ASTROLOĢIJA: Ve­cā­ki un bēr­ni. Kas mēs cits ci­tam esam?

© f64

Kā­dus gan tei­cie­nus ne­esam vel­tī­ju­ši sa­viem bēr­niem! Mazs bērns spiež klē­pi, liels – sir­di. Bēr­ni – mū­su nā­kot­ne. Ve­cā­ku un bēr­nu sa­sprin­gtās at­tie­cī­bas bie­ži mē­dzam at­tais­not ar pa­au­džu kon­flik­tu. At­tie­cī­bas ar sa­vu bēr­nu un arī ot­rā­di – ar ve­cā­kiem – ir mū­žī­gas, pat ja fi­zis­ki tās vairs ne­pa­stāv. Tā­pēc ir jau­tā­ju­mi, uz ku­riem mek­lē­jam at­bil­des gan bū­da­mi bēr­ni, gan ve­cā­ki. Un arī kā bēr­ni un ve­cā­ki vie­nā per­so­nā.

Kā­pēc mums (ne)va­jag bēr­nu?

At­bil­dot uz jau­tā­ju­mu, as­tro­lo­ģe Lī­ga Šī­ro­na uz­reiz no­rā­da uz pie­ze­mē­tām va­ja­dzī­bām: «Ie­mes­li var būt da­žā­di. Vie­nai tikšķ bio­lo­ģis­kais pulk­ste­nis, ot­rai va­jag vī­rie­ti «pie­siet», tre­ša­jai va­ja­dzīgs kāds, ar ko dzī­ves jē­gu aiz­pil­dīt.» Sa­vu­kārt no ezo­te­ri­kas vie­dok­ļa har­mo­ni­ja ie­stā­jas tad, kad ve­cā­ki iz­lemj ra­dīt bēr­nu, bet vi­ņam tiek at­stā­ta brī­vā iz­vē­le – vai jaun­ā dzī­vī­ba to vē­las un kad tas no­tiks.

As­tro­lo­ģe no­vē­ro­ju­si, ka ve­cā­ki ne­re­ti cen­šas bēr­nu ie­ņemt, va­do­ties pēc sev bū­tis­kiem ap­svē­ru­miem: «Sko­lo­tā­jas mēdz bēr­nus ļo­ti plā­not – lai augus­tā pie­dzimst, tad mai­jā va­rē­šu iet dek­rē­tā un nā­kam­gad augus­tā at­kal sāk­šu strā­dāt.» Ta­ču bēr­niem, ku­ri pa­sau­lē ie­ro­das ar no­sa­cī­ju­miem, pie­mē­ram, vi­ņiem ir jā­būt man­ti­nie­kam vai jā­pie­dzimst kon­krē­tā lai­kā, as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē pa­rā­dās ap­grū­ti­nā­ju­mi. Tā­dē­jā­di ve­cā­ki sa­rež­ģī ne ti­kai dzī­vi sa­viem bēr­niem, bet arī at­tie­cī­bas ar vi­ņiem, jo pēc­nā­cē­ji nav at­nā­ku­ši pa­ši, no brī­vas gri­bas, bet ir pie­spies­ti vai mo­ti­vē­ti pie­dzimt. Tā­dē­jā­di arī ļo­ti gai­dī­tiem bēr­niem ir ļo­ti sa­sprin­dzi­nā­tas kar­tes, brī­di­na as­tro­lo­ģe.

Lī­ga Šī­ro­na uz­sver: «Bēr­ni nav do­mā­ti tam, lai re­ali­zē­tu mū­su va­ja­dzī­bas. Bēr­ni nāk pa­ši par se­vi, vi­ņiem ir savs uz­de­vums ša­jā dzī­vē. Sa­prā­tī­gi ve­cā­ki pa­līdz bēr­niem augt un pēc tam vi­ņus pa­laiž sa­vā dzī­vē.»

Psiho­lo­ģi­jas zi­nāt­ņu dok­tors An­drejs Žandrs da­lās zi­nā­ša­nās par to, kā dzim­ša­nas da­tums rak­stu­ro ne ti­kai pa­šu cil­vē­ku, bet arī ve­cā­kus un at­tie­cī­bas starp vi­ņiem un bēr­nu. Nu­me­ro­lo­ģis­ki ana­li­zē­jot bēr­na dzim­ša­nas da­tus, var re­dzēt, kā­pēc sie­vie­te un vī­rie­tis ra­dī­ja bēr­nu, kā vi­ņi sa­vu at­va­si audzi­na vai audzi­nās un kā­dus uz­de­vu­mus ve­cā­ku dēļ bēr­nam būs jā­nes līdz­i arī pa­ša ne­gri­bē­tā ba­gā­žā: pie­mē­ram, vai mam­ma bi­ja ga­ta­va kļūt par mā­ti vai arī vi­ņa no­lie­dza se­vi kā sie­vie­ti, tā­pēc bērns va­ja­dzīgs kā brā­lis, mā­sa vai vien­kār­ši sa­ru­nu biedrs; mā­te zem­ap­zi­ņas lī­me­nī pa­re­dzē­ja, kāds būs iz­vē­lē­tais ģe­nē­tis­kais par­tne­ris, vai vi­ņa pa­liks vie­na, vai vī­rie­tim būs ci­tas aiz­rau­ša­nās; vai dēls vi­su mū­žu tu­rē­sies mam­mas brun­čos un, kad ap­pre­cē­sies, lab­prā­tāk ļaus sie­vai pel­nīt, bet pats audzi­nās pēc­nā­cē­jus.

Ga­dās, ka tas, ko šā­dā vei­dā uz­zi­nām par se­vi un sa­viem ra­dī­tā­jiem, sa­rūg­ti­na, bet vien­lai­kus ļauj iz­prast sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas ģi­me­nē un rī­ko­ties. Ne­sa­kār­to­ja­mu at­tie­cī­bu nav, ir ti­kai lie­lā­ka vai ma­zā­ka mo­ti­vā­ci­ja un ap­ņē­mī­ba to da­rīt – tāds ir Lī­gas Šī­ro­nas vie­dok­lis.

Bērns – sko­lo­tājs, krī­ze – at­tīs­tī­ba

As­tro­lo­ģe teic, ka ab­so­lū­tas ne­sa­de­rī­bas nav, bet ir vieg­lāk vai grū­tāk īs­te­no­ja­ma sa­de­rī­ba, sa­dar­bī­ba starp cil­vē­kiem. Ša­jā ga­dī­ju­mā – ģi­me­nes ie­tva­ros. Pro­tams, as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē var re­dzēt, cik vieg­li vai grū­ti at­tie­cī­bas vei­do­sies. «Ja reiz cil­vē­ki ir sa­lik­ti ko­pā vie­nā ģi­me­nē, dar­ba ko­lek­tī­vā vai kla­sē, tad gan jau tam ir jē­ga. Ne ti­kai no as­tro­lo­ģi­jas, bet arī no cil­vē­ka psiho­lo­ģi­jas vie­dok­ļa at­tīs­tī­bu vei­do krī­zes. Līdz ar to at­tie­cī­bu vei­do­ša­na, ku­rā jū­ta­mies sa­rež­ģī­ti un grū­ti, liek mums kaut ko sa­prast vai nu par se­vi, vai par ot­ru cil­vē­ku un at­rast vei­dus, kā sa­strā­dā­ties,» sa­ka Lī­ga Šī­ro­na.

Tur­klāt tie bēr­ni, ar ku­riem at­tie­cī­bas vei­do­jas vis­grū­tāk, ir mū­su vis­lie­lā­kie sko­lo­tā­ji. As­tro­lo­ģe mu­di­na – ģi­me­nēs, kur viens bērns ir tē­tim, otrs – mam­mai, ir jā­mā­cās at­tie­cī­bas vei­dot ar to bēr­nu, kurš nav «mū­sē­jais». Vi­ņas prak­sē ti­pis­kā­kā sa­rež­ģī­tu at­tie­cī­bu kom­bi­nā­ci­ja bi­ju­si trīs bēr­nu ģi­me­nē, kur viens no vi­ņiem bi­jis mam­mai, otrs tē­vam, bet tre­šais – «kaut kur, kaut kam – sa­bied­rī­bai, kos­mo­sam, ra­dīts ci­tu ie­mes­lu pēc».

Lī­gas ko­lē­ģe Ve­ga Spal­vi­ņa pie­bilst: «Es­mu re­dzē­ju­si tik sa­sprin­gtu mā­tes un bēr­na sa­de­rī­bas kar­ti, ka mā­te to sa­jūt jau no pirm­ās bēr­ni­ņa die­nas un pie­ņem auk­lī­ti, bet pa­ti aiziet strā­dāt. Ļo­ti labs ri­si­nā­jums, jo auk­lī­tes kar­te rā­dī­ja, ka bēr­niņš un vi­ņa ir īs­tie ģi­me­nes lo­cek­ļi un tā­di pa­liks vi­su šo dzī­vi.»

Bū­sim go­dī­gi – ir brī­ži, kad gan­drīz vis­iem ve­cā­kiem (vēl bie­žāk – arī cil­vē­kiem no ma­las) gri­bas bēr­nu audzi­nāt sa­vu ēr­tī­bu la­bad, sak, ti­kai pa­klau­sīgs bērns ir labs. «Tas, kurš ra­da vai­rāk kreņ­ķu, dzī­vē vai­rāk sa­sniegs. Tad, kad bēr­ni ar ve­cā­kiem strī­das, vi­ņi ka­čā mus­ku­ļus. Ja vi­ņi var pār­strī­dēt kaut ko tik lie­lu kā ve­cā­ki, tad vi­ņiem vis­a pa­sau­le ir va­ļā! Tad pa­sau­le ir štrunts, jo ve­cā­ki mums stāv priekš­ā kā lie­las sie­nas,» Lī­ga Šī­ro­na to pa­šu at­gā­di­na ik­vie­nam.

Cil­vē­ki ar ļo­ti har­mo­nis­kiem ho­ro­sko­piem ir slin­ki un nav ie­in­te­re­sē­ti kaut ko mai­nīt, cī­nī­ties, mek­lēt va­ri­an­tus. Vi­ņiem ir la­bi ar se­vi. Vi­ņiem dzī­ve ir skais­ta un vieg­la, jo vien­mēr at­ri­ti­nās sar­ka­no pa­klā­ju, pa ku­ru aiz­so­ļot sau­sām kā­jām glī­tos ap­avos. Ja as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē nav sa­sprin­gtu as­pek­tu, tad cil­vēks dzī­vē ne­ko lie­lu ne­sa­sniegs, jo vi­ņam nav va­ja­dzī­ba kaut ko mai­nīt. Kad pie­nāk grū­tāks pe­ri­ods, viņš tik un tā zi­na, ka tas būs pār­ejošs. Sa­vu­kārt sa­sprin­dzi­nā­jums kar­tē ir kā di­na­mo ma­šī­na, tas pie­šķir spē­ku. Pēc krī­zes, pēc Skor­pi­ona zī­mes nāk at­tīs­tī­ba, nāk Strēl­nieks. Lai bū­tu at­tīs­tī­ba, krī­zei ir jā­ro­das, as­tro­lo­ģe skaid­ro.

Ve­ga Spal­vi­ņa to iz­vērš pla­šāk, stās­tot, ka vis­as se­nās kul­tū­ras ir zi­nā­ju­šas, ka dzim­tā at­nāk «sa­vē­jie», tā­pēc bēr­nus ra­dī­ja sa­prā­tī­gi. Ša­jā kon­tek­stā at­tie­cī­bas starp jeb­ku­ra ve­cu­ma un rad­nie­cī­bas pa­kā­pes vie­nas dzim­tas cil­vē­kiem ir ļo­ti sva­rī­gas, jo tau­ta sā­kas ar dzim­tu, ku­ra ie­vē­ro tra­dī­ci­jas. Ja nav stip­ras dzim­tas dau­dzās pa­au­dzēs, tad arī īs­tas valsts ne­būs. Te arī ro­da­ma at­bil­de par at­tie­cī­bām šau­rā­kā iz­prat­nē: ja dzim­tā dzī­va ir tra­dī­ci­ja, ka bērns jā­au­dzi­na par la­bu cil­vē­ku, ka  pie­nā­ku­mu pil­dī­ša­na ir prieks, ka ve­cā­ki ne­ļauj da­rīt bēr­niem to, ko uz­ska­ta par ne­pa­rei­zu, tad arī ma­zi­nā­sies ie­spē­jas no­piet­ni kon­flik­tēt.

Kā­pēc mums tā­di ve­cā­ki?

Ve­cā­ku pa­mes­ti bēr­ni Lat­vi­jā nav re­tums. Tā­pat kā var­dar­bī­ba pret vi­ņiem ģi­me­nē, par ko trauk­smi ceļ so­ci­ālie dar­bi­nie­ki. Kā­pēc bēr­ni ir ie­nā­ku­ši šā­dās ģi­me­nēs, ja ti­cēt priekš­sta­tam par to, ka tie­ši vi­ņi iz­vē­las sa­vu mam­mu un tē­ti? Tur­klāt ir zi­nāms, ka var­dar­bī­gas at­tie­cī­bas tiek ļo­ti bie­ži ko­pē­tas. Vai tas no­zī­mē, ka šā­da dzim­ta ir no­lem­ta?

Nav sva­rī­gi, vai uz šo jau­tā­ju­mu at­bil­dam no ezo­te­ri­kas vie­dok­ļa vai at­bil­di mek­lē­jam ma­te­ri­ālis­tis­kā pa­sau­les uz­ska­tā. No­zī­mīgs ir mēr­ķis un mā­cī­ba, ko esam ie­gu­vu­ši, ejot uz to. Jo – cil­vē­kam vien­mēr ir iz­vē­le da­rīt vai ne­da­rīt, pār­traukt ne­ga­tī­vo pie­re­dzi un mā­cī­ties to aiz­vie­tot vai ba­rot un lo­lot šo «dzim­tas lās­tu».

Ve­ga Spal­vi­ņa pie­ļauj: «Ie­spē­jams, ka to­mēr ir tā, kā ap­lie­ci­nāts vē­dās, ka ve­cā­ki var «iz­saukt» bēr­na dvē­se­li ar ap­zi­nā­tu vēl­mi. Ja ve­cā­ki ne­vis ar mī­les­tī­bu ra­da bēr­ni­ņu, bet vien­kār­ši no­dar­bo­jas ar sek­su, tad pie­sais­ta tā­das dvē­se­les, ku­ras pa­ga­dās kaut kā, ku­rām var­dar­bī­ba un ci­tas it kā bries­mī­gas lie­tas var­būt tie­šām ir sma­ga kar­ma, kas ie­priek­šē­jās in­kar­nā­ci­jās no­pel­nī­ta.»

Arī Lī­ga Šī­ro­na aici­na aiz­do­mā­ties par kar­mas jeb dzī­ves uz­de­vu­ma no­zī­mi. Vai­ru­mā ga­dī­ju­mu bēr­ni, kas bēr­nī­bā cieš no sli­mī­bām vai no ģi­me­nes ap­stāk­ļiem, at­strā­dā ie­priek­šē­jo rī­cī­bu. Arī ve­cā­kiem ar sli­miem bēr­niem tā ir pie­re­dze, lai kļū­tu la­bā­ki, sa­pro­to­šā­ki. Rei­zu­mis upu­ris, ko nes bērns, ie­tek­mē sa­bied­rī­bu. Šim cil­vē­cis­ka­jam upu­rim ir mūs jā­pa­da­ra la­bā­kus un re­dzī­gā­kus. Kar­mas jau­tā­ju­mus ša­jā dzī­vē ik­vie­nam ir ie­spē­ja vai nu at­ri­si­nāt, vai sa­strā­dāt jaun­as draņ­ķī­bas, vai arī no­likt ma­lā un ne­lik­ties ne zi­nis, dzī­vo­jot kā amē­ba – ēdu, gu­ļu un vai­ro­jos.

Pār­griez na­bas­sai­ti!

Ir ve­cā­ki, ku­ri ne­spēj pār­griezt cie­šo na­bas­sai­ti ar bēr­nu. Un pē­dē­jie ne vien­mēr ir ga­ta­vi at­stāt ie­sil­dī­to, ēr­to un dro­šo ģi­me­nes klē­pi. Tā­dē­jā­di sev pār­i no­da­ra kā vie­ni, tā ot­ri.

Nu­me­ro­lo­gi prot no­teikt, kad bēr­ni ne­ap­zi­nā­ti mēdz ie­strēgt bēr­nī­bā. Pie­mē­ram, sie­vie­te dzī­vo starp tē­va tē­lu un vī­rie­ti, ko vi­ņa iz­vē­las. Tik il­gi, ka­mēr vi­ņa ti­kai iz­vē­lē­sies, bet ne­pie­ņems lē­mu­mu, vi­ņa vī­rie­šos mek­lēs tē­vu. Sa­vu­kārt lē­mums tiks pie­ņemts tad, kad vi­ņa sa­pra­tīs, ka sekss starp tē­vu un mei­tu nav ie­spē­jams, tā­pēc kā sie­vie­tei vi­ņai ir va­ja­dzīgs vī­rie­tis, ne­vis tēvs.

No as­tro­lo­ģi­jas (un ne ti­kai) vie­dok­ļa cil­vē­ka at­tīs­tī­bai bū­tu jā­no­tiek se­cī­gi: viņš aug, vei­do­jas un mā­cās ģi­me­nē, pie­au­dzis uz lai­ku no ģi­me­nes aiziet, lai ras­tos krī­zes si­tu­āci­jas, ku­rās jaun­ais cil­vēks bū­tu mo­ti­vēts mā­cī­ties, at­tīs­tī­ties, sa­prast, ko viņš grib, kā­du dzī­vi vē­las vei­dot, lai sa­mek­lē­tu sev par­tne­rus, ku­riem uz­ti­cē­ties. Tik il­gi, ka­mēr pie­au­gu­šais bērns pa­liks sa­vu ve­cā­ku ģi­me­nē, vi­ņam ne­būs mo­ti­vā­ci­jas vei­dot sta­bi­las part­ner­at­tie­cī­bas. Pēc tam, kad viņš ir iz­vei­do­jis sa­vu ģi­me­ni, ir at­tīs­tī­jies, viņš at­jau­no cie­šā­kas ģi­me­nis­kās sai­tes ar ve­cā­kiem. Jo tad jau ir maz­bēr­ni un starp vi­sām pa­au­dzēm sā­kas ci­ta vei­da at­tie­cī­bas.

Lī­ga Šī­ro­na aici­na to ne­sa­prast bur­tis­ki un nā­ka­ma­jā die­nā pēc 18. dzim­ša­nas die­nas ne­no­cirst kā ar cir­vi – uz re­dzē­ša­nos! To­mēr, lai ie­mā­cī­tos pie­ņemt sa­vus lē­mu­mus, no ve­cā­ku ģi­me­nes lig­zdi­ņas la­bāk iz­kāpt 20, ne­vis 40 ga­du ve­cu­mā.

Ve­ga Spal­vi­ņa pie­dā­vā ci­tā­du at­bil­di, res­pek­tē­jot cē­lo­ņu-se­ku jeb kar­mas prin­ci­pu: «Di­vi cil­vē­ki ie­priek­šē­jās in­kar­nā­ci­jās pa­li­ka viens ot­ram kaut ko tik bū­tis­ku pa­rā­dā, ka ne­spēj pa­rā­du vis­as dzī­ves lai­kā at­dot. Tā­pēc arī ne­spēj sa­raut sai­tes un tās ir ļo­ti, ļo­ti stip­ras.»

Lī­ga Šī­ro­na ir tie­šā­ka, sa­kot, ka tie, ku­ri ne­iz­kāpj no ve­cā­ku lig­zdām, tā­dā vei­dā pa­il­dzi­na bēr­nī­bu. Tā­pēc vi­ņa mu­di­na ve­cā­kus no­ti­cēt bēr­nam un ļaut, lai viņš pa­mē­ģi­na dzī­vot pat­stā­vī­gi. Pa­do­mā­sim – vai tad ve­cā­ki mūs nav audzi­nā­ju­ši tā­lab, lai mēs tik­tu ar sa­vu dzī­vi ga­lā? 

«Ma­na prak­se rā­da, ka ģi­me­nēs, ku­rās ir ļo­ti spē­cī­gas bēr­nu un ve­cā­ku at­tie­cī­bas, cieš part­ner­at­tie­cī­bas gan ve­cā­kiem, gan bēr­niem. Kad bērns aiziet prom, pēk­šņi pa­zūd da­ļa no ve­cā­ku pie­nā­ku­miem, vi­ņu dzī­ves. Mums kā cil­vē­kiem ir di­vi sva­rī­gie pos­mi: pir­mais – jā­ra­da bēr­ni, jā­no­stā­da vi­ņi uz kā­jām. Tam se­ko so­ci­ālais posms, kad ie­gū­tās zi­nā­ša­nas un pie­re­dzi iz­man­to­jam sa­bied­ris­kās for­mās – tai­sām kar­je­ru, mā­cā­mies, brau­cam ce­ļo­ju­mos. Ir jā­at­rod jaun­a jē­ga, ar ko dzī­vi aiz­pil­dīt, lai ne­bū­tu par slo­gu sa­vam bēr­nam. Ci­tā­di viņš vi­su lai­ku jū­tas at­bil­dīgs par to, ka ve­cā­kiem viņš ir dzī­ves jē­ga. Nav go­dī­gi pie­au­gu­šam cil­vē­kam uz­kraut at­bil­dī­bu būt sa­vu ve­cā­ku dzī­ves jē­gai!» brī­di­na Lī­ga Šī­ro­na.

Ja vie­nī­gā iz­eja šķiet aiz­bēgt

Sa­bied­rī­ba nav ga­ta­va pie­ņemt, ka ve­cā­ki va­rē­tu no­ro­be­žo­ties no bēr­niem sa­rež­ģī­tu at­tie­cī­bu dēļ. Pār­me­tu­mi tiek vel­tī­ti arī tiem, kas pār­trauc kon­tak­tē­ties ar tē­vu un mā­ti. Šāds lē­mums vis­bie­žāk ir sā­pīgs, bet – vai ne­pie­cie­šams?

Ve­gas Spal­vi­ņas vie­dok­lis: «La­bāk ir aiziet no mā­jām un sākt pat­stā­vī­gu dzī­vi ne­kā vis­iem dzī­vot stre­sā un sprie­dzē, ja tie­šām as­tro­lo­ģis­kā ne­sa­de­rī­ba ir tik asa, ka ne­spēj ot­ru ne uz­klau­sīt, ne cie­nīt. As­tro­lo­ģis­kās kar­tes arī pa­rā­da, kā­dā ve­cu­mā ne­sa­de­rī­ba būs vis­asā­kā, kad ma­zi­nā­sies un kad ģi­me­nes lo­cek­ļi var viens ot­ru «at­rast» kā no jaun­a pat pēc dau­dziem ga­diem.»

Vi­ņas ko­lē­ģe Lī­ga no­rā­da uz se­kām: «Fakts, ka bēr­ni iz­vē­las ne­kon­tak­tē­ties ar ve­cā­kiem un ot­rā­di, ne par ko la­bu ne­lie­ci­na. Gri­bam vai ne, bet nā­kam no sa­vām ģi­me­nēm, tā ir da­ļa no mums, mū­su ba­gā­ža, pie­re­dze, asi­nīs un gē­nos ie­rak­stī­tais man­to­jums. No­liegt sa­vus ve­cā­kus no­zī­mē no­liegt da­ļu no se­vis. Cil­vē­kam, kurš no­liedz se­vi, dzī­vot ir sa­rež­ģī­ti, un ne no la­ba prā­ta viņš to ir iz­vē­lē­jies. Tas, kurš iz­vē­las pār­traukt at­tie­cī­bas, par to mak­sās. Vis­pirms jau ar ne­sa­kār­to­tu psiho­lo­ģi­ju un dzī­vi, un nā­ka­ma­jās dzī­vēs tas būs jā­ie­mā­cās. Ma­nu­prāt, šī dzī­ve ir tā­dēļ, lai iz­da­rī­tu to, kas mums uz­ti­cēts. Es uz­ska­tu, ka nav ne­sa­kār­to­ja­mu at­tie­cī­bu. Ir ti­kai lie­lā­ka vai ma­zā­ka mo­ti­vā­ci­ja un ap­ņē­mī­ba to da­rīt. Jeb­ku­ru kon­flik­tu var at­ri­si­nāt.»

Sa­kār­tot at­tie­cī­bas ne­būt ne­no­zī­mē ap­sē­di­nāt ot­ru sev pre­tim un iz­ru­nā­ties. Tas no­zī­mē sa­kār­tot se­vī at­tie­cī­bas ar kon­krē­to ar­he­ti­pu – mā­ti, tē­vu, bēr­nu... «Sa­re­mon­tē­jot» at­tie­cī­bas ar bēr­niem, ne­re­ti ir vieg­lāk sa­kār­tot at­tie­cī­bas ar mā­ti vai tē­vu, jo cil­vē­kam kļūst vien­kār­šāk iz­prast sav­star­pē­jo sa­sais­ti: es bi­ju bērns, ta­gad man ir bēr­ni, bet ma­ni ve­cā­ki ir ma­nu bēr­nu vec­ve­cā­ki. Ne­re­ti tie­ši tad var at­jau­no­ties pat vi­sai bru­tā­li pār­trauk­tas at­tie­cī­bas.

«Es do­mā­ju, ka uni­ver­sā­lais kar­mas at­strā­dā­ša­nas veids ir skai­tīt lūg­ša­nas vai man­tras, lai šī brī­nu­mai­nā smal­kā pa­sau­le pa­līdz ar grū­to uz­de­vu­mu tikt ga­lā. Cil­vē­ka pa­ša spē­kos tas īs­ti nav. Ja pa­lī­gā nāks Dievs jeb­ku­rā Vi­ņa iz­paus­mē, tad no­teik­ti ie­stā­sies miers un, gal­ve­nais, pār­mai­ņas,» uz­ska­ta Ve­ga Spal­vi­ņa.

Horoskopi

Katras zodiaka zīmes labklājības ideāls vēdiskajā astroloģijā atspoguļo dziļo savstarpējo saistību ar visumu un cilvēka dvēseles ceļu, kas palīdz ieraudzīt dzīvi kā plašu un daudzpusīgu ceļojumu uz piepildījumu un harmoniju. Katra zodiaka zīme meklē unikālu labklājības formu, kas ir saistīta ar tās garīgajiem uzdevumiem un dvēseles ceļu.