīts un ie­vē­rots. Viņš nav lī­de­ris un nav ātrs, tā­pēc vārt­sar­ga fun­kci­jas (nav jā­sli­do, nav jā­va­da ko­man­da) ir bi­ju­šas vi­sat­bil­stī­gā­kās. Tā kā Ir­bem pie­mīt gud­rī­ba un vie­dums, at­tīs­tī­ta in­tu­īci­ja un pat mis­ti­ķa do­tu­mi, viņš spē­ja sa­just, kur ri­pa li­dos. Tas lie­ti no­de­rē­ja. 

Nu­me­ro­lo­ģes vēr­tē­ju­mā Ar­tū­ram Ir­bem kļūt vēl veik­smī­gā­kam spor­tā trau­cē­ja vi­ņa mai­gais rak­sturs. «Ļo­ti lā­dzīgs cil­vēks. Tā­pēc jau­tā­ju, ko viņš da­ra ho­ke­jā? Var­būt mā­te gri­bē­ja past­ip­ri­nāt zē­na vī­riš­ķī­bu, jo bai­dī­jās, ka pui­ku va­rē­tu ap­celt? Viņš ir tik in­te­lek­tu­āls un smalk­jū­tīgs cil­vēks, ka bai­dī­jās uz lau­ku­ma kā­du aiz­vai­not vai aiz­skart. Bie­ži vien at­ro­das sa­vā pa­sau­lē, ci­ti vi­ņu ne­sa­prot. Bet pie­mīt spē­cī­ga iek­šē­jā vī­riš­ķī­gā ener­ģi­ja,» rak­stu­ro Ine­ta Vent­nie­ce. 

Horoskopi

Zaļās koka čūskas gads būs pilns ar pārmaiņām un pārsteigumiem, kas ietekmēs mūsu dzīvi. Pēc astrologu un tarologu domām, mūs sagaida personīgās pārvērtības, un tiem, kas nebaidās pamest komforta zonu, liktenis var sagādāt negaidītas dāvanas.

Svarīgākais