ASTROLOĢIJA: Skor­pi­ona sek­sa­pīls un per­so­nī­bas spēks

Ak­tri­ses pro­fe­si­ja bi­ja Krie­vi­jas iz­ci­lās zvaig­znes Lud­mi­las Gur­čen­ko dzī­ves jē­ga, un tai māk­sli­nie­ce at­de­va daudz no se­vis. Kaut arī ak­tri­sei bi­ja piec­as lau­lī­bas, pir­ma­jā vie­tā to­mēr bi­ja darbs.

Pa­nā­ku­mu viļ­ņos

Jau pirm­ā lo­ma ki­no Lud­mi­lu Gur­čen­ko pa­da­ra ļo­ti po­pu­lā­ru to­rei­zē­jā Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā. 1956. ga­dā vi­ņa, vēl bū­da­ma ak­tier­māk­slas fa­kul­tā­tes stu­den­te, no­spē­lē El­da­ra Rja­za­no­va ko­mē­di­jā «Kar­ne­vā­la nakts» klu­ba dar­bi­nie­ci Ļe­noč­ku Kri­lo­vu. Vien­kār­šā mei­te­ne, kas par go­du Jaun­ga­da nak­tij no­dzied dzies­mi­ņu «Piec­as mi­nū­tes», vie­nā mir­klī ie­ka­ro dau­dzu ska­tī­tā­ju sir­dis, un īpa­ši par vi­ņu fa­no tie­ši jau­nat­ne.

Seš­des­mi­ta­jos ga­dos ak­tri­se daudz fil­mē­jas, no­de­mons­trē­jot sa­vas daudz­pu­sī­gās spē­jas. Pēc «Kar­ne­vā­la nakts» se­ko mu­zi­kā­lā ko­mē­di­ja «Mei­te­ne ar ģi­tā­ru». Pēc tam Lud­mi­la Gur­čen­ko pie­da­lās vis­da­žā­dā­ko žan­ru fil­mās, to­mēr seš­des­mi­to ga­du bei­gās un sep­tiņ­des­mi­to ga­du sā­ku­mā vi­ņa nav īpa­ši spil­gti pa­ma­nā­ma. Tā tur­pi­nās līdz 1974. ga­dam, kad ak­tri­se sa­ņem Krie­vi­jas Valsts prē­mi­ju.

To­laik Lud­mi­lu Gur­čen­ko pār­sva­rā var re­dzēt vai nu mu­zi­kā­la­jās ko­mē­di­jās, vai fil­mās – ope­re­tēs. Vi­ņa pat at­sa­kās fil­mē­ties pie Ņi­ki­tas Mi­hal­ko­va ki­no­len­tē «Ne­pa­beigts skaņ­darbs me­hā­nis­ka­jām kla­vie­rēm», lai va­rē­tu no­spē­lēt mam­mas lo­mu mu­zi­kā­la­jā fil­mā «Mam­ma». Šī fil­mē­ša­nās ir ne ti­kai jauns vi­ņas ra­do­šais pa­nā­kums, bet arī sā­pīgs pār­bau­dī­jums. Uz­ņem­ša­nas lau­ku­mā klauns Oļegs Po­povs ak­tri­sei ne­jau­ši sa­lauž kā­ju, un tas draud ar in­va­li­di­tā­ti. Ta­ču māk­sli­nie­cei pa­līdz ie­priek­šē­jos ga­dos ie­gū­tais fi­zis­kais rū­dī­jums un spe­ci­āli vin­gri­nā­ju­mi.

Līdz­te­kus mu­zi­kā­la­jām ko­mē­di­jām no­tiek arī tele­vī­zi­jas be­ne­fi­ces un tiek vei­do­tas mu­zi­kā­las prog­ram­mas («Ka­ra ga­du dzies­mas» ar vi­ņas pa­šas vei­do­to kom­po­zī­ci­ju). Gur­čen­ko ir spil­gta un ne­at­kār­to­ja­ma, bet tam ir arī ot­ra me­da­ļas pus­e – ar lai­ku iz­vei­do­jas ste­reo­tips, ka vi­ņa ir ti­kai vie­na am­plu­ā ak­tri­se.

Iz­rau­ties no vie­nas lo­mas rām­jiem

Lud­mi­la Gur­čen­ko pū­las iz­rau­ties no uz­tiep­to ste­reo­ti­pu rām­jiem un vē­las spē­lēt tie­ši dra­ma­tis­kas lo­mas. Gan Ri­ta me­lo­drā­mā «Me­hā­ni­ķa Gav­ri­lo­va mī­ļo­tā sie­vie­te» (1982), gan ofi­ci­an­te Ve­ra Ņe­fe­do­va El­da­ra Rja­za­no­va li­ris­ka­jā ko­mē­di­jā «Sta­ci­ja di­viem» (1983) ir vē­rā ņe­ma­mi pa­nā­ku­mi. Žur­nā­la «Pa­dom­ju ek­rāns» ap­tau­jā Lud­mi­lu Gur­čen­ko no­sauc par 1983. ga­da la­bā­ko ak­tri­si. Vi­ņa ne­at­sa­kās fil­mē­ties arī ne­lie­lās, bet ak­tie­ris­ki in­te­re­san­tās lo­mās, pie­mē­ram, «Li­do­ju­mos sap­nī un īs­te­nī­bā» vai «Si­bi­ri­ādē», kur ek­scen­tri­ka un smel­dzīgs li­risms ļauj ak­tri­sei būt īpa­ši pār­lie­ci­no­šai. Sa­vu­kārt Ni­ka fil­mā «Div­des­mit die­nas bez ka­ra» un Ta­mā­ra Va­siļ­jev­na «Piec­os va­ka­ros» ir lo­mas, ku­rās Lud­mi­la Gur­čen­ko rā­da paš­aiz­lie­dzī­gu, ne­lai­mī­gu un vien­lai­kus arī lai­mī­gu sie­vie­šu lik­te­ņus un pa­da­ra šīs fil­mas sir­dij tu­vas dau­dziem ska­tī­tā­jiem.

Jau pēc pirm­ās fil­mas «Kar­ne­vā­la nakts» par vi­ņu tiek ru­nāts da­žā­di – arī tas, ka Lud­mi­la Gur­čen­ko ir vi­du­vē­ja ak­tri­se, vi­ņas pa­nā­ku­mi ša­jā ko­mē­di­jā ir ne­jau­ši, tā­pēc arī ne­viens no no­piet­niem re­ži­so­riem ne­ai­ci­na vi­ņu fil­mē­ties. Laiks jau ir pie­rā­dī­jis, kam iz­rā­dī­jās tais­nī­ba.

Starp ci­tu, arī par Lud­mi­las Gur­čen­ko iz­ci­lo iz­ska­tu tau­tā kle­jo­ja le­ģen­das, ka vi­ņa as­to­ņas stun­das die­nā spor­to, lai sa­gla­bā­tu fi­gū­ras smal­ku­mu un ne­at­kār­to­ja­mo vieg­lu­mu. To­mēr tā ir ti­kai le­ģen­da: jau sko­lā vi­ņas 166 cm pro­por­ci­onā­li bi­ja 53,5 kg sva­ra, kas gan­drīz ne­mai­nī­gi sa­gla­bā­jas vi­su ak­tri­ses dzī­vi, jo vi­ņa bur­tis­ki de­dzi­nā­ja se­vi māk­slā. Tā­pēc ar sva­ru vi­ņai ne­kad ne­bi­ja pro­blē­mu, un rī­ta vin­gro­ša­nas vie­tā ak­tri­se lab­prāt vēl kā­du stun­di­ņu pa­gu­lē­ja. Šķiet, Lud­mi­las Gur­čen­ko mū­žī­gās jau­nī­bas no­slē­pu­ma at­slē­ga ir vi­ņas ne­rim­sto­šā ener­ģi­ja un bran­dis­kā ide­ja: «Vi­su vai ne­ko!» Var­būt tie­ši tā­pēc vi­ņa sa­vā dzī­vē tik daudz pa­spē­ju­si iz­da­rīt. Bet ne­no­lie­dzams ir arī fakts, ka mū­ža ot­ra­jā pus­ē vi­ņa tā aiz­rau­jas ar plas­tis­ka­jām ope­rā­ci­jām, ka pat ra­da drau­dus sa­vai ve­se­lī­bai.

Pirms trim ga­diem tie­ši Va­len­tīn­die­nā ak­tri­se ne­tā­lu no sa­vām mā­jām krīt un sa­lauž gū­žas kau­lu. Sā­kot­nē­jās prog­no­zes ne­ie­prie­ci­na – vi­ņas ve­cu­mā kau­li to­mēr sa­aug ļo­ti lē­ni. To­mēr jau drīz vien stā­vok­lis bū­tis­ki uz­la­bo­jas, un Starp­tau­tis­kās Sie­vie­šu die­nas priekš­va­ka­rā ak­tri­si iz­rak­sta no slim­nī­cas. Diem­žēl mar­ta bei­gās ak­tri­sei kļūst slik­ti un vi­ņa aiziet tai sau­lē.

Lud­mi­las Gur­čen­ko vī­rie­ši

Dau­dzi no tiem, kam iz­de­vies past­rā­dāt ko­pā ar Lud­mi­lu Gur­čen­ko, at­zī­mē vi­ņas ne­ti­ca­mās da­rba­spē­jas un ap­mā­tī­bu ar pro­fe­si­ju. Oļegs Ba­si­laš­vi­li pēc fil­mē­ša­nās ar ak­tri­si «Sta­ci­jā di­viem» at­mi­nas: «..caur vi­su dzī­vi «iz­nest» šo tiek­ša­nos pēc jau­nī­bas un pa­likt jaun­ai gan ek­rā­nā, gan dzī­vē – to spē­ju­si ti­kai vi­ņa. Par to, kā­du da­rba­spē­ju mā­cīb­stun­du vi­ņa man dā­vā­ja mū­su kop­dar­ba «Sta­ci­ja di­viem» fil­mē­ša­nas lau­ku­mā, es vi­ņai līdz ka­pam bū­šu pa­tei­cīgs. Tā­du dar­ba­ho­li­ķi, kas ne­ie­redz sliņ­ķus un vi­du­vē­jī­bas, es ie­priekš ne­kad ne­bi­ju sa­ti­cis.» Daž­kārt dzir­dēts, ka re­ži­so­riem ar ak­tri­si Gur­čen­ko ir grū­ti strā­dāt un tā­pēc vi­ņi vai­rāk par vie­nu rei­zi ne­ai­ci­na ak­tri­si fil­mē­ties. Brā­ļi Mi­hal­ko­vi – An­drons un Ņi­ki­ta, kā arī El­dars Rja­za­novs Lud­mi­lu Gur­čen­ko fil­mē­ju­ši vi­sai bie­ži, tur­klāt Ņi­ki­ta Mi­hal­kovs ir arī kļu­vis par tu­vu ģi­me­nes drau­gu.

De­viņ­des­mi­ta­jos – pār­bū­ves – ga­dos ak­tri­se fil­mē­jas daudz re­tāk. Ir maz la­ba dra­ma­tur­ģis­kā ma­te­ri­āla, un Gur­čen­ko kļūst ļo­ti iz­vē­lī­ga. Starp ci­tu, vi­sin­te­re­san­tāk Lud­mi­la Gur­čen­ko vien­mēr at­klā­ju­sies tie­ši du­etos.

Krie­vu Mar­lē­na Dīt­ri­ha, Ļu­bo­va Or­lo­va... Tā ir dē­vē­ju­ši Lud­mi­lu Gur­čen­ko. Bet pa­ti ak­tri­se pret šiem sa­lī­dzi­nā­ju­miem iz­tu­ras vi­sai re­zer­vē­ti.

Cil­vēks un drā­ma

«Cil­vēks bez drā­mas – vai tas ir cil­vēks?!» kā­dā rei­zē re­to­ris­ki jau­tā māk­sli­nie­ce. Un vi­ņas per­so­nī­ga­jā dzī­vē ir bi­jis daudz drā­mu un vil­ša­nos: Gur­čen­ko ir pre­cē­ju­sies piec­as rei­zes. Par pir­mo vi­ņas vī­ru kļūst cil­vēks ar sa­rež­ģī­tu rak­stu­ru, skais­tu­lis Bo­riss An­dro­ni­kaš­vi­li, sce­nā­rists un vēs­tur­nieks, re­pre­sē­ta rakst­nie­ka dēls un sla­ve­no gru­zī­nu re­ži­so­ru Šen­ge­li­ju brā­lēns. Pēc trim ga­diem šī stu­den­tu lau­lī­ba iz­jūk. Gur­čen­ko pa­liek vie­na. Ša­jā lau­lī­bā pa­sau­lē nāk mei­ta Ma­ri­ja, ku­ra kļūst par med­mā­su un ar ki­no, at­šķi­rī­bā no ve­cā­kiem, vi­ņai nav ne­kā­das sais­tī­bas. Arī ar sa­vu ot­ro vī­ru Lud­mi­la Gur­čen­ko jau sen kā šķī­ru­sies un par šo sa­vas dzī­ves pe­ri­odu ne­kad nav vē­lē­ju­sies ru­nāt. Tas ir le­ģen­dā­rais Jo­sifs Kob­zons. Ak­tri­se sa­vās at­mi­ņās rak­stī­ju­si: «Ta­gad pret vi­ņu iz­jū­tu vien dzi­ļu iro­ni­ju.» Ar sa­vu pē­dē­jo vī­ru Ser­ge­ju Se­ņi­nu Lud­mi­la Gur­čen­ko ie­pa­zīs­tas fil­mas «Sek­sa pa­sa­ka» (pēc B. Na­bo­ko­va mo­tī­viem) uz­ņem­ša­nas lau­ku­mā, kur viņš bi­ja pro­du­cents. Pēc tam vi­ņi at­kal sa­ti­kās fil­mas «Mī­les­tī­ba» uz­ņem­ša­nas lau­ku­mā un no­lē­ma vairs ne­šķir­ties. Viņš kļu­va arī par sa­vas sie­vas pro­du­cen­tu.

Mā­te un mei­ta

At­tie­cī­bas ar mei­tu Ma­ri­ju Ko­ro­ļo­vu ne­vei­do­jas: ak­tri­se Gur­čen­ko dzī­vo sa­vu dzī­vi, bet vi­ņas mei­ta sa­vē­jo. Par Lud­mi­las Gur­čen­ko vis­lie­lā­ko per­so­nī­go tra­ģē­di­ju kļūst vi­ņas seš­pa­dsmit ga­dus ve­cā maz­dē­la Mar­ka nā­ve no nar­ko­ti­ku pār­do­zē­ša­nas. Jo di­žā­ka kļūst ak­tri­se, jo dzi­ļāks vei­do­jas bez­di­be­nis starp vi­ņu un tiem, kas va­rē­ja būt vi­ņas ģi­me­ne – mei­ta, maz­dēls un maz­mei­ta. Tie­sas pro­cess starp mei­tu un mā­ti par Gur­čen­ko mam­mas vien­is­ta­bas dzī­vok­li ir pē­dē­jais punkts, kas iz­jauc at­tie­cī­bas starp tu­viem cil­vē­kiem. Pro­tams, ak­tri­ses at­tie­cī­bas ar tu­vi­nie­kiem ir vi­ņas per­so­nī­gā da­rī­ša­na, to­mēr zi­no­ši ļau­dis pa­ma­nīs mā­tes un mei­tas psiho­ti­pu ab­so­lū­tu ne­sa­de­rī­bu.

Pub­li­kā­ci­jā iz­man­to­ta in­for­mā­ci­ja no: http://www.globa.ru/ne-stalo-ljudmily-gurchenko, http://www.gurchenko.ru, www.kinozal.tv

*

Lud­mi­las Gur­čen­ko CV

Dzi­mu­si: 1935. ga­da 12. no­vem­brī Har­ko­vā

Mi­ru­si: 2011. ga­da 30. mar­tā 75 ga­du ve­cu­mā Mas­ka­vā

Kar­je­ra:ak­tri­se, kom­po­nis­te, re­ži­so­re, sce­nā­ris­te

Žanrs:drā­ma, ko­mē­di­ja, me­lo­drā­ma

Lau­lī­bas: Bo­riss An­dro­ni­kaš­vi­li (šķir­ša­nās, viens bērns), Jo­sifs Kob­zons (šķir­ti), Alek­sandrs Fa­de­jevs (šķir­ti), Kon­stan­tīns Ku­pe­veiss (šķir­ti), Ser­gejs Se­ņins

As­tro­lo­ģis­kā ana­lī­ze

Lud­mi­las Gur­čen­ko as­tro­lo­ģis­kās kom­bi­nā­ci­jas

«Lud­mi­las Gur­čen­ko ho­ro­sko­pā Ve­ne­ra at­ro­das Sva­ru zī­mē sa­vie­no­ju­mā ar Se­lē­nu (tā dē­vē­to Bal­to Mē­ne­si jeb eņ­ģe­li sar­gā­tā­ju), sa­vu­kārt Marss at­ro­dams ek­sal­tā­ci­jā Me­žā­ža zī­mē sa­vie­no­ju­mā ar Aus­to­šo Mē­ness mez­glu.Šāds pla­nē­tu stā­vok­lis rak­stu­ro mērķ­tie­cī­gu, spē­cī­gu, ne­žē­lī­gu un vien­lai­kus ļo­ti sie­viš­ķī­gu per­so­nī­bu. Šarms un ele­gan­ce, ie­dzim­tais ar­tis­tis­kums ir šīs stip­rās sie­vie­tes ar sa­rež­ģī­to rak­stu­ru, kas sa­ka, ko do­mā, tie­ši acīs, at­šķi­rī­bas zī­mes un at­klāj Lud­mi­las Mar­kov­nas skor­pi­onis­ko bū­tī­bu,» ho­ro­sko­pa ana­lī­zē vēs­ta pa­zīs­ta­mais Krie­vi­jas as­tro­logs Pā­vels Glo­ba.

* Sau­le, kas at­ro­das ze­nī­tā Skor­pi­ona zī­mē ak­tri­ses dzim­ša­nas brī­dī, ap­vel­tī­ju­si šo per­so­nī­bu ar tiek­ša­nos sa­sniegt pro­fe­si­onā­lis­ma vir­sot­nes un ie­gūt sev at­bil­sto­šu stā­vok­li sa­bied­rī­bā, rak­stu­ro ne­pie­cie­ša­mī­bu būt at­zī­tai, ap­bal­vo­tai un tri­um­fēt pār ci­tiem. Lud­mi­las Gur­čen­ko as­tro­lo­ģis­ko kar­ti va­rē­tu rak­stu­rot kā uz­va­rē­tā­jas ho­ro­sko­pu (Ju­pi­ters at­ro­das Strēl­nie­ka zī­mē X mā­jā. Tur­klāt as­cen­den­ta at­ra­ša­nās Me­žā­ža zī­mē no­rā­da, ka šā­da per­so­nī­ba mērķ­tie­cī­gi vir­zās uz re­zul­tā­ta sa­snieg­ša­nu, sa­vu­kārt MC Skor­pi­ona zī­mē at­tīs­ta cī­nī­tā­jas rak­stu­ru. Tāds cil­vēks ir ga­tavs pār­va­rēt jeb­ku­ras grū­tī­bas).

* Lie­lā­ko­ties pla­nē­tas ak­tri­ses ho­ro­sko­pā at­ro­das virs ho­ri­zon­ta un arī no­rā­da uz per­so­nī­bas sa­bied­ris­ko rak­stu­ru un vēt­rai­nās ak­tie­ris­kās dzī­ves ne­pa­stā­vī­bu. Pa­ra­lē­li Sau­lei un Ju­pi­te­ram virs ho­ri­zon­ta at­ro­das arī Mer­kurs IX mā­jā, Ve­ne­ra, Nep­tūns, Se­lē­na VI­II mā­jā. Starp ci­tu, Mel­nā Mē­ness at­ra­ša­nās ak­tri­ses ho­ro­sko­pa VI­II mā­jā kon­krē­tā lai­kā sa­sais­tās ar ļo­ti kon­krē­tu dzī­ves si­tu­āci­ju – vi­ņai bi­ja jā­spē­lē velns sie­vie­tes iz­ska­tā fil­mā «Sek­sa pa­sa­ka». Tās uz­ņem­ša­nas lai­kā 1991. ga­dā Mel­nais Mē­ness jeb Li­li­ta (dē­mons kār­di­nā­tājs) vir­zī­jās pa ak­tri­ses ho­ro­sko­pa as­cen­den­tu – tā­pēc arī vi­ņa kļu­va par Vel­nu Sie­vie­ti.

* Arī jeb­ku­ram spē­cī­gam ho­ro­sko­pam ir sa­vas vā­jās vie­tas: kat­ram ir savs Ahil­le­ja pa­pē­dis, un Lud­mi­lai Mar­kov­nai šā­da pla­nē­ta iz­rā­dī­ju­sies Sa­turns, kas vi­ņas ho­ro­sko­pā at­ro­das Ziv­ju zī­mē II mā­jā. Šāds Sa­tur­na iz­vie­to­jums prak­tis­ki no­lemj per­so­nī­bu vien­tu­lī­bai, bai­lēm no na­ba­dzī­bas un sma­gam ne­rim­sto­šam dar­bam. Jo il­gāk ak­tri­se dzī­vo, jo asāk vi­ņa iz­jūt sa­vu vien­tu­lī­bu, it īpa­ši, kad no vi­ņas dzī­ves aiziet tu­vie vī­rie­ši: Alek­sandrs Ab­du­lovs, An­drejs Mi­ro­novs, Ju­rijs Ņi­ku­ļins, Oļegs Jan­kov­skis un ci­ti, kas reiz bi­ja vi­ņai dār­gi un pa­tie­si drau­gi.