Sestdiena, 13.aprīlis

redeem Egils, Egīls, Nauris

arrow_right_alt Ģimene

Annas skaudrais stāsts: Tajā vakarā man likās, ka vīrs mani nogalinās...

© Depositphotos

Sabiedrībā plašu rezonansi izraisošais jautājums, kurā viedokļi klasiski dalās - vai bāriņtiesas darbinieki ir amatpersonas, kuru klātbūtne rosina bailes un nedrošību, vai palīdzības sniegšanas un atbalsta saņemšanas resurss ģimenēm, bērniem un vecākiem, kuri nonākuši grūtībās, aktualizējies šobrīd, kad tiek atzīmēta Bāriņtiesas darbinieku diena.

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem, bāriņtiesas darbiniekam tik tiešām ir tiesības pieņemt vienpersonisku lēmumu un šķirt bērnu no ģimenes. Tas notiek gadījumos, kad bērna veselība un dzīvība ir apdraudēta vecāku rīcības vai tieši pretēji - bezdarbības dēļ. Šajā sarunā uzklausīsim mammas Annas stāstu par smago personīgās dzīves pieredzi, kā arī noskaidrosim bāriņtiesas darbinieku komentārus par situāciju.



Anna, pastāstiet, lūdzu, kā jūs nonācāt bāriņtiesas redszeslokā?

Kad satiku Kārli, dēlam bija divi gadi, un viņa bioloģiskais tēvs jau gadu kā bija miris. Iespējams, visi mīlas stāsti sākas vienādi, un tāds bija arī mūsējais - bija labi. Vismaz man tā šķita. Protams, priecājos, ka Kārlis pieņēma manu puiku. Iespējams, šo uzdevumu atviegloja tas, ka Kārlis bija tālbraucējs un lielu daļu laika pavadīja komandējumos. Kārlis drīz vien pārcēlās dzīvot pie manis, ievācās mūsu divistabu dzīvoklī. Sākumā man Kārļa stingrais raksturs glaimoja - bija patīkami nepieņemt lēmumus un ļauties vīrieša uzstādītajiem noteikumiem. Tagad saprotu, ka sajaucu vīrišķību ar vardarbību.

Kad pamanījāt, ka viss nav tik rožaini, kā sākumā domāts?

Brīdī, kad sāku nojaust, kas notiek mūsu abu starpā, man vairs nebija ne mazāko tiesību, kā arī trūka drosmes un uzdrīkstēšanās jebko mainīt. Kārlim atpūtas dienās starp komandējumiem patika lietot alkoholu. Parasti viņa darba grafiks bija nemainīgs - trīs nedēļas projām, viena mājās. Kopdzīves sākumā alkoholu nelietoju, jo mums piedzima kopīgs dēls. Kārlis strādāja un uzturēja ģimeni, bet es rūpējos par māju un abiem bērniem. Ik reizi, kad Kārlis atļāvās mani kritizēt un pazemot, jutos arvien vairāk atkarīga no viņa. Bija pārliecība, ka nespēšu viena nopelnīt bērnu uzturam. Kārlis juta savu varu par mani - viņš lika man atskaitīties par iztērēto naudu, pieprasīja pierādījumus un čekus.

Kas pamudināja jūs pievērsties alkoholam?

Sākumā Kārlis bija rupjš pret mani reibumā, bet drīz vien kļuva agresīvs arī skaidrā prātā. Lai mazinātu spiedzi viņa klātbūtnē, sāku lietot alkoholu kopā ar viņu. Strīdos, reibumā biju spējīga iebilst, atbildēt viņa aizvainojumiem - ne tik daudz racionāli, cik emocionāli, kas Kārli kaitināja vēl vairāk, jo viņš ir no tiem vīriešiem, kuri uzskata, ka sievai jāklusē un jāizdabā vīram. Šī pārliecība kalpoja kā attaisnojums fiziskai vardarbībai, sitieniem. Pēc tam viņš vienmēr teica, ka esmu pati vainīga, ka pati izraisīju skandālu un viņam nebija citu iespēju, kā mani “nolikt pie vietas”. Viņš uzskatīja, ka, strādājot smagi, vairākas nedēļas pēc kārtas, viņam ir visas tiesības iedzert un, ja viņš reibumā paliek dusmīgs vai pieprasa kaut ko, mans pienākums ir to izturēt un darīt visu, lai viņu nomierinātu. Es savukārt reibumā nespēju klusēt...

Un kur šajā visā bija jūsu bērni?

Diemžēl bērni to visu dzirdēja un redzēja. Tajā brīdī, esot savās problēmās, pat nespēju iedomāties, kā jūtas bērni, jo pārdzīvoju par sevi. Pārdzīvoju tik daudz, ka sāku lietot alkoholu arī brīžos, kad Kārlis nebija mājās, kad viņš bija izbraukumos. Katrs viņa zvans ar pazemojumiem un emocionāliem uzbrukumiem mani burtiski iznīcināja. Alkohols bija kā mierinājums, kas palīdz atslēgties un atslābināties. Arī finansiāli mums negāja tik labi - jā, Kārlis pelnīja, bet bija, piemēram, situācija, kad viņš nopirka televizoru un aizbrauca jaunā komandējumā, naudu pārtikai neatstājis, tāpēc biju spiesta televizoru nodot lombardā. Kārlis atgriezās no komandējuma un sarīkoja šausmīgu skandālu par to, ka televizora nav mājās. Kaimiņi vairākas reizes sauca policiju, bet es nekad nerakstīju iesniegumus par iegūtajiem miesas bojājumiem, jo Kārlis draudēja, ka ar policiju viņš visu atrisinās, bet man nāksies atbildēt. Ka viņš man atriebsies par visu.

Vai šis bija laiks, kad jūsu ģimene nonāca bāriņtiesas redzeslokā?

Dēliem bija jau astoņi un pieci gadi, kad nākamajā dienā pēc kārtējā ģimenes strīda, kura laikā atkal tika izsaukta policija, ieradās bāriņtiesa. Toreiz man nebija zilumu un māja bija tīra un sakopta. Abi ar Kārli bāriņtiesas darbiniecēm paskaidrojām, ka mums ir strīds ar kaimiņiem un viņi sauc policiju par katru sīkumu, lai mūs pārmācītu. Teicām, ka mūsu ģimenē strīdu nav, ka dzīvojam draudzīgi. Meloju, jo biju dzirdējusi dažādus stāstus un domāju, ka bāriņtiesa drīkst manus bērnus bez īpaša paskaidrojuma mums atņemt un nodot citai ģimenei. Bāriņtiesas darbinieces sarunājās ar bērniem atsevišķā istabā, bet pēc tam mums paskaidroja, ka alkoholu lietot bērnu klātbūtnē nav atļauts un ka gadījumos, ja vēlamies atpūtu papildināt ar grādīgajiem, būtu pareizi bērnus aizvest pie vecvecākiem. Mēs parakstījām dokumentu, kas apliecināja, ka mums ir izskaidroti likumi un pastāstīts par vecāku atbildību. Tā bija pirmā reize, kad sastapāmies ar bāriņtiesu.



Bāriņtiesas komentārs:

Komentējot Annas aprakstīto situāciju, ir būtiski viest skaidrību, ka nav jābaidās no bāriņtiesas darbinieka ierašanās dzīvesvietā vai no tā, ja ģimene tiek uzaicināta uz sarunu bāriņtiesas telpās, jo bāriņtiesas darbinieka mērķis ir noskaidrot situāciju un nepieciešamības gadījumā piedāvāt risinājumus. Lai kliedētu Annas bailes par bērnu atņemšanu un nodošanu citai ģimenei, jāatzīmē, ka bāriņtiesai bez paskaidrojuma nav tiesību šķirt bērnu no ģimenes - darbinieku vizītes primārais mērķis ir saruna ar vecāku un apstākļu izpēte. Protams, gadās situācijas, kad vecāks nesadarbojas, neklausās bāriņtiesas darbinieka teiktajā vai kategoriski noliedz acīmredzamas problēmas ģimenē, piemēram, paužot pārliecību, ka regulāra un bieža alkohola lietošana netraucē bērnam un ka vecāku strīdi un kautiņi bērnu klātbūtnē nav uzskatāmi par vardarbības izpausmi. Tāpat ir arī situācijas, kad vecāks cenšas bāriņtiesas darbinieku izprovocēt vai manipulēt. Tādos gadījumos bāriņtiesas darbinieks rīkojas likumā pieņemtajā kārtībā. Tomēr jāzina, ka bērns netiek šķirts no ģimenes tikai šādu iemeslu dēļ: ja dzīvesvietā ir nekārtība, nemazgāti trauki vai netīra grīda, ja vecāki ar bērnu ir sastrīdējušies un ir gatavi meklēt risinājumus strīda risināšanai, ja vecāks ir zaudējis darbu, kā arī ja bērns neapmeklē skolu vai neievēro skolas iekšējās kārtības noteikumus.

Anna, gadu vēlāk bāriņtiesa atkal viesojās jūsu mājās. Kādēļ tā?

Nekas jau nemainījās... Gadu vēlāk atkal notika kārtējais skandāls. Par laimi, todien vecākais dēls ciemojās pie vecmammas, taču jaunākais bija mājās. Mēs abi atkal bijām iedzēruši. Kārlis pieprasīja cigaretes un lika man skriet uz veikalu, neskatoties uz to, ka bija vēls vakars un visi veikali bija ciet - viņš turpināja pieprasīt savu. Rezultātā notika kautiņš, kurā Kārlis man smagi sasita seju. Bija daudz asiņu, un man bija šausmīgi bail. Dēls arī bija pārbijies - viņš kliedza un raudāja. Vēloties pasargāt dēlu, kliedzu, lai viņš skrien pie vecmammas, kura dzīvoja blakus mājā. Tajā vakarā man likās, ka Kārlis mani nogalinās...

Un kaimiņi kārtējo reizi izsauca policiju?

Jā. Nākamajā rītā pie mums atkal atbrauca bāriņtiesa. Viņi uzdeva daudz jautājumu, un sarunas laikā, strīdoties ar bāriņtiesas darbiniekiem, Kārlis pats izstāstīja, ka mums ģimenē regulāri ir līdzīgi konflikti un ka policija pie mums ir bieži viesi, un bāriņtiesas darbiniece pateica, ka nekavējoties uzsāk lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Tajā brīdī es šausmīgi nobijos, jo nezināju, ko tas nozīmē. Bāriņtiesas darbiniece kaut ko skaidroja, bet nespēju saprast. Man bija slikti gan fiziski, gan emocionāli. Es vairs nezināju, no kā es baidījos vairāk - no Kārļa vai bāriņtiesas. Sadzirdēju tikai to, ka darbiniece teica kaut ko par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un par to, ka šādā gadījumā bērni paliks mājās ar mani. Tobrīd nezināju, ko nozīmē pagaidu aizsardzība - sapratu tikai to, ka Kārli izliks no dzīvokļa, bet bērni paliks ar mani. Ja godīgi, tas bija viss, ko vēlējos zināt.



Bāriņtiesas komentārs:

Situācijās, kad nav pamata pieņemt vienpersonisko lēmumu, bet ģimenē tiek konstatēta problēmsituācija, kas rada riskus bērnam, bāriņtiesa var uzsākt administratīvo lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam. Tas nozīmē, ka bāriņtiesa vērtēs riskus un uzdos noteiktus uzdevumus vecākam šo risku novēršanai. Risku novēršanai tiks noteikts termiņš, līdz kuram tie jānovērš vai jāmazina. Ja vecāks nesadarbojas vai nepilda norunas, bāriņtiesa var lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Savukārt, ja vecāks sadarbojas un novērš riskus, bāriņtiesa var pieņemt lēmumu ar administratīvās lietas izbeigšanu.



Anna, vai bāriņtiesas darbinieki jums piedāvāja palīdzību turpmāko procesu virzībā?

Bāriņtiesas darbiniece teica, ka palīdzēs man sagatavot iesniegumu tiesai. Atceroties notiekošo, priecājos, ka spēju ieklausīties. Iespējams, biju tik atsaucīga, jo biju pārbijusies... nezinu. Darbiniece runāja ar mani stingri, bet ar cieņu, bez apsūdzības. Šķita pat jocīgi, ka man nekas netika pārmests - viņa tikai visu laiku atkārtoja, ka bērniem nav jāredz un jāpiedzīvo vecāku konflikti un kautiņi. Biju ļoti apjukusi un, ja man blakus nebūtu cilvēks ar stingru nostāju, esmu droša, ka padotos un turpinātu dzīvot ar Kārli. Nezinu, vai tas ietilpst bāriņtiesas pienākumos, bet viņu darbinieki man palīdzēja sagatavot iesniegumu tiesai, aizveda mani uz slimnīcu miesas bojājumu konstatēšanai un vēlāk arī uz policiju. Es tiešām nespētu to pati izdarīt, jo lūgt palīdzību citiem cilvēkiem man bija kauns. Mana seja bija zila un uzpampusi, es pati noteikti nekur nebrauktu ar sabiedrisko transportu. Bāriņtiesas darbiniece sēdēja slimnīcas uzņemšanas nodaļā un pacietīgi mani gaidīja, viņas klātbūtne un atbalsts man tiešām bija ļoti būtisks. Es nejutos viena un sapratu, ka bāriņtiesa negrib atņemt man bērnus. Beidzot man palika mierīgāk.

Bāriņtiesas komentārs:

Šeit jāpiebilst, ka bāriņtiesas darbiniekam nav pienākums sagatavot vecāka vietā prasības pieteikumu tiesai vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā būt klāt vecākam, taču ikvienam bāriņtiesas darbiniekam svarīgi ir palīdzēt grūtībās nonākušajam, zinot, ka personai, kura nonākusi krīzes situācijā, ir nepieciešams atbalsts un palīdzība un ka šāds atbalsts vecākam pasargā bērnu no šķiršanas no ģimenes. Bērnam nav jābūt aculieciniekam alkohola lietošanai un vecāku konfliktiem. Bērnam ir tiesības dzīvot drošā vidē. Ja konkrētā gadījumā bāriņtiesas darbinieks nesniegtu Annai atbalstu un palīdzību, tad, lai pasargātu bērnus, bāriņtiesai nāktos bērnus šķirt no vecākiem.

Anna, kas mainījās pēc šiem notikumiem?

Es iesniedzu tiesā iesniegumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, un nākamajā dienā atbrauca policija, liekot Kārlim sakrāmēt mantas un izvākties no mana dzīvokļa. Viņš devās pie savas mātes, kura dzīvo blakus mājā. Viņa māte, starp citu, vēlāk arī sauca policiju, kā arī zvanīja arī man, čukstot zem segas, lai izsaucu policiju, jo Kārlis esot pie viņas ārdījies. Pēc apmēram pusgada Kārlim tika atņemtas šofera tiesības, jo viņš esot braucis reibumā pie stūres, un viņš zaudēja darbu.

Jūsu attiecības vairs neatjaunojās?

Atzīšos - pēc kāda laika Kārlim atkal izdevās mani pārliecināt atjaunot kopdzīvi, un viņš atgriezās manās mājās... Atkal iejaucās bāriņtiesa. Viņi bez brīdinājuma atbrauca pie mums ar pašvaldības policiju. Abi ar Kārli bijām dzēruši, un bāriņtiesa aizveda bērnus pie vecmammas. Kārlis lika man atsaukt iesniegumu tiesai, un es viņu paklausīju, bet bāriņtiesa nākamajā dienā mani brīdināja, ka nepieļaus pagaidu aizsardzības atcelšanu un informēs valsts policiju un tiesu par to, ka Kārlis ir pārkāpis pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Viņi to arī izdarīja. Šoreiz darbiniece bija stingrāka, un es sapratu, ka tagad bērnus tiešām var man atņemt. Tāpēc tiesas sēdē teicu, ka tomēr nevēlos atcelt pagaidu aizsardzību. Tiesa izskatīja pagaidu aizsardzību pret vardarbību, policija izmeklēja krimināllietu par pagaidu aizsardzības pārkāpšanu, par ko tika piemērots sabiedriskais darbs probācijas dienesta uzraudzībā, bet administratīvā komisija noteica sodu par man izdarītajiem miesas bojājumiem.

Bāriņtiesas komentārs:

Minētā situācija parāda, ka bāriņtiesas darbinieks, neatkarīgi no vecāka tā brīža sajūtām un notiekošā izpratnes, rīkojies atbildīgi, lai nepieļautu situāciju, ka varmāka neievēro tiesas spriedumu un rada draudus bērniem un bērnu mammai. Bieži kāds no vecākiem ir neapmierināts ar bāriņtiesas darbinieka iesaistīšanos un norāda, kā būtu pareizāk rīkoties attiecīgā situācijā, taču ir būtiski atcerēties, ka bāriņtiesas darbiniekam ir jādarbojas bērna interesēs, kas nozīmē - likuma ietvaros jādara viss, lai bērns būtu drošībā.



Anna, kā jūs vērtējat notikušo no šī brīža skatupunkta?

Mans stāsts ir beidzies veiksmīgi. Sociālais dienests man palīdzēja sakārtot dzīvi: es ārstējos no alkohola atkarības narkologa uzraudzībā, apmeklēju psihologu, esmu sākusi strādāt. Izrādās, viena spēju pati uzturēt sevi un bērnus. Mājas tagad ir miers, bērni arī kļuvuši mierīgāki un priecīgāki, vecākajam dēlam ir uzlabojušās sekmes. Līdz šim nezināju, cik ļoti bērni baidās no tēva. Kārlis ir zaudējis visu - ģimeni, bērnus, darbu... Viņam ar tiesas spriedumu ir atņemtas vecāka tiesības, jo viņš par savu dēlu neizrādīja nekādas rūpes. Uzturlīdzekļus izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds. Es par Kārli vairs nedomāju. Svarīgākais, ka mums ar bērniem viss ir labi, ka esam kopā. Zinu, ka katram ir sava pieredze, bet mana pieredze ar bāriņtiesu ir pozitīva. Tā sanāca, ka viņi bija vienīgie, kas sniedza man palīdzību un atbalstu. Nezinu, vai bāriņtiesai tolaik bija pienākums atņemt man bērnus, bet jūtos pateicīga par to, ka tas netika izdarīts un man tika dota iespēja sakārtot dzīvi un saglabāt ģimeni. Nespēju iedomāties, kā dēli justos, ja viņus aizvestu no manis projām. Kad notika bāriņtiesas sēde par manām vecāka tiesībām, man vairs nebija bail no bāriņtiesas, jo zināju, ka mani dēli ir drošībā, mana dzīve ir sakārtota un spēju būt gādīga un laba mamma.

Bāriņtiesas komentārs:

Bāriņtiesa atgādina, ka tās darbinieku primārais mērķis nekad nav šķirt bērnu no ģimenes - šāds lēmums nevar tikt pieņemts patvaļīgi un bez pamatota iemesla un tiek realizēts tikai galējas nepieciešamības rezultātā, bāriņtiesas darbiniekam uzņemoties atbildību par jebkādām veiktajām darbībām. Savukārt, ja vismaz viens no vecākiem sadarbojas un vēlas situāciju mainīt jeb uzlabot, bāriņtiesas darbinieks meklēs veidu, kā nodrošināt, lai bērns ar vecāku paliktu kopā un atrastos drošībā.

Par bāriņtiesas darbinieku ikdienu vairāk var uzzināt šajā intervijā, kas publicēta portālā nra.lv: Ginta Dudeniča: Man ir kauns, ka spēcīgi un gudri pieaugušie tik smagi un bieži nodara pāri bērniem

26. martā tika atzīmēta bāriņtiesas darbinieku diena. Lai izceltu darbinieku drosmi, pašaizliedzību un ieguldījumu bērnu un ģimeņu labklājībā, 25. martā plkst. 10.00 interesenti bija aicināti pievienoties tiešsaistes diskusijai “Atklāti par bāriņtiesu”, kurā tika uzklausīts speciālistu viedoklis par sabiedrībā aktuāliem ar bāriņtiesas darbību saistītiem jautājumiem, kā arī bija iespēja uzzināt pieredzes stāstus no bāriņtiesas darbinieku ikdienas.

Publikāciju sagatavojusi Bērnu aizsardzības centra Kompetenču pilnveides nodaļa.