ASTROLOĢIJA: Pil­sē­tu zo­di­aki- rak­stu­ri kā cil­vē­kiem

Ne­re­ti pil­sē­tas tiek sa­lī­dzi­nā­tas ar dzī­vu or­ga­nis­mu, kas aug, at­tīs­tās, plaukst un zeļ vai sli­mo. Ir omu­lī­gas pil­sē­tas, drū­mas, ne­in­te­re­san­tas, jaut­ras, da­žā­das – glu­ži kā cil­vē­ki, kas tās ap­dzī­vo. Un, glu­ži kā mums, arī pil­sē­tām ir savs ho­ro­skops un tās at­bilst zo­di­aka zī­mēm, kas arī lie­lā mē­rā no­sa­ka to rak­stu­ru un lik­te­ni.

To, kā uz Ze­mes pro­ji­cē­jas pla­nē­tu stā­vok­ļi, kā sa­da­lās kos­mo­sa ener­ģi­ja, pē­ta ne­liels as­tro­lo­ģi­jas at­zars – as­tro­ģe­og­rā­fi­ja. As­tro­ģe­og­rā­fi­ja at­bild uz tā­diem jau­tā­ju­miem kā – kur man la­bāk dzī­vot? Kurp pār­cel­ties, lai uz­la­bo­tos ve­se­lī­ba, sirds­lie­tas, biz­ness? Kur vis­la­bāk pa­va­dīt at­va­ļi­nā­ju­mu? Līdz­te­kus šiem jau­tā­ju­miem, kas bū­tī­bā at­tie­cas uz kā­da kon­krē­ta in­te­re­sen­ta lik­te­ņa pa­grie­zie­niem, as­tro­ģe­og­rā­fi­ja pē­ta arī val­stu un pil­sē­tu ho­ro­sko­pus.

Strēl­nieks pie Vē­ža ne­ies

As­tro­ģe­og­rā­fi­ja ļauj arī dzi­ļāk iz­prast sa­vas kul­tū­ras sak­nes, in­te­re­ses, at­tiek­smi pret pa­sau­li. Tā ir se­na zi­nāt­ne, par ko zi­ņas at­ro­da­mas jau Aves­tas* tek­stos. Šīs zi­nāt­nes pi­onie­ri bi­ja ēģip­tie­ši un šu­me­ri, vi­ņiem tā kal­po­ja valsts la­bā, īpa­ši ak­cen­tē­jot ār­po­li­ti­kas vir­zie­nus – kurp un kad do­ties ie­ka­rot kā­du te­ri­to­ri­ju, no kā jā­pie­sar­gās, ku­ram iz­de­vī­gāk pa­do­ties bez cī­ņas.

As­tro­lo­ģi­jas vēs­tu­res an­nā­lēs ir pie­mērs par Ma­ķe­do­ni­jas Alek­san­dru, ku­ru gal­ma as­tro­logs brī­di­nā­ja ne­do­ties ie­ka­rot In­di­ju, sak`, būs slik­ti, ne tev, Lau­vam, Vē­ža re­ģi­ons pa zo­bam. Ne­pa­klau­sī­ja lep­nais Alek­sandrs, un bei­dzās tas vi­ņam bē­dī­gi –pār­ejot Hi­fa­sas upi, vi­ņa pa­ša ka­ra­spēks at­tei­cās pa­klau­sīt. In­di­jas tro­pis­kā da­ba, lie­ti un ne­gai­si, sli­mī­bas un no­gu­rums no ka­ra­gā­jie­na – tas viss ra­dī­ja ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu ka­ra­pul­kos. Ka­ra­spēks pra­sī­ja Alek­san­dram at­griez­ties mā­jās, un ne­kā­da In­di­jas ie­ka­ro­ša­na ne­sa­nā­ca.

Se­nie as­tro­lo­gi ņē­ma vē­rā vai­rā­kus as­pek­tus, pēc ku­riem ti­ka no­teik­ta re­ģi­ona pie­de­rī­ba kā­dai zo­di­aka zī­mei. Pirm­kārt, ap­kār­tnes rel­jefs. Pie­mē­ram, klin­tis ir Sa­tur­na (Me­žā­ža vald­nieks) pār­zi­ņā; pie­kras­tes pļa­vas, pa­lie­nes, dār­zi – Ve­ne­ras (Sva­ri, Vēr­sis), jū­ra, purvs – Nep­tū­na (Zi­vis) utt.

At­tie­cī­gi aina­vai jā­at­bilst zī­mi pār­val­do­ša­jai pla­nē­tai; jā­rau­gās, lai ta­jā ne­bū­tu da­bas ob­jek­tu, kas rak­stu­rī­gi pre­tē­jai – iz­rai­dī­ta­jai pla­nē­tai.

Val­stīm un arī pil­sē­tām ņem vē­rā arī ta­jā mī­to­šās tau­tī­bas, jo ne­var no­liegt, ka ik­kat­rai no nā­ci­jām pie­mīt savs rak­sturs un men­ta­li­tā­te. Psiho­lo­gi ar jē­dzie­nu «nā­ci­jas rak­sturs» ap­zī­mē kā­das ko­pī­gas ie­zī­mes, ko cil­vē­ku ko­pie­na ie­gu­vu­si dau­dzu gad­sim­tu ga­ru­mā. Tās ir tra­di­ci­onā­las re­ak­ci­jas uz ap­kār­tē­jo pa­sau­li, ie­sak­ņo­ju­šās uz­ve­dī­bas un rī­cī­bas nor­mas. Arī – sa­bied­rī­bas vēr­tī­bu sis­tē­ma, kas iz­pau­žas gan ap­zi­nā­tā, gan ne­ap­zi­nā­tā lī­me­nī.

Na­ci­onā­lais rak­sturs un ģeo­grā­fis­kā aina­va ir cie­ši sais­tī­ti viens ar ot­ru un sav­star­pē­ji cits ci­tu arī ie­tek­mē.

Kas tad ir tas, ka at­stāj no­spie­du­mus uz cil­vē­ku rak­stu­ru kā­dā no­teik­tā re­ģi­onā? Se­nie ro­mie­ši teik­tu – «ge­ni­us lo­ci», šīs vie­tas gars. Kal­nu ap­dzī­vo­tā­ju rak­sturs ir kra­si at­šķi­rīgs no lī­dze­nu­mu ie­mīt­nie­kiem. Arī ap­gūs­tot jaun­as te­ri­to­ri­jas, tau­tas iz­vē­lē­jās sev tī­ka­mas, ie­ras­tas aina­vas; var teikt – va­dī­jās pēc ga­ra rad­nie­cī­bas. Step­ju ie­dzī­vo­tā­ji ne­kā­pa klin­tīs un ne­ap­me­tās pur­vā­jos. Var teikt arī ci­tā­di – Strēl­nieks ne­ies (vai slik­ti ju­tī­sies) uz vie­tu, kas ir Dvī­ņu vai Vē­ža pār­val­dī­bā.

Dzī­vi cil­vē­ki, dzī­vas pil­sē­tas

No­sa­kot pil­sē­tas zo­di­aka zī­mi, ti­ka un jo­pro­jām tiek ņem­ti vē­rā arī ci­ti as­pek­ti, pie­mē­ram, vai­rā­ku­ma re­li­ģis­kā pie­de­rī­ba, va­lo­da, vie­tē­jās tra­dī­ci­jas, ģer­bo­nis un ka­rogs.

To­mēr lai­ku pa lai­kam priekš­stats par pil­sē­tu mai­nās, vēs­tu­re ie­zī­mē jaun­as lī­ni­jas, dzē­šot ve­cās. Tā­pēc as­tro­ģe­og­rā­fis­kās at­bil­stī­bas, pēc ku­rām va­dī­jās se­na­jos lai­kos, ta­gad rei­zēm šķiet ap­šau­bā­mas, un mūs­die­nu as­tro­lo­gi iz­man­to arī ci­tas me­to­des, pie­mē­ram, par iz­ejas pun­ktu ņe­mot pil­sē­tas di­bi­nā­ša­nas lai­ku (ja tas zi­nāms). Vie­na pil­sē­tai var būt arī vai­rā­kas zo­di­aka zī­mes, un arī kat­ram pil­sē­tas ra­jo­nam ir sa­va zī­me.

Pil­sē­tai ho­ro­skops dar­bo­jas līdz­īgi kā cil­vē­kam – pēc tā var no­teikt gan rak­stu­ru, gan at­tīs­tī­bas ten­den­ces, gan vā­jās vie­tas un arī sav­star­pē­jo mij­ie­dar­bī­bu ar pā­rē­jo pa­sau­li.

No as­tro­ģe­og­rā­fi­jas ska­tu­pun­kta pil­sē­ta ir dzīvs or­ga­nisms, ku­rā mī­to­šie ļau­dis ar sa­vām do­mām, vār­diem un dar­biem ra­da mil­zī­gu ie­tek­mi uz ap­kār­tē­jo pa­sau­li.

Pil­sē­tu at­tīs­tī­ba ne­no­tiek ne­jau­ši, kā var šķist, bet gan pēc no­teik­tiem li­ku­miem.

Cil­vēks ie­tek­mē pil­sē­tu, un pil­sē­ta ie­tek­mē cil­vē­ku. Arī no kat­ra cil­vē­ka iz­vē­les un rī­cī­bas ir at­ka­rīgs ja nu ne glu­ži vi­sas pil­sē­tas lik­te­nis, tad kā­das iz­paus­mes gan. Kaut kur iz­ce­ļas uguns­grēks, ci­tur sa­brūk grausts, bet vēl cit­viet pēk­šņi krāš­ņiem zie­diem uz­zied kāds aizau­dzis no­stū­ris.

Mū­su dzī­ve cie­ši sais­tī­ta ar pil­sē­tas dzī­vi, īpa­ši ar tām vie­tām, kur mēs esam dzi­mu­ši. Ja cil­vēks pār­kāpj pa­sau­les kār­tī­bas li­ku­mus, tas var iz­rai­sīt grau­jo­šus no­ti­ku­mus. Un ot­rā­di – no­ti­ku­mi kā­dā pil­sē­tas da­ļā ie­tek­mē kon­krē­tus cil­vē­kus. Pie­mē­ram, tiek pa­beigts ilg­stošs re­monts kā­dā no gal­ve­na­jām ie­lām, un da­ļai cil­vē­ku pār­stāj sā­pēt kā­jas, jo uz­la­bo­ju­sies asins­ri­te, ci­tam kļūst vieg­lāk ap sir­di vai vai­ro­jas lab­klā­jī­ba.

Sa­vie­to­jot kon­krē­ta in­di­vī­da un pil­sē­tas kar­ti, var no­teikt, ku­ri ra­jo­ni un, at­tie­cī­gi, no­ti­ku­mi ta­jos būs cil­vē­kam bū­tis­ki un kā­dās sfē­rās.

__

* Aves­ta ir pri­mā­rais svē­to tek­stu krā­jums zoroastrismā (re­li­ģi­ja un fi­lo­zo­fi­ja, kas bal­stī­ta uz mā­cī­bu, ko pie­dē­vē pra­vie­tim Zoroastram jeb Za­ra­tus­tram), kas gal­ve­no­kārt ir uz­rak­stīts avestas va­lo­dā. No­sau­ku­ma etimoloģija ir ne­skaid­ra, to­mēr tiek uz­ska­tīts, ka tas ir cē­lies no persiešu valodas vār­da «ap­as­tāk», kas no­zī­mē «pa­mat­teksts». Aves­ta sa­rak­stī­ta lai­ka pos­mā no 9. līdz 3. gad­sim­tam p.m.ē. Vis­ve­cā­kā sa­stāv­da­ļa Aves­tas re­li­ģis­ko tek­stu krā­ju­mā ir ve­cās him­nas jeb gāthas («dzie­dā­ju­mi»), kas sa­tur re­li­ģis­kus pravietojumus, pa­mu­di­nā­ju­mus un tā tā­lāk un ko uz­ska­ta par pa­ša Zaratustras sa­ce­rē­tām. («Vi­ki­pē­di­ja».)