Kristīgā baznīca ir izturējusies pret astroloģiju gan kā pret cienījamu sadarbības partneri, gan kā pret sīku kalponīti, gan kā pret konkurenti, kas jāiznīdē no zemes virsas.
Ja par īsto reliģiju Latvijā un mums kaut pavirši zināmajā pasaules daļā pieņem kristietību atbilstoši Kristus Kalna sprediķim, tad tās paredzējumi ir neatspēkojami tāpēc, ka tādu nav un nedrīkst būt: «Jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? (..) ...jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.» (Mat,. 6;31-32.) Protams, ka gleznais vārds «zūdīties» apzīmē to, kam reālās dzīves situācijās tiktu piemeklēti ikdienišķāki vārdi, starp kuriem vārds «paredzēt» nebūtu tas retāk sastopamais. Ticīgajiem ir jāklausa Kristum nebūt ne par spīti tam, ka jebkura nākamā diena var ne tikai pienākt bez ēdiena un bez dzēriena, bet var arī vispār nepienākt, jo kaut kad taču katram pienāks viņa nāves diena un stunda. Ir jāklausa tieši tāpēc, ka, jā – «ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu» (turpat, 34) un «jums visa tā vajag». Tā bija noteikts jau Vecajā derībā ar Dievu («Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu» (5. Moz., 8;5)) un tā pēc Kristus bija apstiprinājis viņa apustulis Pāvils vēstulē ebrejiem («Ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem» (12;6)).
Citiem vārdiem sakot, cilvēki pievēršas «īstajai» reliģijai tikai tad un tādā mērā, kādā visi paredzējumi par draudošajām briesmām beidzas tajā brīdī, kad šie draudi piepildās. Reliģijas jēga ir pieņemt kā Dieva mīlestību ienaidnieku rungas, dunčus un lodes, bet tieši tāpat arī ikdienas knišļu uzlidojumus. Ai, kā gribētos izbaudīt Dieva mīlestību viņa glāstos, kuru izpausmes zemes dzīvē varētu būt prieks, veiksme vai miers, bet nē, to nedrīkst nekādā gadījumā! «Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas?» Kristus jautājuma formā (Mat., 5;46) skaidroja savu «īsto» ticību. Nebūs nekādas Debesu valstības tiem, kuri mīl tos, kas mīl viņus. Debesu valstība jāpelna ar mīlestību pret tiem, kuri dara ļaunu tieši šim cilvēkam. Tomēr izvirzīt tik augstas prasības saviem sekotājiem varēja atļauties tikai pats Kristus, kuram «visas lietas iespējamas» (Mat., 19;26), nevis kristīgā baznīca. Tai nācās dot arī mājienu jeb pretēju cerību cilvēkiem, ka viņu pievēršanās pareizajai ticībai kaut kā atvieglos iekārtošanos jau šajā dzīvē. Baznīctēvi bija spiesti atkārtot tos «no rakstu mācītājiem un farizejiem», uz kuru lūgumu Kristum «no Tevis gribam kādu zīmi redzēt» Kristus atcirta, ka tikai «ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes» (Mat., 12; 38-39), t.i., pārpasaulīga spēka izpausmes šeit un tūlīt.
Kristīgā baznīca pēc tautas pieprasījuma ir ierindojusi starp savām pārpasaulīgās varenības zīmēm spēju paredzēt šīs pasaules nākotni. Šādu nodarbošanos varēja iegrozīt kā paņēmienu, ko Dievs ne tikai neaizliedz, bet pat liek izmantot, lai cilvēki vismaz mēģinātu izvairīties no briesmām un tādējādi noskaidrotu, vai tās tiešām sūta pats Dievs, nevis velns vai citi cilvēki, kuriem Dievs devis brīvo gribu izvēlēties starp labo un ļauno; vai varbūt tās ir tikai paša nelaimes putna nolaidības rezultāts. Vienīgi tad, ja nelaime pienāk par spīti visam, kas darīts tās novēršanai, tā jāpieņem kā īstā Dieva dāvana. Astroloģija šādā konstrukcijā bieži vien kalpo par izpildmehānismu Svētajos rakstos doto pravietojumu konkretizācijai. Ļaunas mēles piebilst, ka astroloģija baznīcai vajadzīga kā grēkāzis gadījumiem, kad kaut kas ar paredzēšanu noiet greizi, bet Svētajos rakstos kļūdu nevar būt vispār, un atzīt baznīcu augstāko vadītāju kļūdas ir grūti, pat ja tas principā iespējams.
Svētajos rakstos ir vismaz trīs sadaļas, kas izmantojamas gan par etalonu nākotnes paredzēšanai ticības un baznīcas vārdā, gan par saistvielu arī jebkuras citas rakstu vietas pievienošanai nākotnes paredzējumiem un skaidrojumiem.
Pirmā, kā ievads Kristus sprediķiem, ir Bībelē iekļautā Vecā derība, kurā no 39 grāmatām 12 vai 17 grāmatas (izlaidīsim šeit stāstu par konfesionālām un terminoloģiskām nobīdēm Bībeles tekstu redakcijā) saucas par praviešu jeb pravietojumu grāmatām. Tajās Dievs ar praviešu muti pasaka skaidri un gaiši: «Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis.» (Jesaja, 46;10.)
Otrā ir tā dēvētā Mazā apokalipse – pa vienai nodaļai trijos no četriem kanoniskajiem evaņģēlijiem (Mat. 24, Mark. 13 un Lūk. 21) ar variācijām par vienu un to pašu Jēzus stāstu saviem mācekļiem par to, kas vēl notiks starp viņa nāvi un pasaules galu. Jebkura no cilvēku paaudzēm, kas dzīvojušas pēc Kristus, ir spējusi iestāstīt pati sev, kāpēc tikai (nu, labi – visvairāk, visprecīzāk) uz viņiem, nevis uz jebkuriem citiem cilvēkiem pagātnē un diez vai vairs iespējamā nākotnē attiecas Mateja evaņģēlija 24. nodaļas 21. pants: «Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.»
Trešā, kā punkts uz i, ir Jaunās derības pēdējā grāmata, ko dēvē dažādi – latviešu tulkojumos par Jāņa parādīšanas grāmatu, Jāņa parādīšanās un Jāņa atklāsmes jeb tikai par Atklāsmes grāmatu, lai mazinātu neizbēgamās alūzijas, ka šī Jāņa grāmata ir tā pati grāmata vai tā paša autora darbs, kas Jāņa evaņģēlijs, kaut gan šādu saistību starp grāmatām nav. Grāmata neapraksta Jāņa parādīšanos, bet sniedz Jāņa aprakstītās pasaules gala ainas – Jāņa mēģinājumu izteikt cilvēku valodā to, ko eņģelis viņam ar Dieva ziņu nevis stāstījis, bet rādījis.
Pasaules un droši vien pat Latvijas vēsturē pietiktu materiāla divām bezgalīgi garām pretēju piemēru rindām, kas apliecina reliģiskās pravietošanas mašīnas darbošanos un nedarbošanos.
Latvijas Republikas nodibināšanu, piemēram, var atvasināt no Mazās apokalipses un Atklāsmes grāmatas tekstiem, kas simtiem reižu tika mistroti tā, ka «cēla latviešu triecienspēku Pirmajā pasaules karā un tā izraisīto notikumu virknē līdz Latvijas valsts nodibināšanai» (1). Te uzskaitītas tikai tās publikācijas, ko sagatavojuši brāļi Buši – personas, kas apzināti izsvītrotas no Latvijas vēstures to pašu iemeslu dēļ, kāpēc «latviešiem kā 19. gadsimta jaunpienācējiem citu tautu vidū pienācās apgūt toreizējo modi runāt par astroloģiju sliktu vai neko» (2). Aizpagājušā (19.) gadsimta valodā par Latvijas valsts rašanās iemesliem drīkstēja uzrādīt gan šķiru cīņu, gan nacionālo atmodu, gan Dieva žēlastību, bet pēdējo tikai tādā tonī, kādu to 1910. gadā sadzirdēja un aprakstīja pēc Bušu nāves palikušie mācekļi: «Garīdznieki pēc parašas auksti un vienaldzīgi izdarīja savas ceremonijas... un pēc tam divjūgā aizbrauca tur, kur tos gaida kūpoši cepeši» (3). Cita lieta, ka arī Buši pārstāvēja tādu reliģisko strāvojumu, kas, atšķirībā no astroloģijas, nespēja piedāvāt 20. un tālāk 21. gadsimta cilvēkiem saprotamu un pieņemamu valodu.
Bībeles pravietojumu diskreditācijai kā radīts ir gadījums ar kādreizējo adventistu sludinātāju Jāni Birziņu (1891.–1987.) un divām viņa grāmatām: 1929. gadā Rīgā klajā laisto «Kas spēj paziņot nākotni?» un turpat 1968. gadā izdoto «Pravietojumi vēstures gaismā». Otrajā grāmatā viņš liecināja pats par, t.i., pret sevi, ka «trīsdesmit piecus vislabākos savas dzīves gadus darbojos kā sludinātājs, rakstīju reliģiska satura rakstus», kuros «uzlūkoju Bībeles pravietojumus kā pasaules notikumu programmu, pēc kuras pasaules vēsture jau nonākusi savā beigu posmā» (124.–125. lpp.), kad viņam jādara viss iespējamais, lai glābtu tos, kuri kaut pēdējā brīdī izrādīsies spējīgi saprast Bībeles pravietojumus utt. Kā viegli uztverams no šādas atklātības, sava ilgā mūža pēdējos gadu desmitos Jānis Birziņš noliedza iepriekšējos gadu desmitos teikto un rakstīto, turklāt darīja to tik pārliecinoši jeb kvalificēti, ka arī par viņa dzīves otro daļu gribētos teikt to pašu, ko viņš teicis par pirmo: «Darbojos ne algas (vai arī ne tāpēc, ka čekisti iekaustījuši – A.K.) dēļ.»
Savu 1929. gada grāmatiņu Jānis Birziņš iesāka ar droši vien alegoriski domātu ziņu par vilciena katastrofu, kurā «starp nonāvētiem atradās arī kāda kāršu licēja – pareģe» komplektā ar politiķiem, filozofiem, zinātniekiem (1. lpp.). Visa šī buķete patiešām bija pārstāvēta ja ne vienā vilcienā, tad jebkura valdnieka galmā pirms 1914. gada, «bet tie nespēja paredzēt kara iznākumu, lai biedinātu savus valdniekus glābt savas valstis, savus kroņus un pašu dzīvības» (2. lpp.). Tikai un vienīgi «pravietīgās mācības apraksta gadu simteņiem un tūkstošiem uz priekšu visus ievērojamos pasaules notikumus» (15. lpp.). Tādu apgalvojumu nav iespējams apgāzt, jo tad apgāzējam pašam būtu jāzina notikumi «gadu simteņiem un tūkstošiem uz priekšu» līdz pašam pasaules galam, bet cilvēkus taču interesē tas, kas atbilst viņu dzīves un uztveres spēju mērogam: tad kāpt vai nekāpt pavisam konkrētā vilcienā, lidmašīnā vai laulības gultā? Diez vai Svētie raksti paredz vilcienu katastrofas un visvisādu birziņu dzīves cilpas kā «ievērojamos pasaules notikumus». Astroloģija tagad ir pieprasīta tāpēc, ka auž daudz smalkākus un uztveramo notikumu mērogam elastīgi piemērojamus tīklus.
Robeža darba dalīšanā starp reliģiju un astroloģiju iet starp cilvēka dzīvē svarīgo un nesvarīgo – starp cilvēka nāvi kā vienīgo patiešām svarīgo notikumu viņa dzīvē un visiem pārējiem notikumiem. Nāve uzspiež cilvēkiem reliģiju pat divās formās. Ir «īstā» reliģija kā jau piesauktais Kristus Kalna sprediķis – un ir reliģijas surogāti, ar oriģinālajām baznīcu regālijām apveltīti ķēmi, izdzimteņi un parodijas. Ja mums zināmajā kultūras areālā kristīgā baznīca ir nonākusi bēdīgā stāvoklī, tad ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu tikai tagad pieķēruši garīdzniekus grēkojam. Šādā aspektā pāris pēdējo gadu tūkstošu laikā nav mainījušies ne garīdznieki, ne publikas pieprasījums pēc mājieniem, ka varētu taču cilvēki izsprukt no nāves tikpat veikli, cik veikli rīkojas mācītāji, izlokoties no Mozus baušļos un Kristus sprediķos skaidri un gaiši izteiktu prasību pildīšanas (4). Baznīca vispār nevarētu pastāvēt bez šādas veiklības, kas vislielākajā nopietnībā sāktus ticības apliecinājumus padara par šķirbām, pa kurām lien laukā mācītāju un baznīcēnu grēki. Mācītāju nesodīšana par viņu grēkiem ir nosacījums, lai vismaz baznīcēni noticētu kaut ne baznīcas spējai, tad tomēr patiesai gribai atlaist viņu grēkus atbilstoši bauslim «tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu» (Mat., 22;39). Ar to pašu baznīcas samaitātība kļūst par starta šāvienu «īstajai» ticībai, kuras īstums atbilst tās neiespējamībai. «Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis,» īsteni ticīgo raksturo apustulis Pāvils vēstulē romiešiem (4;18). Jo zemāk grimusi baznīca un līdz ar to visa pasaule («Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?» (Mat., 5;13)), jo lielākas iespējas padarīt ticību tik intensīvu, cik to no cilvēka prasa viņa nāve tajos veidolos, kādos tā parāda sevi cilvēkam jau viņa dzīves laikā.
18./19. gadsimta mijā Eiropā atkal uzradās drosminieki uzstāties pret visiem zināmo un pierasto kārtību, kurā Svētos rakstus ar baznīcām sasaista tikai atsevišķu cilvēku ticības varoņdarbi. Kārtējo baznīcas noliedzēju firmas zīme starp tūkstošu tūkstošiem citu pretendentu uz īstās ticības atjaunošanu bija māka saskatīt neatbilstībā starp Svēto rakstu vārdiem un reālo dzīvi, kādu to tolaik organizēja baznīcas arī ārpus baznīcu sienām, nevis vienkārši nekārtību, bet īpašu antikārtību, kas intelektuālu paradoksu virknes galā tika atzīta par speciāli radītu tam, lai paradīzi zemes virsū varētu ieviest kā šīs antikārtības antikārtību. Par antiantikārtības galveno pravieti kaut pēc nāves izsitās Kārlis Markss (1818.–1883.).
Ļoti atturīgi jāuzņem Čehijas izcelsmes ebreja Ernesta Gelnera (1925.–1995.) lieliskās grāmatas «Arkls, zobens un grāmata» (R., 2000.) 120. lpp. teiktais, ka marksismam vai, precīzāk sakot, ticībai progresam «marksistiskajā formā, protams, bija lemts kļūt par vienu no lielākajām pasaules reliģijām». Jā, marksisms ir jūdu un kristiešu reliģiju kompilācija, bet pats līdz reliģijai tas neaizsniedzas, jo nedod savu risinājumu cilvēka un viņa nāves attiecībām. Kopš padomju laikiem pamanāmā krievu filozofa Erika Solovjova (1934.) vārdiem runājot, «cilvēka individuālās esamības gala problēma ir gluži vienkārši atmesta», liekot tās vietā vismaz pirmajā acu uzmetienā cilvēkiem vilinošāku versiju: «Marksa cilvēks bija līdzīgs Dievam tādā nozīmē, ka viņš ir... nemirstīgai dzimtai piederoša būtne» (5). Skan jauki, bet tikai līdz brīdim, kad nāve satriec šo jauno ticību ne vairs Dievam, bet ticību visu cilvēku vai vismaz jaunajai ticībai pievērsto cilvēku pielīdzināmībai Dievam. Nāve atgriež cilvēku realitātē un līdz ar to reliģijā, kas glabā cilvēka niecībai atbilstošus mierinājuma veidus. Mierināšanas darbības neprasa obligātu garīdznieku klātbūtni un vēl mazāk prasa to, lai cilvēki saprastu, kādā veidā uz viņiem iedarbojas tās vai citas reliģijas kodificētie simbolu kompleksi mākslas darbos, tautas gudrībās vai ierēdņu instrukcijās par bēru gājieniem. Ja marksisms neuzņēmās to visu kodificēt oriģinālā sistēmā, tad nācās samierināties, ka «reliģija attīstīta sociālisma sabiedrībā ir vienīgā legālā un joprojām vēl visai ietekmīga ideoloģiskās opozīcijas forma». Šī latviešu padomju ateisma propagandista Zigmunda Balevica (1933.–1987.) nopūta nodrukāta 1980. gadā izdotā rakstu krājumā «Ateistiskās audzināšanas efektivitāte» (R., 1980., 37. lpp.). Ap to laiku komunistu režīma dzīlēs jau kalkulēja, ka «režīmam ir lētāk un ērtāk pašlikvidēties, nevis komplektā ar baznīcas iznīdēšanu ielikt tās uzturēšanu» (6).
1. Kluinis A. «XIX gadsimta progresa reliģijas sektanti Latvijā». – «Karogs», 2009, nr. 9., 160. lpp.
2. Kluinis A. «Latviešu tauta zem blāvām zvaigznēm». – «Praktiskā Astroloģija», 2014, nr. 1., 22. lpp.
3. Citāta avotu sk.: «XIX gadsimta progresa reliģijas sektanti...» – 163. lpp.; ziņas «Par brāļu Bušu vietu tekstā «Latviešu literatūras vēsture»» sk. turpat, 2009, nr. 7., 158.–167. lpp.
4. Sk., piemēram: Kluinis A. «Bērnu vietā savairojušies ierēdņi». – «Neatkarīgā», 2008. gada 15. augustā, 6. lpp. par baptistu mācītāju Ainaru Baštiku (1958).
5. Oriģinālais teksts un pat norāde uz to diemžēl pagaisusi kopš pagājušā gadsimta 80. gadu nogales, bet E. Solovjova teikto kāda krievu žurnāla sarīkotās «apaļā galda» sarunās latviešu valodā pārdrukāja žurnāls «Lauksaimniecība» 1991. gada nr. 9./10., 15.–16. lpp.
6. Kluinis A. «Raķešu trieciens reliģijai un astroloģijai». – «Praktiskā Astroloģija», 2014, nr. 11., 38. lpp.