Līgo zāļu vākšanas noslēpumi

Tik­līdz tu­vo­jas va­sa­ra, sā­kam pie­saukt gan saul­grie­žu ma­ģi­ju, gan īpa­šo spē­ku. Laiks, kad ie­stā­jas ga­da īsā­kā nakts un ga­rā­kā die­na, tiek ap­vīts ar mis­tē­ri­jām, bet kā­da ir va­sa­ras saul­grie­žu jeb sau­lstāv­ju bū­tī­ba?

Ziv­ju un Auna zīm­ju mi­jā dzi­mu­šie pār­lie­ci­no­ši teiks, ka vi­ņi ir vis­īs­tā­kie Jā­ņu nakts bēr­ni. Vi­ņu ve­cā­ki iz­sla­vē­to, rei­zi ga­dā īs­lai­cī­gi uz­zie­dē­ju­šo pa­par­des zie­du tā­tad uz­gā­ju­ši un no tā smar­žas ap­skur­bu­ši. Par Lī­go svēt­kos ie­ņem­ta­jiem bēr­niem al­la­žiņ gri­bas zī­mī­gi un mī­ļi sa­pro­to­ši pa­smai­dīt, jo ša­jā lai­kā mē­dzam at­ce­rē­ties arī aug­lī­bas ri­tu­ālus.

Kā­pēc mēs to ak­cen­tē­jam? Vai ga­du ri­tu­mā to­mēr ne­esam pa­zau­dē­ju­ši un de­gra­dē­ju­ši sau­lstāv­ju bū­tī­bu? Pēc at­bil­des uz šiem un vēl ci­tiem jau­tā­ju­miem de­vā­mies uz Lie­zē­ri, kur ik ga­du 21. jū­ni­jā zā­ļu sie­va – fi­to­te­ra­pei­te, as­tro­me­di­cī­nas spe­ci­ālis­te un bio­ener­ģē­ti­ķe – Gun­de­ga Pur­ma­le sa­gai­da zi­nāt­kā­ros uz Zā­ļu die­nu sa­vās pļa­vās.

Vis­pirms saul­grie­ži, tad Lī­go un Jā­ņi

«Saul­grie­žiem jā­būt tī­riem. Tā ir se­vis at­tī­rī­ša­na. Tā ir ga­da mai­ņa, jaun­ā cik­la no­sprau­ša­na. Pa­va­sa­ris ir bei­dzies, sā­kas aug­lī­bas laiks. Nu es re­dzē­šu sa­va dar­ba aug­ļus. Bet ta­gad ir al­ko­hols un bez­at­bil­dī­ba, un sa­bo­jā­ta cil­vē­ku do­mā­ša­na,» Gun­de­gas kun­dzes teik­tais ir tiešs un pa­skarbs.

Saul­grie­ži nav ne Lī­go va­kars, ne Jā­ņu die­na, tas ir laiks pirms šiem svēt­kiem – 21. jū­nijs. Saul­grie­žos ne­drīkst lie­tot al­ko­ho­lu, ie­tei­cams no­maz­gā­ties strau­tā, ģēr­bties jaun­ā, vis­la­bāk bal­tā tēr­pā. Ne­va­jag kurt uguns­ku­ru, bet ugu­ni var pa­celt sta­ba ga­lā uz kal­na – tā­dē­jā­di rā­dām sau­lī­tei ce­ļu un ļau­jam tai ie­rau­dzīt mūs. Ša­jā die­nā jā­iz­stai­gā­jas pļa­vā, jā­sa­vāc augi, un to var da­rīt ti­kai tīrs cil­vēks. «Pļa­vā iz­kapts nav jā­ņem, zā­ļu ču­pas nav jā­tai­sa, pie­tiek, ja sa­la­sām jā­ņu­zā­ļu puš­ķī­ti,» sa­kā­mais tā vien no­sprikšķ. De­vi­ņas vien tās rik­tī­gās jā­ņu­zā­les ir. Un kas gan de­vi­ņus augus ko ne­sa­la­sīt! Zā­ļu sie­va ātr­i no­skai­ta: ma­da­ra, asins­zā­le, mar­grie­ti­ņa, pī­pe­ne, ras­po­diņš, ozols un bērzs... Tā no­tiek, ja ne­skai­ta līdz­i! Kas ir vēl di­vas jā­ņu­zā­les, ne­pa­teik­šu, bet stāsts par sa­va zā­ļu puš­ķa vei­do­ša­nu vēl būs.

Tas, kas se­ko pēc saul­grie­žiem – Lī­go va­kars – ir jau ar ci­tu sme­ķi, ar ci­tu fi­lo­zo­fi­ju. Lī­go­tā­jiem nak­ti gu­lēt ne­va­ja­dzē­tu. Tad ir laiks uguns­ku­ram, jaut­rī­bai un lus­tēm. «Uguns­kurs – tas ir jau­ki, tā ir jaut­rī­ba, iz­dan­co­ša­nās, tu se­vi fi­zis­ki no­dar­bi­ni, no­ņem sma­gu­mu. Ka­mēr dzie­di un de­jo, tik­mēr ne­do­mā par rū­pēm. Tu ie­velc prie­ku se­vī, un tā ir ener­ģē­ti­ka. Prieks vai­ro prie­ku, bet arī dus­mas aug augu­mā. Tā­pēc jo vai­rāk prie­cā­si­mies, jo dus­mām būs ma­zāk vie­tas,» Gun­de­gas kun­dze iz­skaid­ro.

Un ap­dzie­dā­ša­nās Jā­ņu die­nā! Kur nu bez as­mē­lī­ga­jiem kai­mi­ņiem, ku­ri redz un zi­na vi­su un vēl kā­du kri­pa­ti­ņu vai­rāk. Jo vai­rāk cil­vē­ku ie­nā­ca pa­gal­mā, jo mā­jai lie­lā­ka svē­tī­ba. Pirms tam gan bēr­ni ti­ka sū­tī­ti iz­lū­kos – lai iz­pē­ta, kur kai­miņ­mā­jā val­da ne­kār­tī­ba. «Es sa­vē­jos arī sū­tī­ju,» vi­ņa su­lī­gi pa­sme­jas.

Augi pa­teiks priekš­ā

Zā­ļu die­nas augu vā­cē­jām un vā­cē­jiem Gun­de­gas kun­dzes pļa­vās tiek ļau­ta brī­va va­ļa – la­si, ko vē­lies! Vis­pirms va­jag sa­just pļa­vu, ne­vis skriet pie augiem. Ir bi­jis ga­na tā­du, ku­ri at­brau­ku­ši šaus­mi­nās – te ta­ču ir daudz ēr­ču! Skaid­ra lie­ta, ka ir. To dzir­dot, cil­vēks – hops! – ma­šī­nā iek­šā. Tad ko viņš šeit mek­lē? «Ne­va­jag saukt to, ko ne­va­jag sa­saukt. Tad jau vis­pār ne­va­jag iet uz pļa­vām. Vis­pirms ir jā­sa­jūt, vai tev to va­jag,» pār­lie­ci­nā­ta ir zā­ļu sie­va. Kad cil­vēks ļau­jas da­bai, augiem un sa­jū­tām, viņš no­nāks pie tā auga, kurš ir vai būs va­ja­dzīgs. Un ro­ka pa­ti pa­stiep­sies.

Kad vi­ņa va­da no­dar­bī­bas, cil­vē­ki ne­stāv ba­ri­ņā, bet iz­klīst un vē­ro augus, līdz viens ie­bak­sta ar pirk­stu un pa­jau­tā, kas tas par augu, bet otrs vien­al­dzī­gi pa­iet ga­rām. «Un man at­liek ti­kai pa­vē­rot – skaidrs, kas ar te­vi ir!» Pa­ši ne­re­ti ne­pro­tam iz­tul­kot in­for­mā­ci­ju, kā­lab mūs pie­sais­ta kon­krēts augs, kaut arī mis­ti­kas nav – dar­bo­jas mag­nē­tis­kais lauks, un mēs to sa­jū­tam. Te vie­tā ie­priekš so­lī­tais ie­star­pi­nā­jums par jā­ņu­zā­lēm. Vie­nu­gad Gun­de­gas kun­dze ie­rau­dzī­ju­si, ka maz­mei­ti­ņa puš­ķī sa­li­ku­si arī nāt­res. Kad jau­tā­ju­si, kā­pēc tā­da iz­vē­le, maz­mei­ta sa­drū­vē­ju­sies – lai nav dus­mī­gi! Pēc kā­da lai­ka maz­asi­nī­ba klāt. Lūk, kā­lab bēr­nam ro­ka stie­pu­sies pēc nāt­rēm.

Vai uz Lie­zē­ri kād­reiz ir at­brau­ku­ši arī tik har­mo­nis­ki cil­vē­ki, ku­ri Zā­ļu die­nā var stai­gāt pa pļa­vām sa­va prie­ka pēc? «Vis­iem ir kā­da vai­na,» zā­ļu sie­va no­gro­za gal­vu. To­mēr kāds pār­is, bap­tis­tu mā­cī­tā­ji no Ho­lan­des, vi­ņai at­mi­ņā pa­li­cis. Vīrs un sie­va. Abi bi­ju­ši ap­mie­ri­nā­ti ar vi­su, no vi­ņiem strā­vo­jis tāds miers un rim­tums, ka ne­no­prie­cā­ties.

Kad ga­tavs, tad jā­la­sa

Ir cil­vē­ki, ku­ri pār­lie­ci­nā­ti, ka vien saul­grie­žos vāk­tiem augiem pie­mīt spēks, un me­tas pļa­vā, lai ne­iz­vē­lī­gi plūk­tu itin vi­su, kas trā­pās pa ķē­rie­nam. «Nē, nē, ne­kā­da fik­sā la­sī­ša­na ne­būs. Augs ir jā­la­sa tad, kad viņš ir ga­tavs,» Gun­de­gas kun­dze stin­gri pa­sa­ka. «Ir tā­di augi, ku­rus jā­iet pus­nak­tī la­sīt. Kar­tu­pe­ļu zie­di jā­vāc ti­kai pus­nak­tī, ti­kai se­šas mi­nū­tes. Man ir kā fū­ri­jai jā­skrien pa kar­tu­pe­ļu lau­ku. Pa­līdz ma­ni stu­den­ti.»

Kad ie­stā­jas īs­tā pus­nakts, ja div­reiz ga­dā pulk­ste­ni grie­žam stun­du uz priekš­u un at­pa­kaļ? Gun­de­gas kun­dze pa­met ska­tie­nu uz augš­u – vi­ņa dzī­vo­jot pēc sau­les, ne­vis pulk­ste­ņa lai­ka. Un sau­lī­tei vien­al­ga, ko cil­vēks ir iz­do­mā­jis. «Es ska­tos de­be­sīs.» Tā­pēc is­ta­bas stū­rī ie­gro­zīts te­le­skops? Nē, ar te­le­sko­pu vi­ņa pē­tot pla­nē­tas un ko­mē­tu lie­tu. In­te­re­se par as­tro­no­mi­ju sa­gla­bā­ju­sies no sko­las lai­ka.

Zā­ļu sie­va no­vē­ro­ju­si, ka augi iz­jūt cil­vē­ka ga­ra­stā­vok­li. «Ja man ir slikts ga­ra­stā­vok­lis, kas re­ti, to­mēr ga­dās, tad augi pūst, ne­žā­vē­jas. Vai arī at­nā­ku mā­jās ar vī­tu­šiem augiem. Tad ap­sē­žos kal­na ga­lā, pa­lū­dzu pie­do­ša­nu par to, ka ma­na cil­vē­cis­kā vā­jī­ba iz­lī­du­si pa vi­sām ma­lām ār­ā. Kad tie­ku līdz mā­jai, augi ir at­dzī­vo­ju­šies.»

Kā pro­gno­zēt sli­mī­bas un ka­rus

Ko tad, ja ga­dās lie­tai­na vai pā­rāk sau­sa va­sa­ra un vis­i augi ne­no­ga­ta­vo­jas? Tā no­ti­cis pa­gā­ju­šo­gad. Dau­dzu augu zie­dus nav iz­de­vies ie­vākt, jo tie nav zie­dē­ju­ši. Vai tas lie­ci­na, ka cil­vē­ki ne­sli­mos ar kon­krē­tām kai­tēm? «Kai­tes būs, bet tā­di cil­vē­ki ne­nāks pie ma­nis. Kai­tes var pro­gno­zēt. Man tā­lu nav jā­iet. Šo­gad pa vi­sām ma­lām lien ār­ā stru­te­nes. Man būs diez­gan daudz on­ko­lo­ģi­jas, gi­ne­ko­lo­ģi­jas slim­nie­ku. Gai­du, kad zie­dēs vilk­ābe­le, re­dzē­šu, vai būs kar­di­olo­ģis­kie klien­ti. Pa­gā­ju­šo­gad pui­kas smē­jās, ka ko­kam za­ri jā­sien uz augš­u, jo zie­di tos no­lau­zīs. Tā arī bi­ja. Šo­gad zie­mā bi­ja ļo­ti daudz «kar­di­olo­ģis­ko». Ogas bi­ja ten­dē­tas uz pū­ša­nu – tā­tad uz aizie­ša­nu. Un tā arī bi­ja. Pa­ska­tie­ties, pa­klau­sie­ties, dau­dzi aiz­gā­ja ar sir­di. Da­bā viss ir, jā­māk to la­sīt. Ti­kai jo vai­rāk dzī­vo­ju, jo vai­rāk sa­pro­tu, ka es ne­kā ne­zi­nu,» se­ci­na augu tul­ko­tā­ja.

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzus sa­trau­ku­ši ne­mie­ri ār­pus Lat­vi­jas. Kas gai­dāms mū­su val­stī? «Nē, šo­gad pil­nī­gi no­teik­ti ne­kas ne­būs,» ap­gal­vo Gun­de­gas kun­dze. «Zvē­ri nāk pie cil­vē­ka, zvē­riem dzimst ma­zu­ļi. Ne­va­rē­ju sa­prast, kā­pēc suns ma­ni grūž no dur­vīm nost. Mī­ļo stun­diņ, me­ža­cū­ka uz kāp­nēm stāv! Šo­gad pa di­viem trim stir­nē­niem ir ko­pā ar mam­mām. Tas pa­rā­da, ka būs miers, sa­ti­cī­ba.»

Tā­pēc vi­ņa uz­sver – da­bā vi­su var sa­ska­tīt, tur mek­lē­ja­mas vis­as at­bil­des. «Es ar ne­lai­ķi vī­ru strī­dē­jos. Tei­cu: ne­skal­di mal­ku ta­gad, sa­bo­jā­si ro­kas, jo ne­plī­sīs. Viņš ru­nā sa­vu: ai, tas nav zi­nāt­nis­ki pie­rā­dīts, to ne­var zem mik­ro­sko­pa pa­ska­tī­ties. Sa­ku: tas ir gad­sim­tos pie­rā­dīts, mēs ne­va­ram būt gud­rā­ki par da­bu. Kurš vin­nē­ja? Pro­tams, es! Kā skal­dī­ja mal­ku ne­pa­rei­zā lai­kā, jau pēc brī­ža pra­sa, vai es va­rē­tu pa­lī­dzēt – ro­ka sā­pot. Vai tad ir sa­rež­ģī­ti pie­lā­go­ties? Zi­not, ka ta­jā lai­kā ne­kas ne­sa­nāks, va­ram ie­plā­not ci­tus dar­bus.»

Vī­ru zā­les, sie­vu zā­les

Starp ci­tu, Zā­ļu die­nā Lie­zē­rē ie­ro­das ne ti­kai sie­vie­tes, bet nu arī vī­rie­ši ie­in­te­re­sē­ju­šies par augiem un to ie­dar­bī­bu. Ko Gun­de­gas kun­dze sa­ka par vī­ru un sie­vu zā­lēm? Jā, tā­das ir, tā­pēc ka ir sli­mī­bas, kas nav vī­rie­šiem, un ir sli­mī­bas, kas nav sie­vie­tēm. Ozols to­mēr ir vī­ru zā­le. Sie­vie­te to ne­lie­tos. Ja sāks lie­tot, tad ie­dzī­vo­sies žults­ak­me­ņos. Sie­vie­te to­ties var iz­man­tot ozo­la sie­viš­ķo da­ļu – zī­li. Ka­fi­jā, tē­jā vai iz­vil­ku­mos. Iz­vil­ku­mi ļo­ti la­bi pa­līdz ka­pi­lā­ra­jiem asins­va­diem. Vī­rie­šiem ozol­zī­ļu iz­vil­kums ne­lī­dzēs, bet dā­mu kā­ji­ņām – ļo­ti la­bi de­rēs.

Lai har­mo­ni­zē­tu mū­sos mī­to­šo sie­viš­ķo un vī­riš­ķo ener­ģi­ju, kas pie­mīt kat­ram ne­at­ka­rī­gi no dzi­mu­ma, jā­mek­lē gan augi, gan ēdiens, gan ko­ki, kas pa­līdz. Tra­di­ci­onā­li ozols tiek uz­ska­tīts par vī­rie­šu, lie­pa – par sie­vie­šu ko­ku. Bet ja sie­vie­tei ne­pie­cie­šams daudz fi­zis­ka spē­ka, ja vi­ņa ir se­vi iz­smē­lu­si tuk­šu kā sie­tu, tad laiks do­ties pie ozo­la. Tur var sa­ņemt spē­ku un līdz­sva­rot ener­ģi­jas.

Kā­da vai­na Skor­pi­onam?

Augu zi­nī­bas un ci­tas spē­jas Gun­de­gas kun­dze ir man­to­ju­si no sa­vas vec­mam­mas, bet as­tro­lo­ģi­ju mā­cī­ju­sies, lai ie­gū­tu pa­pil­du zi­nā­ša­nas. No­der viss! Kad pa­vai­cā­ju, vai kat­ras zo­di­aka zī­mes pār­stāv­jiem pie­mīt rak­stu­rī­gās ve­se­lī­bas pro­blē­mas, vi­ņa ne­do­mā­jot at­bild: «Da­bis­ki!» Tā­pat kā ir at­bil­sto­ši augi, kas sa­sli­mu­ša­jam pa­līdz.

Pie­mē­ram, Dvī­ņiem vā­rī­gā­kas ir plau­šas, ner­vi un gre­mo­ša­nas sis­tē­ma. Tā­pēc va­ja­dzī­gi ķēr­pji, sū­nas, kas at­tī­ra or­ga­nis­mu. Ner­vo­zi­tā­te iz­rai­sa gre­mo­ša­nas trau­cē­ju­mus, kas sa­vu­kārt var pro­vo­cēt kuņ­ģa čū­las vei­do­ša­nos, arī aiz­kuņ­ģa dzie­dze­ris var ne­strā­dāt, kā nā­kas. Dvī­ņiem emo­ci­jas iet pa gai­su, tā­pēc uz­tu­rā no­teik­ti jā­lie­to auzas (put­rā vai tē­jā), ras­po­diņš, uguns­zā­le, vēr­me­le.

Jau­na­vai, eks­pan­sī­vas da­bas cil­vē­kam, var būt no­slie­ce uz ner­vu sli­mī­bām. Šīs zī­mes pār­stāv­jiem ie­tei­cams vai­va­riņš, jo vi­ņiem ir caurs miegs, bet ar vī­grie­zī­ti ne­va­ja­dzē­tu aiz­rau­ties. Tā no­mie­ri­nās, bet vien­lai­kus cil­vē­ku kar­sēs.

Skor­pi­onam bie­ži sāp gal­va, ir iz­mai­nīts, ne­sta­bils asins­spie­diens. Vi­ņam ir sva­rī­gi, ko ēd, kā­di cil­vē­ki at­ro­das līdz­ās, jo šīs zī­mes pār­stā­vis re­aģē uz ap­kār­tē­jo rī­cī­bu, vār­diem – viņš «uz­vel­kas». Skor­pi­onam jā­ēd daudz sak­ņu. Viņš ir sek­su­āls, tā­pēc var pro­gno­zēt sli­mī­bas no na­bas uz le­ju. Tā­pēc va­ja­dzī­ga asins­zā­le, kas lī­dzēs arī de­pre­sī­va no­ska­ņo­ju­ma ga­dī­ju­mos.

Augi jā­lie­to pēc tam, kad vai­na no­teik­ta, ne­vis ar do­mu – pa­mē­ģi­nā­šu kat­ram ga­dī­ju­mam. Vie­na lie­ta ir pre­cī­za dia­gnos­ti­ka, ci­ta – zo­di­aka zī­mes pār­stāv­ju vis­pār­īgas ie­zī­mes. Kā, pie­mē­ram, turp­mā­kie rak­stu­ro­ju­mi: Aunam, ku­ru mēdz pa­mo­cīt gal­vas sā­pes, jā­uz­tu­ras svai­gā gai­sā. Tā kā Auniņš daudz ko da­ra pē­dē­jā brī­dī un pēc tam pik­to­jas, vi­ņam mēdz sa­šau­ri­nā­ties asins­va­di. Sva­riem va­ja­dzē­tu at­rast sta­bi­lu par­tne­ri, lai ne­nāk­tos pie­dzī­vot beig­tus ner­vus un in­far­ktu. Lau­vam var ras­ties pro­blē­mas ar vai­rog­dzie­dze­ri un sir­di, ja ilg­sto­ši ne­būs pa­šam sa­vas mā­jas. Vē­zim ga­dās emo­ci­jas ap­ēst, ne­vis iz­re­aģēt – lie­kais svars būs klāt. Strēl­nie­kam jā­pie­sar­gās no sa­dzī­ves trau­mām, bet Me­žā­zim jā­rū­pē­jas par sir­di un jā­sar­gā­jas no rei­ma­tis­ma. Ūdens­vīrs, ja pār­mē­rī­gi ļau­sies gas­tro­no­mis­kām bau­dām, no­da­rīs pār­i ak­nām un aiz­kuņ­ģa dzie­dze­rim. Zi­vīm jā­sau­dzē sirds, plau­šas un nie­res, bet Vēr­ša vā­jais punkts ir os­te­ohon­dro­ze. Viņš tur­klāt mēdz no­vil­ci­nāt vi­zī­ti pie ār­sta.

Vis­iem ne­pa­lī­dzēs  

Zā­ļu sie­va ne­var pa­lī­dzēt cil­vē­kiem vi­ņu at­tiek­smes, vi­ņu ener­ģē­ti­kas dēļ. Ne­pa­lī­dzēs al­ko­ho­li­ķiem, ku­rus at­ved ra­di­nie­ki. Dzē­rā­ji vai­ru­mā ga­dī­ju­mu pat ne­vē­las tikt va­ļā no sa­vas li­gas. Ne­pa­lī­dzēs arī ru­pek­ļiem. Iz­me­tīs tā­dus no mā­jas, ka stēr­be­les no­plī­vos.

Vi­ņai ir stāsts par vē­ža slim­nie­kiem. «Cil­vē­kam pēk­šņi kon­sta­tē vē­zi. Kas no­tiek? Viņš pil­nī­gi sa­brūk. Ļo­ti daudz ir tā­du. Es es­mu ar vi­ņiem strā­dā­ju­si un jau­tā­ju­si: kā­dēļ jūs tā? At­bild – bet man ta­ču ir vē­zis! Nu un? Kat­ra sli­mī­ba ir šaus­mī­ga. Kat­ra! In­farkts vai mi­okar­dīts ir vēl tra­ģis­kāks. Ja tu se­vi no­rak­sti, or­ga­nisms uz to re­aģē un vairs ne­fun­kci­onē. Mēs vairs ne­do­dam sma­dze­nēm sig­nā­lu dzī­vot. Jā, no ma­las va­ram ie­jauk­ties, pa­lī­dzēt, ti­kai ar vie­nu no­tei­ku­mu: kad mums to lūdz. Ne­vis pra­sa. On­ko­lo­ģi­jas no­da­ļā, ie­ejot pa­lā­tās, va­ru ne­mal­dī­gi re­dzēt, kurš ir ga­tavs cī­nī­ties. Jā, tad es va­ru pa­lī­dzēt. Kas liedz vi­ņa pa­lā­tas bied­riem pa­lūgt pa­lī­dzēt, ja reiz es tur es­mu? Bet vi­ņi smīn.»

Vec­mā­mi­ņas zin­tis un me­di­cī­na

Gun­de­gas kun­dze jau bēr­nī­bā sa­pra­tu­si, ka ap­kār­tē­jos uz­tver at­šķi­rī­gāk ne­kā «nor­mā­lie» bēr­ni. Ne vi­su sko­las­bied­ru pie­skā­rie­ni bi­ju­ši pa­tī­ka­mi, da­ži sa­gā­dā­ju­ši fi­zis­kas sā­pes. «Man no omes tā zi­nā­ša­na. Mā­sai ne­ko, bet ma­ni aiz ma­tiem vil­ka līdz­i. Ie­si! Bēr­ni spē­lē­jas, dau­zās, vai tad pa­tīk iet pa me­žiem, pa pur­viem? Nē. Spi­ri­nies vai ne­spi­ri­nies, bet tu to da­rī­si, ome tei­ca,» at­ce­ras zā­ļu sie­va. To­laik vi­ņa ij ne­no­jau­ta, ka šīs zin­tis no­teik­ti jā­no­dod man­to­ju­mā, tik­līdz at­ras­ta īs­tā man­ti­nie­ce. Mei­te­ne klu­sī­bā pre­to­ju­sies – ne­ko ne­da­rī­šu, aiz­brauk­šu uz pil­sē­tu.

Līdz pie­nā­ca si­tu­āci­ja, kad Gun­de­gas kun­dzei aiz mu­gu­ras no­stā­jās nā­ve. Un vi­ņa bi­ja spies­ta pie­ņemt to, ko ome no­vē­lē­ju­si. Ār­sti so­lī­ja vairs di­vus mē­ne­šus dzī­ves. «Ne­būs ne­kā­di di­vi mē­ne­ši! Man nav kam bēr­nus at­stāt!» vi­ņā pa­mo­dās spīts. Ti­kai tad sa­pra­tu­si, ka ir pie­nā­cis laiks vec­mam­mas zi­nī­bas likt lie­tā. Pa­lī­dzē­ja.

Ta­gad at­zīst – viss no­tiek īs­ta­jā lai­kā. Ja dzī­vī­ba ka­rā­tos ma­ta ga­lā des­mit ga­dus ag­rāk, ie­spē­jams, pret bēr­nī­bā ie­gū­ta­jām zin­tīm bū­tu iz­tu­rē­ju­sies pa­vir­šāk. Zā­ļu sie­va at­zīst, ka dzī­ve ar tā­du man­to­ju­mu nav vieg­la, to­ties nu vi­ņa ap­zi­nās, ka fi­to­te­ra­pi­jas zi­nā­ša­nu un bio­ener­ģē­ti­kas iz­man­to­ša­na ir kal­po­ša­na, lie­la at­bil­dī­ba. Cil­vē­ku Gun­de­gas kun­dze caur­ska­ta kā rent­gens, bet pro­ble­mā­tis­kās vie­tas or­ga­nis­mā pār­bau­da ar ro­ku. Ja ir pa­to­lo­ģi­ja, tiek uz­rā­dīts tuk­šums. «Es zi­nu, kā ro­ka jā­gro­za, lai sa­pras­tu pa­rei­zo dia­gno­zi. Es­mu me­di­ķis pēc pro­fe­si­jas. Šī jo­ma jau ir tā­da pa­ti. Ja as­tro­lo­ģis­ki ska­tās, tad Urāns piekt­ajā mā­jā, ne­ko ne­var da­rīt,» at­kal skan su­lī­gie smiek­li.

Joks jo­kam, bet arī Gun­de­gas kun­dzes opis sa­vu­laik pa­zi­ņo­jis, ka no­mirs 114 ga­du ve­cu­mā. Sa­vā ju­bi­le­jā 114 ga­du ve­cu­mā viņš aiz­mi­ga līdz­ās omei. Tā i ne­pa­gu­vu­ši no­skaid­rot, vai arī opim pie­mi­tu­si re­dzē­ša­na. Gun­de­gas kun­dzes man­ti­nie­ce vēl nav pie­dzi­mu­si. Bet bū­šot!