Lelles saistās ar bērnību un rotaļāšanos, taču ne visas: šīs deviņas lelles tiek uzskatītas par pasaulē visnolādētākajām un tām labāk netuvoties, jo rotaļāšanās to izpratnē saistās ar pamatīgu pārbīli. Labākajā gadījumā.
Pjupa
Pupa jeb Pjupa spāniski nozīmē lelle. Un šī nolādētā Pjupa radīta 1920. gadā Spānijā. Izrādās, ka lelles mati tika veidoti no saimnieces īstajiem matiem. Pjupas īpašniece radiem stāstīja, ka lelle ar to runā, taču tuvinieki to uztvēra kā vecuma marasmu. 2005. gadā saimniece nomira un lelle kopā ar traukiem tika ielikta kastē un uznesta bēniņos. Pjupa par to saniknojās: sākumā plēsti trauki, kas bija viņai līdzās, vēlāk šķīda trauki visā mājā, tāpat mājā apstājās mehāniskie pulksteņi. Taču Pjupu vienalga var uzskatīt par vienu no nekaitīgākajām apsēstajām lellēm.
Mendija
Porcelāna mazuļa lelle, kas radīta ap 1910. gadu Lielbritānijā. Ir pamats uzskatīt, ka lelli apsēdis mirušā bērna gars. Tās tuvumā dzirdami bērnu šņuksti un raudāšana. Mendija bieži maina pozas un nekad nesēdēs tā, kā viņu noliek īpašnieki.
Amanda
Porcelāna galva, kurai dots vārds Amanda, tika radīta 1884. gadā. Tās neparastais smaids un dzīvās acis vienmēr ir vilinājušas kolekcionārus. Pēdējo reizi tā izsolē nonāca 2003. gadā. Amanda ir visai jūtīga lelle, un, ja jaunie saimnieki tai nepatīk, lelle to liek saprast. Viņa pašrocīgi mēdz pārvietoties pa visu māju, naktīs uzrasties visneiedomājamākajās vietās. Un ienest mājā nelaimi.
Emīlija
Šī lelle ir zaudējusi savas kājas un rokas, tomēr ceļojusi pāri visiem kontinentiem. Leģenda vēsta, ka tā radīta kā Itālijas karaļa Umberto dāvana savam uzticamajam sargam Ulvado. Lelle tika dāvāta sarga meitai Marijai ap 1890. gadu. Marija savā dzīvē daudz pārcieta, un lelle tai vienmēr bija līdzās. Pirmā un Otrā pasaules kara šausmas dziļi iespaidoja arī Emīliju: viņa zaudēja abas rokas un kājas, nosvila skaistie mati, bet runas mehānisms salūdza. Taču viņa aizvien runā un raud, virina savas skumjās acis un cilvēkiem liek bēdās un skumjās notrīcēt ikreiz, kad Emīlija iekliedzas.
Nolādētā Bārbija
Meitenes visā pasaulē sapņo par slaveno lelli Bārbiju. Par šo brīnišķīgo lelli Otrā pasaules kara laikā ļoti sapņoja arī kāda Lielbritānijā dzīvojoša vācu izcelsmes pāra meita. Sākoties karam, ģimene pārcēlās uz Singapūru. Tur viņi tika apcietināti aizdomās par spiegošanu, bet vecāku likstas tā pārbiedēja meiteni, ka viņa mistiskā kārtā nokrita no klints. Meitenes gars palicējiem ilgi nelika mieru, līdz viņas templī uz altāra netika nolikta havajiešu Bārbijas lelle, kas drīz vien ieguva diezgan naidīgu sejas izteiksmi.
Bebe
Šī porcelāna lelle radīta 1975. gadā. Tai ir skaisti rudi mati un dzidri zaļas acis. Taču lelles klātbūtnē notiek dīvainas lietas: durvis virinās, logi paši atveras un aizveras, naktī skapjiem čīkst eņģes. Un Bebe vienmēr no rīta atradīsies nevis vietā, kur tika novietota, bet gan tur, no kurienes nāca dīvainie trokšņi. Bebe ir visai ļauna lelle, mēdz parādīties no nekurienes un pamatīgi pārbiedēt cilvēkus. Uz viņas sirdsapziņas šādā biedēšanas ceļā esot pat kādas kundzes dzīvība.
Roberts
Piemīlīgais jūrnieciņš Roberts ar savdabīgu suņuku rokās ir īsts terorists. Lelle tika radīta 1906. gadā un tika pasniegta kā dāvana sešus gadus vecajam Jūdžinam. Drīz vien vecāki pamanīja, ka bērns sāk dīvaini uzvesties un runāt neparastā balsī. Savukārt kaimiņi stāstīja, ka, mājās nevienam neesot, lelle patstāvīgi pārvietojās no viena loga pie otra. Katru nakti puika modās aukstos sviedros, sakot, ka Roberts viņu grib nogalināt. Kādu rītu zēns vairs nepamodās.... Pēc aptuveni divdesmit gadiem mājā ievācās jauna ģimene, un Robertam bija jauna saimniece Marija. Līdz pat šim brīdim Marija, kas tagad jau ir sirma kundze, stāsta, ka lelle ir dzīva un mēģina rast iespēju kādu nogalināt. Robertu ir grūti nofotografēt un nofilmēt – muzejā esošajam jūrnieciņam ir jāpalūdz atļauja, pretējā gadījumā bildes tiek pašas no sevis izgaismotas. Starp citu, tieši šī lelle savulaik iedvesmoja radīt filmu «Child Play» un maniakālo slepkavu lelli Čakiju.
Karolīna
Kopš 2006. gada tā ir pazudusi bez pēdām. Leģenda vēsta, ka šajā porcelāna lellē dzīvoja trīs dažādi gari un tikai viens bija labvēlīgs pret lelles tā brīža īpašniekiem. Karolīna tiek saistīta ar četriem neizskaidrojamiem nāves gadījumiem. Lelle pirmo reizi parādījās kādā antikvariātā. Drīz pēc lelles nokļūšanas pie saviem saimniekiem antikvariāts nodega, bet tā īpašnieki nosmaka dūmos. Nodega arī visi dokumenti par lelles izcelsmi.
Annabella
Par šo lelli ir daudz un dažādu raidījumu un filmu. Tiesa, jaunākajā filmā ar nosaukumu «Annabella» ar reālo lelli saikne ir maza. Šī pēc skata piemīlīgā lelle-spilventiņš patiesībā ir īsta slepkava. Uz lelles sirdsapziņas ir astoņi upuri. Tā ir ieslodzīta stikla būrī ar svētajiem aizsardzības simboliem un daudziem krustiem, taču lellē mītošo dēmonu tas pilnībā nespēj savaldīt. Par Annabellas pēdējo upuri uzskata kādu 29 gadus vecu studentu, kurš mira īsi pēc muzeja apmeklējuma. Vīrietis esot bijis iereibis un sācis ņirgāties, ka šī lelle esot prasts lupatu lēveris. Viņam izejot no muzeja, kokā iespēra zibens, tas uzgāzās uz mašīnas priekšējā stikla, bet šis stikls vīrietim pārgrieza kaklu. Protams, to varētu uzskatīt par sagadīšanos, ja vien todien ārā nebūtu skaidrs laiks un nekur apkārtnē nebija ne miņas no negaisa.
