Pasaules karu gadsimtā cilvēkiem nācās dzīvot caurmērā atbilstoši dažu lielvalstu vadītāju lēmumu sekām. Tas ļāva balstīties uz tieši šo cilvēku horoskopiem, lai paredzētu likteņus simtiem miljonu cilvēku.
Astroloģijas pavērsiens no panīkuma 19. gadsimtā (1) uz uzplaukumu kopš 20. gadsimta sākuma līdz mūsu dienām iekļaujas kopainā, kurai pielipis spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta (1883–1955) dotais apzīmējums «masu sacelšanās»: «Masas diktē un nosaka, kādai jābūt valdību rīcībai... Tagad tautu likteņi veidojas nevis karaļu apspriedēs, bet pūļa dvēselē.» Ar šādiem vārdiem masu sacelšanās uzvaru ir pasludinājis Gustavs Lebons (1841–1931) – i Gaseta priekštecis, ja orientējamies pēc Gustava Lebona tituldarba «Pūļa psiholoģija» datējuma ar 1895. gadu, bet tikpat labi viņa laikabiedrs, kurš sirmā vecumā spēja iestrādāt savā koncepcijā paša iegūtos Pirmā pasaules kara analīzes rezultātus. Abi autori šeit pieminēti pateicībā par to, ka viņi ļoti skaidri parādījuši, kā tas var būt, ka masu jeb pūļa likteni izšķir daži cilvēki, kuri savas tiesības valdīt pār miljoniem – pār simtiem miljonu cilvēku ieguvuši tāpēc, ka visprecīzāk sekojuši viņu pārvaldītā pūļa iegribām (2).
Ļaužu masas un varas ļaužu savstarpējās atkarības kāpināšanas nosacījums bija zinātniski tehniskais progress. Tā izmantošana masu ietekmei uz valdniekiem lai paliek citai reizei, bet valdnieku ietekmes palielināšanai arī ir noderējuši praktiski visi izgudrojumi un jaunievedumi: šaujampulvera ieviešana nozīmēja, ka pulveris tiek glabāts īpašos pagrabos aiz atslēgas – atšķirībā no bultām, šķēpiem un vēl jo vairāk no metamakmeņiem, kādi tautai bija vienmēr pa rokai; banknošu drukāšana izraisīja tādas ekonomiskās krīzes, kādas nevarēja panākt ar zelta monētu kalšanu. Visus šos attīstības virzienus 20. gadsimta 40. gados kronēja atombumba. Citiem vārdiem sakot, pasaules valdnieku kroņus saņēma uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, no kuriem bija atkarīga visas vai vismaz visas tā saucamās civilizētās pasaules tālākā pastāvēšana vai bojā eja atomkarā. Protams, cilvēku pašsaglabāšanās instinkti tajā vēstures posmā nekādam atomkaram izcelties neļāva, bet tas šķiet pašsaprotami mums, nevis cilvēkiem pagājušā gadsimta 40.–80. gados. Viņi raudzījās debesīs, mēģinot ne tikai saskatīt atombumbvedējus vai atomraķetes, bet jau laikus pazīt tādas planētu un zvaigžņu konstelācijas, kas uzkūdīs valdniekus kāpt pāri kodolkara slieksnim.
Definēsim par civilizēto pasauli tādas teritorijas un sociālās grupas, kurās bija pieņemts lasīt avīzes. Otrais pasaules karš bija sašķēlis šo pasauli divās daļās. Vienā pasaules daļā avīzes rakstīja ļoti daudz par zvaigžņu stāvokļu ietekmi gan uz viņu valstu, gan uz otrās pasaules daļas, t.i., uz naidīgo valstu valdniekiem. Šo ietekmju kopsakaram vajadzēja parādīt, vai starp abām pasaules daļām sāksies karš (variants – nevis vai sāksies, bet kad sāksies šis neizbēgamais notikums), cik daudz iznīcības tas atnesīs un kad un kā tas beigsies. Otrā pasaules daļā rakstīja tikai par naidīgo valstu valdnieku ietekmi kaut ne uz zvaigznēm, kas piešķirtu viņiem nepiedodami daudz goda, bet toties uz astrologiem, kuri apraksta zvaigznes tā, kā viņiem ar varu un naudu diktē tepat uz zemes. Latviešu prese tika izdota abās pasaules daļās, tāpēc latviešu valodā ir labi pārstāvēti abi varianti astroloģijas un politikas sasaistei. Šeit pievērsīsimies tikai tam, kā latvieši centās ja ne paši komentēt, tad atreferēt zvaigžņu ietekmi, nevis atmaskot politiku, kas izmantojot pasakas par zvaigžņu ietekmi.
Pat akmenscietiem astrologiem ir grūti nodalīt astroloģiju no jebkurām citām gaišredzības formām, kamēr astroloģija nav atradusi nesēju, ar kuru katrai planētai un/vai zvaigznājam piemītošās īpatnības ietekmē cilvēku rīcību. Astroloģija šā vārda īstajā nozīmē ņem vērā acīmredzamos zvaigžņu un planētu izkārtojumus, taču ar acīm vien ir saskatāms tikai nepārskatāmi daudzu gaismas punktiņu izvietojums un juceklīga pārvietošanās. Pilnīgi ko citu redz acis tāda cilvēka galvā, kurš prot astroloģisko simbolu un uz tās bāzes radīto matemātikas valodu. Tad debesīs paveras ideāla kārtība vai kārtības ideāls kā spēks, kas noteikti sakārto norises uz zemes. Žēl tikai, ka nav zināms, kā tas notiek. Tepat arī jāatzīst, ka nav zināms, kas debesīs īsti notiek, jo pēc tam, kad ar teleskopu un radioteleskopu tika atklāti ar cilvēka acīm neredzami debesu ķermeņi, vairs nav nekādas drošības, šo ķermeņu īstenībā nav vēl daudz vairāk. Visas šīs ietekmes gan var neiekļaut vienas vai otras astroloģijas skolas aprēķinu sistēmā, bet nevar noliegt vispār, nenoliedzot arī astroloģiju. Vēl soli tālāk nākas atzīt, ka debesu ķermeņu ietekmi principā varētu būt iespējams sajust un iztulkot ikdienas valodā, izlaižot astroloģiskos novērojumus un aprēķinus. Tā, lūk, tiek attaisnota cilvēku nevēlēšanās atšķirt astroloģiju no praktiski jebkura nākotnes pareģošanas veida. Nav obligāti jālūkojas zvaigznēs, lai ieraudzītu cilvēka nākotni, jo zvaigžņu ietekme var parādīties viņa plaukstu līnijās, galvaskausa formās un numuros attiecībā uz dzimšanas datumu vai sievu/vīru skaitu.
Šeit sniegtie prātojumi vairāk kaitinātu nekā palīdzētu, ja arī mums būtu tā, ka «dzīvojam jau ceturto gadu baraku 3 kv metru telpās». Tad arī mūs varbūt piemeklētu tāda atklāsme kā Paulu Neibergu Fišbahas DP, kurš attiecīgās nometnes izdevuma «Vēstis» 1947. gada 26. jūlija numurā vainu par saviem spiedīgajiem dzīves apstākļiem uzvēla astrologiem, «jo neviena notikuma sākumu un beigas tie nav varējuši ietērpt noteiktos, nosauktos un precīzos skaitļos, kā arī nosaukt notikumu īstā vārdā, neietērpjot to miglainās frāzēs» (3. un 7. lpp.).
Gadu un vēl dažus mēnešus vēlāk gaišreģi vai vismaz DP izdevumu redaktori atrada iespēju sniegt savai publikai tik ļoti gaidītās ziņas – «noteiktos, nosauktos un precīzos skaitļos, kā arī nosaukt notikumu īstā vārdā». Proti, PSRS diktators Staļins tiks noteikti pakārts, noteikti Sarkanajā laukumā Maskavā, noteikti 1950. gada 3. jūnijā. Latviešu valodā to pirmais pavēstīja Detmoldas DP «Nedēļas Apskats» 1948. gada 26. oktobrī 3. lpp., bet pēc pāris nedēļām šī ziņa bija sasniegusi Zviedriju un parādījās «Latvju Vārda» 6. novembra numura 6. lpp. Abos gadījumos nodrukāts viens un tas pats teksts, ko atklājis «kāds itāliešu mūks»: trešais pasaules karš sākšoties tūlīt pat 28. novembrī Balkānos, ASV ar saviem sabiedrotajiem iebrukšot Krievijā, un fināls 1950. gada 3. jūnijā jau pavēstīts. Pa starpu 30. oktobrī 2. lpp. šo vēsti pārdrukāja arī «Latvija», taču pilnīgi citā tekstā. Tur atklāts, ka pravietojuma autors nemaz nav «itāliešu mūks», bet ukraiņu «pravietis Nestors». Tādai pārbīdei latviešu trimdinieki lielu nozīmi nepiešķirtu, ja vien ar Staļinu notiktu tas, kam jānotiek, bet avīze neuzņēmās to garantēt. Tajā pašā rakstā pieminēts vācu astrologs Huters (3), kuram atklājušies iepriekšējie nopelni, jo viņš 1933. gadā paredzējis Hitlera galu pēc 12 gadiem, bet Staļina galu viņš neredzot joprojām, kaut «tagad zvaigznes komunistiem neesot labvēlīgas».
Tik tikko bija pagājis 1950. gada jūnijs, kad avīzes «Latvija» 26. jūlija 7. lpp. parādījās feļetons «Cikreiz Staļins jau miris»: nu, vismaz trīs reizes gan saistībā, gan bez saistības ar vismaz trijiem trešajiem pasaules kariem. Ļoti līdzīgu formulējumu «Cik reizes Staļinam pareģota nāve» nācās izmantot avīzei «Laiks» 1953. gada 11. martā. Tur uzskaitīti jau seši Staļina nāves datumi, starp kuriem tomēr nebija 5. marta, ar kuru šis notikums vēsturē atzīmēts. «Bet kļūdījušies un garām nošāvuši nav vienīgi astrologi un citi gaišreģi,» samierinoši atzīmēja laikraksts. Kļūdījušies taču arī politiķi, žurnālisti, sociologi utt. Kļūdas bija notikušas abos virzienos. Piemēram, «Latvija» 1951. gada 3. janvāra 8. lpp. astrologu vārdā bija pagarinājusi Staļina dzīvi līdz 1961. gadam.
Kļūdainie paredzējumi par Staļina nāvi bija būtisks simptoms, ka kaut kas ar astroloģiju nav kārtībā. 1952. gada 22. oktobrī 6. lpp. «Laiks» drukāja «Čērčila astrologa», t.i., Lielbritānijas ilglaicīgā premjerministra Vinstona Čērčila (1874–1965) uzticības personas Luija de Vola (1903–1961) atklāsmes, kāpēc viņš pamet astrologa profesiju: «Šarlatāni šo zinātni noveduši bezdibeņa malā», proti, 90% astrologu esot šarlatāni (4). Savā atvadu paredzējumā de Vols teicis, ka «no Staļina pēcteča es nebaidos. Tas var būt tikai Maļenkovs. Šis krievs savā rīcībā ir neaprēķināms...» Te nu jāpapūlas tikt vaļā no uztveres stereotipa, ka par Staļina pēcteci kļuva Ņikita Hruščovs (1894–1971). Nē, taisnība bija de Volam, ko «Laiks», piemēram, apliecināja jau minētā 11. marta numura 1. lpp.: «Maļenkovs nostājies Padomju valdības priekšgalā» un turpat 11. jūlijā vēstīts, ka «Maļenkovs apcietina Beriju» un sadala varu ar Molotovu, nekādu Hruščovu pat nepieminot. Cita lieta, ka ne tikai astrologi Staļina vietā paredzēja paša Staļina izvēlēto pēcteci.
Bija jāpaiet vēl vairāk nekā pusotram gadam, līdz 1955. gada 9. februārī «Laiks» varēja likt 1. lpp. ziņu «Jaunākā sensācija – Maļenkovs atkāpies», kaut gan to drīzāk varēja saukt par piekāpšanos, cenšoties ieņemt labāku pozīciju pirms atpakaļkāpšanas vai rāpšanās. Par priekškaru šīs kāpelēšanas/gāzelēšanas cēlieniem lai kalpo Latvijas komunistu avīze «Cīņa». Tās 1. lpp. 1957. gada 4. jūlijā publicēts PSKP CK Plēnuma lēmums «Par G. M. Maļenkova, L. M. Kaganoviča un V. M. Molotova antipartejisko grupu», bet 1964. gada 16. oktobrī tā pati instance paziņoja, ka izpildījusi «b. N. Hruščova lūgumu atbrīvot viņu no PSKP CK sekretāra, PSKP CK Prezidija locekļa un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumiem sakarā ar lielo vecumu un veselības stāvokļa pasliktināšanos».
Cik lielā mērā tas saskan ar astrologu prognozēm? Visai mazā, bet kaut ko uztaustīt viņi bija spējuši. Izgāzies nav Johanness Fēlovs (Johannes Vehlow, 1890–1958) un «Laiks», kas 1954. gada 1. janvārī 6. lpp. atstāstīja viņa paredzējumus par Padomju Savienību nupat aizsāktajā gadā. Būšot «ļoti dinamiskas kustības» – jā, kā nu bez tām; «ar daudziem apcietināšanu viļņiem» – laikam pārspīlēts; «sadursmes starp varas vīriem būšot ļoti asas, kas atņemšot tiem katru vēlēšanos saasināt attiecības ar rietumiem» – ļoti labi pateikts. Nākamajā gadā lietuviešu izcelsmes ASV gaišreģis Dāvids Sturģis (5) bija izcēlies ar uzmanības pievēršanu Ņikitam Hruščovam, kurš vēl nebija oficiāli ieņēmis pirmo vietu Padomju Savienības vadoņu sarakstā. «Hruščova horoskopu aptumšo asinis un asaras,» D. Sturģi citēja «Laiks» 1955. gada 9. marta 8. lpp. Par 1956. gadu attiecībā uz PSRS «Laiks» 4. janvāra 7. lpp. ieminējās, ka problēmas varētu rasties vienam no komunistu dižvīriem Vjačeslavam Molotovam (1890–1986). Jā, varbūt tiešām tajā gadā melns kaķis pārskrēja viņa ceļam kopā ar Ņikitu Hruščovu un ne uzreiz, bet vēlāk sanaidoja vīrus, kuri pa abiem bija novākuši Lavrentiju Beriju (1899–1953) un Georgiju Maļenkovu (1901–1988) attiecīgi no dzīves vai tikai no amatiem. 1957. gada 5. janvārī «Laiks» 3. lpp. zvaigžņu vārdā deva sliktu zīmi Georgija Maļenkova nominālajam pēctecim, ar maršala zizli pagodinātajam Nikolajam Bulgaņinam (1895–1975), bet reālo pēcteci Ņikitu Hrušcovu vispār nepamanīja. Tālāk, protams, Ņikitu Hruščovu neminēt nebija iespējams, bet astrologi mala gadu no gada vienu un to pašu:
- «Hruščova horoskopā parādoties tipiska diktatora «nāves zvaigzne»» («Laiks», 1958. gada 4. janvārī, 7. lpp.);
- «Hruščovam debesu zīmes solot pelnītu galu varbūt jau 1959. gadā» («Latvija Amerikā», 1959. gada 14. janvārī, 3. lpp.), bet ja tomēr ne uzreiz, tad vismaz līdz 1962. gada februārim «vadonība Pad. Savienībā būs pārgājusi citu personu rokās» («Laiks», 1959. gada 28. janvārī, 7. lpp.);
- astrologi «neredzot Hruščovu tur, kur tas tagad vēl atrodas» («Laiks», 1960. gada 9. janvārī, 6. lpp.);
- «1962. gada beigās Ņikita pār Padomiju vairs nevaldīšot» («Latvija Amerikā», 1962. gada 6. janvārī, 6. lpp.) – tātad «piedzīvošot politiski neveiksmi» («Latvija», 1962. gada 13. janvārī, 3. lpp.);
- Hruščovam «gads labi nebeigsies» («Latvija Amerikā», 1963. gada 9. janvārī, 6. lpp.);
- «Hruščovs šogad jutīšoties apdraudēts» («Latvija», 1964. gada 11. janvārī, 7. lpp.).
Lai nu kas bija Ņikita Hruščovs, bet tikai ne izņēmums, kurš vienīgais izgāza astrologu prognozes. 1965. gada 9. janvārī «Latvijā» 5. lpp. parādījās gada sākumam tradicionālais raksts «Tā vēsta zvaigznes», kurā piesolīts valsts apvērsums PSRS: «Pēc gada neviens vairs nerunāšot par Brežņevu, Kosiginu, Suslovu», kuri īstenībā lika par sevi runāt vēl gadus divdesmit.
Par visiem pārējiem pasaules politiskajiem līderiem publicētās astroloģiskās prognozes pēc savas (ne)piepildīšanās ne ar ko neatšķīrās no prognozēm attiecībā uz PSPS vadoņu virkni. Ja no tās šeit izcelts Ņikita Hruščovs, tad ne mazāku ievērību pelna viņa globālais pretinieks, ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs (1917–1963). Ir ļoti jāgrib noticēt astroloģijai, lai attaisnotu apgalvojumu «Laika» 1959. gada 30. decembra 6. lpp., ka nākamajā gadā šim cilvēkam «zvaigžņu konstelācija neesot labvēlīga». Patiešām, viņa ievēlēšana aprakstītajā gadā par ASV 35. prezidentu notika zem ļaunām zvaigznēm, jo sava amata dēļ viņš tika noslepkavots 1963. gada 22. novembrī. «Latvija Amerikā» 1963. gada 9. janvāra 6. lpp. Ņikitam Hruščovam un Džonam Fidžeraldam Kenedijam piepina Ķīnas diktatoru Mao Dzedunu (1893–1976): Kenedija izredzes «pārdzīvot Hruščovu un Mao ir vairāk nekā labas». Prognožu glābšanai jāizmanto «Laika» publikācija Džona Fidžeralda Kenedija nāves gada 12. janvāra 5. lpp., ka «Kenedija zvaigzne norietot un 1964. g. viņam neesot izredžu tikt ievēlētam prezidenta amatā»: Kenedijs gan izrādījās ne rietoša, bet krītoša zvaigzne, toties mirušiem cilvēkiem prezidenta vēlēšanās izredžu nav nekādu.
Šā stāsta morāle ir astroloģijas pielīdzināšana kartēm un plāniem, kur uzrādītas dārgumu glabāšanas vietas. Neveiksmes tikt līdz dārgumiem pēc avīzēs publicētām kartēm neatspēko pārliecību, ka kaut kur pasaulē dārgumi guļ un kāds par tiem zina. Masu sacelšanās uzvara garantē, ka masas saņem no astroloģijas dārzkopības kalendārus un tiem pielīdzināmus, katram cilvēkam atsevišķi viņa dvēseles dārza kopšanai noderīgus padomus, kādus publicē «Praktiskā Astroloģija».