MISTIKA: Astroloģija, kas maina dzīves

Vi­ņiem vi­siem bi­ja pa­vi­sam ci­ta iz­glī­tī­ba, darbs, kar­je­ra un – va­rē­tu pat dro­ši ap­gal­vot – iz­vei­do­ta dzī­ve. To­mēr vi­ņi iz­lē­ma tur­pi­nāt iz­glī­to­ties, un vie­na no in­ter­ešu jo­mām bi­ja tie­ši as­tro­lo­ģi­ja. No­slē­dzot 2014. ga­du, «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» la­sī­tā­jiem pie­dā­vā četr­u cil­vē­ku pār­do­mas par to, kā­pēc vi­ņus aiz­rā­va as­tro­lo­ģi­ja un ko tā mai­nī­ju­si vi­ņu dzī­vē.

Raits Čer­najs: «As­tro­lo­ģi­ja ir gan māk­sla, gan zi­nāt­ne»

Bi­ju­šais Lat­vi­ja Valsts kon­tro­les va­dī­tājs

Raits Čer­najs par se­vi sa­ka: «Es­mu ma­te­mā­ti­ķis, bei­dzu Fi­zi­kas un ma­te­mā­ti­kas fa­kul­tā­ti, un tur slēp­jas lie­la da­ļa at­bil­des, kā­pēc in­te­re­sē­jos par as­tro­lo­ģi­ju.»

Kād­rei­zē­jam po­li­ti­ķim un valsts gal­ve­na­jam kon­tro­lie­rim bēr­nī­bas un jau­nī­bas aiz­rau­ša­nās bi­ja as­tro­no­mi­ja, zi­nāt­nis­kā fan­tas­ti­ka un kos­mis­kie ce­ļo­ju­mi, kas to­laik pa­ti­ka dau­dziem zē­niem. «Es ļo­ti no­sku­mu Ga­ga­ri­na li­do­ju­ma die­nā, jo sa­pra­tu, ka ne­bū­šu pir­mais kos­mo­nauts,» sme­jas Raits Čer­najs. «Tie sap­ņi ir iz­sap­ņo­ti, jo ta­gad zi­nu, ka sap­ņus īs­te­no ci­tā­dāk.» Sko­lā aiz­rau­ša­nās ar as­tro­no­mi­ju un ek­sak­ta­jiem priekš­me­tiem tur­pi­nā­jās, un li­kum­sa­ka­rī­gas bi­ja ma­te­mā­ti­kas stu­di­jas uni­ver­si­tā­tē. As­tro­no­mi­ju tur diem­žēl ne­mā­cī­ja.

Viņš at­ce­ras, ka ko­pā ar as­tro­no­mu (un ta­gad arī as­tro­lo­gu) Iva­ru Šmel­du strā­dā­ja Ze­mes māk­slī­go pa­va­do­ņu no­vē­ro­ša­nas sta­ci­jā Bo­tā­nis­ka­jā dār­zā. Nak­tī vē­ro­ju­ši zvaig­znes un fik­sē­ju­ši un pre­ci­zē­ju­ši māk­slī­go pa­va­do­ņu ko­or­di­nā­tas. «Tas pa­li­ka kaut kur ie­ķē­ries,» in­te­re­si par zvaig­žņo­to pa­sau­li pa­ma­to Raits Čer­najs.

Strā­dā­jot Valsts kon­tro­lē, lik­te­nis sa­ve­dis ko­pā ar as­tro­lo­gu Va­lē­ri­ju Ba­ba­je­vu. «Sa­dzī­ves lī­me­nī es zi­nā­ju, kas ir ho­ro­sko­pi, ma­ni in­te­re­sē­ja tās lie­tas. Ba­ba­je­va kungs man uz­tai­sī­ja kar­tes rek­ti­fi­kā­ci­ju, un bi­ju pār­steigts, pat sa­triekts par to, ko viņš man past­ās­tī­ja. Dau­dzas lie­tas es zi­nā­ju, bet dau­dzas ne. Sa­ju­tos tā, it kā mig­la no acīm bū­tu no­kri­tu­si. Iz­rā­dās, es­mu da­rī­jis vi­su ie­spē­ja­mo, lai ne­no­tik­tu dau­dzas lie­tas, ko es­mu vē­lē­jies dzī­vē sa­sniegt un iz­da­rīt. Pirm­ā sa­tik­ša­nās ar as­tro­lo­gu ie­sē­ja sēk­li­ņu. Bei­dzās darbs valsts sek­to­rā, un ne­jau­ši iz­la­sī­ju, ka Ra­ča kun­gam (as­tro­lo­gam An­drim Ra­čam – red.) as­tro­lo­ģi­jas sko­lā ir at­vēr­to dur­vju die­na. Jaun­āka­jai mei­tai Ag­ne­sei arī bi­ja jā­brauc uz Rī­gu, vi­ņa at­nā­ca man līdz­i. Tā mēs tur pa­li­kām. No­mā­cī­jā­mies trīs ga­dus un ģi­me­nē esam di­vi as­tro­lo­gi ie­sā­cē­ji.»

Ta­gad ar mei­tu mē­dzot pro­fe­si­onā­lā žar­go­nā past­rī­dē­ties, bet pa­ma­zām ar in­te­re­si par as­tro­lo­ģi­ju ir «sai­ndē­ti» arī pā­rē­jie ģi­me­nē. Rai­ta Čer­na­ja dzī­ves­bied­re In­ta bie­žāk ie­lū­ko­jo­ties as­tro­lo­ģi­jas mā­jas­la­pās, un ve­cā­kā mei­ta Kris­tī­ne šad un tad ie­jau­tā­jas pēc pa­lī­dzī­bas.

Rai­ta Čer­na­ja dzī­vē lik­te­nī­ga bi­ja tik­ša­nās ar ār­stu Igo­ru Kud­rjav­ce­vu, Lat­vi­jas Aus­tru­mu vin­gro­ša­nas aso­ci­āci­jas pre­zi­den­tu, un ie­pa­zī­ša­nās ar ci­gun*. «Vi­sas dzī­ves ga­ru­mā ma­ni in­te­re­sē­ja Aus­tru­mu gud­rī­bas, cī­ņu māk­sla un zi­nī­bas. Ap­gu­vu vis­pirms ci­gun pa­ma­tus, tad kon­sta­tē­ju, ka to va­jag ap­gūt pro­fe­si­onā­li. Ta­gad es­mu ser­ti­fi­cēts ci­gun tre­ne­ris. Ap­gu­vu rei­ki dzied­nie­cī­bu, un tas ma­nai dzī­vei de­vis jaun­u sa­tu­ru un pie­pil­dī­ju­mu. Arī tas sa­sau­cas ar as­tro­lo­ģi­ju, kas ļā­va sa­prast, ka mans zvaig­žņu stā­vok­lis ar Sau­li cen­trā sa­ka: aiz­mir­sti par se­vi, tu esi ra­dīts ci­tiem. Sau­le kar­tē arī no­rā­da, ka ik pēc des­mit ga­diem man diez­gan kar­di­nā­li jā­mai­na dar­bī­bas veids. Tas ir no­ti­cis. Zi­nu, ka man ir grū­ti se­vi no­vest līdz pil­nī­bai, jo tik­līdz kā­du lie­tu ie­pa­zīs­tu un sa­pro­tu, kā jā­da­ra, es ar pie­spie­ša­nos sā­ku to da­rīt. Bet daudz gud­rī­bas slēp­jas tie­ši ni­an­sēs. Tik­līdz pār­va­ri to brī­di, kad ne­gri­bas da­rīt, var tur­pi­nāt. Ar ci­gun jau piec­pa­dsmit ga­dus no­dar­bo­jos un sa­pro­tu, ka jo­pro­jām es­mu ie­sā­cējs. As­tro­lo­ģi­jā es­mu četr­us, piec­us ga­dus, un tā ir ļo­ti lie­la at­bil­dī­bas iz­jū­ta.»

Zi­nā­ša­nas Rai­tam Čer­na­jam ļā­vu­šas ie­rau­dzīt in­te­re­san­tas li­kum­sa­ka­rī­bas. Kad fo­to­gra­fē­jis maz­mei­ti­ņu, ku­ra mā­cī­ju­sies slie­ties kā­jās, ie­vē­ro­jis, ka bērns ie­ņē­mis kla­sis­kas ci­gun po­zas. «Man ir jā­mā­cās, bet vi­ņa da­ra au­to­mā­tis­ki. Tā­tad bērns to vi­su zi­na.» Sa­vu­kārt maz­dēls ap­tu­ve­ni trīs vai četr­u ga­du ve­cu­mā no­piet­ni tei­cis: «Es at­kal es­mu ma­ziņš. Es vairs ne­es­mu liels.» Raits Čer­najs uz­ska­ta, ka maz­dē­liņš at­ce­rē­jies kā­du no sa­vām ie­priek­šē­jām pie­au­gu­ša cil­vē­ka dzī­vēm, ku­ru nu ir «at­strā­dā­jis», un var jus­ties kā bērns. «Tas fas­ci­nē un dod dzī­ves garš­u – mē­ģi­nāt rast skaid­ro­ju­mus. Pro­tams, vi­su ne­var iz­skaid­rot, vēl daudz jā­mā­cās, bet priekš­kars ir pa­vē­ries un dod sti­mu­lu mā­cī­ties. Ta­gad va­ru iz­skaid­rot, kā­pēc kaut kas ne­no­ti­ka vai no­ti­ka. Es sa­ņe­mu at­bil­des ar zi­nā­ša­nām as­tro­lo­ģi­jā. Jā, arī ta­gad vi­sas pa­sau­les pro­blē­mas ir uz­krau­tas ple­cos, bet, pa­ma­to­jo­ties uz to, ko zi­nu un es­mu ie­mā­cī­jies, es uz pro­blē­mām ska­tos ci­tā­dāk. Uz­tve­ru vien­kār­šāk – jā, tās ir, bet pa­ies ši­tie, at­vai­no­jiet, sū­di, būs nā­ka­mie. Nav vērts uz­trauk­ties.»

Viņš no­teic, ka paš­laik ie­stā­jies mier­pilns laiks, kad var lē­nām pē­tīt sa­ka­rī­bas. As­tro­lo­ģi­ja un Aus­tru­mu zi­nī­bas ļā­vu­šas ap­jaust, ka katrs cil­vēks ir uni­kāls. «Vi­sā bez­ga­lī­ga­jā kos­mo­sā ša­jā lai­kā – 1948. ga­da 13. augus­tā – un vie­tā – Augst­kal­nes pa­gas­tā – ti­kai es va­rē­ju pie­dzimt, ne­viens cits. Ne­va­jag ne­no­vēr­tēt cil­vē­ka lo­mu, jo mēs esam uni­kā­li ša­jā lai­kā un vie­tā pil­dīt sa­vu mi­si­ju, un as­tro­lo­ga uz­de­vums ir pa­lī­dzēt šo mi­si­ju at­klāt,» se­ci­na Raits Čer­najs.

«Zi­nu, ka man in­te­re­se uz­ro­das, es to ap­mie­ri­nu un tā no­plok. Sā­ku­mā do­mā­ju, ka tā ir ne­pa­stā­vī­ba, bet ta­gad kā da­ļē­ji pro­fe­si­onāls as­tro­logs sa­pro­tu, ka tas man bi­jis zvaig­znēs rak­stīts. In­te­re­ses ir bi­ju­šas da­žā­das – as­tro­no­mi­ja, ģi­tā­ras un trom­pe­tes spē­le, Aus­tru­mu cī­ņas, zī­mē­ša­na, sa­rī­ko­ju­mu de­jas. Es sa­pro­tu, ka as­tro­lo­ģi­ja ir kā ce­ļu sa­tik­smes no­tei­ku­mi šo­fe­rim. Mēs va­ram braukt no pun­kta a uz pun­ktu b, ne­ko ne­zi­not, un var­būt aiz­brauk­sim. Bet, ja zi­nām sa­tik­smes no­tei­ku­mus, tad dro­ši no­nāk­sim tur, kur va­jag. Va­ram dzī­vi no­dzī­vot, kā sa­nāk, bet, ja zi­nām as­tro­lo­ģi­ju, tad ir daudz vieg­lāk. Ma­ni fas­ci­nē, ka kat­ram cil­vē­kam ša­jā ha­osā, kas ne­maz nav tāds ha­oss, ir sa­va vie­ta un lo­ma, un tā ir jā­iz­pil­da. Va­ri spi­ri­nā­ties pre­tī, uz­dau­zīt pu­nus, bet va­ri da­rīt to, kas tev pa­re­dzēts, un tad viss ir lie­lis­ki.»

__

• Aus­tru­mu (ķīniešu) ne­tra­di­ci­onā­lās vingrošanas veids, kas ir cie­ši sais­tīts ar ķī­nie­šu filozofiju. Se­na at­ve­se­ļo­ša­nās un psiho­lo­ģis­kā tre­ni­ņa māk­sla, kas ļauj at­brī­vo­ties no slimībām, pa­ga­ri­nāt dzī­ves il­gu­mu, no­stip­ri­nāt fi­zis­ko ķer­me­ni un ga­ru un dzi­ļāk iz­prast ap­kār­tē­jo pa­sau­li. (Vi­ki­pē­di­ja)

*

Mir­dzas Mar­tin­so­nes skats uz kop­sa­ka­rī­bām

Lat­vi­jas Dai­les te­āt­ra ak­tri­se

Ie­spē­jams, ļo­ti dau­dziem val­dzi­no­šās ak­tri­ses Mir­dzas Mar­tin­so­nes aiz­rau­ša­nās ar as­tro­lo­ģi­ju ir pār­stei­gums. Tā­pat kā vi­ņas mā­cī­bas Ķī­mi­jas fa­kul­tā­tē.

Ak­tri­se at­ce­ras, ka sko­lā, uz­zi­not par jaun­u mā­cī­bu priekš­me­tu as­tro­no­mi­ju, pār­ņē­mu­si sa­jū­ta, ka vi­ņai tas no­teik­ti pa­tiks. «Kaut arī par to ne­ko ne­zi­nā­ju,» vi­ņa ta­gad sa­ka. «Un man tie­šām ļo­ti pa­ti­ka. Pir­mais cil­vēks, kas ma­ni ta­jā ie­sais­tī­ja, ie­in­tri­ģē­ja, ie­mī­li­nā­ja, ir Ver­ners Strau­pe (viens no cie­nī­ja­mā­ka­jiem un pie­re­dzes ba­gā­tā­ka­jiem Lat­vi­jas as­tro­lo­giem – red.). Viņš bi­ja mans ma­te­mā­ti­kas sko­lo­tājs vi­dus­sko­lā. Tik aiz­rau­tīgs un brī­niš­ķīgs! Mums bi­ja tā­da no­ru­na – ja la­bi mā­cī­si­mies Ver­ne­ra Strau­pes priekš­me­tu, tad viņš piec­pa­dsmit mi­nū­tes no mā­cī­bu stun­das past­ās­tīs mums par…» ak­tri­se ie­tur pau­zi. Un Ver­ners Strau­pe, kurš ar as­tro­lo­ģi­ju, nu­me­ro­lo­ģi­ju un ezo­tē­ri­ku no­dar­bo­jas vai­rāk ne­kā 40 ga­du, sa­viem sko­lē­niem stās­tī­ja par vi­sā­dām brī­nu­mai­nām lie­tām, ta­jā skai­tā arī par as­tro­lo­ģi­ju. «Tas ma­ni fas­ci­nē­ja. Ver­ners ļo­ti in­te­re­san­ti stās­tī­ja, un es tās piec­pa­dsmit mi­nū­tes pat ļo­ti gai­dī­ju. Es vi­ņu mī­lu un cie­nu jo­pro­jām. Sū­tu vi­ņam vis­mī­ļā­kos svei­cie­nus un sa­ku pal­dies par vi­ņa pē­tī­ju­miem!» at­zīs­tas Mir­dza Mar­tin­so­ne. Sko­lo­tā­jam Strau­pem par vi­ņa brīv­do­mī­ga­jiem uz­ska­tiem sko­la bi­ja jā­at­stāj.

Tei­cam­nie­ce Mir­dza pēc vi­dus­sko­las ie­stā­jās Ķī­mi­jas fa­kul­tā­tē. Vi­ņai la­bi pa­de­vās gan ķī­mi­ja, gan ma­te­mā­ti­ka. Pirms tam skol­nie­ce pie­tei­cās uz kon­sul­tā­ci­ju pie sa­va sko­lo­tā­ja Ver­ne­ra Strau­pes. «Viņš ļo­ti uz­ma­nī­gi, pat mai­gi tei­ca: diez vai to va­jag iz­vē­lē­ties. To­mēr ie­stā­jos Ķī­mi­jas fa­kul­tā­tē, bet dzī­ve aiz­ve­da tur, kur va­jag.» Vis­pirms uz Tau­tas ki­no­ak­tie­ru stu­di­ju, pē­cāk uz Dai­les te­āt­ri. Ak­tri­se as­tro­lo­giem vē­lāk jau­tā­ju­si, vai darbs te­āt­rī vi­ņai ir īs­tais. As­tro­lo­gi ap­lie­ci­nā­ju­ši – jā, tie­ši te­āt­ris, ne­vis ķī­mi­ja. «Man te­āt­ris ša­jā dzī­vē ir darbs, kas jā­iz­da­ra,» no­teic ak­tri­se.

In­te­re­si par as­tro­lo­ģi­ju ak­tri­se sa­da­la di­vos slā­ņo­ju­mos. Ik­die­nā vi­ņa pa­ska­tās Mē­ness fā­zes – augošs, dil­stošs, piln­mē­ness. Pa­vē­ro ap­tum­su­mu pe­ri­odu. Šo­gad ok­tob­rī ap­tum­su­mi bi­ja spē­cī­gi, tie ro­si­nā­ja dzi­ļas pār­do­mas. «Nē, fa­tā­li ne­ska­tos prog­no­zes. Ga­dās, ka ir či­ka laiks, bet jā­da­ra ir, uz dar­bu jā­iet. Pēc tam var sa­lī­dzi­nāt re­zul­tā­tu. Es ap­ska­tu kop­ai­nu mē­ne­ša, se­šu mē­ne­šu vai ga­da ap­mē­rā. Tā­lāk ne­ska­tos,» vi­ņa sa­ka. Kā­dā no in­ter­vi­jām uz jau­tā­ju­mu, kā vi­ņa sa­gla­bā tik lie­lis­ku fi­gū­ru, Mir­dza Mar­tin­so­ne at­bil­dē­ja: «Pirm­kārt, tie ir gē­ni. Ie­tu­ru di­ētu pēc da­bas Mē­ness cik­liem. Dil­sto­šā Mē­ne­sī var ie­ēst maz­liet vai­rāk ne­kā augo­šā Mē­ne­sī, kad viss iet la­bu­mā. Se­viš­ķi piln­mē­ness lai­kā un kad ir jauns Mē­ness ne­va­jag ēst. Sa­nāk, ka četr­as die­nas mē­ne­sī ir at­slo­dzes die­nas.» 

Pēc as­tro­lo­ģi­jas iz­man­to­ša­nas ik­die­nā nā­ka­mais so­lis ir pa­dzi­ļi­nā­ta stu­dē­ša­na un at­tie­cī­gas li­te­ra­tū­ras la­sī­ša­na, lai sa­pras­tu, kop­sa­ka­rī­bas dzī­vē.

Arī mei­ta Ma­da­ra ir aiz­rā­vu­sies ar as­tro­lo­ģi­ju, un iz­rā­dās, ka Mir­dzas Mar­tin­so­nes vec­mam­ma bi­ju­si vie­da sie­va. Pie­ti­cis vi­ņai pa­vēr­ties de­be­sīs, lai zi­nā­tu, kas būs. «Es ne­vie­nam ne­tei­cu, ka in­te­re­sē­jos par as­tro­lo­ģi­ju. Ja man ne­jau­tā, es ne­uz­bā­žos ar sa­vām zi­nā­ša­nām. Kād­reiz gan – ja kā­dam ne­iet ma­šī­na vai da­tors, es ti­kai no­sa­ku: nu, Mer­ku­ram pa­tīk tā­das lie­tas. Bet ne vai­rāk. Ne­ko ci­tiem «ne­bo­rē­ju»,» ak­tri­se no­svēr­ti at­bild.

*

Jā­ņa Ozo­la lū­zu­ma punkts – Čer­no­bi­ļa

Ķi­rurgs, bi­ju­šais Rī­gas dom­nieks un kād­rei­zē­jais 1. slim­nī­cas di­rek­tors

Jā­nis Ozols vai­rā­kus ga­dus bi­ja Rī­gas 1. slim­nī­cas va­dī­tājs un Rī­gas do­mes de­pu­tāts, bet gad­sim­ta ce­turk­sni – ķi­rurgs. Uz lai­ku viņš no pub­lis­kās ska­tu­ves pa­zu­da, lai iz­mā­cī­tos par psiho­te­ra­pei­tu, as­tro­lo­gu un rei­ki sko­lo­tā­ju.

Jā­nim Ozo­lam okul­ta­jām zi­nī­bām bi­ja ļauts pie­skar­ties jau bēr­nī­bā. Vec­mā­mi­ņa – Lat­vi­jas Rē­ri­ha bied­rī­bas bied­re – mā­jās gla­bā­ja Rē­ri­hu sa­ko­po­tās Aus­tru­mu fi­lo­zo­fi­jas – «Dzī­vās ēti­kas» grā­ma­tu kom­plek­tu krie­vu va­lo­dā. «Ma­ni in­te­re­sē­ja dzied­nie­cī­ba un ezo­tē­ri­ka. Par dzied­nie­kiem sā­ku in­te­re­sē­ties pēc Čer­no­bi­ļas. Kad no tu­rie­nes at­grie­zos, reiz no­nā­cu pie Va­lē­ri­ja Ba­ba­je­va, bet kā pie dzied­nie­ka. Viņš tei­ca – tev kaut kas pa­šam pie­mīt, de­va la­sīt da­žā­du li­te­ra­tū­ru, es gri­bē­ju ie­stā­ties as­tro­lo­gu sko­lā,» at­ce­ras ārsts. To­laik Bal­ti­jas as­tro­lo­ģi­jas sko­las va­dī­tājs as­tro­logs Ba­ba­jevs tā kā at­ru­nā­jis, sak’, ko tu, de­pu­tāts, zi­nāt­ņu dok­tors un ārsts, mā­cī­sies par as­tro­lo­gu. Kad 2005. ga­dā iner­ces pēc Jā­nis Ozols pie­da­lī­jies vē­lē­ša­nās un no rī­ta kon­sta­tē­jis, ka par­ti­ja piec­u pro­cen­tu bar­je­ru nav pār­va­rē­ju­si, no­lē­mis aiz­braukt uz pir­ti, no­maz­gāt grē­kus un sākt jaun­u dzī­vi. To­brīd at­ska­nē­jis Ba­ba­je­va zvans ar uz­ai­ci­nā­ju­mu mā­cī­ties. «Vien­lai­kus mā­cī­jos trīs vir­zie­nos – rei­ki sis­tē­mu līdz sko­lo­tā­ja pa­kā­pei, bet ne­es­mu prak­ti­zē­jošs sko­lo­tājs, as­tro­lo­ģi­jas sko­lā un psiho­te­ra­pi­ju. Par pa­mat­dar­ba virzienu iz­vē­lē­jos psiho­te­ra­pi­ju. Bet ci­tas zi­nā­ša­nas man ša­jā dar­bā ļo­ti pa­līdz. Ie­gu­vu zi­nā­ša­nas gan par se­vi, gan par ci­tiem, gan par pa­sau­li. As­tro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nas pa­līdz vieg­lāk iz­prast pa­cien­tu pro­blē­mas, bet ne­pa­līdz te­ra­pi­jā,» stās­ta Jā­nis Ozols.

At­ce­ro­ties, kad pats ju­ties vis­har­mo­nis­kāk, viņš pie­bilst, ka ho­ro­skops parāda har­mo­ni­jas iespējas dzī­vē. «Ir lie­la kļū­da, ja cil­vē­ki iet pie as­tro­lo­ga un pra­sa: pa­sa­ki, kas man būs vai ne­būs. Var pa­teikt dar­bī­bai vai­rāk vai ma­zāk lab­vē­lī­gus ap­stāk­ļus, jo cil­vēks ar brī­vo gri­bu, sa­vu gri­bas­spē­ku un iz­vē­li var mai­nīt se­vi vai ap­stāk­ļus ap se­vi. As­tro­lo­ģi­ja nav sta­tis­ka zi­nāt­ne, ar­vien vai­rāk iz­glī­to­tu cil­vē­ku sāk ap­gūt as­tro­lo­ģi­ju,» viņš uz­sver.

Ik­die­nā Jā­nis Ozols as­tro­lo­ģi­ju iz­man­to re­ti. «Sa­vu­laik ska­tī­jos kat­ras die­nas ho­ro­sko­pu, rak­stī­ju die­nas­grā­ma­tu, sa­lī­dzi­nā­ju un no­nā­cu pie da­žām at­zi­ņām, ko jau pa­tei­cu. Ka as­tro­lo­ģi­ja un ho­ro­skops nav pa­na­ce­ja. As­tro­lo­gu klien­tū­ra as­toņ­des­mit piec­os pro­cen­tos ga­dī­ju­mu nāk, lai uz­zi­nā­tu, cik vi­ņi skais­ti un gud­ri. Vi­ņi mek­lē sa­vas la­bās īpa­šī­bas, jo ne­jū­tas pie­tie­ka­mi no­vēr­tē­ti ša­jā pa­sau­lē. Tā vi­ņi ceļ paš­ap­zi­ņu. Ap­mē­ram div­pa­dsmit pro­cen­ti nāk ar jau­tā­ju­miem, ku­rus var ap­vie­not zem biz­ne­sa as­tro­lo­ģi­jas – kad di­bi­nāt uz­ņē­mu, vai pre­cē­ties, vai li­dot, kad at­dot pa­rā­dus? Vi­ņi grib ri­si­nāt prak­tis­kas lie­tas. Ti­kai di­vi līdz trīs pro­cen­ti pra­sa: kā­di ir ma­ni dzī­ves uz­de­vu­mi? Mums kat­ram ir sa­vi šū­pu­lī ie­lik­ti uz­de­vu­mi un ie­spē­jas da­žā­dās sfē­rās, un dau­dzi no­dzī­vo mū­žu un ne­īs­te­no sa­vu uz­de­vu­mu,» ār­stam ra­du­šies skar­bi se­ci­nā­ju­mi.

Tā­pēc viņš uz­ska­ta – kad cil­vēks mē­ģi­na at­rast sa­vu ce­ļu un ap­jaust sa­vus dzī­ves uz­de­vu­mus, tad paš­tē­la pu­cē­ša­na vairs nav ak­tu­āla. Jo viņš zi­na, kas ir pats un kas ir jā­da­ra. Tad at­klā­jas in­tu­īci­ja arī ik­die­niš­ķās si­tu­āci­jās. Jā­nis Ozols pa­ma­to, kā­pēc vi­ņam as­tro­lo­ģi­ja vairs nav ne­pie­cie­ša­ma kat­ru die­nu. «Ar lai­ku, kad esi pie­tie­ka­mi ap­gu­vis teh­nis­ko pus­i un sāc vis­pā­ri­nāt, tad prak­tis­ka­jā da­ļā va­ja­dzī­ba griezt to ri­pu­li kļūst ar­vien ma­zā­ka. To­ties cil­vēks sāk ap­jaust šīs pa­sau­les li­kum­sa­ka­rī­bas. Cil­vēks at­tīs­tās no in­kar­nā­ci­jas uz in­kar­nā­ci­ju at­ka­rī­bā no tā, vai pil­da sa­vus uz­de­vu­mus. Na­po­le­onam šū­pu­lī bi­ja daudz ie­likts, arī viņam pēc horoskopa bija uzdevums apvienot Eiropu, bet viņš pie­ļā­va kļū­das gal­ve­no­kārt sa­vas lep­nī­bas un pat­mī­lī­bas dēļ un Eiropu neapvienoja. Pie­mē­ram, Ro­bērs Šū­mans ir Eiro­pas Sa­vie­nī­bas ar­hi­tekts, bet cik dau­dzi to vār­du zi­na? Vi­ņam ne­bi­ja paš­tēls jā­spod­ri­na. Vis­bie­žāk vi­ņu sa­jauc ar kom­po­nis­tu Šū­ma­ni.»

*

Bai­ba Zie­do­ne-Jan­so­ne: «Tēvs uz­dā­vi­nā­ja grā­ma­tu par as­tro­lo­ģi­ju»

An­gļu fi­lo­lo­ģi­jas un uz­ņē­mēj­dar­bī­bas ma­ģis­tre, uz­ņē­mē­ja

Sa­ru­nas no­bei­gu­mā va­lo­du sko­las di­rek­to­re Bai­ba Zie­do­ne-Jan­so­ne pēk­šņi at­ce­ras, kas vi­ņai kal­po­jis par vēl vie­nu sti­mu­lu pro­fe­si­onā­lām as­tro­lo­ģi­jas stu­di­jām. Tēvs, dzej­nieks Imants Zie­do­nis, mei­tai uz­dā­vi­nā­ja 400 lap­pu­šu bie­zu grā­ma­tu par as­tro­lo­ģi­ju an­gļu va­lo­dā, lai vi­ņa rai­tāk ap­gū­tu va­lo­du. «La­sī­ju un tul­ko­ju. Es bur­tis­ki no­ri­ju to grā­ma­tu, tā bi­ja as­prā­tī­gi uz­rak­stī­ta. Vēl ta­gad at­ce­ros zvaig­znā­ju rak­stu­ro­ju­mu. Pie­mē­ram, Sva­ri ir sen­ti­men­tā­li kā ve­ca mež­ģī­ne. Sva­ru sie­vie­tes dzelzs ro­ka ie­tēr­pta smal­kā ādas cim­di­ņā, un jūs pat ne­ju­tī­siet, kā vi­ņa pa­vir­zīs va­ja­dzī­ga­jā vir­zie­nā. Vai arī – Me­žā­zis klu­si­ņām sēž un vi­sus vē­ro, un ci­ti pat ne­pa­ma­na, ku­rā brī­dī viņš kļu­vis par priekš­nie­ku.»

Vis­pirms vi­ņa rak­stu­ro se­vi. «Sva­ru zvaig­znājs ir ļo­ti ziņ­kā­rī­gi un zi­nāt­kā­ri cil­vē­ki. Tā ir gai­sa zī­me, un tai vien­mēr va­jag in­for­mā­ci­ju, kas ir ga­rī­gā mai­ze. Es ne­va­ru il­gi dzī­vot ti­kai prak­tis­ko dzī­vi, man va­jag kaut ko sma­dze­nēm, ga­ram vai dvē­se­lei, līdz ar to gri­bu ko jaun­u ie­mā­cī­ties un uz­zi­nāt. Tēvs pat tei­ca: kā­dos kur­sos tu at­kal esi ie­stā­ju­sies? Var­būt ti­kai stju­ar­šu kur­sos ne­es­mu vēl bi­ju­si. Ja ru­nā­jam no­piet­nāk, tad in­te­re­se par ezo­tē­ris­kām lie­tām, ie­spē­jams, nāk no tē­va. Viņš jau bēr­nī­bā man rā­dī­ja zvaig­znes un zvaig­znā­jus, un es pat at­ce­ros, kad bi­ju piec­us vai se­šus ga­dus ve­ca, ve­cā­ki gā­ja uz ki­no un at­stā­ja ma­ni mā­jās vie­nu. Lai ma­ni no­mie­ri­nā­tu, tei­ca: ta­gad ska­ties pa lo­gu un, ka­mēr mēs at­nāk­sim, tev ir jā­at­rod ir Lie­lais Lā­cis un Ma­zais Lā­cis. Un es sē­dē­ju pie lo­ga un mek­lē­ju.»

No­piet­nā­ka in­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju Bai­bai Zie­do­nei-Jan­so­nei ra­dās, kā pa­ti at­zīst, krī­zes pun­ktos un pār­do­mu brī­žos. Vi­ņa bie­ži lau­zī­ju­si gal­vu par to, kā­pēc ci­ti prot skais­ti ru­nāt, bet vi­ņu pub­li­kas priekš­ā pār­ņem lam­pu dru­dzis un uz­trau­kums. Uz­sā­kot mā­cī­bas pie as­tro­lo­ga An­dra Ra­ča, at­bil­de ro­kā gan.

«Sā­ku­mā as­tro­lo­ģi­ju uz­tvē­ru kā ho­bi­ju, pus­pa­jo­kam, pus­no­piet­ni pa­ska­tī­jos die­nas ho­ro­sko­pus, bet tri­jos ga­dos, ka­mēr mā­cī­jos, ne­pār­stā­ju brī­nī­ties, cik ļo­ti daudz as­tro­lo­ģi­ja dod. Es uz­zi­nā­ju, kā­pēc Račs jau pir­ma­jā ie­pa­zī­ša­nās rei­zē tei­ca: ti­kai ne­ka­vē­jiet, lū­dzu. Do­mā­ju, ka es­mu ļo­ti sie­viš­ķī­ga būt­ne un man nav lai­ka iz­jū­tas. Iz­rā­dās, vai­nīgs mans Mer­kurs, jo tā pla­nē­ta man iet at­pa­kaļ­gai­tā. Ret­ro­grāds. Tā­pēc man bi­ja aiz­tu­re un bai­les uz­stā­ties, jo Mer­kurs arī ir žur­nā­lis­tu pla­nē­ta – at­bild par ko­mu­ni­kā­ci­ju un sa­zi­ņu ar cil­vē­kiem. Kad to sa­pra­tu, no­mie­ri­nā­jos, man pa­zu­da kom­plek­si, jo tā­das ir ma­nas zvaig­znes,» ne­slēpj Bai­ba Zie­do­ne-Jan­so­ne.

As­tro­lo­ģi­ja ap­stip­ri­nā­ju­si, ka Bai­bai pie­mīt spē­ja būt īs­ta­jā lai­kā īs­ta­jā vie­tā. «Man ir veik­smes si­tu­āci­jas, kad pla­nē­tas no­nāk ļo­ti la­bās kom­bi­nā­ci­jās. Es pat no­do­mā­ju: kā­pēc es­mu šeit, kā­pēc man te jā­būt? Tas ne­no­zī­mē, ka tas ma­ni ie­tek­mē, bet pa­da­ra dzī­vi in­te­re­san­tā­ku. Es to sais­tu ar zvaig­znēm. Jo – kā­pēc man bi­ja jā­pie­dzimst tā­dā ģi­me­nē?»

Pie pa­dzi­ļi­nā­tām as­tro­lo­ģi­jas stu­di­jām vi­ņa at­grie­zās lai­kā, kad no­lē­ma vei­dot sa­vu biz­ne­su. Kaut arī Bai­bai zvaig­znes ir uz­ņē­mēj­dar­bī­bai lab­vē­lī­gas, Mer­kurs li­ka ļo­ti daudz do­māt un šau­bī­ties un aiz­ve­da pie Ju­ra Bir­ša ga­du mā­cī­ties biz­ne­sa as­tro­lo­ģi­ju. «Ma­na pa­mat­pro­fe­si­ja ir sveš­va­lo­das, bet iz­mā­cī­jos arī tū­ris­ma stra­tē­ģis­ko va­dī­bu. Man ir vie­su mā­ja, un va­sa­rā va­jag pa­lī­gu. Sā­ku­mā ņē­mu dar­bā, ne­ska­to­ties, vai man as­tro­lo­ģis­ki viņš der, un pār­lie­ci­nā­jos, ka da­bū­ju, ko gri­bē­ju. Ta­gad maz­liet ana­li­zē­ju cil­vē­kus pēc zvaig­znēm, vairs sev ne­ļau­ju uz­kāpt uz ve­ca­jiem grā­bek­ļiem.»

Ik­die­nā vi­ņa ie­vē­ro Mē­ness ka­len­dā­ru, jo «mēs esam da­bas bēr­ni, un es jū­tos kā stā­diņš pa­sau­lē». Či­ka lai­kā lie­las lie­tas Bai­ba ne­sāk, ve­cā Mē­ne­sī no­beidz sva­rī­gus dar­bus, Jaun­ā mē­ne­sī plā­no, bet piln­mē­ness lai­kā strā­dā ar pil­nu kla­pi. Dē­liem vi­ņa aiz­sū­ta in­for­mā­ci­ju par ret­ro­grā­dām pla­nē­tām tad, kad va­ja­dzē­tu uz­ma­nī­ties. Dē­li brī­di­nā­ju­mus res­pek­tē, īpa­ši ve­cā­kais. Vi­ņam ezo­tē­ri­ka vien­mēr pa­ti­ku­si. Imants Zie­do­nis al­laž at­li­cis kau­dzī­ti ar grā­ma­tām maz­dē­lam un pie­ko­di­nā­jis: aiz­ved Dā­vim!

Vai as­tro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nas iz­rai­sī­ju­šas arī no­žē­lu? «No vie­nas pus­es, no­žē­lu, no ot­ras pus­es, iz­prat­ni par sa­vu ho­ro­sko­pu,» at­bild Bai­ba Zie­do­ne-Jan­so­ne. «Jā, va­ru teikt: žēl, ka man šī pla­nē­ta (Mer­kurs – red.) ir div­pa­dsmi­ta­jā mā­jā, un tas no­zī­mē, ka tā ir ci­tiem ap­slēp­ta, es ne­va­ru cil­vē­kiem dot un pa­rā­dīt to, kas ma­nī ir. Kād­reiz do­mā­ju: ja ti­kai viņš man pa­jau­tā­tu, es pa­teik­tu, bet pa­ti klāt ne­ie­šu.»