Ārciema muiža izveidota zviedru laikos un 1630.gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs to apstiprinājis kā patstāvīgu zemes īpašumu. Ārciema muiža laika gaitā piederējusi vairākām dzimtām. Īpašnieki bijuši baroni Tīzenhauzeni, no 1740.gada tā piederēja Mengdenu dzimtai, no 1828. gada līdz 20.gadsimta sākumam – grāfu Mellinu dzimtai. Pēdējais muižas īpašnieks bijis Bernds Mellins. Pastāv nostāsts, ka muižas dzīvojamās mājas te nekad nav bijis. Vispirms uzceltas saimniecības, ražošanas un kalpu mājas, izveidots parks un visbeidzot tikuši sagādāti materiāli kungu dzīvojamai mājai. Parkā pie ezera atrodas 20. gadsimta 30-os gados celtais tautas nams, kas kolhoza laikos izmantots kā kantoris, te bijis arī pasts un kultūras nams, pašreiz šī ēka ir pamesta. Tautas nams esot uzcelts no būvmateriāliem, kas īsi pirms pirmā pasaules kara bijuši sagādāti pils celtniecībai. Ārciema parks stādīts laika posmā starp 1902. un 1914.gadu. Šis ir viens no visjaunākajiem muižas parkiem Latvijā. Pašlaik parks ir aizaudzis, nekopts. Tas ir ainavu parks dzirnavezera krastā – 8,1ha liels, ar 21 vietējo un 37 svešzemju koku un krūmu sugām. Savdabīgākās ir pelēkais valrieksts, Sibīrijas baltegle, Tatārijas kļava, parastais etiķkoks, sarkanais plūškoks u. c. Parka reljefs ir līdzens, viegli nolaidens pret ezeru. Stādījumu pamatā daudz liepu, kā arī ozols, kļava, vīksna un osis. Parkā ir dižozols (apkārtmērs 6,7 m) un veca, efektīva izskata Kanādas egle, kas iestādīta viena pati paaugstinātā vietā. Padomju okupācijas laikā galvenā laucē bija sporta laukums un tur notika arī zaļumballes. No muižas ēkām saglabājusies 19.gadsimtā celtā klēts.