MISTIKA: Ko latviešu slavenības domā par mistiskām lietām?
Ko latviešu slavenības domā par mistiskām lietām?
Rokerim Frīdim 13. datumos veicoties
«Vēja brālis» Aivars Freimanis jeb Frīdis, kurš laikam gan ir pats pazīstamākais dzelzs rumaka braucējs, atklāj, ka esot, iespējams, viens no pašiem «visnemāņticīgākajiem cilvēkiem» – praktiski vienīgais, ko viņš ir šajā sakarā pamanījis, ir tas, ka dīvainā kārtā ļoti veicoties 13. datumos pirmdienās vai piektdienās. «Bet varbūt man veicas katru dienu, tikai tajās dienā es to īpaši pamanu,» bārdā smaida Latvijas Motoklubu asociācijas prezidents. «Māņticībai manā dzīvē vietas nav, tāpēc tā manu dzīvi neietekmē. Nav man arī nekādu amuletu, un neizpildu noteiktus rituālus – ja nu vienīgi nelamāt savu motociklu, kad viņš niķojas, bet klusi un mierīgi to saremontēt,» smejas Frīdis. Visām parādībām viņš pieejot, ja tā var teikt, zinātniski, tāpēc var arī izskaidrot, kas ar pašu ir noticis, un var palīdzēt arī citiem ar skaidrojumu. Frīdis netic nedz citplanētiešiem, nedz kaut kam augstākam: visas parādības, kas tiek piedēvētas iepriekš minētajiem, pēc viņa domām, var izskaidrot ar konkrētiem zinātniskiem pierādījumiem.
Kā zināms, no ārienes jau tā skarbo rokeri vēl vairāk iespaidīgu padara viņa rotas – tie ir gredzeni, kas rotā teju katru rokas pirkstu. «Kas attiecas uz tirkīza gredzeniem – nekāda sakara ar mistiku vai amuletiem. Reiz es šādus gredzenus redzēju cilvēkam, ko es ļoti cienu, un man gribējās tādus pašus arī sev. Nu man ir ne tikai gredzeni, bet pilna māja arī ar šiem akmeņiem. Lietoju tos svētku reizēs, lai paspilgtinātu svētku emocionālo stāvokli. Tas ir tāpat kā citiem uzvilkt kādās atšķirīgas drēbes, lai justos savādāk,» atzīst kluba «Vēja brāļi» prezidents. «No mistiķu viedokļa esmu pilnīgi neinteresants tips, bet varbūt līdzsvaram tādu arī vajag,» smīn Frīdis.
Producents Dinsbergs ir varen māņticīgs
Producents Aigars Dinsbergs sevi neuzskata par māņticīgu, bet visām veiksmēm un neveiksmēm kā atskaites punktu liek Vecgada vakaru. «Ar nepacietību gaidu, kad un ko izliešu laimītēs Vecgada naktī. Esmu pārliecināts, ka daudzi, tāpat kā es, gadu no gada nomaina zivju zvīņas savā maciņā, cerot uz pilnāku naudas maku jaunajā gadā. Parasti trīsreiz nospļaujos pār kreiso plecu, ja kaut kas ne tā pateikts vai padomāts,» teic Dinsbergs.
Producents ir uzticīgs arī aizsargājošajiem amuletiem. «Man ir ķēdīte ap kaklu, ar sievas dāvāto sudraba kuloniņu un Tēvreizi tajā, bet šogad savā vārda dienā no viņas saņēmu vēl vienu dāvanu – otru sudraba kulonu ar laimes pinuma astoņnīša (saukts vēl par apaļo vai galdiņu) zīmi, kas piesaista Laimas labvēlību, veiksmi un izdošanos. Tagad tos abus ikdienā nēsāju vienā ķēdītē un ne mirkli no tiem nešķiros. Un vēl – ilgi gatavojos, bet saņēmos, taču pirms nedēļas uztetovēju sev uz pleca un rokas septiņas latviešu spēka un aizsardzības zīmes, kuras sajutu kā sev, savai ģimenei un mājām vajadzīgās,» atklāj Dinsbergs.
Otra lieta, kas Dinsbergam palīdz, ir mammas rakstītie īpašie aizsardzības vārdi, kurus vienmēr viņš tur automašīnā. Producents pat nezina, kur viņa tos savulaik ņēmusi, bet viņš jau nomainījis vairākas automašīnas, bet šīs lapiņas – saburzītas, un baidoties pat vērt vaļā, lai tās neizjuktu, – glabā aizvien. «Ticu, ka augstākie spēki mani tādējādi sargā. Mans tabū ir skaitīt Tēvreizi. To man jau agrā bērnībā iemācīja omīte. Vēl tagad atceros viņas vārdus – dēliņ, nekad neaizmirsti pie sevis arī noteikt: «Dieviņ, nāc man par palīgu!» Tas man bija kā likums. Vienmēr to atcerējos pirms eksāmeniem skolā, svarīgām pārrunām un arī tagad allaž pirms nozīmīgiem dzīves notikumiem un koncertu sākuma atrodu brīdi un klusu vietu, lai pie sevis tos atkārtotu. Pirms lieliem projektiem noteikti aizeju uz baznīcu nolikt svecīti par izdošanos un labu auru apkārt tam, ko daru!» tā producents.
Anmary kādreiz iecienījusi balto dzintaru
Dziedātāja Linda Dinsberga (dzimusi Amantova), plašāk pazīstama ar skatuves vārdu Anmary, lielākos laurus savā mūziķes karjerā plūca 2012. gadā, kad ieguva ceļazīmi pārstāvēt Latviju starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. «Uzticos un paļaujos tikai uz sevi un saviem spēkiem. Nebaidos no melniem kaķiem, kas pārskrien ceļu – droši eju uz priekšu. Bet par savām idejām un plāniem gan parasti apkārt nestāstu, iekams kaut kas no tā nav sācis materializēties – šajā ziņā esmu māņticīga, lai citi nenoskauž,» atzīst dziedātāja.
Anmary labāk apdāvinot savus tuviniekus ar dažādām rotām, bet pati sev nav noskatījusi nevienu, kas dotu pārdabisku vai nomierinošu spēku. «Speciālu amuletu man vairs nav. Bija laiks, kad pie sevis kā veiksmes zīmi nēsāju diegā ievērtus baltā dzintara gabaliņus. Tie pie manis bija arī Eirovīzijas uzvaras brīdī Ventspilī. Šobrīd rotas izvēlos pēc noskaņojuma, vairs necenšoties iedziļināties katra akmens nozīmē,» tā Linda Dinsberga. Pašlaik vienīgais, kas viņai nepieciešams pirms nozīmīgas uzstāšanās, ir miers un klusums – to viņa palūdz kolēģiem, noejot nostāk.
Fotogrāfs Sokolovs nosapņojis vectēva nāvi
Aleksandrs Sokolovs ir viens no skandalozākajiem un slavenākajiem fotogrāfiem Latvijā – viņa specializācija ir privātās fotosesijas, kuras tendētas uz erotiku un sievietes kailumu. Lai gan fotogrāfam ir ļoti plaša iztēle un viņa fotogrāfijas dažkārt pielīdzina mākslas darbam, viņš ir visai skeptiski noskaņots pret mistiskām lietām un māņticību. «Es neticu, ka eksistē kaut kādas pārdabiskas un paranormālas lietas. Es labi mācījos skolā, tāpēc varu paskaidrot katru neparastu notikumu, ko esmu redzējis vai dzirdējis. Katrai parādībai ir kaut kāds zinātnisks izskaidrojums. Taču tā es domāju, kamēr ar mani nenotika viens interesants gadījums...» ieintriģē Sokolovs. «Man toreiz bija astoņpadsmit gadu, jau astoņus mēnešus dzīvoju tālu no Latvijas – Milānā. Mācījos tur fotogrāfu skolā. Pirmo reizi es biju tik tālu un uz tik ilgu laiku no savam mājam. Es ļoti ilgojos pēc ģimenes un pēc saviem draugiem. Pirmo reizi izjutu tik paasinātu nostalģiju pēc Latvijas. Tāpēc nav brīnums, ka sapņos es bieži redzēju kaut ko, kas ir saistīts ar mājam,» atminas fotogrāfs. Kādu nakti, kuru viņš nevar aizmirst vēl šobaltdien, Sokolovs sapņojis par vectēvu: «Tas nebija no patīkamākajiem sapņiem. Es redzēju, ka mans vectēvs, kuram bija 92 gadi, mirst. Es biju ļoti tuvs ar savu vectēvu – viņam pat vārds un uzvārds sakrīt ar manējo, tāpēc pamodos ļoti satraukts. Nepagāja pat piecas minūtes, ka man no Rīgas zvanīja tēvs. Viņš teica, ka šonakt vectēva veselība pasliktinājusies un, iespējams, viņš drīz nomirs. Tā arī notika. Joprojām nevaru atrast izskaidrojumu šim gadījumam. Visdrīzāk tā ir unikāla sakritība, jo es taču zināju, ka vectēvs jau ir pavisam vecs un nav vesels. Zemapziņā es biju gatavs viņa nāvei,» uz iespējamo sakritību norāda Sokolovs.
Ja Zanderam sāksies melnā strīpa, vai vainīga būs Viņķele?
Pazīstamais žurnālists Māris Zanders, kam ir arī cieša saistība ar viedo sapņu paudēju Panu Kleksi, uz visu raugās ar «tīrām brillēm», par ko liecina arī viņa viedoklis par māņiem: «Kaut esmu vēsturnieks pēc izglītības, mans pasaules uzskats un skatījums uz māņticību un mistiku ir šaubīgs, varbūt pat neinteresants.» Taču tā laikam liekas tikai viņam – piemēram, interesants atgadījums Zanderam bijis pagājušajā nedēļā, kad viņš izņēma caurlaidi jaunajā Saeimā. «Birojā ienāca [deputāte] Ilze Viņķele, un man saplīsa lūgšanu krelles. Es skaļi saucu – Viņķele, tu nes nelaimi! Man tās krelles bija kalpojušas gadus septiņus un nekas nebija tām noticis! Protams, nekas jau man nav atgadījies nedēļas laikā un gan krellēm vienkārši diegs bija nodilis, bet es biju reāli nelaimīgs, jo krelles bija mīļas un visas tajā mirklī izbirušas pa grīdu!» smejas Zanders. «Ar māņticību saistītās lietas mani izbrīna. Kad lasu par ciparu 13 un to, ka nav viesnīcās šādu stāvu un liftos pogu, tas liekas dīvaini. Arī melns kaķis mani nebiedē, un pāri plecam nespļauju. Es respektēju to, ka ir kaut kādi racionāli pieturas punkti dzīvē, bet vairumā gadījumu gadsimtu laikā tas viss nomainās. Tas pats skaitlis 13 – nav akmenī iekalts, ka tas ir sliktais skaitlis. Mēs pieņemam kaut kādus dažādu gadsimtu radītos priekšstatus, un vairākums tam notic,» prāto Zanders.
Interesants ir viņa latviskais tēls, kuru vēl pastiprina rotas, un to arī varētu norakstīt uz dažādiem māņiem vai ticējumiem. «Manas rotas un to nēsāšana vairāk ir saistīta ar etnisko piederību. Es to simboliku zinu, kas manās rotās, jo tās man ir autentiskas. Rotkaļi Straupes rotas taisa no arheoloģiskajiem izrakteņiem, un tās es nēsāju. Tur ir Austras koks, Māras zīme, bet es saturam uzmanību nepievēršu. Es tās nēsāju, jo tās ir mūsu tautu rotas. Ja rotas ir gadsimtiem uzturētas un par labu atzītas, tad tam noteikti ir sava pievienotā vērtība,» teic vēsturnieks.