ASTROLOĢIJA: Mē­ri­ja Po­pin­sa, Dons Žu­ans vai Karl­sons – kas esi tu?

Uz horoskopiem var palūkoties arī caur literāro varoņu prizmu.

Auns  

Skār­le­ta O`Ha­ra

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Lūk, re­dzē­si, ka es tik un tā ap­pre­cē­šos, pat tad, ja ne­spieg­šu, jūs­mī­gi ne­dre­bi­nā­šos un ne­kri­tī­šu ģī­bo­nī.»* (M. Mi­če­la, «Vē­jiem līdz­i»)

*

Auna kū­sā­jo­šā ener­ģi­ja vi­ņu ne­pa­met ne­kad, un vi­ņa op­ti­misms ne­iz­sīkst. Šīs īpa­šī­bas arī ir ie­mesls lē­ru­mam pie­dzī­vo­ju­mu, da­žā­du pār­pra­tu­mu, pe­ri­pe­ti­ju, ne­veik­lu si­tu­āci­ju un sa­durs­mju vi­ņa dzī­ves gā­ju­mā. Tie­sa, šīs īpa­šī­bas var arī Aunam ne ti­kai sa­gā­dāt ne­pa­tik­ša­nas, bet arī va­ja­dzī­ga­jā lai­kā aiz­vest va­ja­dzī­ga­jā vie­tā. Un, kad Auns ir no­ti­ku­mu epi­cen­trā un jūt, ka dzī­ve mu­tu­ļo, viņš ir pil­nī­gi lai­mīgs, tur­klāt spēj iz­paust sa­vas la­bā­kās īpa­šī­bas. «Vē­jiem līdz­i» va­ro­nes Skār­le­tas dzī­vē bi­jis daudz sma­gu pār­bau­dī­ju­mu, un ar tiem vi­ņa ti­ku­si ga­lā ar dzel­žai­nu īs­te­na Auna tvē­rie­nu – spī­tī­gi, spē­cī­gi, dros­mī­gi. Un kaut kas liek no­jaust, ka, pat ja vi­ņas dzī­ve ri­tē­tu rā­mi, Skār­le­ta sa­rī­ko­tu vir­puļ­vie­su­ļus pa­ti.

Vērsis  

 Sar­kan­gal­vī­te

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Tā es­mu es, ta­va maz­mei­ti­ņa! At­ne­su pī­rā­dzi­ņus!» (pa­sa­ka «Sar­kan­gal­vī­te un vilks»)

*

Vēr­ši stin­gri stāv uz ze­mes. Vi­ņi ne­mek­lē vieg­lus ce­ļus, pie­ra­du­ši cī­nī­ties par sa­vu lab­klā­jī­bu, tā­pēc da­ra to iz­ci­li. Tur­klāt vi­ņiem pa­tīk la­bi jus­ties, la­bi pa­ēst un pa­va­dīt lai­ku la­bā kom­pā­ni­jā. Vi­ņi ir prag­ma­tis­ki un ra­ci­onā­li, re­ti pa­kļau­jas im­pul­sī­vām vēl­mēm. To­ties ir ap­vel­tī­ti ar iz­do­mu, spē­jī­gi at­rast iz­eju no jeb­ku­ras si­tu­āci­jas, pat ja at­ro­das tum­šā me­žā ar sar­ka­nu ce­pu­ri gal­vā, bet ap­kārt ir tum­sa un klai­ņo vilks. To­mēr Sar­kan­gal­vī­tēm ne­pa­vi­sam ne­der tāds si­tu­āci­jas at­ri­si­nā­jums, kas lab­vē­līgs ti­kai Vēr­sim. Sar­kan­gal­vī­te ir pār­ņem­ta ar do­mu, ka lai­mī­giem jā­jū­tas vis­iem vis­ap­kārt, un cī­tī­gi cen­šas to arī pa­nākt.

Dvī­ņi 

Dons Žu­ans

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ir ro­ka ma­na pie­tie­ka­mi sma­ga, kaut ār­ēji es var­būt arī rāms.

Lai kā krīt spē­les kau­li­ņi, es pā­ri­da­rī­tā­ju ne­bai­dos,

Bet ie­mā­cī­šu go­du pras­ties tos, kas ma­ni ap­vai­nos.»

(Dž. G. Bai­rons, «Dons Žu­ans»)

*

Dvī­ņi ik brī­di ne­sek­mī­gi mē­ģi­na ap­val­dīt di­vu per­so­nī­bu cī­ņu se­vī. Ka­mēr vie­na no per­so­nī­bām pie­ņem lē­mu­mu, ot­ra ga­ta­vo sim­tiem pret­ar­gu­men­tu. Tur­klāt šā­da pie­eja Dvī­ņiem rak­stu­rī­ga jeb­ku­rā si­tu­āci­jā ik­vie­nā dzī­ves sfē­rā. Tā­pēc Dvī­ņus mēdz dē­vēt par don­žu­āniem – par go­du sla­ve­na­jam mīl­nie­kam. Dvī­ņiem nav pro­blē­mu ie­ka­rot jeb­ku­ras skais­tu­les (vai at­tie­cī­gi iz­ska­tī­ga pui­ša) sir­di. Vi­ņu pro­blē­ma slēp­jas ta­jā, ka vi­ņi ne­spēj ne­vie­nam at­teikt!

Vēzis  

Ro­me­o

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ir mī­la ne­prāts vieds – tā pil­na rūg­tu­ma un sal­dmes.»

(V. Šek­spīrs, «Ro­me­o un Džul­je­ta»)

*

Vē­zis ir ro­man­tisks, ie­vai­no­jams, pa­tiess; tic mū­žī­gai mī­lai un ar vi­su sir­di pēc tās tie­cas. To­mēr, ne­rau­go­ties uz mai­go un kaut­ro rak­stu­ru, Vē­zis spēj par se­vi pa­stā­vēt. Viņš mīl klu­su­mu, mie­ru un vie­nat­nī­bu; vi­ņam pa­tīk grimt il­gās un dzi­ļās pār­do­mās, to­mēr viņš ne­at­teik­sies arī pa­va­dīt lai­ku la­bā kom­pā­ni­jā un no sirds pa­līk­smot. Dzī­ves ne­tais­nī­bas uz­tver kā per­so­nī­gu ap­vai­no­ju­mu. Pār­mē­rī­gas emo­ci­ona­li­tā­tes un ne­ap­do­mī­gas rī­cī­bas dēļ Vē­zis Ro­me­o ne­re­ti no­kļūst drā­mas cie­nī­gās si­tu­āci­jās.

Lauva  

Karl­sons

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Es­mu skaists, va­ren gudrs, diez­gan tukls vīrs pa­šos spē­ka ga­dos!» (A. Lind­grē­ne, «Brā­lī­tis un Karl­sons, kas dzī­vo uz jum­ta»)

*

Lau­va ir pār­pilns ar op­ti­mis­mu, dzī­ves­prie­ku, drau­dzī­bu un paš­ap­mie­ri­nā­tī­bu. Viņš ie­ka­ro sir­dis, krāj smai­dus un ap­ēs­tās tor­tes, ne­kad ne­no­kar de­gu­nu. La­bā­kais pa­sā­ku­mu va­dī­tājs un pār­vēr­tī­bu māk­sli­nieks. Lau­vas ir ra­dī­ti jaut­rī­bai, vi­ņi vien­kār­ši ne­prot skumt il­gāk par da­žām mi­nū­tēm! Glu­ži kā Karl­sons, kurš ap­bur vi­sus un prie­cā­jas par kat­ru dzī­ves die­nu, ik mir­kli at­ro­dot tam ie­mes­lu.

Jaunava  

An­na Ka­re­ņi­na

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Cie­ņa iz­do­mā­ta tam­dēļ, lai slēp­tu tuk­šo vie­tu, ku­rā bū­tu jā­mīt mī­les­tī­bai.»

(Ļ. Tol­stojs, «An­na Ka­re­ņi­na»)

*

Kas gan spē­tu ie­do­mā­ties, ka tik mai­gā Jau­na­va spē­jī­ga uz tik skar­bu rī­cī­bu, kas iz­pel­nās sa­bied­rī­bas no­so­dī­ju­mu! Ta­ču, kad jau­tā­jums skar lai­mi, Jau­na­vai ne­kā­di rām­ji un sa­bied­rī­bas no­teik­tie li­ku­mi vairs ne­ek­sis­tē. «An­nas Ka­re­ņi­nas» spē­jī­gas uz iz­mi­sī­gu cī­ņu par lai­mi, mī­les­tī­bu un sa­vām in­te­re­sēm. Ta­ču, lai cik ne­adek­vā­ta lik­tos Jau­na­vas rī­cī­ba, vis­ti­ca­māk, katrs so­lis to­mēr būs pār­do­māts, kaut arī lo­ģi­ka no ma­las šķiet ne­sa­pro­ta­ma, jo Jau­na­va nu ir pē­dē­jā ho­ro­sko­pa zī­me, kas bū­tu spē­jī­ga uz gal­vas mes­ties at­va­rā bez pār­do­mā­ta plā­na!

Sva­ri 

Šer­loks Holmss

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Es ie­do­mā­jos se­vi dar­bo­jo­šās per­so­nas vie­tā un, vis­pirms pie­lā­go­jo­ties at­tie­cī­ga­jam prā­ta lī­me­nim, mē­ģi­nu iz­tē­lo­ties, kā es rī­ko­tos ana­lo­ģis­kā si­tu­āci­jā.» (A. Ko­nans-Do­ils, «Šer­lo­ka Hol­msa pie­dzī­vo­ju­mi»)

*

Sva­riem ir rak­stu­rī­gi ne­daudz pa­do­māt par kat­ru jau­tā­ju­mu. Sva­rus gri­bas sa­lī­dzi­nāt ar Šer­lo­ku Hol­msu – tā vien šķiet, ka vi­ņu mi­si­ja uz Ze­mes ir sniegt sa­vus at­zi­nu­mus un kri­ti­ku par da­žā­dām tē­mām. Tur­klāt Sva­ri, lai gan mēdz būt pļā­pī­gi, spēj ļo­ti iz­teik­smī­gi klu­sēt, ar sa­vu «in­spek­to­ra» ska­tie­nu glu­ži kā ar rent­ge­na sta­riem caur­lū­ko­jot sa­vu sa­ru­nu bied­ru. Ne­šau­bie­ties – at­zī­mēs ik­kat­ru sī­kā­ko de­ta­ļu un pa­ma­nīs jeb­ku­ru ne­sa­kri­tī­bu! Sva­ri ir uz­ma­nī­gi, vil­tī­gi un gud­ri ļau­dis. Un ne­re­ti, glu­ži kā Šer­loks Holmss, sa­vus spē­kus vel­ta cī­ņai ar ne­tais­nī­bu un par la­bā­ku pa­sau­li.

Skorpions  

Vo­lands

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ķie­ģe­lis pats no se­vis ne no šā, ne no tā ne­vie­nam uz gal­vas ne­kad ne­uz­kri­tīs.» (M. Bul­ga­kovs, «Meis­tars un Mar­ga­ri­ta»)

*

Lai no ku­ras pus­es rau­dzī­tos, Skor­pi­onā jū­ta­ma mis­ti­kas klāt­būt­ne, no­slē­pums, tāds kā vel­niš­ķīgs pi­pa­riņš. Tur­klāt vi­ņi ir tra­ko­ti pie­vil­cī­gi, pa­rei­zāk – pie­vel­ko­ši. Sa­pro­ti, ka bīs­ta­mi, ka ie­vilks, sa­pīs, bet ne­va­ri pre­to­ties… Un tas ska­tiens! Skor­pi­onus uz­teic ne­vis par vir­tu­ozi veik­tu trie­cie­nu pre­ti­nie­kam, bet par to, ka vi­ņi to da­ra re­tāk ne­kā va­rē­tu un gri­bē­tu. Lai gan da­ži pār­stāv­ji ne­laiž ga­rām ie­spē­ju ie­dzelt pēc ie­spē­jas sā­pī­gāk. Skor­pi­oniem mēdz pie­dē­vēt sle­pe­nas zi­nā­ša­nas, tā­pēc par spil­gtā­ko Skor­pi­onu pār­stā­vi li­te­ra­tū­rā dro­ši var no­saukt Vo­lan­du no «Meis­ta­ra un Mar­ga­ri­tas».

Strēlnieks  

Vin­nijs Pūks

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «La­ba kom­pā­ni­ja – tā ir tā­da kom­pā­ni­ja, kur ma­ni ar kaut ko pa­cie­nās un lab­prāt pa­klau­sī­sies ma­nu Dun­gā­dzies­mi­ņu.» (A. Milns, «Vin­nijs Pūks un vi­ņa drau­gi»)

*

Strēl­nieks – tas ir Vin­nijs Pūks – tik­pat at­vērts, ne­iz­sa­kā­mi ap­bu­rošs, rei­zēm ne­tak­tisks, to­mēr ļo­ti lab­sir­dīgs un mī­līgs. Ja nu Strēl­nie­kam ne­ga­dī­ju­ma pēc ie­nāk prā­tā kā­da tra­ka ide­ja, viņš ar vis­iem ie­spē­ja­miem un ne­ie­spē­ja­miem lī­dzek­ļiem mē­ģi­nās to re­ali­zēt tik il­gi, līdz pa­šam kļūs skaidrs, ka ne­veiks­mju cē­lo­nis ir «ne­pa­rei­zas bi­tes». Rei­zēm gan šī sa­pra­ša­na nāk par vē­lu… To­mēr Strēl­nie­kam nav lai­ka no­kārt de­gu­nu, jo gal­vā jau ro­sās jaun­as sa­trie­co­šas ide­jas!

Mežāzis  

Mē­ri­ja Po­pin­sa

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ak, kā­da svēt­lai­me, ak, kā­da svēt­lai­me, zi­nāt, ka es­mu pa­ti pil­nī­ba, zi­nāt, ka es­mu pats ide­āls!» 

(no L. Kvi­ni­hi­dzes m/f «Ar­die­vu, Mē­ri­ja Po­pin­sa!» pēc P. L. Tre­ver­sas grā­ma­tas «Mē­ri­ja Po­pin­sa» mo­tī­viem)

*

Me­žā­ži ir no­svēr­ti, sta­bi­li, no­piet­ni un spī­tī­gi. Tie­ši tā­da ir arī Mē­ri­ja Po­pin­sa, kas ne mir­kli ne­ļauj (vis­maz ofi­ci­āli) bēr­niem blē­ņo­ties, audzi­not vi­ņus par priekš­zī­mī­giem pil­so­ņiem. Me­žā­zis ne­pie­kāp­sies, iz­da­bā­jot bēr­ne­ļu kap­rī­zēm un un­tu­miem; viņš tiem mā­cīs būt stip­riem un ne­at­lai­dī­giem. Me­žā­zis ir īsts «pie­au­gu­šais». Ar sa­vu pie­mē­ru viņš ie­rā­dīs la­bo to­ni un ma­nie­res un audzi­nās bēr­nus do­māt kā pie­au­gu­ša­jiem. Un to­mēr, ne­rau­go­ties uz sa­vu no­piet­nī­bu un ne­lo­kā­mī­bu, Me­žā­ži prot sa­vām at­va­sēm no­dro­ši­nāt vis­jau­kā­ko bēr­nī­bu!

Ūdens­vīrs 

Os­taps Ben­ders

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Do­māt va­jag. Ma­ni, pie­mē­ram, ba­ro ide­jas.» (I. Ilfs, J. Pet­rovs, «Zel­ta teļš»)

Ūdens­vīrs ir vie­na «kus­tī­gā­ka­jām» zo­di­aka zī­mēm – vien­mēr mil­zums ide­ju, vār­du, jez­gas, un tam vis­am arī re­zul­tāts – aku­rāt nul­le. To­ties pa­šu Ūdens­vī­ru tas ne drus­ci­ņas ne­ap­bē­di­na un ne­uz­trauc, jo viņš ir pilns dros­mes un op­ti­mis­ma. Ūdens­vī­riem jau arī paš­iem ir aiz­do­mas, ka vi­ņiem sva­rī­gāks par re­zul­tā­tu ir pro­cess. Vi­ņi kat­ru mi­nū­ti vien­kār­ši iz­gar­šo. Spil­gtā­kais Ūdens­vī­ru pār­stā­vis ir sla­ve­nais Os­taps Ben­ders, kurš pil­nā mē­rā iz­bau­da dzī­vi, ne­kad ne­no­kar de­gu­nu un gal­va vien­mēr sti­ķu pil­na!

Zivis  

Dons Ki­hots

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Lai gudrs kļū­tu, muļ­ķim jā­iz­lie­kas.» (M. de Ser­van­tess Sa­aved­ra, «At­jau­tī­gais idal­go La­man­čas Dons Ki­hots»)

La­man­čas Dons Ki­hots ir vil­tīgs, gudrs, no­slē­pu­mains, kas dzī­vo sa­vā pla­ša­jā un pus­caur­spī­dī­ga­jā pa­sau­lē, pa­zīs­ta­mā ti­kai vi­ņam vie­nam. Zi­vis pie­ra­du­šas pel­dēt pēc li­ku­miem, kas zi­nā­mi ti­kai šīs zī­mes pār­stāv­jiem. Vi­ņas mēdz aiz­do­mā­ties par ne­iz­zi­nā­mām, vi­li­no­šām tā­lēm, sap­ņot par cē­liem bru­ņi­nie­ku tur­nī­riem, do­māt par tais­nī­gu­mu, pa­tie­sī­bu un vis­pār par vi­su glo­bā­li sva­rī­go. Ne vel­ti Zi­vis mēdz uz­ska­tīt te­ju par ne­pa­ras­tā­ko zo­di­aka zī­mi – tām ir kā­da cē­la mi­si­ja, kas jā­iz­pil­da, pat ja tā no­zī­mē vien cī­ņu ar vēj­dzir­na­vām.

* vis­i ci­tā­ti – red. tulk.