MISTIKA: Raganu kultūra Latvijā

 
©Scanpix

Latvijas vietvārdos var uziet nosaukumus, kuros minēts velna, raganas un elles vārds. Kāda ieplaka nodēvēta par Raganu sokli, bet par velna vārdā nosauktām alām pat nerunāsim. Velns latviešu folklorā drīzāk ir tāds mazliet padumjš lempis, kuru spēj apspēlēt pat bērns.

Ragana gan ir dāma ar pārdabiskām spējām un mēdz sastrādāt visādas negantības, lai gan dzelzceļa stacija Spīgana skan itin vilinoši. Savukārt, ja vietvārdos tiek piesaukta elle, tad drīzāk mīlīgā formā – par ellīti, un vietas nosaukums ir draudīgāks nekā tas, ko var ieraudzīt uz vietas.

Ragana, kur drīkst burties

Ragana laikam ir vispazīstamākā apdzīvotā vieta sava nosaukuma dēļ, kura vēl populārāka kļuvusi pēc šā gada skandalēšanās. Raganas nosaukums esot aizsācis krietni senos laikos kādas skaistas krodzinieces dēļ. Droši vien viņas smukuma un pārdotās dziras dēļ vīri kļuvuši dulli, tāpēc gan jau kāda noskaitusies sieva ar asāku mēli nodēvējusi savu sāncensi par raganu. Saskaņā ar leģendu izskatīgā krodziniece bijusi vienīgā, kura spējusi pazīt velnu, kad tas pārģērbies ienācis krogā.

Mūsdienās vietējie uzņēmēji nav kavējušies apspēlēt vietvārdu un leģendu, bet Krimuldas novada dome rīkojusies vēl drosmīgāk. Tā šogad mainīja savus saistošos noteikumus, lai varētu tajos atstāt diezgan savdabīgu ierakstu – ka atsevišķās dienās novada domes teritorijā ir atļauts burties. Pirmais raganu burziņš «Reģu vakars Raganā» notika 16. augustā pulksten 16. Var tikai iedomāties, kas notiks, kad pienāks 2016. gada 16. augusta pulksten 16… Jo par spīti baznīcas, maigi izsakoties, neizpratnei, kā kaut ko tādu drīkstot atļaut, Krimuldas novada dome no savas idejas atteikties neprāto. Pirmais buršanās pasākums bija orientēts uz pagāniskiem un folkloras rituāliem, par kādu var uzskatīt arī Jāņu svinēšanu, tagad saka Krimuldas domes pārstāve Inese Ozoliņa. Neko ļaunu raganas un raganiņas citiem nedarīja, kaut arī viesiem tika piekodināts ierasties ar slotām. Turklāt pašvaldība bija uzsvērusi, ka burties turpmāk būs atļauts visām labajām raganām. «Netaisāmies atteikties no šī idejas. Iedzīvotāji to saprata, iebildumi bija baznīcai,» noteic Inese Ozoliņa. Šogad buršanās vairs nenotiks, bet nākamgad plānots attīstīt šo jauno tūrisma un identitātes konceptu, kas nodēvēts «Teiksmainā Krimulda», jo pirmais pasākums bija izmēģinājums. Jau nākamgad buršanās notikšot intensīvāk. Šī nav vienīgā vieta pasaulē, kur oficiāli atļauts burties. Virdžīnijas štata Frontroijalas pilsētā arī to drīkst darīt, jo deputāti šogad atcēla aizliegumu, kas pieņemts pagājušā gadsimta vidū. Buršanās atļaušanu izkarojusi kāda zīlēšanas salona īpašniece.

Raudina ar Acu avotiem

Ar raganu vārdu saistītas arī klintis Apē. Tām ir tik daudz gadu, ka tādu skaitli bail pat nosaukt, bet senatnē ap klintīm jodelējušas raganas, kas riebušas citiem cilvēkiem. Ar viņām neviens neesot ticis galā, pat mācītāji ne. Ja nu būtu atradies kāds, kurš pavisam brīvs un tīrs no grēka, bet laikam jau tāda nav bijis. Raganu klintīs ir divi avotiņi, tālab tos dēvē par Acu avotiem. Runā, ka vietējās raganas tos izmantojušas savām vajadzībām. Kad nokāpj pie ūdens, tad redzams, ka senā godība pamazām tiek zaudēta, tomēr kādu brīdi uzkavēties ir patīkami, jo apmeklētāju bari tur nespieto. Runā, ka Acu avotiņu ūdens esot labs acu veselībai, drēbju mazgāšanai un, protams, burvestībām. Kādreiz šajā vietā atstātas monētas un auduma gabaliņi – upurdāvaniņas. Ej nu sazini, vai avots, kurš burzguļo netālu no kapsētas, tiešām palīdz ārstēt acu vainas, bet raganas gan to esot dzērušas.

Raganu katls vārās Siguldā

Pie Daudas upes atrodas ūdens izgrauzta piltuves veida smilšakmens grava, ko sauc par Raganu katlu. Par šīs vietas izcelsmi vēsta teika: raganas slaukušas kāda vietējā saimnieka govis, bet pieķertas un bēgot izsitušas ļoti lielu bedri. Laikam viņas bijušas iespaidīga izmēra kundzes, kurām bija vismaz jānokrīt, lai rastos milzīga iedobe zemē. Vēl mēļo, ka šeit raganas lidojušas, lai mācītos pesteļot. Acīmredzot tuvāk mūsdienām kāds vēlējies mazināt Raganu katla mistisko auru, jo esot arī tāds ticējums – kas pabijis Raganu katlā, tam nekādas burvestības nebūs bīstamas.

Raganīte tek… ačgārni

Nieka septiņus kilometrus garā upe Raganīte ietek Aronā un pie sava nosaukuma tikusi, pateicoties unikalitātei. Šī ir vienīgā upe Latvijā, kas visā savā garumā tek no rietumiem uz austrumiem. Upīti veido vairāki avoti, kuriem piedēvētas ārstnieciskas īpašības: Acu avots, Ošu gravas Veselības avots, Melnavots un citi. Vienuviet upītei ir daudz līkumu, kurus vietējie dēvē par Likteņa lokiem un uz šejieni nāca pēc ūdens, ārstējot visādas kaites. Bet bija jāievēro vairāki noteikumi: paņemot ūdeni kā ziedojumu vajadzēja atstāt ziedu, pie upītes jānāk ar labām domām, bet, ja nāk mazgāties veselības stiprināšanas vai atgūšanas nolūkos, tad ēdienu nedrīkst nest un vest līdzi.

Pēteris I un Velnciems Liepājā

Un no raganām – pie velniem. Viens no Liepājas rajoniem tiek dēvēts par Velnciemu. Liepājnieki stāsta, ka šis nosaukums ieviesies 1697. gadā, kad Krievijas cars Pēteris I apmeklēja Liepāju. Iebraucot pilsētā, augstajiem kungiem sagribējās uzpīpēt. Cars kāpis laukā no karietes, bet kāja aizķērusies un viņš iekritis ar seju dubļos. Kā vēsta leģenda, Pēteris I ar seju dubļos spējis gana piedienīgi nolamāties – «čortova ģerevņa». No šī cara brēciena tad arī radies Velnciema nosaukums.

Velna grābiens

Ieplakai Kandavas novadā dots nosaukums Velna grābiens. To var meklēt vietā, kur Abavas pietekas Amula un Imula spēji saskrien kopā. Velns esot gribējis abas upes apvienot un grābis zemi ar abām rokām. Kad pacēlis smago nešļavu, nodziedājis gailis, un nelabajam nācies nosviest savu grābienu tur, kur tas redzams vēl šodien.

Vellam – savi pagrabi un kalni

Vella pagrabs jeb Mazsalacas Velnala ir bijusi kulta vieta. Pašreizējais Vella pagrabs esot vien neliela kādreizējās kulta alas daļa. Ja kādam ir vēlme ielūkoties, kas pagrabā paslēpts, tad nāksies ielīst 1,2 metru augstā un divus metrus platā tunelī. Tiek pieļauts, ka senatnē šajā vietā atradās ļoti lieli tukšumi, vēl lielāki nekā Gūtmaņa ala. Jaunpilī ir savi Elles kalni, kur izbūvēta mākslīga ala, kurā Jaunpils nešpetnie baroni iespundējuši divus dzimtcilvēkus un likuši šiem tēlot velnus. Elles kalnos ir 30 metrus garas pazemes ejas, un citi nostāsti vēsta, ka tieši te dzīvojis velns – netālās muižas barona sulainis, kuram bija aizliegts mazgāties, griezt matus un bārdu. Patiesība ir pa vidu – ja jau eja ir mākslīgi veidota, tad, iespējams, sava laika izpratnes par romantiku dēļ.

Velna pirksts ezerā

Velna Pirksts ir pussala Svētezerā. No putna lidojuma šī vieta izskatās īpaši iespaidīgi. Pussalas garums ir apmēram 500 metri, tā ir šaura, tāpēc atgādina pirkstu. Kā vēsta alu pētnieks Guntis Eniņš, Velna Pirksts ir izveidojies no saldūdens avotkaļķiem un tāpēc tas var līdzināties klintij, jo sastāv no tāda paša materiāla kā mūsu zaudētais Staburags. Šajā vietā velns gribējis uzbūvēt tiltu pāri Svētes ezeram uz Dūku ezeru. Un atkal jau tas gailis… Kad darbs bijis paveikts līdz pusei, gailis iedziedājies, un velnam nācies mukt. Tilts tā arī palicis neuzbūvēts.

Ellīte zemes virsū

Latvijā ir Lielā Ellīte un Mazā Ellīte. Vispār jau tās ir alas, bet varbūt apakš zemes kaut kas tiešām vārās un cepas. Šeit vietējie ļaudis slēguši darījumus ar velniem, bet pie laba gala tas nav novedis. Tā ir viena no versijām. Vēl senākos laikos stāstīja, ka Lielajā Ellītē noslēpies velns, kuru nekādi nevarēja no turienes izsvēpēt, līdz atradies kāds mācītājs bez grēka. Kad velns patriekts no Lielās Ellītes, viņš pārcēlies uz Mazo Ellīti. Tiek pieļauts, ka Mazā Ellīte tomēr bijusi sena kulta vieta, nevis velna miteklis.